Bumba lido debesīs…
“Bumba lido debesīs un nostājas priekšā saulei, tad, gravitācijas spēkam iedarbojoties, tuvojas man…” Šis citāts ņemts no Rugāju novada vidusskolas 12. klases skolnieces Elīnas Smoļakas esejas Mana vēstule jebkuram volejbolistam, kas sekmīgi piedalījās Olimpiskās dienas konkursā. Tajā risinājās arī radoša fotosacensība, bet jaunākie skolēni zīmēja savu Sapņu bumbu.
Šoreiz pērnā gada sudraba laureāte Elīna gan konkursā ieguva tikai ceturto vietu. Tāpat kā vēl divi darbi — jūrmalnieka, olimpiskā čempiona Igora Vihrova audzēkņa, vingrotāja Alekša Krūzes (Lielupes pamatskolas 7.a klase) aizkustinošais lūgums Aleksandram Samoilovam palīdzēt izvēlēties pareizo ceļu dzīvē un aizputnieces Aivas Balceres stāsts par savu pieredzi volejbolā un šīs sporta spēles tradīciju turpināšanu Aizputē. Tik sīva bija konkurence.
Jauno autoru uzticības čempions ir Jānis Šmēdiņš, kam rakstītas deviņas vēstules, piecas — Aleksandram Samoilovam, viena — abiem, divas — Mārtiņam Pļaviņam, divi skolēni rakstījuši saviem treneriem. Bet par uzvarētāju atzīta Daugavpils novada Kalupes pamatskolas 7. klases skolnieces Rasmas Ondzules vēstule Haraldam Regžam. “Tai raksturīga tēlaina valoda, veikla kompozīcija un asprātīgs sižets, kurā netrūkst arī interesantu faktu — ar šiem elementiem Rasma uzvarēja visus pārējos 20 konkurentus,” atzina eseju vērtētājs žurnālists un redaktors Dainis Caune.
Ar neapšaubāmām literāta spējām sudraba medaļu izcīnīja Ventspils 4. vidusskolas 10. a klases skolnieks Marks Markovs. Trešo vietu ar vēstuli savai trenerei Olitai Treinei izcīnīja Elīna Mažeika no Aknīstes vidusskolas 12. klases.
Fotomeistars Ilmārs Znotiņš fotokonkursā Padod bumbu pirmo vietu par dramatiskas dabas ainavas veiksmīgu izmantošanu piešķīra Markusam Armandam Miškevičam no Stalbes vidusskolas 9. klases. Diezgan līdzvērtīgi novērtēti Patrīcijas Viktorovas (otrā vieta) no Skrīveru A. Upīša vidusskolas 11. klases un Riebiņu vidusskolas 11. klases skolnieces Evijas Meluškānes (trešā vieta) darbi, kuros tverts patiess prieks par kopīgu sportošanu.
Apbalvošanas ceremonijā Latvijas Sporta muzejā no 40 zīmējumiem māksliniece Inta Bērente-Strenga visaugstāk novērtēja Jaunsilavas pamatskolas 6. klases skolnieces Monas Upenieces Sapņu bumbu, uzsverot kodolīgi izveidoto ritmisko kompozīciju. Otrajā vietā par spēju kolāžas tehnikā gleznieciski atspoguļot formu un gaismas spēli Daugavpils 3. vidusskolas 4. klases skolnieks Mihails Ņikitins. “Grafisks darbs, kas izstaro mīlestību un enerģiju vienlaikus,” — tā māksliniece raksturoja Limbažu 3. vidusskolas 5. klases skolnieces Elizabetes Veinbergas veikumu, tam piešķirot trešo godalgu.
Rasma Ondzule
Sveicināts, Harald!
Uz jūsu ar Mārtiņu Pļaviņu spēli atnāca eņģelis, atnāca trīspadsmitgadīga tīne, atnāca visa 7. klase, divi senlatvieši un prieks, atnāca sponsors, atnāca rudens čaukstošās lapas, atnāca pirmais sniegs, atnāca jauna spēle.
Tātad — uz Tavu spēli atnāca trīspadsmitgadīga tīne, tā esmu es — Rasma. Tāpēc turpmāk uzdrīkstēšos uzrunāt ar tu. Par volejbolu man interese aizsākās labi sen, kad mēģināju patstāvīgi tulkot vārdus no angļu valodas bez vārdnīcas palīdzības, arī volleyball — sitiens, atsitiens, lidot, bumba — interesants vārdu salikums. Labi vien vēlāk sporta stundās skolotājs Vitālijs Aļeksejevs ierādīja šīs komandu spēles pamatus. Nedomā, ka tīkls laukuma vidū vai katram ierādītā vieta laukumā, vai noteikumos noteiktās ne vairāk kā trīs saspēles spēja mūs kaut kā kavēt, kad centāmies nogādāt bumbu pretinieka laukuma pusē! Kāda saspēle pie tīkla, kāda pretinieka raidīto bumbu bloķēšana! Un man nepatika šis haoss, un volejbols arī nepatika.
Pilnīgi nejauši ieklausījos sava klasesbiedra Adriana aizrautīgajā stāstījumā klases puikām par savu brālēnu Haraldu, kurš tā kapā volejbolu, pludmales volejbolu, pilnīgi pasaules līmenī. IeguglējuPludmales volejbolu un uzzināju, ka pastāv tradicionālās volejbola spēles dažādas variācijas — pludmales volejbols, minivolejbols un pionierbols. Ieintriģēja, ka pludmales volejbola spēle norisinās smilšainās pludmalēs un tajā viens pret otru spēlē divi pāri.
Ieguglējuarī Haraldu Regžu. O-ho! Kas par augumu! Tā es ar Tevi iepazinos. Tā sāku sekot Latvijas pludmales volejbolistu gaitām Eiropā un visā pasaulē. Atzīšos, vispirms gan sāku fanot par Aleksandra Samoilova un Šmēdiņa duetu (ja godīgi — par Aleksandra garajiem, tumšajiem matiem…). Taču nostrādāja solidaritātes jūtas — esmu par Tevi, Harald Regža, par savu novadnieku, daugavpilieti, mūsējo. Zinu, ka Tavas dzimtas saknes pa mammas līniju ir Kalupē, ka Tava mamma mācījās manā skolā un viņu mācīja mana mamma. Zinu, ka netālu no skolas, kaimiņos manai latviešu valodas skolotājai, dzīvo Tavs vectēvs.
Tāpēc arī atnāca uz Tavu spēli Kalupes pamatskolas 7. klase. Mana un Adriana klase. Mēs esam samērā draudzīga, diezgan sportiska klase (esam piedalījušies Zelta Zivtiņas čempionātā). Mūsu skolā ir liels Goda stends ar kausiem, ko ir izcīnījuši gan skolēni dažādos sporta veidos, gan skolotāji, kuri veiksmīgi ilgus gadus jau startē novada skolotāju spartakiādē. Jau ceturto gadu mūsu skola piedalās Olimpiskās dienas pasākumos. Šogad bijām tieši Tevi izvēlējušies par olimpisko vēstnesi, (lai gan esmu pilnīgi pārliecināta, lauri olimpiādē Tev noteikti vēl priekšā), bet Tu nevarēji ierasties, jo biji tālu ārpusLatvijas.
Atnāca uz Tavu spēli eņģelis, Tavs Eņģelis (Tev tad arī bija trīspadsmit) un teica:
„Pietiks Tev, Harald, mētāt to bumbu tāpat vien, laiks doties uz Murjāņiem, kur Tu varēsi pārbaudīt sevi, vai bumba būs Tavs draugs un sabiedrotais, soģis un pavēlnieks uz daudziem gadiem. Pabeigsi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju.
Būsi tālu no mājām, no ģimenes, būs jāiegūst jauni draugi, jāpierod pie sportiskās disciplīnas, vieglatlētikas treniņi, treniņi svaru zālē… Reakcija, koordinācija un fiziskais spēks būs vieni no svarīgākajiem priekšnosacījumiem veiksmīgai spēlei. Tu spēsi! Pasaules pludmales Tev pavērsies! Būs lielas uzvaras un būs zaudējumi. Sāpēs Tev sirds, un Taviem mīļajiem arī sāpēs. Taču uzvaras garšu nevarēs aizmirst un olimpisko sapni vajadzēs sasniegt! Varēsi atgriezties savā dzimtajā Latgalē, kuras vietu Tavā sirdī nespēs ieņemt neviena cita vieta pasaulē, varēsi baudīt saulgriežu saullēktu, guļot mitrajā zālē. Tev vissizdosies!"
Uz Tavu spēli atnāca sponsors. Labi gan, ka Londonas olimpisko spēļu medaļnieks pludmales volejbolā Mārtiņš Pļaviņš (savas karjeras laikā piedalījies divās olimpiskajās spēlēs) pēc trešās vietas izcīnīšanas Eiropas čempionāta “Masters” turnīrā Jūrmalā tomēr nepielika punktu savai karjerai un nolēma turpināt spēlēt, par savu ideālo pārinieku izvēlēdamies Haraldu Regžu. Žēl gan, ka viņiem neizdevās kvalificēties Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm. Ak, šis zaudējums Kontinentālā kausa finālturnīrā pret Austrijas izlasi!
Jā, nākamajā sezonā šim pārim nebūs tik liels Latvijas Olimpiskās vienības finansiāls atbalsts. Vajadzēs gan viņus pabalstīt, lai četru gadu laikā šis mērķtiecīgais duets var izsisties līdz “Grand Slam” finālposmam, kurā tiek 10 labākās komandas. Jāpabalsta gan!
Atnāca divi senlatvieši un nolēma, ka viņi ir divi, tātad var droši uzspēlēt kaut vai divatā. Nebija viņiem pa vidu tīkla, tikai smiltis un bumba. Viņiem piebiedrojās prieks! Viņus nebiedēja ekstremālie apstākļi, jo spēcīgo lietavu dēļ smilšu laukums kļuva dubļains.
Atnāca rudens čaukstošās lapas uz Tavu spēli, atnāca no Tava vectēva meža, kā sveiciens, kā spēka avots un laba vēlējums. Uz kādas no tām bija Tev tik garšojošais zefīrsšokolādē!
Pirmais sniegs atnāca. Sasniga kupenās, sagriezās vērpetēs un aizputināja neveiksmes un zaudējumus.
Atnāca jauna spēle un gaidīja, kad to sāksiet spēlēt.
Vēlot Tev un Tavam esošajam vai nākamajam pāriniekam veiksmi,
Rasma Ondzule
Kalupē, 2016. gada 27. septembrī
Marks Markovs
Sveiks, Jāni! Sveiks, pludmales volejbolist!
Jāsāk jau ar to, ka dzīvoju pilsētā, kur sports tiek ļoti augstu novērtēts un Ventspils dome ir ieplānojusi arī attīstīt pludmales volejbolu! Ar apbrīnu sēdēju un pārlasīju internetā pieejamo informāciju par Tevi! Astoņos gados uzsākt un visu mūžu nodarboties ar sirdslietu ir patiesi apsveicami. Droši vien Tavu prātu reiz šķērsojuši kritisku padošanās strāvu brīži, līdzās tiem arī klusi motivācijas čuksti. Zinu, ka mirklī, kad viss ir zaudēts un šķiet, ka pazudis pat vienīgais pamats zem kājām, kad prātu ierauj spēcīgs atvars, nemaz negribas censties no tā izkļūt. Nav spēka… Tad turpat atvarā, kaut kas liek kustēties, cīnīties vēlreiz, un smadzenes satrauktas stāsta, ka vēl ir cerība… Mēģināt vēlreiz, no jauna celties, uz drupām balstoties, vai tāda ir šo panākumu devīze?
Tu esi cīnījies un panācis arīdzan. Un kādas ir tās trīsas pirms spēles? Tik nervozi pēdējās sekundēs pirms sākuma apdomāt, vai visu dari pareizi… Kā ir kāpt uz olimpisko spēļu laukuma? Vai tur arī jāpiemirst, ka uz jums skatās miljoni acu? Kā tas ir — skriet un kā zvaigznei krītot, lūkoties uz nākošu bumbu ar vienu vēlēšanos — uzvarēt. Bet cīņa jau galu galā nebeidzas ar nokāpšanu no laukuma. Tālāk arī lido milzu ugunīgas komētas un sagrauj pusi tevis, atliek vien novēlēt sev veiksmi, stāvot iepretim prizmarīna kolonu ieskautajam spogulim, atliek vien sarkt un precīzi atsist to. Trāpīt, lai labi lido, trāpīt, lai atpakaļ vairs neiesit. Tā reizi pa reizei ķermenis apaug ar vairākām dzelzsbetona kārtiņām, līdz re — jau vesels slānis, kā piemineklis stāvi… Lai arī kā ir gājis, es gribu ticēt, ka būs labāk. Mēs visi ticam, ka Tev it visur sekos cerības pilnas dzirksteles cilvēku acīs, ka visur mājos sapratne, spēka avoti… Vieni vienīgi šķēršļi lai Tev priekšā! Lai kāp tiem pāri un krāj spēkus nākamajiem, lai mūžīgs dzinējs sirdī! Lai notiek visskaistākais, kas var notikt, lai liec citiem nepagurt uz Tevi skatoties, lai visiem elpa aizraujas. Lai sirdī miers, zinot, ka esi palicis cilvēku prātos, ka esi kļuvis par daļiņu viņu motivācijas.
Reiz klusi, klusi pienāks pie Tevis sīks bērnelis un, cik gan viņam tā prāta, bet pateiks, ka cer reiz kļūt par tādu pašu kā Tu, ka grib cīnīties tāpat kā Tu un reiz ļaut ledainām pēdām ieslīdēt sausajās smiltīs. Fonā satrakoti sēž cilvēki… Liek cerības, likmes. Tu nedrīksti pievilt! Cik necilvēcīgi! Nezvēri… Un gāzt gribas virsū brūkošiem žurnālistiem…
Tieši tamdēļ novēlu pašu svarīgāko — sirdsmieru. Lai harmonija pavada ik uz soļa, lai nekur nenozūd atbalsts, lai tuvie vienmēr blakus… Varbūt, pat ja raudāt gribas, lai tuvumā plecs pavisam spēcīgs. Veiksmi Tev, uzvaras.. pirmkārt, jau tomēr garīgas.
Ar cieņu,
Marks
Elīna Mažeika
Mana vēstule volejbolistei Olitai Treinei
Mēs visi esam dārgakmeņi — dimanti, kuri gadu gaitā jānoslīpē, lai katrs varētu kaut reizi nokļūt savā slavas zenītā. Vienīgais noteikums — katram pašam jāatrod savi juvelieri.
Savā dzīvē espiešķiru lielu nozīmi sevis pilnveidošanai un visam, kas ar to saistīts. Ar volejbolu jau deviņus gadus esmu uz tu. Protams, neesmu nekad spēlējusi valsts līgā vai kādā citā prestižā komandā, bet šī spēle ir iemācījusi, ka sportā galvenais ir piedalīties. Tieši tāpēc es šo vēstuli gribu veltīt savai pirmajai volejbola trenerei. Olita manā dzīvē ir cilvēks, kas vienmēr ir bijusi blakus ar savu gudro padomu, kas palīdz, uzmundrina un vada pretim mērķim. Viņa nav tikai mana pirmā trenere, viņa jau astoto gadu ir arī mana klases audzinātāja. Būt vadītājam, trenerim, audzinātajai nav viegls uzdevums, jo jābūt atbildīgam par katru sniegto mācību, rīcību.
Katrs sportists ir izjutis bailes, tā ir uguns, kas jau kopš dzimšanas deg pašā saltākajā sirdī. Pirmās sacensības, pirmās neveiksmes, kļūdas un mācības. Ilgi gaidītās trenera, skatītāju, vecāku uzslavas Un tieši tāds ir trenera uzdevums — gan slavēt, gan pelt. Tas ir pamatu pamats — likt audzēknim izjust respektu, bet tanī pat laikā drošu patvērumu. Tā ir grūta dzīves spēle, kurā jāatrod ideālais svaru balanss — tieši viens pret vienu.
“Ja arī šoreiz uzvara paies secen, tā uzsmaidīs nākamreiz. Ja neuzsmaidīs nākamreiz, tad aiznākamreiz. Ne jau pakrist ir slikti, daudz sliktāk ir palikt guļam. Sakauts ir vien tas, kurš atsakās no cīņas. Visi pārējie ir uzvarētāji.”
/Paulu Koelju/
Ja būtu iespēja, es šo vēstuli rakstītu diviem cilvēkiem — gan Olitai Treinei, gan viņas dēlam Gintam Treinim, kas ir mans otrs treneris. Viņš man iemācīja paciest grūtības, mudināja saprast, ka grūtību pārvarēšana sākas mūsu galvā, galvenais, — pārliecināt prātu. Saprast, ka treniņi ir kā lietus, pēc kura vienmēr būs saule — gandarījums par paveikto, veiksmīgas spēles. Mēs nespējam aptvert savas iespējas līdz pat brīdim, kad esam pārsteiguši paši sevi. Cilvēka prātam nav robežu, tātad arī mūsu spējām.
Volejbols ir lieliska komandas spēle, kura pierāda, ka spēlē un arī dzīvē viens cilvēks nespēj neko izdarīt, aiz katra no mums kāds stāv, kas veic kādu funkciju un dod vietu atkāpšanās ceļam, gluži kā karā. Šis sporta veids attīsta spēju uzticēties, možumu, attapību, taktiskumu, cieņu pret pretinieku, kā arī liek atcerēties, ka sports ir sports un uzvarētājs var būt tikai viens.
Gribētos cerēt, ka gadu gaitā volejbols no manas dzīves nepazudīs, tāpat kā tas ir noticis ar Olitu Treini — viņa vēl joprojām turpina spēlēt. Ik gadu ar savu komandu piedalās Sēlijas kausa mačos. Sacensību dalībnieku pieredze volejbolā mērāma gadu desmitos, tadēļ cīņas vienmēr ir īpaši spraigas un interesantas.
Rit mans pēdējais gads vidusskolā. Centīšos tvert ik mirkli, lai no savas skolotājas gūtu zināšanas it visā — gan sportā, gan dzīvē.
