Jūs esat čempions!

Tikai divas sezonas ātrumlaivu
F-2000 klasē, un jau iegūts Eiropas čempiona tituls! Daudziem Uģa Grosa triumfs
šķitīs pārsteidzošs, taču tā nav nejaušība. Gross nav iesācējs ūdensmotosportā,
viņa pūrā ir arī pasaules čempiona tituls motorlaivu S-550 klasē, par mazākiem
sasniegumiem nemaz nerunājot.

Konkurentu par treneri!
Mūsu saruna norit Kalnciems
Racing Team bāzē Jūrmalā nākamajā dienā pēc Uģa Grosa atgriešanās no
Eiropas kausa izcīņas pēdējā posma Zviedrijā. Ik pa brīdim iezvanās tālrunis,
un paziņas sveic sportistu ar lielo panākumu. Vērtīgākā gan laikam ir kāda
īsziņa no Itālijas, ko atsūta visleģendārākais pirmās formulas braucējs
ūdensmotosportā – deviņkārtējais pasaules čempions Gvido Kapelīni. Slavenība
apsveic Uģi un viņa komandu ar lielo panākumu un novēl veiksmi arī turpmāk.

Uģa Grosa sejā pavīd smaids, un
viņš šo apsveikumu lepni rāda arī komandas pārstāvjiem, lai gan citādi
sportists palicis tāds pats kā līdz šim. Ne pārāk skaļš, pret svešajiem varbūt
pat nedaudz bikls, taču savā būtībā ar sirdi un dvēseli azartisks ātrumlaivu
pilots. Gross bija līderis kopvērtējumā jau pirms pēdējā posma Stokholmā, taču
pārsvars nebija tik liels, lai svinētu uzvaru jau pirms došanās uz Zviedriju.
Pēdējā posmā iegūta otrā un piektā vieta sprintā, kā arī otrā vieta galvenajā
braucienā, un čempiona tituls godam nopelnīts.

– Divu
gadu laikā esi kļuvis par F-2 Eiropas čempionu, pirms cik ziemām sāki
nodarboties ar ūdensmotosportu?

– Tas bija 1985. gadā, tolaik
dzīvoju Ozolniekos netālu no ūdensmotosporta kluba, bieži vien ņēmos pie
ūdeņiem, makšķerēju un vēl dažādas nerātnības darīju. Turpat ar laivām braukāja
visādi puišeļi un onkuļi, tā arī iesāku. Man bija trīspadsmit gadu, vēl PSRS
laiki, un pirmais treneris Kārlis Strautiņš piedevām apsolīja iedot laivu.
Pirms tam biju nodarbojies ar badmintonu un džudo, nedaudz ar brīvo cīņu, bet
laiviņas man iepatikās vairāk. Manas pirmās sacīkstes uzreiz bija PSRS mēroga –
žurnāla Katera i Jahti balvas izcīņa Jelgavā, braucu pa beigu
galu, toties līdz finišam tiku.

Jau pēc gada kopā ar brāli
Gunti braucām divvietīgo motorlaivu tautas klasē – es pie stūres, vecākais
brālis kā jau smagākais bija kantētājs aizmugurē pie dzinēja. Brāli gan drīz
iesauca armijā, bet tautas klasē kopā ar citu pārinieku Verneru nobraucu
piecus, sešus gadus, tikām pie vairākiem čempionu tituliem Latvijā un Baltijā.
Neatkarības pašā sākumā nekas prātīgs nenotika, uz sporta laivām pārgāju
deviņdesmito gadu vidū.

– Tieši
sporta motorlaivu klasē tolaik Latvijā bija daudzi izcili braucēji, vai uzreiz
spēji ar viņiem konkurēt?

– Braucu puslīdz
normāli, cīnījos ar vecmeistariem un pirmajā gadā Jūrmalā pat pārspēju savu
nākamo treneri Jāni Milleru. Pēc šīm sacīkstēm viņš meta braukšanai mieru.
2004. gadā aizcīnījos līdz pat pasaules čempiona titulam, vairākas reizes
ieguvu arī citas godalgas pasaules un Eiropas mačos.

– Laivas un dzinējus laikam
pazīsti kā savu kabatu…

– Jā, pēdējos gados gandrīz
visu taisīju pats, arī tagad formulā daudz ko varu izdarīt kopā ar saviem
mehāniķiem Intu Sniķeri un Pēteri Ukrinu, vienīgi Mercury dzinēju
kapitālo apkopi veicam pie firmas dīleriem Beļģijā, pārējo visu paši. Tagad jau
mums ir divas laivas un četri dzinēji, kaudze ar dzenskrūvēm un citām detaļām.
Agrāk ko tādu pat iedomāties nevarēju, bet dzīve iet uz priekšu.

Ātrs un stabils

Pirms diviem gadiem Kalnciems
Racing Team menedžeris Agris Kalnciems piedāvāja Uģim izmēģināt spēkus
ūdensmotosporta otrajā formulā, un pilots nebija jāskubina. Turklāt stažēšanās
notika pie bijušā pasaules čempiona zviedra Jūnasa Andersona. Jau sākums nebija
slikts – Skandināvijā Uģis Gross spēja iespraukties pirmajā sešiniekā, Pasaules
kausa izcīņas posmā pērn Rīgā bija trešais.

Par šo sezonu Agris Kalnciems
ir īpaši gandarīts: "Uģis brauca negaidīti ātri un stabili. Mums tagad
veidojas pamatīga bāze, Uģim tikko iegādāta jauna DAC laiva ar crash box
aprīkojumu, kas pilotam garantē papildu drošību. Pirmajā sezonā Gross vēl
brauca ar sešus gadus vecu laivu, bet tagad krietni atjaunināta visa tehnika,
arī dzinēji. Pirmā formula? Nē, vēl dažus gadus tomēr gribam droši un stabili
braukt otrajā formulā, turklāt F-1 ir daudz dārgāks projekts."

F-2 šogad latviešiem ir izcili
panākumi, jo Eiropas kausa izcīņas kopvērtējumā otrais aiz Uģa Grosa palika
Uvis Slakteris. Skandināvi pat kļuvuši gluži vai skaudīgi un pēc priekšpēdējā
posma Norvēģijā Grosam piešķīra visai apšaubāmu diskvalifikāciju fināla
braucienā par it kā neatļauta karburatora izmantošanu. Tas nekas, ka ar šo
dzinēju vācietis Andrē Šurle bija braucis visu sezonu un mūsējie jau bija
apbalvoti par uzvaru un lidoja atpakaļ uz Rīgu. Seriāla rīkotāji varbūt
tādējādi centās saglabāt intrigu pirms pēdējā posma. Intriga palika, taču
latvietis tik un tā uzvarēja kopvērtējumā.

– Pilota izjūtas pirms starta
un pēcāk distancē?

– Stress jau pirms sacīkstēm
ir, bet tikai līdz starta brīdim, pēc tam nav laika domāt par blakus lietām.
Pirms tam ar radiovīru Ričardu papētām vēju, viļņus, treniņos pirmos apļus
braucam mierīgi. Visiem jau adrenalīns asinīs, vistrakākā ir tā gaidīšana. Bet,
kad nodziest sarkanais signāls, tad pilots mauc līdz pirmajai bojai,
acis pārgriezis.

Parasti jau laiva startā ir
nolikta tā, lai pēc signāla pilotam ne par ko citu nebūtu jādomā, tik jāspiež
pedālis grīdā un vēl ik pa brīdim jāpaskatās atpakaļskata spogulīšos. Pēc
pirmās bojas jau jānoorientējas, – kāda pozīcija, kur konkurenti? Tad arī
rācijā sāk runāt radiovīrs. Parasti pirmajā taisnē rācijā ir klusums,
radiovīrs nekādus padomus nedod. Ja brauc pa priekšu ar lielu pārsvaru, tad ir
pavisam labi. Sarežģītāk, ja konkurenti turpat blakus, turklāt tādā situācijā
pat vieglāk ir ķert līderi, nekā braukt pirmajam.

– Kā laiva tiek vadīta?
Piemēram, bremžu taču uz ūdens nav.

– To visu paveic hidraulika,
regulējot dzinēja sagāzuma leņķi un iegrimi ūdenī. Atmetot dzinēju,
saskarsmes laukums ar ūdeni samazinās, var spiest pedāli grīdā un palielināt
ātrumu. Rīkojoties pretēji, laiva tiek bremzēta.

Stūrei ir arī pastiprinātājs,
kuram ir piecas pakāpes, es parasti lietoju otro stingrāko pozīciju, man patīk
just laivu savās rokās. It kā ir grūtāk, toties rokas pēc brauciena netrīc.

– Vai tu klausi savu radiovīru
Ričardu Kalnciemu?

– Nav jau citu variantu, citādi
– kā kāpšu no laivas ārā, tā viņš kraus pa ausi! (Smejas). Viņš komandē, kad
spiest uz gāzes pedāļa, cik droši var braukt, kur lielāki viļņi, kādās
pozīcijās atrodas konkurenti… Bez šiem sakariem droša braukšana nebūtu
iedomājama.

Sarunā iesaistās arī Ričards
Kalnciems: "Tagad jau viņš mani klausa, bet agrāk gan tā nebija. Manuprāt,
Uģis vienīgais no visiem F-2 pilotiem brauc pa gandrīz ideālām
trajektorijām." Turpina Uģis: "Pēdējās sacīkstēs arī bija tā, ka es
gribu braukt ātrāk, bet Ričards mani piebremzē, jo jādomā par
kopvērtējumu."

Lidot, bet neaizlidot

– Esi piedzīvojis arī vairākas
avārijas. Nav bijis bail pēc tam atkal kāpt laivā?

– Nē, kaut arī vairākas
avārijas bijušas gana iespaidīgas. Vistrakāk bija 2003. gada Eiropas čempionātā
motorlaivām tepat Jūrmalā, kad gaisā apmetu nāves cilpu. Iespaidīgu avāriju
piedzīvoju arī šogad Pasaules kausā izcīņas posmā Portugālē. Katram pilotam
gadās tādi brīži, bet tiem jātiek pāri. Kamēr neesi kaut ko līdzīgu izbaudījis,
piedzīvojis ekstrēmas situācijas, nevari arī būt drošs par savu laivu. Pēc
tādiem kritieniem paša saprašana kļūst lielāka.

– Kāds ir tavs mērķis sportā?
F-1 uz ūdens vai kas cits?

– Pagaidām komandai nav
uzdevums iekarot pirmo formulu, bet man kā sportistam tā, protams, būtu
virsotne. Laivas ir gluži tādas pašas kā F-2, taču dzinēju jauda daudz lielāka.
Pats gan vēl neesmu F-1 nekad izmēģinājis, bet kādreiz gribētu gan. Tāpat kā
izbraukt ar īsto auto formulu vai bobsleja kamanām.

Pirmā formula ir daudz dārgāka
par F-2. Arī tagad pilna laivas komplektācija mums izmaksā ap 150 tūkstošiem
eiro. Labākie laivu korpusi maksā ap 70 – 80 tūkstošiem eiro, jauns, vēl
neuzķīlēts Mercury dzinējs – 18 tūkstošus, vēl jau ir visāda elektronika
un citas ierīces. Tagad mums ir trīs sacīkšu dzinēji un vēl viens rezervei. Ar
vienu dzinēju var nobraukt trīs sacīkstes, ne ilgāk, pēc tam viss no jauna
jāpārlasa.

– Dzinējam trīs sacīkstes un
kapitālais remonts, bet kā atjaunojas pats sportists?

– Vienās sacīkstēs parasti
pilots zaudē kādus divus, trīs kilogramus svara, taču pēc dažām dienām atkal
viss tiek atgūts. Mani tas īpaši neuztrauc, sveru ap 77 kilogramiem, tas
pilotam ir gluži vai ideāls svars. Tomēr brīvajā laikā formu uzturu – spēlēju
hokeju, braucu ar velosipēdu, peldu, tad vēl ir ūdensslēpošana, eju medībās,
aktīvi atpūšos.

– Esi
azartisks dzīvē un sportā?

– Man patīk braukt droši, pārāk
neriskējot. Labāk ar rezervīti, nekā pārgalvīgi mesties cīņā. Ir, protams,
situācijas, kurās jāmēģina riskēt, kā Pasaules kausa posmā Portugālē. Rezultātā
sadursme ar norvēģi Riču Ivaru Hakonsenu un izstāšanās. It kā abiem bija
taisnība, patiesībā vainot varēja tikai lielo ātrumu.

– Vai piloti otrajā formulā ir
savstarpēji draudzīgi?

– Pat ļoti, var lūgt arī citiem
padomu, ja vajag kādu rezerves daļu, vairums izlīdzēs. Īpaši nekādu problēmu un
noslēpumu savā starpā nav. Visu jau tāpat izšķir sacīkstes un pati braukšana.
Varbūt konkurenti tagad ir mazliet dusmīgi, ka mēs ar Uvi Slakteri šogad
braucām visiem pa priekšu. Bet tāds jau ir sports, ļaunu tajā neviens nevēl.

*

Pēc Eiropas kausa izcīņas
fināla Stokholmā tehniskā komisija vairākas stundas sevišķi rūpīgi pārbaudījusi
laureātu tehniku, Grosa laivas dzinējs izjaukts līdz pēdējai skrūvītei. Pēc
skrupulozā pārbaudītāju darba sacīkšu komisārs ar bargu sejas izteiksmi
paaicinājis pie sevis Uģi Grosu un sacījis: "Apsveicu, jūs esat Eiropas
čempions!" Šo mirkļu dēļ esot vērts cīnīties.

Māris RĪMENIS, LTV Sports

P.S. Eiropas balvas sadalītas,
bet ar to sezona nav beigusies. Oktobrī un novembrī risināsies vēl divi
Pasaules kausa izcīņas posmi Saūda Arābijā un Malaizijā, uzreiz pēc Jaunā gada
sāksies Kontinentālā kausa izcīņa Tuvajos Austrumos.

Uģis Gross

F-2 pilots

Dzimis            1972. gada 15. februārī Jelgavā

Izglītība            Rīgas celtniecības koledžas students

Ūdensmotosportā     kopš 1985. gada, svars 77 kg, augums 179 cm

Lielākie sasniegumi vairākkārtējs Latvijas un Baltijas čempions
dažādās motorlaivu klasēs, 2001. gadā pasaules čempionātā iegūta otrā vieta,
bet 2004. gadā – pasaules čempiona tituls S-550 klasē, otrās vietas Eiropas
čempionātos (2003. un 2006. g.), 2007. gadā Eiropas čempions F-2000 klasē,
divas reizes finišējis trešais Pasaules kausa izcīņas posmos, vairākkārtējs
Skandināvijas un Eiropas kausa izcīņas posmu uzvarētājs

Tehnika          sacensībās startē ar Itālijā ražotu DAC laivu, Mercury
dzinēja jauda 200 Zs, laivas maksimālais ātrums 180 km/h, ieskrējiens līdz 100
km/h – četrās sekundēs, –kopējais svars ap 450 kg