Volejbola zelta pāris
Vecākās paaudzes sporta cienītājiem ir
pazīstami volejbolistu Skaidrītes un Rolanda Plismaņu vārdi. Skaidrīte
Vēgnere-Plismane savulaik ar panākumiem spēlēja PSRS izlasē un kļuva par
pasaules čempioni. Rolands Plismanis divpadsmit reižu uzvarējis Latvijas volejbola
meistarsacīkstēs un vēlāk izskolojās par starptautiskās kategorijas tiesnesi.
Daudz un dažādu titulu ir abu karjerā.
Kundziņsalas
rūdījums
Ar vecmeistariem tiekos
viņu Torņakalna dzīvoklī Rīgā. Abi ir apbrīnojami dzīvespriecīgi. Par godu zelta
kāzu gadskārtai dzīvoklītī pašlaik ir remonts, taču tas nemazina abu mundrumu.- Vecuma kaites ir kā
visiem, nevar vairs skriet kā jaunībā. Pa vasaru dzīvojamies pa Gauju, visu
laiku laukā vien, kustamies un uzturam sevi formā, – saka Skaidrīte Plismane.Tieši svinību
priekšvakarā Rolands Plismanis pagalmā paslīdējis un salauzis plaukstu, taču
tagad optimisms atgūts. Ko nu gaudīsies, vien kārtējais likteņa pārbaudījums.Volejbola laukumos
lielāki panākumi Skaidrītei, taču ilggadīgāka karjera (turklāt arī trenera un
tiesneša darbā) ir Rolandam.Pieredzējušais
Latvijas TV sporta komentētājs Edvīns Dāvidsons Skaidrīti atceras kā ļoti
vispusīgu spēlētāju: "Ja bija zaudēta bumba vai ļoti izšķiroša situācija, viņa
vienmēr centās uzmundrināt komandas biedrenes. Noliecās uz priekšu un sasita
plaukstas, kaut ko vēl uzsauca. Volejbolā tas toreiz vēl nebija raksturīgi, tas
bija Plismanes stils." Abiem jubilāriem otra panākumi nekremt, viņi viens otru
lieliski papildina gan sarunā, gan dzīvē, un tā bijis vienmēr.
Skaidrīte Plismane: – Volejbolā regulāri sāku trenēties tikai 18
gadu vecumā. Tas bija LVFKI 1951.gadā. Pirms tam dzīvoju Kundziņsalā un biju
ļoti aktīva meitene. Turvarēja braukt ar laivu, staigājām basām kājām. Augu bez
tēva, un apstākļi bija pieticīgi, taču biju norūdījusies. No Kundziņsalas nāca
slavenais Latvijas boksa čempions Viktors Karpovs, kaimiņos izauga hokejists
Juris Repsis, basketboliste Vita Siliņa, Jānis Karpovs vēl tagad veterānos
basketbolu spēlē. Uz skolu braucām ar laivu, bija bezgalīgi plūdi, pat istabās
bija ūdens.
Institūtā zāles
nebija, mēs tikai stadionos vai brīvā dabā trenējāmies. Spēlējām ar Ļeņingradas
bumbām, vēlāk parādījās poļu. Pēc dažiem gadiem mani iekļāva Latvijas izlasē.
Augumā nebiju pārāk gara, un mans ampluā bija saspēles vadītāja, jo izdevās
labas piespēles. Dzidra Karamiševa tolaik arī spēlēja ne tikai basketbolu, bet
arī volejbolu.
Rolands Plismanis: – Mācījos Rīgas 32. pamatskolā Torņakalnā
tieši pretim mūsu mājai, un skolā bija lielisks fizkultūras skolotājs Krišs
Matuzevs. Mums izauga trīs sporta meistari volejbolā, divi riteņbraukšanā, divi
ātrslidošanā (arī Lāsma Avotiņa-Kauniste), vēl bija arī vieglatlētikā. Uz
volejbola nodarbībām toreizējā Pionieru
pilī mani paņēma līdzi Herberts Lucis, un tā arī sākām. Lokomotīvē vienlaikus
spēlēju arī futbolu un hokeju. 1952.gadā mani iesauca armijā un Rīgas sporta
rotā dienēju kopā basketbola slavenībām Maigoni Valdmani, Raimondu
Karnīti, Oļģertu Hehtu. Togad ASK
komandā ieguvu pirmo Latvijas čempionu titulu volejbolā.
–Jūs lielajā
sportā iegājāt ļoti strauji?
Skaidrīte Plismane: – Latvijas izlasē iekļuvu jau 1952.gadā,
pirmais brauciens bija uz astoņu komandu turnīru Kauņā. Biju jau nobijusies un
pat neatceros, kā mēs braucām – ar autobusu vai vilcienu. PSRS izlasē pirmais
izbraukums bija 1954. gadā uz Budapeštu, Pasaules studentu spēlēm, kur arī
uzvarējām. Būtībā jau tā bija PSRS izlase, jau pirms manis no Latvijas izlasē
spēlēja Minjona Sakse un Valentīna Varkēviča, bija arī Lia Kampe, vēl pa kādai
igaunietei vai lietuvietei.
– Kādi tolaik bija
treniņi? Liela atšķirība ar mūsdienām?
– Tagad visas
volejbolistes fiziski ir krietni spēcīgākas nekā mēs, ir intensīvāki treniņi,
visas augumā garas. Salīdzināt grūti. Varbūt ar tā laika PSRS izlasi vēl
varētu, bet Latvijā pie Leopolda Kovala un Arvīda Pētersona tā toreiz vēl
netrenējāmies. Vēlāk nāca Andris Kļaviņš, Jānis Labuckis, un tā jau bija cita
attīstība. Tehnikas ziņā tagadējās volejbolistes varbūt nav daudz pārākas, taču
uzbrukums ir ļoti spēcīgs un bloks arī. Agrāk rokas nevarēja likt pāri tīklam.
Vēlāk mums sieviešu Aurora kļuva par ļoti spēcīgu komandu,
nemaz nerunājot par vīriešu Radiotehniķi.
Treniņi PSRS izlasē
jau tolaik bija ļoti smagi, pirms lielajiem turnīriem parasti bija vairākas
nometnes dienvidos Divi treniņu dienā, vēl atsevišķi fiziskās sagatavotības
nodarbības, lecām ar aukliņām, un bija ļoti smagi. Visu laiku esi milzu ritenī.
Savainojums un Maracana
stadions
– PSRS izlasē
spēlējāt ar pārtraukumiem. Kāpēc?
– 1955. gadā
Ļeņingradā PSRS meistarsacīkstēs izgriezu celi. Ar to arī sākās ne tikai
fiziska, bet arī psiholoģiska trauma. Vēlāk tika veikta meniska operācija, bet
tas jau bija karjeras beigās 1961.gadā. Tajā laikā parādījās arī ceļgalu sargi,
un man tie bija vienmēr obligāti jāvelk
– Jums karjera
bija ne tikai strauja, bet arī īsa?
– Man laikus
neiztaisīja operāciju, jo baidījos, ka nepabeigšu institūtu, neiegūšu izglītību
un sportā arī varbūt viss būs beidzies. Baidījos, jo nebija tik vienkārši kā
tagad veikt operāciju. Fizkultūras institūtu pabeidzu, bet spēlējot visu laiku
bija jādomā par šo savainojumu. Tā bija papildu psiholoģiskā slodze, kuru
izjutu līdz pat karjeras beigām. PSRS izlasē es kā cēlāja parasti devos laukumā
pamatsastāvā, manas konkurentes tolaik uz šo posteni bija maskavietes. Vienubrīd
atkal nevarēju spēlēt PSRS izlasē, un tad atkal atgriezos. Nepārtraukti spēlēju
ar traumām, tās mēdza saasināties. Maskavā gatavojāmies Eiropas
meistarsacīkstēm. Komandas biedrenes aizbrauca uz turnīru , bet es atkal
izgriezu celi un devos mājās. Tā arī Eiropas čempiones titula man nav un
arī par Latvijas meistarsacīkšu uzvarētāju kļuvu tikai vienreiz.
– 1960.gadā
Brazīlijā tomēr izcīnījāt pasauleszeltu. Jutāties kā slavenība?
– Slavena noteikti ne,
lai arī pēc pasaules čempiones titula iegūšanas man pasniedza medaļu Par
darba varonību un iedeva arī vienīgo naudas prēmiju karjerā: 15 000
rubļu, ar nodokļu nomaksāšanu iznāca kādi 12 tūkstoši. Par tiem mēs vēlāk
nopirkām auto. Pirms došanās uz Brazīliju Maskavā bija ļoti pamatīgas instrukcijas,
mūs brīdināja no provokācijām, līdzi bija vairāki spiegi. Ja izgāju no
viesnīcas paelpot svaigu gaisu, uzreiz jutu, ka kāds seko. Mūs uzmanīja ik uz
soļa. Spēlējām lielajā Maracana stadionā, un atmosfēra bija grandioza.
Vienreiz tikos ar kādu Brazīlijas latvieti. Man pat piedāvāja paliktšajā valstī,
bet pašai tāda doma neienāca prātā. Latvijā taču bija tuvinieki.
– Kad pēc diviem
gadiem Maskavā ieguvāt sudraba medaļas, neviens galvu laikam neglaudīja.
-PSRS izlase nevienam
un nekad nedrīkstēja zaudēt. Pēc iegūtās sudraba godalgas pasaules
meistarsacīkstēs Maskavā mēs ar Valentīnu Varkēviču palikām uz ielas. Nevienam
vairs nebijām vajadzīgas, ne pateicības, ne prēmijas. Ikviens zaudējums bija
traģēdija. Finālā piekāpāmies Japānas izlasei. Jau tolaik bija citādāka attieksme
pret baltietēm, to uzsvēra arī dažas krievu komandas biedrenes.
– Kas visvairāk
palicis atmiņā no ārzemju braucieniem?
– Oficiālajos
turnīros, kad spēlēju PSRS izlasē, gandrīz nekur netiku laukā no viesnīcas un sporta
zāles. Visvairāk prātā palicis brauciens ar Latvijas izlasi draudzības spēļu
turnejā uz Ķīnu 1957.gadā. Mūs pat aicināja uz pieņemšanu pie lielā Mao. Ķīnas
vadonis gan neparādījās, jo bija slims. Mūs pieņēma viņa vietnieks. Draudzības
spēles bija ar plašu atpūtas programmu. Mūs krustu šķērsu izvadāja pa dažādām
pilsētām un apvidiem. Ēdināja fantastiski – Pekinas pīle un citi gardumi, citreiz
pat četrpadsmit dažādi ēdieni. Lai parādītu cieņu, visi jānogaršo. Vietējie
apbrīnojami godīgi: viesnīcās durvīs nevienas atslēgas, ja kāds aizmirsa kaut vai
ziepju gabaliņu, to pārsūtīja uz nākamo pilsētu, kur turpinājām turneju. Vēlāk Ķīnā
bija revolūcija, cilvēku slaktiņi, bet toreiz tā bija gluži vai ideāla zeme ar
brīnišķīgiem cilvēkiem.
– Kā sapazināties
ar savu nākamo vīru ?
– Tas bija dažus
gadus agrāk. Es savu kārtējo savainojumu ārstēju Fizkultūras dispanserā, un
viņš mani nāca apciemot. Vīriešu izlasei bija nometne Rīgā. Rolands volejbola
laukumā arī bija cēlājs. Vēlāk sekoja Latvijas izlašu kopējais brauciens uz
Ķīnu. 1958. gada 25. janvārī, Rolanda dzimšanas dienā, mēs apprecējāmies. Jau pēc divām dienām abiem
bija jābrauc prom uz turnīriem. Rolanda karjera ir daudz ilgstošāka par manējo.
Godīgums pazudina tiesnesi
Rolands Plismanis: – Es visilgāk spēlēju ASK un RER komandās, pa
sešiem tituliem katrā vienībā, biju arī Latvijas izlasē. Pēc pirmās
Vissavienības spartakiādes Latvijas izlasei bija pārbaudes spēle ar PSRS valstsvienību,
kas gatavojās Eiropas meistarsacīkstēm Parīzē. Mēs tik labi spēlējām, ka jau sāka
runāt par Plismaņa iekļaušanu PSRS izlasē, tomēr vēlāk runas norima.
– Toties vēlāk daudz
tiesājāt, pat oficiālos starptautiskos turnīros. Kā notika šī pāreja?
– Sākumā biju
treneris, jo ASK nometa iepriekšējo komandas vadītāju, un es divus gadus
kļuvu par galveno. Latvijas izlasē vienlaikus biju Mihaila Amaļina palīgs,
trenēju arī republikas jaunatnes izlasi, vēlāk – RER komandu. Kad Rīgā notika
astoņu komandu turnīrs, mani un Feličianu Čeru uzaicināja par līnijtiesnešiem.
Vēlāk bija dažādi semināri, tiesājām PSRS meistarsacīkstēs. 1962. gadā biju
otrais tiesnesis pasaules čempionāta kvalifikācijas spēlē Rīgā. 1969. tiesāju
Eiropas meistarsacīkstes Rīgā, saspringto Čehoslovākijas un Polijas maču.
Daudzkārt biju PSRS desmit labāko tiesnešuvidū, tiesāju daudzas nozīmīgas
spēles, bet man radās liels konflikts ar toreizējo PSRS izlases galveno
treneri, Maskavas gruzīnu Givi Ahvlediani, viņš mani noraka.
– Tāpēc, ka nebijāt nedz partijā, nedz komjaunatnē?
– Nekad nebiju arī
pionieros (smejas), bet tas nav tādēļ. Es kādā atbildīgā Maskavas komandu spēlē
Dinamo pret Lokomotiv netiesāju par labu Ahvlediani trenētajiem
dinamiešiem. Man tādas metodes nebija pieņemamas. Par to pat rakstīju dažādām
sporta institūcijām, kas atzina manu rīcību par pareizu. Ahvlediani pat
atvainojās, uzsita man uz pleca, bet vēlāk viņš esot iegājis PSRS Sporta
komitejas tiesnešu daļā un manu vārdu izsvītrojis no visām lielajām
sacensībām.
Vēl jau tiesāju
Eiropas kausu izcīņas spēles, biju Vācijā, Bulgārijā, Itālijā, Kamerūnā,
Mongolijā, Korejā, Čehoslovākijā, bet uz lielākajiem turnīriem nelaida, netiku
arī uz Minhenes olimpiskajām spēlēm 1972.gadā. Vēlāk Maskavas spēlēs par
galveno tiesnesi arī nelaida, lai arī pirms tam visās priekšsacīkstēs labi
notiesāju. Atminos PSRS tautu spartakiādes finālu Ukraina – Maskava
sešdesmitajos gados. No rīta divas stundas biju otrais tiesnesis, sekoja spēle
kā līnijtiesnesim, un tad vakarā fināls uz paaugstinājuma. Dzīvojām divpadsmit cilvēki
vienā istabā. Tiem, kuriem nekas vairs nebija jādara, pa nakti iedzēra un
grieza kārtis līdz rītam. Neiznāca lāga izgulēties, bet jātiesā bija.
Izvēli nenožēlo.
Pēc karjeras beigām
Skaidrīte Plismane ilgus gadus strādāja Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad Rīgas
Tehniskā universitāte) Fizkultūras un sporta katedrā par pasniedzēju, pensijas
gados – Ķīpsalas peldbaseinā. Rolands Plismanis septiņpadsmit gadus bija zobu tehniķis, ilgi
strādāja Rīgas Volejbola skolā. Katram ir savas atmiņas par sportā piedzīvoto
un pārdzīvoto. Toreiz bija ļoti vienkāršs inventārs un sporta tērpi, čībiņas
baltas krāsojuši ar zobu pastu. Grūti pat salīdzināt apstākļus toreiz un tagad,
taču savu plusi bijuši.
Skaidrīte Plismane: – Tagad par visu jāmaksā un daudzi vecāki nevar
nodrošināt saviem bērniem iespēju trenēties. Pēc visa piedzīvotā man bija doma,
ka dēlam Gintam visupirms ir jāmācās. Viņš spēlēja volejbolu Medicīnas
institūta komandā, pat pirmo sporta klasi ieguva, nodarbojās arī ar basketbolu
un kalnu slēpošanu, peldēja. Mūsu mērķis bija dēlu vispusīgi attīstīt. Kad
Gints beidza Medicīnas institūtu, es biju patiesi laimīga. Negribēju, lai dēls
kļūtu par profesionālu sportistu. Lai gan: ja viņš to ļoti vēlētos, es nespētu
iebilst. Vai tad es pati klausīju savus vecākus?
Skaidrīte teic, ka
jaunie noteikumi volejbolam nākuši par labu, jo agrāk spēles ļoti ieilga un
bija arī daži ierobežojumi. Dzīvesbiedrs kā tiesnesis gan nepieņem to, ka tagad
servējot bumba drīkst skart tīklu.
Skaidrīte Plismane: – Tagad sportā var arī nopelnīt un sistēma
ir pareizāka. Kad startējām ārzemēs, varējām pārliecināties, ka lielais sports
ir smags darbs un par to arī pienācīgi jāmaksā. Redz, slavenās tenisistes
nodrošina ar naudu gan sevi, gan savus pēcnācējus. Tāpat ir volejbolā,
basketbolā, futbolā un citos lielajos veidos. Labi, ka man tagad Uļas Semjonovas
vadītais Latviešu Olimpiešu sociālais fonds piešķīris pensiju, jo naudas
jau vienmēr pietrūkst.
Plismaņi joprojām
dzīvo Rolanda vecāku dzīvoklītī Torņakalnā, jo savulaik bijuši pārāk kūtri un
bikli, lai kaut ko prasītu valstij un sporta struktūrām.
– Basketbolisti vai
hokejisti tajā laikā vismaz dzīvokļus dabūja, mēs bijām pārāk kautrīgi, –
atzīst pasaules čempione.
Abi nekad nenožēlo
savu izvēli, un atmiņas viņos dzīvos mūžīgi. Sports palīdzējis iepazīt pasauli
un vienam otru.
Skaidrīte Plismane: – Varbūt tagadējā dzīves gudrība ļautu kaut ko
darīt citādāk. Individuālais sports tomēr ir labāks, jo neesi atkarīgs no
komandas. Man tuvāki ir tieši tie: cik esi ziedojis sevi, tādi būs panākumi.
Fizkultūras institūta laikos mani aicināja trenēties arī airēšanā, vieglatlētikā,
paukošanā un vēl citos veidos, jo biju taču Kundziņsalas meitene ar īpašo
rūdījumu.
Māris Rīmenis, LTV
Sports
Vizītkarte
Skaidrīte Plismane
Dzimusi 1933. gada 2. septembrī
Mācījusies Kundziņsalas pamatskolā, Rīgas 2. vidusskolā,
LVFKI
Karjera PSRS Nopelniem bagātā sporta meistare,
pasaules čempione (1960. g.) un pasaules vicečempione (1962. g.) PSRS izlases
sastāvā. pasaules studentu spēļu čempione (1954. g.) PSRS izlases sastāvā, daudzu starptautisku turnīru laureāte,
Latvijas izlasē no 1953. līdz 1963.gadam, PSRS izlasē no 1954. līdz 1958.gadam
un no 1960. līdz 1962.gadam, pasniedzēja RTU, strādājusi Ķīpsalas peldbaseinā
Rolands Plismanis
Dzimis 1933. gada 25. janvārī
Mācījies Rīgas 32. pamatskolā, LVFKI treneru
kursos, Rīgas 1. medicīnas skolā
Karjera PSRS sporta meistars volejbolā,
divpadsmitkārtējs Latvijas čempions, spēlējis Latvijas izlasē, treneris,
starptautiskās kategorijas tiesnesis
