Drīkst tikai vēl vairāk mīlēt
Ceturtdaļgadsimts, kā izrādās, ir pietiekams laika posms, lai pagūtu iekarot starptautisko sporta federāciju vadošos posteņus. Pagaidām Latvijā olimpiskajos sporta veidos vēl nav neviena starptautiskās federācijas vadītāja, toties ir divi viceprezidenti — jau sesto sasaukumu pēc kārtas šādu amatu Kamaniņu sporta federācijā ieņem Einars Fogelis, kuram nupat pievienojies Māris Pēkalis, kas ievēlēts par Eiropas Volejbola konfederācijas (CEV) viceprezidentu.
Ar Māri Pēkali tiekamies Latvijas Volejbola federācijas birojā Grostonas ielā starp kārtējiem izbraucieniem uz ārzemēm. Nesen atgriezies no Eiropas čempionāta, kura laikā arī notika CEV kongress, un jau tiek kārtota soma braucienam uz Poliju pieredzes apmaiņā.
VECĀ EIROPA UZ LĀPSTIŅĀM
"Polija ir viena no pasaules volejbola lielvalstīm. Gan sportiskā, gan organizatoriskā ziņā. Tās izlase allaž cīnās par vadošajām vietām visos turnīros. Polijā ir ļoti spēcīga līga, tās klubi ar sekmēm startē Eiropas Čempionu līgā un citu kausu izcīņās. Pēdējā pasaules čempionātā, ko Polija rīkoja kopā ar Dāniju, tieši poļiem izdevās pārspēt visus apmeklētības rekordus. Ir ko pamācīties arī sponsoru piesaistē. Turklāt viņi ir mūsu tuvie kaimiņi, kopā esam EEVZA (viena no Eiropas zonālajām asociācijām). No viņiem mācoties, ar viņiem sadarbojoties, ir iespēja pašiem augt. Latvijas volejbolam nepieciešams jauns attīstības impulss."
— Cik var noprast, CEV kongress bija gana vētrains.
— Varbūt ne vētrains, taču būtisks, jo tajā tika daudz kas mainīts. Līdz šim CEV vadībā lielu lomu spēlēja personas no valstīm, kurās volejbols nebūt nebija vadošākais sporta veids, un šīs valstis Eiropas volejbola kartē bija maz redzamas. Spilgts piemērs — iepriekšējais prezidents Andrē Maijers nāca no Luksemburgas. Tāpat Grieķija, Vācija, Nīderlande… Tiesa, tajās volejbolam ir ļoti labs līmenis. Tomēr volejbola lielvalstis — Polija, Krievija, Itālija, arī Bulgārija, Serbija — ar to nebija mierā. Vēl varētu saprast, ja federācija būtu finansiāli plaukstoša, ja klubu turnīri būtu ar materiāliem bonusiem. Taču nekā tāda nebija. Tāpēc arī tika rosinātas pārmaiņas. Austrumeiropieši savā starpā prata vienoties, sabloķējās ar Balkānu valstīm un pārņēma varu. Var teikt, ka tas bija sava veida politiskais balsojums. Uz prezidenta amatu pretendēja arī Maijers, taču gana stabili (31:21) uzvarēja serbs Aleksandrs Boričičs, kurš līdz šim bija pirmais viceprezidents. Par viceprezidentiem ievēlēja arī mani un Igaunijas VF prezidentu Hanno Pevkuru (šobrīd viņš ir arī Igaunijas Iekšlietu ministrs — aut.). Pirmais viceprezidents būs itālietis Renato Arena. Kopā valdē esam deviņi.
— Vai vecā Eiropa nebija par to sašutusi?
— Sašutusi varbūt nebija, bet nepatīkami pārsteigta gan. Taču līdz šim viss bija viņu rokās. Pārmaiņas bija un ir nepieciešamas, un ar veco sastāvu uz strauju lēcienu nebija pamata cerēt. Cik lielas būs pārmaiņas, tas tagad jaunās varas rokās. Darāmā tiešām daudz, sākot ar izlašu turnīriem un beidzot ar Eiropas kausiem. Ir jāpanāk, lai klubi no tiem gūst kaut nelielu, bet materiālu labumu. Te ir liels darba lauks gan ar sponsoriem, gan ar televīziju. Pludmales volejbolā situācija ir labvēlīgāka, bet klasiskajā — darāmā patiešām daudz, reizēm jāpamācās arī no citām federācijām.
Turklāt nav jau tā, ka vecā Eiropa paliktu pilnīgi bez amatiem un iespējām strādāt. Svarīgs postenis — finanses, mārketings, darbs ar sponsoriem tika Turcijas Volejbola federācijas prezidentam Ozkanam Mutlugilam. Labs paraugs, cik daudz volejbolā var sasniegt, ir Polija, taču pret viņu prezidentu Miroslavu Pšedpeļski pēc pasaules čempionāta (finālu klātienē vēroja 65 000 skatītāju — aut.) bija ierosināta lieta un kādu laiku viņš pavadīja pat apcietinājumā. Varbūt tieši šā iemesla dēļ uz amatiem CEV Pšedpeļskis nepretendēja (viņa vietā bija vēl nesen pazīstamais volejbolists Pavels Papke — aut.), taču kopā ar septiņiem citiem tika deleģēts Starptautiskās federācijas (FIVB — aut) valdē. Darbam FIVB valdē ir 60 gadu vecuma limits.
CEVun FIVB sadarbība ir ļoti būtiska lieta. Līdz šim tā nav bijusi ideāla, kaut arī sportiskā līmeņa ziņā Eiropa spēlē nozīmīgu lomu gan bīčā, gan klasiskajā volejbolā. Starptautiskā federācija nav nemaz tik ļoti ieinteresēta stiprā Eiropas konfederācijā, jo tas vairotu lielāku patstāvību. Šobrīd starptautiskais kalendārs lielā mērā ir pakļauts Pasaules līgai, Pasaules kausa izcīņai. Reizēm nelielā laika posmā sacensību ir par daudz. Eiropas spēlēs Krieviju pārstāvēja kāda trešā izlase, jo vadošajiem spēlētājiem gada garumā sanāk ļoti liela slodze un pārāk maz atpūtas. No tā daļēji cieš arī Eiropas līga, taču rodas iespēja tajā uzspēlēt arī otrā ešelona izlasēm.
Boričičs jau ticies ar FIVB prezidentu brazīlieti Ari Graču. Pašreizējais FIVB prezidents ir daudz demokrātiskāks un atvērtāks par iepriekšējo, lai arī kolorīto — Rubenu Akostu. Taču savs — Dienvidamerikas — krekls arī viņam mēdz būt tuvāks. Ceru, ka ar Eiropas jauno vadību viņam izdosies laba sadarbība, jo pasaules volejbolā mēs esam galvenais spēks. Eiropas klubos spēlē labākie volejbolisti, Eiropā notiek aptuveni puse no galvenajiem pludmales volejbola turnīriem. Olimpiskie čempioni arī ir eiropieši. Šos faktus nedrīkst ignorēt.
— Kādi ir tavi galvenie pienākumi valdē?
— Esmu atbildīgs par administratīvajiem jautājumiem, žūrijas, virsuzraugu norīkojumiem uz spēlēm — sezonas laikā spēļu kalendārs ir saspringts —, arī par sadarbību ar zonālajām asociācijām — Eiropā tādas ir sešas. Man noteikti palīdz tas, ka daudzus gadus esmu vadījis Autotransporta departamentu Satiksmes ministrijā un ieguvis pieredzi darbā ar cilvēkiem. Tagad, kad esmu pensijā, volejbolam varu veltīt visu savu laiku. Vēl gribu piebilst, ka Attīstības komisijā ir Ināra Brokāne. Pludmales volejbola komisijā — arī igaunis Laoss Lukass. Žēl, ka tajā nav neviena mūsējā. Kopumā komisijās Austrumeiropas valstu pārstāvji ieguvuši labas pozīcijas.
EIROPAS ČEMPIONĀTI KRUSTCELĒS
— Kā vērtē aizvadītos Eiropas čempionātus?
— Pludmales volejbolā situācija ir labāka — tas ir kā flagmanis. Tajā tagad ir labs sportiskais līmenis, jūtami augusi sacensību organizācija un — pats galvenais — ir liela publikas interese. To parādīja gan Eiropas čempionāts Klāgenfurtē, gan arī pasaules čempionāts, kas arī notika Eiropā — Nīderlandē. Līdz ar to ir labāka situācija ar sponsoriem.
Krietni sarežģītāk ir ar klasisko volejbolu. Galvenā problēma ir skatītāju mazā interese par grupu turnīra spēlēm. Tāpēc tagad čempionāts notiek divās valstīs — šogad Itālijā un Bulgārijā. Vēl sarežģītāk ir sieviešu volejbolā. Beļģija un Nīderlande sarīkoja labu čempionātu, holandietes aizkļuva līdz finālam. Tajā Roterdamas halle bija pilna — 11 000 skatītāju. Sieviešu volejbolam tas ir daudz. Taču daudzās spēlēs tā nebija. Fanu tūrisms volejbolā nav tik ļoti attīstīts. Bet pie tukšām tribīnēm grūti piedabūt televīziju. Un tad ķēdīte aizstiepjas arī līdz sponsoriem.
—Varbūt jums jāpamācās no basketbolistiem, kas šogad šā posma spēles rīkoja četrās valstīs?
— Šobrīd par šīm problēmām aktīvi diskutējam. Ir doma, sākot ar 2019. gadu, finālturnīru rīkot 24 komandām. Tās būtu sadalītas četrās grupās un katra spēlētu savā valstī. Ceturtdaļfināli notiktu divās, bet pusfināli un fināls — vienā valstī. Tāpat tiek domāts par to, kā volejbolu padarīt vēl ātrāku un saīsināt pauzes. Tagad ir ātrākas maiņas. Bet klāt nākusi videoatkārtošana, ko var pieprasīt treneri, lai precizētu — bumba skāra bloku vai ne, spēlētājs pieskārās tīklam vai ne. Šajā aspektā ir neliela atšķirība starp FIVB un CEV versijām, taču drīz būs kopsaucējs. Polijā sistēma ir atstrādāta un noteikti palīdz tiesnešiem. Īpaši spēles galotnē, jo daudzos mačos īstā spēle sākas pie 20:20. Tehnoloģijas te mazina iespēju nejaušai tiesnešu kļūdai izšķirt seta un arī spēles iznākumu. Ir doma Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrus rīkot nevis ar sabraukumiem, bet pēc principa mājas/izbraukums. Skatītāju interese noteikti pieaugtu, bet palielinātos arī izdevumi. Diez vai tas būs jau šajā kvalifikācijas ciklā.
Noteikti jāuzlabo Eiropas Čempionu līgas organizācija. Līdz šim līdzdalība Eiropas kausos klubiem bija tikai vieni vienīgi tēriņi. Futbola naudas mūsu Čempionu līgā neapgrozīsies vēl ilgi, bet uzlabot var daudz ko.
— Vīriešu turnīrā lielu pārsteigumu sagādāja slovēņi, kas izcīnīja sudrabu.
— Viņi patiešām pārsteidza, jo pa ceļam uz finālu apspēlēja serbus un itāliešus., Ieguvuši labu pieredzi klubos, spēlētāji izšķirīgajos brīžos prata nospēlēt visstabilāk, bez kļūdām. Bija līderi, kuri nepievīla. Mazs savu kļūdu procents ir kvalitātes rādītājs. Vīriešiem pusfinālā, kur Bulgārija zaudēja Serbijai, Sofijā bija 12 500, bet otrajā pusfinālā — Slovēnija pret Itāliju — tikai 6000 skatītāju. Fināls un spēle par trešo vietu pulcēja mazāk nekā 11 000.
— Otro reizi pēc kārtas finālturnīrā spēlēja arī igauņi — un labi spēlēja.
— Viņi patiešām ir spēruši platu soli uz priekšu. Arī Igaunijas izlasē pamatsastāvs gandrīz pilnībā spēlē ārzemēs. Daudz netrūka, lai viņi par iekļūšanu ceturtdaļfinālā būtu uzvarējuši serbus (pēc diviem setiem bija vadībā ar 2:0 — aut.). Vēl pavisam nesen mēs neko daudz nezinājām par Somijas volejbolu, bet tagad viņi spēlē Pasaules līgā.
— Pludmales volejbolā Latvija savu vietu jau ir iekarojusi un rāda piemēru daudziem.
— Tā tas tiešām ir gan sportiskā, gan organizatoriskā ziņā. Mums ir Eiropas čempioni (Aleksandrs Samoilovs/Jānis Šmēdiņš — aut.), Eiropas spēļu uzvarētāji (Mārtiņš Pļaviņš/Haralds Regža — aut.), Eiropas jaunatnes čempiones (Tīna Graudiņa, Paula Ņečiporuka — aut.). Šogad Rīgā sekmīgi sarīkojām Eiropas U-18 čempionātu. Jūrmalā liela interese bija par CEV Masters posmu. Nākamā gada rudenī tas jau būs gan vīriešiem, gan sievietēm, bet 2017. gadā Latvijā notiks Eiropas čempionāts. Arī mūsu prasme sarīkot sacensības ir novērtēta.
— Varbūt mēs varētu saņemties uz kaut ko vērienīgāku arī klasiskajā volejbolā?
— Vispirms mums atkal ir jāizveido konkurētspējīga izlase. Jāsāk gandrīz vai no nulles. Pirmais solītis šogad bija studentu izlase, kas Universiādē ieguva septīto vietu. Bet ideja patiešām virmo. Varbūt pat uz 2019. gadu kopēju pieteikumu varētu veidot Latvija, Igaunija, Somija un Zviedrija. Skaidrs, ka uz finālu diez vai mēs varētu pretendēt. Bet arī grupu turnīrs būtu solis uz priekšu volejbola attīstībai. Pozitīvi, ka ir atjaunota arī sieviešu izlase un nākamā Eiropas čempionāta kvalifikācija arī tai nav jāsāk no zemākā posma.
BALTIJAS LĪGA BEZ SCHENKER
— Baltijas līga šogad zaudējusi ģenerālsponsoru Schenker…
— Žēl, protams, ka tā noticis. Viņi ir arī FIVB sponsors. Vēl mēģinājām pierunāt, taču tāds nu ir Schenker reģionālās grupas lēmums. Viņi šo līgu atbalstīja desmit gadus. Varbūt meklē jaunu izaicinājumu. Varbūt neapmierināja tas, ka pēdējos gados igauņu klubu dominance bija pārāk izteikta. Jāņem vērā, ka līgu vairāk organizēja igauņi, un Schenker nauda nonāca turnīra rīkošanā un mārketinga programmām. Tiešā veidā klubi no tā neguva labumu. Vien tik, ka nebija jāsedz daži izdevumi un spēles parādīja TV, kas sponsoriem ir svarīgi.
— Galarezultātā igauņi līgu arī labāk izmantoja sava volejbola attīstībai.
— Nevar noliegt. To rāda gan klubu, gan izlases rezultāti. Klubu sistēma viņiem ir labāk attīstīta nekā pie mums. Arī sporta finansēšanas modelis ir elastīgāks, tāpēc daži mūsējie allaž spēlē viņu klubos. Arī leģionāri no citām valstīm. Tas viss reizēm nāk par labu volejbola progresam.
— Pēc ilga pārtraukuma šogad arī Latvijai būs seši klubi Baltijas līgā.
— Jā. Un spēlēs atkal lietuvieši. Tas, ka mums būs seši klubi, ir apsveicami. Jaunpienācēji Jēkabpils Lūši bez bikluma ir iekļāvušies līgā. Lūši ir labs piemērs, kā jāveido klubs. Viņiem apakšā ir sistēma — zemākas līgas komanda, jauniešu komandas. Vismaz pirmās spēles liecina, ka arī līgā kopumā līmenis ir izlīdzinājies un arvien vairāk ir līdzvērtīgu un interesantu spēļu. Pagaidām arī neredzam pārāk lielu igauņu dominanci. Bet secinājumus varēsim izdarīt tikai nākamajā pavasarī. Pagaidām komandas tikai veido saspēli, jo izšķirošās cīņas sāksies pēc gadumijas.
— Latvijā arvien aktuālāks ir rezervju jautājums. Sešiem klubiem sāk trūkt spēlētāju.
— Tas tikai parāda, ka sporta skolu sistēma sevi ir izsmēlusi. Murjāņi tāpat. Vēl pavisam nesen Daugavpils ar rezervēm apgādāja teju vai visus Latvijas klubus, bet tagad paši nevar izveidot spēcīgu komandu.
— Nevar nepiekrist. 1980. gadā Jāņa Labucka trenētie puiši uzvarēja PSRS jaunatnes čempionātā, Vissavienības skolēnu spartakiādē. Gandrīz visi nāca no Murjāņiem. Bet šogad Latvijas juniori Eiropas kvalifikācijas turnīrā Igaunijā četru komandu konkurencē palika pēdējā vietā un komandā bija tikai daži murjānieši.
— Tas tikai apliecina, ka jāmeklē jauni darbības modeļi. Idejas ir. Tikai tās jāattīsta. Viss jāvirza caur klubiem. Tiem ir jādomā par rezervēm un tās jāgatavo. No sešiem Latvijas klubiem trīs kaut cik ar šo uzdevumu tiek galā. Nu nav normāla situācija, ka Rīgas Volejbola skola pirmām kārtām ar rezervēm apgādā Jelgavas klubu. Tagad vienā dienā viss nemainīsies, tāpēc jādomā arī par bonusa sistēmu tiem treneriem un sporta skolām, kas sagatavo spēlētājus klubiem, izlasēm, ārzemju klubiem.
— Bija laiks, kad visi tiecās trenēties Murjāņos. Jānis Labucks, Kārlis Čudars, Gunārs Freidenfelds braukāja pa Latviju un meklēju talantus. Tagad ne visi Murjāņu treneri dzīvi seko pat Lāses kausa finālsacensībām, kurās teju vai visi Latvijas volejbola talanti ir pulcināti vienkopus.
— Diemžēl tagad Murjāņos nav ne tikai labas materiālās bāzes sportam un mācībām, bet trūkst arī aizrautīgu treneru. Bet valsts finansējums ir. Tajā pašā laikā Latvijā ir uzbūvēti olimpiskie centri ar labu bāzi. Manuprāt, tieši tajos ir jāveido arī rezervju gatavošanas minicentri. Pašvaldības kopā ar valsts finansējumu varētu dot labu efektu. Tāds ir arī federācijas viedoklis.
TRŪKST SPĒLĒTĀJU, TRENERU, TIESNEŠU
— Spēlētāju trūkst, un sanāk tā, ka par vienu un to pašu cīnās gan pludmales, gan klasiskais volejbols. Kā tas bija ar Jāni Šmēdiņu, Hermani Egleskalnu…
— Pagaidām, atskaitot Samoilovu, visi ir izauguši zālē. Skaidrs, ka pirms pāris gadiem Šmēdiņš būtu noderējis arī valsts izlasei. Taču tagad viņš ir olimpiskais medaļnieks un Eiropas čempions un cēlis Latvijas volejbola popularitāti. Kopumā nav daudz tādu volejbolistu, kurus bīčs būtu laupījis klasiskajam volejbolam. Un pludmale ir labs stimuls, lai jaunieši apgūtu volejbola pamatus zālē. Bez labas servju uzņemšanas nevar būt labs ne pludmalē, ne zālē. Jāsaprot arī, ka tādu, kas trenējas volejbolā, mums nav nemaz tik daudz un talantu ir vēl mazāk. No viņiem jāizveido gan labi bīča pāri, gan klubi un izlases. Skaidrs, ka pludmales volejbolā iespējas nokļūt olimpiskajās spēlēs, kas ir katra sportista sapnis, ir daudz lielākas, un tā ir laba motivācija ikvienam, kas ņem rokās volejbola bumbu.
— Tagad mums ir arī pludmales volejbola halles, tāpēc varbūt drīz sāks parādīties arī tīrie bīčisti.
— Tas tā varētu būt. Taču pat Tīna Graudiņa ir spēlējusi arī klasisko volejbolu. Manuprāt, abi volejbola paveidi viens otru tikai bagātina. Tikai jāprot atrast līdzsvaru, lai viens otram netraucē. Tas ir arī federācijas uzdevums.
— Kā vērtējat situāciju ar treneriem?
— Pludmalē situācija ir labāka — starptautiski atzīti ir Genādijs Samoilovs, Aigars Birzulis, arī Andris Šmēdiņš. Labi darbojas Andris Krūmiņš. Patīkami, ka vismaz daži jaunie treneri sāk parādīties un sevi pieteikt arī klasiskajā volejbolā — Guntis Atars, Mārcis Obrumanis, Vjačeslavs Grimailovs, Ģirts Mārtiņsons, Lauris Iecelnieks, Inguna Minusa. Taču labu treneru trūkums ir nopietna problēma, un gaidām jūtamāku Sporta akadēmijas pienesumu. Mūsējos kā augsti kvalificētus speciālistus savulaik labprāt ņēma pretī ārzemēs, kur strādājuši Zigismunds Grigoļunovičs, Ivans Bugajenkovs, Genādijs Paršins, kurš vēl tagad savu pieredzi liek lietā Kazahstānā, tur tagad ir arī Valērijs Tkačenko. Krievijā — Boriss Kolčins, Somijā — Uģis Krastiņš, Šveicē — Agris Leitis. Tagad trenerim jābūt ne tikai zināšanām un iemaņām, bet arī talantam prasmei aizraut. Jo par vienu un to pašu slaido puisi cīnās basketbols, handbols, airēšana, peldēšana un vēl vairāki sporta veidi. Ieinteresēt un pārliecināt ir māksla.
— Līdzīga situācija ir arī ar tiesnešiem. Savulaik Latvijas tiesneši strādāja pat olimpiskajās spēlēs — Felicians Čers, Gunārs Plismanis.
— Diemžēl starptautisko tiesnešu skaits mums ir strauji sarucis, un nākotne nav rožaina. Valdim Jankovskim, Ritvaram Alksnim, Arnim Ķellem ir vai teju būs vecuma limits. Kaspars Timermanis izvēlējās citas nodarbes. Palicis vien Salvis Kurtišs un vēl Egils Tišanovs — pludmalē. Ja gribam rīkot Eiropas čempionātu, ja rīkojam Masters, savi tiesneši ir ļoti vajadzīgi, un tas ir ļoti steidzams darbiņš. Uzaicinātie ir arī papildu tēriņi, jo jānodrošina ar dzīvošanu, jāapmaksā ceļš. Bet jaunos ieinteresēt nav viegli. Agrāk vilinājums bija iespēja nokļūt ārzemēs, bet tagad tā vairs nav problēma. Vilinājums var būt vienīgi volejbols. Tā skaistums un sagādātās emocijas.
VISS SĀKĀS PIRMS 56 GADIEM
— Kā pats nonāci volejbolā un kas tajā aizrāva?
— Esmu rīdzinieks līdz kaulam. Dzīvoju centrā, mācījos 50. vidusskolā, kas vēl nebija ar angļu valodas specializāciju. Mācības notika tur, kur tagad ir Draudziņas vidusskolas vecais korpuss. 1959. gadā, kad biju 4. klasē, aizgāju uz volejbola treniņu pie Ērika Saulīša. Viņš pats vēl spēlēja un prata mūs ieinteresēt. Tāpēc arī paliku pie volejbola. Treniņi notika Pētersalas ielā. Vēlāk Saulīti nomainīja Andris Kļaviņš (vēlākais Auroras veidotājs un galvenais treneris — aut.). Dažādu vecumu grupās tiku atzīts pat labāko cēlāju, vēlāk šādu godu vairākas reizes izpelnījos arī Latvijas čempionātā. Nedaudz patrenējos arī ar Radiotehniķa dublieriem, taču līdz spēlēšanai netiku. Tobrīd trenerim Mihailam Amaļinam bija divi stabili cēlāji — Genādijs Mesčerskis un Mihails Korņevskis (tobrīd Rīgas skolas trumpis bija spēle ar diviem cēlējiem, lai pirmajā līnijā allaž būtu trīs uzbrucēji un ar shēmu 4:2 1983. gadā Radiotehniķis izcīnīja PSRS čempionāta zelta medaļas — aut.). Ja būtu kreilis, varbūt arī tiktu tālāk, jo cēlājam tā bija liela priekšrocība.
— Kuru no augstskolām izvēlējies — LVFKI vai RPI — abās bija labas volejbola tradīcijas?
— Iestājos Fizkultūras institūtā. Mums patiešām bija laba komanda. Pēc beigšanas kādu laiku pamēģināju strādāt par treneri, ar Juri Kostenko palīdzēju arī Andrim Kļaviņam Aurorā. Taču šis darbs nebija mans aicinājums. Nedaudz arī tiesāju, taču ne tālāk par vietējo līmeni. Visai drīz pārgāju organizatoriskajā darbā — piekritu kļūt par treneri Augstākās sporta meistarības jeb tautā sauktajā Lētiņa skolā. Biju arī direktora vietnieks. Tur guvu labu pieredzi sporta darbā.
— Cik atceros, tu biji pirmais mūsu Volejbola federācijas prezidents pēc neatkarības atjaunošanas.
— Jā, uz šo amatu pretendējām kopā ar Kārli Greiškalnu (vēlākais izglītības ministrs, bet ir bijis arī volejbola treneris — aut.). Tas bija ļoti grūts periods, jo LVF krasi atšķīrās no LPSR volejbola federācijas. No vienas puses — līmenis bija ļoti labs gan sievietēm, gan vīriešiem — vēl strādāja Auroras un Radiotehniķa mantojums. Ne velti Latvijas sieviešu izlase bija pirmā Latvijas komanda, kas trīs gadus pēc kārtas spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīros (1973., 1975. un 1997. gadā — aut.). 1995. gadā abas izlases spēlēja finālturnīrā. Diemžēl divi Radiotehniķa spēlētāji Ruslans Olihvers un Konstantīns Ušakovs tobrīd jau bija izvēlējušies Krievijas izlasi, un mūsējā nebija tika laba, kā varēja būt. Tas arī bija laiks, kad arvien aktīvāk sevi pie mums pieteica jaunais novirziens — pludmales volejbols.
No otras puses — visu laiku cīnījāmies ar naudas trūkumu. Tobrīd vairākās federācijās vadītāji nāca no biznesa aprindām, kur istabas stūrī bija maiss ar naudu (piemēram, Latvijas Futbola federācija — Vladimirs Ļeskovs — aut.). Mums vajadzēja to sagādāt, jo valsts atbalsta praktiski nebija. Sponsorēšanas lietas tikai sākās, un daudziem reklāma nemaz nebija vajadzīga, drīzāk — daļa sponsorētās naudas atpakaļ kasē vai — vēl labāk — rokās. Reti kuru varēja pierunāt, tomēr kaut kā izdzīvojām arī bez ģenerālsponsora. Būtu toreiz vairāk naudas, sieviešu izlase kādā no Eiropas čempionātiem varbūt būtu pakāpusies augstāk par 8. vietu.
— Kā nokļuvāt Eiropas apritē?
— Kā prezidentam nācās piedalīties CEV pasākumos. 1995. gadā Grieķijā notika CEV Ģenerālā asambleja, kurā pirmo reizi tiku ievēlēts konfederācijas valdē. Šogad valdē iekļūt bija pat vieglāk, jo esmu vecais buks. Ar 20 gadu stāžu valdē esmu palicis vienīgais.
— No personīgās pieredzes zinu, ka arī pats joprojām uzspēlē volejbolu.
— Cik nu vien atļauj laiks, mēģinu izkustēties. Mums te ir tāda neliela kompānija ar vairāk vai mazāk līdzīgām pludmales volejbola iemaņām. Vairākus gadus spēlējām Brazīlijā, bet tagad bīča laukumi ir tepat uz vietas — Olimpiskajā centrā —, tos arī izmantojam. Lai kauli neierūsē un volejbola iemaņas nezūd. Arī ģimeni esmu aplipinājis ar volejbola bacili (tas nekas, ka sievasmāsa ir pazīstamā TTT basketboliste Tamāra Kārkliņa-Hendele — aut.). Kā nekā dzīvē kopā ar volejbolu rit jau 57. gads. Tā ir mūža mīlestība, ko nevar nodot, bet var tikai vēl vairāk mīlēt.
Māris PĒKALIS
Eiropas Volejbola konfederācijas (CEV) viceprezidents
Dzimis: 1948. gada 20. augustā
Izglītība: Rīgas 50.vidusskola, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts (ar izcilību)
Darba gaitas: strādājis par volejbola treneri sporta klubā RER, direktora vietnieku Latvijas Jaunatnes sporta centrā, direktoru Latvijas—Vācijas kopuzņēmumā Modul Plus, pasažieru pārvadājumu departamenta vadītāju Latvijas Starptautisko autopārvadātāju asociācijā Latvijas Auto, Autotransporta nodaļas vadītāju Satiksmes ministrijas Autosatiksmes departamentā, direktora vietnieku un direktoru Satiksmes ministrijas Autosatiksmes departamentā
Sabiedriskais darbs: 1992.—1996. g. — Latvijas Volejbola federācijas prezidents, kopš1998. Latvijas Volejbola federācijas viceprezidents,1995.—2015. g. — Eiropas Volejbola konfederācijas (CEV) valdes biedrs, kopš2015. gada — Eiropas Volejbola konfederācijas viceprezidents, 2005.—2007. g. — Austrumeiropas Volejbola zonālās asociācijas (EEVZA) prezidents, kopš2008. g. — EEVZA viceprezidents
Sasniegumi sportā: dažādu vecumu jaunatnes izlašu dalībnieks, vairākkārtējs Latvijas čempions volejbolā (RER sastāvā), trīs gadus atzīts par labāko saspēles vadītāju Latvijas čempionātos
Ģimenes stāvoklis: precējies, trīs bērnu tēvs
Hobijs: ceļošana
