Aizmugures pilots

Mihailam
Arhipovam šīs būs otrās olimpiskās spēles. Pirms četriem gadiem Miha – jauns un
perspektīvs – pilotēja četrinieka ekipāžu, kura Turīnā izcīnīja 21. vietu.
Tas nevienu īpaši nesajūsmināja, taču to izskaidroja ar pilota jaunību un
pieredzes trūkumu.

Pagājuši
četri gadi, un 25 gadus vecais Mihails atkal pošas piecu apļu spēlēm, taču
šoreiz kā stūmējs, jo četru gadu ciklā treneri par noderīgāku otrā pilota lomai
atzinuši Edgaru Maskalānu. Kā pats olimpietis vērtē savas vietas maiņu kamanās?

"Olimpiskās
spēles Turīnā bija tikai mana trešā sezona bobslejā," mūsu sarunu iesāk Mihails
Arhipovs. "Pieredze man bija ļoti maza, un jutos kā zaļš gurķis.
Nezinu, ko toreiz domāja izlases treneris Jānis Skrastiņš, jo nepavisam nejutos
labāks par Gati Gūtu, kurš bija daudz vairāk pieredzējis. Nenosaukšu to par
izgāšanos, taču vietu izlasē nejutos nopelnījis, vairāk tā bija nepelnīta
dāvana. Starp citu, vēlāk, kad braucu junioru mačos, Gatis kā junioru izlases
treneris man daudz iemācīja, ļāva paskatīties uz bobslejistu sacensībām ar
citām acīm. Sapratu, ka cīņas par sekundes desmitdaļām, ir ilgu gadu darba
rezultāts, kur visu nenosaka inventārs un tavi fiziskie dotumi. Ne velti saka –
īstie brieduma gadi bobslejistiem, it sevišķi pilotiem, ir ap trīsdesmit un vēlāk."

– Tu
sāki kā pilots, bet tagad esi stūmēja lomā? Parasti notiek otrādi…

–
Skaidrs, ka pilots bobslejā ir galvenais, jo stūmēji var mainīties. Punktus
kopvērtējumā ieskaita tikai pilota kontā, taču es to neuztveru kā soli atpakaļ.
Šie četri olimpiskā cikla gadi man pagāja diezgan raibi – braucu Pasaules kausu
posmos, junioru mačos, kad treneris izšķīrās par Maskalānu, tad startēju
Eiropas kausu izcīņas mačos. Veicās dažādi, mainījās stūmēji, arī inventārs
mums nebija labākais.

To, ka vairs
neesmu pilots, neuztveru sāpīgi, jo sports man ir tik tuvs, ka nevienu brīdi
neesmu pieļāvis domu par sportošanas izbeigšanu. Ja treneris uzskata, ka esmu
noderīgāks kā stūmējs, esmu tam gatavs, jo ļoti gribu startēt gan šajā olimpiādē,
gan Sočos.

– Kad
Vankūverai sāki gatavoties kā stūmējs?

– Tā
īsti skaidri tas kļuva zināms pavasarī, pirmajā treniņnometnē Usmā. Tiesa, kā
stūmējs jau biju aizbraucis pērnajā sezonā uz pasaules čempionātu Leikplesidā.
Sacensībās gan nestartēju, bet treniņbraucienos treneris acīmredzot
pārliecinājās, ka varu būt komandai noderīgs arī aizmugurē. Iespējams, Sandis
Prūsis mani izvēlējās arī tāpēc, ka esmu tāds kā universālis – ja kas notiek,
varu aizstāt pilotu, otro stūmēju, trešo. Pats tagad braucu kā ceturtais
stūmējs, kuram no stūmējiem ir svarīgākā loma – viņš skrien visilgāk un finišā
bobu arī nobremzē.

– Tu
tagad ļoti uzskatāmi vari izskaidrot, kā atšķiras pilota un stūmēja darbs
komandā?

– Visu
nosaka pilots, taču arī stūmējiem ir jāstrādā visu distanci – viņi ne tikai
iestumj, jau iepriekš vienojamies, kā ņemsim vienu vai otru virāžu, uz kuru
pusi kantēsim. Pēc finiša visu pārrunājam, analizējam, pārrunājam, ko nākamreiz
vajadzētu darīt citādi.

Turklāt
stūmējam vajag lielāku fizisko sagatavotību, jo pilots veic īsāku distanci un
pirmais ielec kamanās. Tā kā mēs visi lielākoties esam saistīti ar
vieglatlētiku, stūmējam vairāk vajadzīgas sprintera īpašības – tas ir ne tikai
spēks, bet arī ātrums. Sprints man padodas, pērn Murjāņos 100 m (gan ar rokas hronometru)
veicu 10,7 sekundēs. Aizpērn iekļuvu Latvijas meistarsacīkšu finālā 200 metros.
Starp citu, bobslejista gaitu sākumā es pilota lomu izvēlējos tāpēc, ka atnācu
no kamaniņu sporta, taču sezonas starplaikos startēju vieglatlētikā, arī
futbolā, kas ir tuvāka nodarbošanās stūmējam, nevis pilotam. Acīmredzot viss
noticis tā, kā tam jābūt.

– Vai ar
kādreizējo konkurentu, tagad tavas ekipāžas pilotu Edgaru Maskalānu labi
saprotaties?

–
Protams, jo mēs esam komanda, un te nevar būt nekādu domstarpību. Īsti nezinu,
ko pats Edža teiktu, bet man liekas, ka viņam palīdz tas, ka esmu bijis pilots.
Pēc distances vienmēr visu pārrunājam, un viņš vienmēr ieklausās teiktajā, jo
no aizmugures bieži vien var labāk izjust dažas pilotam svarīgas kļūdiņas un
nianses. Edgars vispār ir liels malacis, jo progresē ar katru sezonu, to rāda
arī rezultāti. Daudzkārt dzirdēts, ka viņam īsti neesot bobslejam vajadzīgo
fizisko dotumu, taču viņš ļoti cenšas, daudz pielicis savā fiziskajā
sagatavotībā, un skeptiķiem vairs nav, ko īsti teikt. Turklāt viņam ir ļoti
nosvērts raksturs un analītisks prāts, tāpēc arī viņš sēž priekšgalā. Aiz
Edgara muguras jūtos droši, es viņam ļoti uzticos.

Bet pašreizējā
situācija nenozīmē, ka esmu atteicies no pilota lomas pavisam. Jau Latvijas olimpiādē
braukšu kā pilots, arī nākotnē domāju pacīnīties par pilota tiesībām. Ceru, ka
iegūtā pieredze man palīdzēs kļūt nosvērtākam un nebūt tik impulsīvam kā līdz
šim.

–
Šosezon tu esi piedalījies visos Pasaules kausu izcīņas posmos. Kā vērtē spēku
samēru pirms olimpiskajām spēlēm?

– Šobrīd
pāragri spriest, jo sportisti vēl eksperimentē. Tāds iespaids, ka daudzi
olimpiskajā gadā jūk prātā un metas no vienas galējības otrā, situācija ir
visai nervoza. Pamācošs ir krievu piemērs, kur dažādas sportistu un treneru
nesaskaņas neļauj normāli aizvadīt nevienu startu. Mums šajā ziņā viss ir
kārtībā, jo mērķis viens – darīt visu, lai olimpiskajās spēlēs sasniegtu
labākos rezultātus. Mēs esam vienota komanda, būtu žēl, ja, dižķibelei
turpinoties, tā izjuktu.

Skaidrs,
ka galvenie konkurenti būs amerikāņi ar pilotu Holkombu, kanādieši (pilots
Rašs) un, protams, vācieši ar pieredzējušo Langi priekšgalā, arī krievi,
šveicieši.

Ja
runājam par mūsu pirmo ekipāžu ar Jāni Miņinu, tad arī viņiem ir visas iespējas
cīnīties par medaļām. Kaut arī mūsu rīcībā nav tādu milzīgu resursu, kādi ir
konkurentiem, tomēr Jāņa cīnītāja raksturs un ekipāžas saliedētība ļauj uz to
cerēt. Jāizvairās no traumām un jācer uz veiksmi, jo sacensības tomēr notiek
ziemā un vietu kārtību var mainīt gan pēkšņs sniegs, gan atkusnis.

– Vai
baidies no Vistleras virāžām?

– Ko
nozīmē baidīties? Ja nejūti satraukumu, savā ziņā arī bailes pirms starta, tad
tu esi robots un pie bobsleja sacensībām tevi nemaz nepielaistu. Protams, ka
tik ātra trase, kurā svarīga ir katra nianse, liek satraukties. Katrā ziņā
ātrajā un visai viltīgajā (it sevišķi lejasdaļā, kad ātrums ir vislielākais)
trasē nevar justies drošs līdz pat pēdējam – ceturtajam – braucienam.

– Par
kādu vietu jūs sapņojat?

– Sapņi
neko nenoteiks, ja viss būs labi, tad mūsu reālās iespējas ir pacīnīties par
divpadsmitnieku, ja paveicas, tad arī par desmitnieku. Domāju, ka olimpiskajās
spēlēs tas būtu lielisks sasniegums.

Piedalīties
olimpiskajās spēlēs man būs liels gods, tāpēc vien ir vērts trenēties, sacensties,
cīnīties par vietu komandā.

Saprotu,
ka tas prasa zināmus upurus – arī ģimenes dzīvē, jo dažkārt esam mēnešiem
ilgi projām no mājām. Par laimi, mana sieva Sallija vēl nesen pati visai augstā
līmenī spēlēja pludmales volejbolu un saprot sportista dzīvi, atbalsta mani. Mums
11. decembrī piedzima meitiņa Loreta. Esmu izvēlējies sportista dzīvi un ceru
būt apritē vismaz vēl vienu olimpisko ciklu.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Mihails Arhipovs

bobslejists

Dzimis: 1983. gada 10.
novembrī Siguldā

Augums, svars:  1,83 m, 86 kg

Trenējies      kamaniņu sportā, kopš 2003. gada bobslejā

Pirmā trenere: Lāsma Urtāne,
tagad – Sandis Prūsis

Lielākie sasniegumi:  21. vieta četriniekos 2006. gada olimpiskajās
spēlēs Turīnā, 5. vieta pasaules junioru čempionātā divniekos ( 2005. gads), 8.
vieta pasaules junioru čempionātā 2004. gadā

Mācās: LSPA 4. kursā

Ģimene: precējies, sieva
Sallija, meita Loreta