Profesija — volejbolists Somijā

23 gadu vecais volejbolists Toms Šmēdiņš līdz šim spodrinājis dzimtās
Kuldīgas klasiskā volejbola godu, kļuvis par vienu no labākajiem pašmāju
pludmales volejbolistiem, bet šajā sezonā pirmo reizi karjerā uzņēmies
leģionāra un kluba līdera lomu Somijas ziemeļu pilsētas Oulu komandā Lentopalloseura Etta.

Laikā, kad Latvijas volejbola leģions ārzemēs sasniedz gandrīz trīs
desmitus, pašmāju meistaru iemīto taciņu uz Somiju izmantoja arī līdzšinējas Elvi/Kuldīgas volejbolists Toms Šmēdiņš.

– Pagājušās sezonas beigās tā pat īsti nedomāju turpināt karjeru ārzemēs, –
sarunā ar žurnālu Sports atceras Toms Šmēdiņš. – Vasaras sākumā jau
parādījās informācija, ka Kuldīgā vairs nebūs profesionāla kluba, nebija
skaidrības arī par Lāses-R finansējumu
jaunajai sezonai, vienīgi Ozolnieku komanda cerēja palikt konkurētspējīga. Tā
kā kredītus neviens manā vietā negrasījās atmaksāt, turklāt es gribēju spēlēt, vajadzēja
meklēt variantus ārzemēs, jo citā darbā es tik daudz nenopelnītu kā volejbolā.
Daudz iespēju nebija, jo vairums komandu sastāvus veido maijā. Tas īpaši
attiecināms uz potenciālajiem leģionāriem. Meklēt klubus sāku tikai jūlijā, un
Somijas Lentopalloseura Etta bija
vienīgais reālais variants. Izšķirties par labu tieši šim klubam palīdzēja Salvis
Cielavs, kurš jau tajā spēlē. Un… Oulu komandas menedžmentam atlika tikai
vienoties ar manu aģentu par līguma nosacījumiem. Finansiālās krīzes dēļ
izvēlējos salīdzinoši nelielu, bet stabilu atalgojumu.

Latviešu atbildība

– Ja neesi kādas valsts
spēcīgākajā līgā, tad pamatoti rodas šaubas par šā turnīra sportisko līmeni.

– Somijas pirmās līgas sportiskais līmenis ir augsts, taču divas sezonas
pēc kārtas es tur nevēlētos spēlēt. Pēdējās sezonās bieži esmu guvis pleca un
kājas muskuļu savainojumus. Tāpēc priecājos, ka šobrīd esmu labā fiziskajā
formā. Komandai ir 7-9 treniņi nedēļā. Abi ar Sandi Cielavu esam kluba līderi,
tādēļ treniņos strādājam ar maksimālu atdevi. Kopumā Etta sastāvā konkurētspējīgi ir vismaz astoņi spēlētāji. Vienīgi jāsamierinās,
ka mums ir tikai viens cēlājs. Klubs ir konkurētspējīgs arī valsts līmenī –
sezonas sākumā Somijas kausa izcīņā tikai piecos setos zaudējām brāļu Baiku
pārstāvētajam Somijas augstākās līgas klubam Riento. Iespēju komandā iekļaut divus ārzemniekus izmanto arī vājākie  pirmās līgas klubi.

– Kā mainījusies tava
spēle sezonas pirmajā daļā?

– Šīs sezonas pirmo daļu vērtēju ar pluszīmi. Uz Somiju devos augusta
beigās. Esmu pilnveidojis uzbrukumus – bieži tieši man tiek uzticēts tos
pabeigt. Tāpat esmu nostabilizējis uzbrukumu no pirmās līnijas, apguvis
sitienus no otrās līnijas, kuri pagājušajā sezonā Kuldīgas klubā man netika
uzticēti. Uzbrukumā ar Cielavu veidojam komandas spēli un pārliecināmies, ka
varam īstenot Etta mērķi iekļūt
augstākajā līgā.

Ar spēli Somijas klubā ir sākušās manas pirmās leģionāra gaitas. No manis
tiek prasīts daudz, esmu atbildīgs par komandas rezultātiem. Taču ārzemēs ir
daudz vieglāk koncentrēties spēlēšanai, jo ir mazāk dažādu blakusapstākļu.

Zupa pa Skype

– Kā izdodas pārziemot
Somijā?

– Īstenībā pat tik tālu ziemeļos kā Oulu visu novembri dzīvojām bez sniega,
baudot Latvijā ierasto rudeni ar lietu. Ziema iestājās decembrī, taču mīnusi
bija daudz mazāki nekā gadumijā Latvijā. Rudenī tā arī neizdevās pamakšķerēt, bet
tagad ziemā ir pārāk auksts. Kāda jēga pusstundu pasēdēt ar makšķeri un pēc tam
mēģināt sasildīt rokas? Klubs man piešķīra velosipēdu, tāpēc brīvajā laikā
dodos izbraucienos. Esmu aplūkojis pilsētu ne tikai kopā ar komandas biedru,
bet arī ar Kārli Volodinu, kurš bija atbraucis ciemos.

Vispār somi ziemā ļoti bieži brauc ar velosipēdiem. Iespējams, taupa
degvielu. Arī mūsu komandā divi spēlētāji uz treniņiem brauc ar velosipēdu. Es
tā darīju rudenī, līdz sporta zālei bija piecu līdz septiņu minūšu brauciens. Taču
vieneiz bija uzsnidzis sniegs un ceļš bija tik grūti izbraucams, ka nokavēju
nodarbību svaru zālē un nopelnīju naudassodu. Taču pēc treniņa velo celiņi bija
jau notīrīti un mājās atgriezos bez sarežģījumiem.

– Pirmo reizi esi
leģionāra gaitās ārpus Latvijas. Kā izdevās sakārtot sadzīvi, kā pavadi brīvo
laiku?

– Līdzās braucieniem ar velosipēdu un baseina apmeklējumiem brīvo laiku
pavadu arī mājās. No trenera biju aizņēmies visu amerikāņu slavenā seriāla Draugi sēriju kolekciju, desmit sezonas noskatoties
pusotrā mēnesī. Protams, laiku notriekt iespējams arī internetā, skatoties
filmas, čatojot ar draugiem. Liels izaicinājums man bija arī mēģinājumi pašam
iemācīties gatavot ēst – ne tikai pašu elementārāko, bet jau kaut ko
sarežģītāku. Līdz šim nekad nebiju vārījis zupas, taču recepšu grāmatu gan
nemeklēju. Sazvanījos pa Skype ar
mammu, kas man deva norādījumus gan par sastāvdaļām, gan pašu pagatavošanas secību.
Tagad pats gatavoju daudz dažādu ēdienu, piemēram, skābeņu zupu! Esmu
pārvarējis sevi un pat mizoju kartupeļus. Ar Somijas virtuves izpēti gan neesmu
aizrāvies, priekšroku dodu tradicionālajiem latviešu ēdieniem, gandrīz nekad
neiztieku bez gaļas.

Atpakaļ Latvijā

– Vai spēlēšana Somijas
pirmajā līgā palīdzēs cīņā par vietu Latvijas izlasē?

– Jau minēju, ka daudz jāspēlē uzbrukumā, jāpabeidz uzbrukumi, bet servju
uzņemšanā prakse Somijā ir bijusi daudz mazāka nekā iepriekš. Paspēju
izpelnīties laba servju uzņemšanas speciālista slavu, tādēļ manā virzienā
bumbas gandrīz vairs netiek servētas. Tētis gan mierināja, ka servju uzņemšanas
izjūtu nevar zaudēt – pāris treniņu un atkal viss būs kārtībā.

– Neilgi pirms gadumijas
klātienē vēroji Latvijas kausa izcīņas pusfinālus un finālu ar valsts labāko
četru klubu līdzdalību. Kāds iespaids?

– Šo komandu volejbolistus labi pazīstu, tādēļ lielus pārsteigumus nesagaidīju.
Sportiskais līmenis ir zemāks nekā pirms gada, taču labāki klubi demonstrēja
pietiekami kvalitatīvu volejbolu. Finālistes labi spēlēja aizsardzībā, it īpaši
abi libero – Mārtiņš Pļaviņš un Ingars Ivanovs, nereti izvelkot smagas bumbas. Ja
pagājušajā sezonā labākie spēki bija pulcēti četros klubos, ieskaitot Cēsis un
Kuldīgu, tad pašreiz Latvijā palikušie pārstāv Lāsi un Ozolniekus. Esmu
pārliecināts, ka trenera Raimonda Vildes ietekmē Lāse vēl vairāk uzlabos sniegumu blokā, pavasarī iesaistoties cīņā
par godalgotām vietām arī Schenker līgā.

No Somijas uz pludmali

– Sezona vēl tikai pusē,
bet vai esi plānojis turpmāko karjeru?

– Esmu pārliecināts, ka šosezon mums izdosies sasniegt mērķi un iekļūt
augstākajā līgā. Līgums ar Oulu klubu man ir uz vienu sezonu, tādēļ saziņā ar
aģentu uz jauno sezonu noteikti tiks izvērtētas arī citas iespējas. Etta varētu būt rezerves variants. Ja
godīgi, tad Somija ir pārāk ziemeļnieciska, labprāt spēlētu siltākās zemēs. Es
daudz vairāk izbaudu vasaru un pludmales volejbolu. Aprīlī gan vēl esmu
iecerējis izmēģināt kalnu slēpošana. Somi apgalvo, ka pavasarī esot lieliski –
sniegs un saule.

– Lai arī vēl ir ziema,
vai esi domājis par šā gada vasaru, par pludmales volejbolu?

– Ieceres jau var būt grandiozas, taču visu izšķir finanses. 2009. gada
vasarā mums ar Arti Caicu nebija atbalstītāju, bet uz Pasaules kausa posmiem
tiku tikai kopā ar Mārtiņu Pļaviņu, kurš vēl tobrīd saņēma atbalstu no Latvijas
Olimpiskās vienības. Abas reizes sniegums bija ļoti sekmīgs – izcīnījām dalītu
9. vietu un dalītu 17. vietu. Vispirms ir jāsameklē nauda, bet pēc tam varam
kalt plānus. Nepretendējam uz biznesa klases lidojumiem un dārgām viesnīcām,
taču tik un tā nepieciešams daudz līdzekļu, lai iekļautos Pasaules kausu
apritē. It kā ir viens potenciāls atbalstītājs, taču iepriekšējo gadu pieredze
māca, ka nevar būt pārliecināts līdz pat brīdim, kad nauda tiek ieskaitīta
kontā. Šajā vasarā spēlēšu kopā ar Arti Caicu. Plāni varētu mainīties, ja iekļūšu
Latvijas izlases sastāvā.

Renārs BUIVIDS

Toms Šmēdiņš

Profesionāls volejbolists

Dzimis: 1986. gada 25. aprīlī
Ventspilī

Augums, svars: 1,90 m, 83 kg

Pozīcija: servju uzņēmējs, uzbrucējs
Pirmais treneris: Andris Šmēdiņš
Karjera: volejbolā no astoņu gadu
vecuma, MSĢ (2002.-2004.), Elvi/Kuldīga (2005.-2008.
g.), Somijas Etta (2009./2010.)

Panākumi: 2003.gada Eiropas U-20
čempions pludmales volejbolā pārī ar Jāni Pēdu; 2005.gada Eiropas U-20 čempions
pludmales volejbolā pārī ar Jāni Šmēdiņu; 2004. gada Eiropas junioru čempionāta
9. vieta Latvijas izlases sastāvā

Izglītība: MSĢ, LSPA pirmā līmeņa
trenera izglītība

Ģimene: draudzene