Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Balto zvaigžņu šķautnes

Jānis Ciaguns ir
pirmais latvietis, kurš kalnu slēpošanā startējis gan Pasaules kausa izcīņā,
gan pasaules čempionātā, turklāt visās diciplīnās. 1974. gada PČ Sanktmoricā,
būdams slaloma speciālists, viņš augstāko – 42. vietu sasniedza nobraucienā,
bet savā iecienītākajā disciplīnā pazaudēja slēpi. Tajā pašā sezonā PK Ciaguns
veica arī leģendāro Lauberhornas nobraucienu Vengenā. Slalomā Jānis Ciaguns
kļuva par divkārtēju (1973. un 1974. gadā) PSRS čempionu, piesaistot skatītāju
uzmanību ne tikai ar ātrumu, bet arī ar filigrāni izkoptu slēpojuma tehniku.

 

Pēc tam Jānis
Ciaguns ilgu laiku strādāja par treneri, līdz 2006. gadam bija Latvijas izlases
galvenais treneris. Tagad viņš ir sekmīgs uzņēmējs un Siguldas olimpiskā centra
valdes priekšsēdētājs. Sportiskas aktivitātes joprojām ir viņa ikdienas
sastāvdaļa.

Šodienas Jānis
Ciaguns pēc Sporta lūguma salīdzina sevi ar to Jāni, kurš sapņoja par
piedalīšanos Saporo un Insbrukas ziemas olimpiskajās spēlēs.

 

Jānis Ciaguns

Dzimis 1951. gada
6. septembrī Bebros

 

Statuss

Toreiz:

LVFKI students,
kalnu slēpotājs

Tagad

Uzņēmējs, Siguldas
olimpiskā centra valdes priekšsēdētājs

 

Svars

Toreiz

74 kg

Tagad

77 kg

 

Augums

Toreiz

173 cm

Tagad

172 cm

 

Fiziskās
sagatavotības rādītāji

Toreiz

Veicu piesēdienus
ar 145 kg svaru stieni

Tagad

Veicu piesēdienus
ar 80-90 kg svaru stieni

 

Inventārs

Toreiz

Kneissl, slalomam 200 cm White Star modelis,
milzu slalomam – 210 cm, nobraucienam – 220 cm

Tagad

Atomic, 165 cm

 

Ģimenes
stāvoklis

Toreiz

Precējies

Tagad

Precējies, divi
bērni, četri mazbērni

 

Mērķi

Toreiz

Būt labākajam kalnu
slēpotājam Padomju Savienībā, piedalīties pasaules čempionātos, Pasaules kausa
izcīņā. Braukt pa vienu trasi ar Žanu Klodu Kiliju, Šrancu, Grūberu, Klammeru,
Kolumbēnu, Cvilingu, Tēni – tās bija leģendas, kuras varēja redzēt tikai
ārzemju žurnālu fotogrāfijās. Tēni, pēc tam Itālijas izlases treneris,
Sanktmoricā kļuva par divkārtēju pasaules čempionu, Cvilings uzvarēja
nobraucienā, Kolumbēns bija līderis, bet piedzīvoja smagu kritienu. Protams,
arī tikt aiz dzelzs priekškara un redzēt Rietumu pasauli, par kuru PSRS
priekšstatu varēja gūt tikai no filmām. To varēja izdarīt, tikai gūstot labus
rezultātus sportā.

Tagad

Sakārtot dzīvi tā,
lai ziemās varētu dzīvot Alpos un slēpot, bet pārējā laikā daudzās citās vietās
spēlēt golfu. (Smejas.)

 

Vērtības

Toreiz

Azarts, gods,
uzvaras. Tās gūstot, varēja sevi nodrošināt arī materiāli – saņemt dzīvokli,
iegūt tiesības iegādāties (cik tas tagad paradoksāli skan!) mašīnu.

Tagad

Nodrošināta ģimene,
bērni un tuvinieki. Stabila labklājība.

 

Problēmu
risināšanas metodes

Toreiz

Tikai ar
pašdisciplīnu, gribasspēku un neatlaidīgiem treniņiem, treniņiem, treniņiem.

Tagad

Problēmas risinu ar
godīgu biznesu, ar labdarību. Neesmu skaudīgs, ļauju pelnīt arī citiem.

 

Lielākie
sasniegumi

Toreiz

Uzvaras sportā.

Tagad

Materiālā
stabilitāte. Trenera laikos – audzēkņi, ar kuriem joprojām varu lepoties, kas
dzīvē daudz sasnieguši ārpus sporta. Arī dēla Ivara 25. vieta Soltleiksitijas
olimpiskajās spēlēs slalomā.

Sports mani aizveda
arī pie biznesa. Lai dēls varētu mācīties un trenēties Norvēģijā, vajadzēja
naudu. Lai to nopelnītu, norvēģi ierosināja Latvijā sākt tirgot Jotul krāsniņas.

 

Skaistākais
piedzīvojums

Toreiz

Pirmais ceļojums uz
ārzemēm. Man nevajadzēja sākt ar Poliju vai demokrātisko Vāciju, kā tas bija
ierasts padomju hierarhijā. Mans pirmais ārzemju lidojums uzreiz bija uz
Parīzi, no Parīzes uz Ženēvu! Tajā laikā, kad uz ārzemēm tika izlaists labi ja
katrs piecdesmitais latvietis, man Siguldas vidusskolniekam, tie bija
fantastiski iespaidi.

Pirmā ārzemju trase
bija Šveicē – Lediablurē. Pēc treniņiem uz galda mūs gaidīja kokakola – tolaik
tikai filmās redzēts dzēriens. Tagad, ja gadās attaisīt labu CocaCola stikla
pudelē, tās smarža man atsauc atmiņā visas toreizējās izjūtas.

Tagad

Šķiet, ne ar ko
mani vairs nevar pārsteigt. Ja nu vienīgi ar labu golfa laukumu.

 

Dienas režīms

Toreiz

Rīta rosmes bija
obligātas. Vismaz pusstundu, ar skriešanu, lēkšanu un lokanības vingrinājumiem.
Ritms bija – četras treniņdienas, piektā brīva. Parasti divi treniņi dienā.
Sezonas laikā slēpošana un vakarā krosiņš vai fiziskās sagatavotības treniņš.
Sagatavošanās periodā vienmēr veidoju totālu bāzi, tā bija mana priekšrocība.
Programmā bija riteņbraukšana, krosi, vieglatlētika, atlētiskā vingrošana, ļoti
daudz un visdažādākie lēcieni – pa smiltīm, pa stadionu. Piemēram, lēkt apkārt
stadionam, atsperoties ar abām kājām no vietas, pēc tam vēl 150 m noskriet.
Lēkāju pāri barjerām, sāniski pāri vismaz pusmetru augstam parka solam – 50
reizes nonstopā – tik, cik slaloma trasē vārtu. Vai, atsperoties ar abām kājām,
no grīdas uz galda. Augšā – lejā, augšā – lejā, kā nobraucienā, kad virs pumpas
ceļi jāpierauj klāt. Rudenī zeme zem pēdām svila! Tāds spēks, atsperīgums un
ņiprums bija kājās. Kā tiku uz sniega, tā uzreiz arī slēpošana aizgāja labi.
Treniņi bija ļoti daudzpusīgi un dažādi.

Nikotīns un
alkohols mani nekad nav interesējis. Dažkārt laikus iet gulēt man traucējusi
tikai komandas biedru uzdzīve. Daži krievi pat brīnās: "Kā tas var būt? Tu
nedzer, bet mēs joprojām esam labi draugi?"

Tagad

Ceļos astoņos un
nekādas rīta rosmes. Nesen vēl tās taisīju, griežot velotrenažieri. Minu
pedāļus cītīgi un ilgi, pēc tam izdzēru litru zaļās tējas, bet pēdīgi secināju,
ka no tā nekāda efekta nav. Tagad trenējos pievakarēs – vai nu slēpoju, braucu
ar velosipēdu vai nodarbojos ar atlētiku. Pēdējā laikā mazāk skrienu krosus, jo
tie manos gados bojā ceļgalus. Mans parastais maršruts Siguldā ved lejā uz Gaujas
senleju, pēc tam atpakaļ pa kraujas trepēm augšā. Es vēl ne reizi, lai cik
grūti arī būtu bijis, braucot kalnā no Gaujas uz Siguldu, neesmu nokāpis no
velosipēda un, skrienot augšā pa kāpnēm, pārgājis soļos. Reizēm pat abi suņi,
kas nereti piedalās šajos krosos, noguruši pinas kājās, lai mani apturētu, bet
līdz šim viņiem tas nav izdevies.

Cenšos darboties
vismaz ik pārdienu, neskaitot slēpošanu, kas man nekādu lielo slodzi neprasa un
vairāk ir tikai izklaide.

 

Hobiji

Toreiz

Popmūzika un
literatūra. Video un datoru toreiz nebija, lasīju grāmatas.

Tagad

Golfs un ceļošana.
Kalnu slēpošana jau vairāk ir dzīvesveids. No tās nekur nevar aizbēgt. Tā
paliek uz mūžu.

Dainis CAUNE