Andreja Maticina skarbā realitāte

Šīs sezonas priecīgākos
brīžus mūsu hokejā pagaidām sagādājusi Latvijas junioru izlase, kas izcīnījusi
tiesības spēlēt pasaules čempionāta elites grupā. Šīs komandas galvenais
treneris ir Andrejs Maticins, kuru hokeja draugi noteikti atceras arī kā
lielisku spēlētāju. Savulaik Andrejs vēl Rīgas Dinamo sastāvā izcīnīja PSRS čempionāta sudraba medaļas, pēc tam 10
gadus uzticīgi kalpoja Latvijas valstsvienībai, ar kuru veica ceļu no C grupas
līdz elitei.
Andrejs
Maticins dzimis Krievijas pilsētā Čerepovecā, taču jau skolnieka vecumā viņu
noskatīja Rīgas Dinamo treneri.
Interesanti, ka Andreja tēvs bija futbola treneris, taču Maticins jaunākais
izvēlējās hokeju.

Nacionālās īpatnības
„Vasarā Čerepovecā spēlēja
futbolu, bet ziemā – hokeju. Arī mans tēvs pieprata abus sporta veidus. Tajā
laikā šāda apvienošana bija izplatīta. Man vairāk patika hokejs, mums bija arī
laba komanda. Jau agrā bērnībā dzīvojot pa treniņnometnēm, ātri pieradu pie
sportista dzīvesveida. 16 gados atbraucu uz Rīgu, kur sākumā spēlēju jauniešu
komandā. Toreiz spēlētāju izvēle nemaz nebija tik liela, tāpēc ātri vien tiku
uz augšu," atceras Andrejs Maticins.

„Pirmo nopietno uzvaru guvu
1983. gadā, kad Ļeņingradā PSRS izlases sastāvā kļuvu par pasaules junioru
čempionu. Tad nāca neaizmirstamais 1988. gada sudrabs Rīgas Dinamo. Latvijas izlases sastāvā
patīkamākās atmiņas saistās ar 1996. gadu, kad Eindhovenā (Nīderlande)
izcīnījām ceļazīmi uz A grupu. Tad nāca A grupas debijas čempionāts Turku, kad
sākumā mums neviens nepievērsa uzmanību, pārējās komandas jau prātā dalīja
punktus savā starpā, bet mēs tikām līdz septītajai vietai. Atceros, kad
izbraucām no Rīgas, daži draugi, mūs pavadot, pārkristījās. Sak, ja
atgriezīsities dzīvi, būs labi. Taču izrādījās, ka mēs varam spēlēt augstā
līmenī.

No
elites grupas turnīriem veiksmīgs bija arī 2000. gada čempionāts
Sanktpēterburgā, kas palicis atmiņā ar draudzīgo kolektīvu. Piemēram,
Sanktpēterburgā visas komandas viesnīcā pusdienoja kopā vienā lielā zālē. Pie
mūsu galdiem visu laiku valdīja liela jautrība. Protams, spēlēm gatavojāmies
nopietni. Sanktpēterburgā bija izredzes pacīnīties par medaļām. Ceturtdaļfināla
mačā ar Čehiju bija iespēja uzvarēt un tikt pusfinālā, bet dažas muļķīgas
kļūdas noveda pie zaudējuma."

Lai
gan Sanktpēterburgā Latvijas izlase guva teicamus panākumus, drīz pēc
čempionāta sākās skandāls – ne visi bija apmierināti ar toreizējo Latvijas
izlases galveno treneri Haraldu Vasiļjevu.

„Mierīgi neko nevaram izdarīt.
Ja viss ir klusi un labi, tad tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā. Žurnālisti
arī gatavi pielikt roku, lai no nekā uzpūstu lielu burbuli. Vecas lietas nav ko
atcerēties," skaidro Maticins.

Zviedrijas posms

Lai
gan Maticins spēlēja PSRS junioru izlasē, bija viens no Rīgas Dinamo un vēlāk Latvijas izlases
aizsardzības līderiem, viņam neizdevās izmēģināt spēkus Nacionālajā Hokeja
līgā. Pēc PSRS sabrukšanas Maticins devās pelnīt iztiku uz Skandināviju, sākumā
pāris gadus nodzīvojot Somijā, bet tad gandrīz 10 – Zviedrijā.

„Jaunībā nebija iespēju doties
uz Ziemeļameriku, bet, kad varēja, vairs nebija īstais vecums. Protams, būtu
interesanti spēlēt NHL, bet apzinos, ka arī tur nav nekāda saldā dzīve. Amerikā
katram komandā ir stingri noteikta vieta – vieniem atļauts vairāk, citiem
mazāk. Ja esi pirmajā maiņā, – labi, ja trešajā – tad tikai mētāsi ripu zonā,"
uzskata Andrejs Maticins, kura divdesmitgadīgais dēls Vadims Zviedrijā mēģina
iet tēva pēdās.

„No vienas puses, viņam tīri
labi padodas, no otras, spēlētāju tirgū vidējais līmenis ir augsts, tāpēc
iekārtoties labā komandā ir grūti. Ne velti lielākā daļa mūsu jauniešu spēlē
tepat Latvijā, daži aizbraukuši uz Baltkrieviju, bet labā līmenī iekārtojušies
trīs četri spēlētāji. Mēs te esam iedomājušies, ka mūs Eiropā visi pazīst, bet,
kad aizbraucam uz turieni, tad izrādās, ka viņiem par mums ir tumša bilde.
Turklāt situācija ar katru gadu pasliktinās."

Tikai ne somu taksistu

Pēc
atgriešanās no Zviedrijas Maticins vēl nedaudz uzspēlēja Liepājas metalurgā, bet 2004. gada pavasarī kļuva par HK Rīga 2000 galveno treneri, aizvedot
komandu līdz Latvijas čempionu titulam. Tiesa, galvaspilsētas klubā Maticins
nostrādāja tikai līdz rudenim.

„Nekas īpašs toreiz nenotika.
Klubā radās dažādas problēmas, arī finansiālajā ziņā. Nepatika, ka vienam
uzbrucējam, kas pa sezonu gūst trīs vārtus, maksāja vairāk nekā tam, kurš gūst
15. Lai nu kā, tā bija laba pieredze. Bet strādāt ar mūsu čempionāta komandām
vairs negribu. Strādājot ar bērniem, var redzēt darba augļus, bet Latvijas
čempionātā nav nekādas perspektīvas. Mums ir trīs vadošie klubi, kur visu laiku
mainās vieni un tie paši spēlētāji. Tā viņi virzās pa riņķi – uzspēlē vienā
komandā, kad kaut kas nesanāk, pāriet uz nākamo. Skaidrs, ka augstāk par šo
līmeni viņi vairs nepacelsies. Ar pašreizējo darbu esmu apmierināts, man ir
interesanti," atklāj Maticins, kurš bez Latvijas junioru izlases galvenā
trenera pienākumu pildīšanas vēl strādā ar SK Rīga/LB 1992. gadā dzimušo zēnu komandu. Maticinam nav ilgi jādomā,
lai nosauktu autoritāti trenera profesijā.

„Protams, visvairāk man devis
Vladimirs Jurzinovs (bijušais Rīgas Dinamo
galvenais treneris), ar kuru joprojām uzturu kontaktus. Drīzumā brauksim uz
Austriju, kur viņš strādā Zalcburgas hokeja akadēmijā. Kaut ko devis katrs
treneris, sākot ar pašu pirmo, vienīgais izņēmums – pēdējie spēlētāja karjeras
gadi Liepājas metalurgā, kad tur
treneris bija somu-igauņu taksists Vesa Surenkins. Tās bija tīrās šausmas. Viņa
dēļ nolēmu beigt profesionālo karjeru. Veselība bija laba, varēju vēl kādu gadu
paspēlēt."

Trenera filozofija

Strādājot
ar jauniešu komandām, Maticins labi iepazinis situāciju ar mūsu hokeja
rezervēm. Vērtējums nav optimistisks.

„Ņemot vērā to bērnu skaitu,
kas nopietni trenējas, grūti ir kaut ko izaudzināt. Mums nav no kā izvēlēties.
Tā ir nevis atlase, bet vienkārši bērnu pieņemšana. Ja komandā ir 24 spēlētāji,
tad kaut ko spēj tikai kādi astoņi. Bet puiši vismaz nevazājas apkārt, viņiem
nav laika muļķībām. Jau no paša sākuma vienojāmies, ka vecāki nedrīkst jaukties
mūsu darbā. Ja kādu kaut kas neapmierina, tad var pāriet uz citu komandu," saka
Maticins.

„Trenerim jābūt stingram pret
spēlētājiem. Taču vispirms jāpaskaidro, ko tu no viņiem gribi. Ja uz spēlētāju
tikai kliedz, viņš mirkšķinās acis un neko nesapratīs. Cita lieta, ja piecas
reizes skaidro un nesaprot. Jānovērtē arī tas, uz ko katrs spēlētājs ir
spējīgs. Ja hokejists tik tikko var paslidot, tad nav jēgas prasīt, lai viņš
apspēlē pretinieku un gūst vārtus. Kāds brazīliešu futbola treneris teicis, ka
viņš nesaprot tos trenerus, kas mača laikā sēž un neizrāda emocijas. Trenerim
jākontrolē notikumi laukumā. Varbūt spēles laikā puišiem grūti adekvāti uztvert
teikto, bet pārtraukumā var daudz ko paskaidrot. Tas gan jādara koncentrēti, jo
cilvēks spēj uztvert kādas piecas minūtes, pārējā informācija aiziet gar ausīm.
Spēles laikā citreiz gribas iziet laukumā un parādīt, kas kā ir jādara. Bet pie
mūsu atlases jāsaprot, ka ne visi atbilst nepieciešamajam līmenim.

Lielā uzvara

Pagājušā
gada izskaņā Maticina vadītā junioru izlase gan deva pamatu optimismam, lieliskā
stilā izcīnot ceļazīmi uz pasaules junioru čempionāta elites grupu.

„Esmu pateicīgs puišiem, jo
turnīra gaitā ne viss ritēja gludi. Tomēr galvenais ir rezultāts. Redzēsim, kas
būs pēc gada. Labi, ka mums ierindā paliks puse no šī sastāva. Esmu viņus iepazinis,
viņi zina manas prasības. Piekrītu, ka 1988. gads mums bija veiksmīgs, tāpēc
līdzvērtīgu maiņu būs grūti atrast. Pieredze rāda, ka mums labas komandas izaug
ik pēc trim gadiem," saka Latvijas junioru izlases galvenais treneris.

Kurš
no šīs komandas spēlētājiem jau ir gatavs spēlēt Latvijas pieaugušo izlasē?

„Uzvarēja komanda, nevis
atsevišķi hokejisti. Īpaši izcelt varētu vienīgi Andri Džeriņu, kurš ir ļoti
progresējis. Pirmajā izlasē pasaules čempionātā jau spēlējis Kaspars Daugaviņš,
bet šajā turnīrā viņš atzīstami spēlēja pirmajā un pēdējā spēlē, pa vidu trīs
mačus atpūtās. Kanādā biju uz Daugaviņa pārstāvētā kluba maču Ontario Junioru
līgā. Jāatzīst, ka tur tādu daugaviņu
netrūkst. Visi skrien, met, cīnās, tā ka viņam katru maču jācīnās par vietu zem
saules. Lielajai izlasei vēl varētu ieteikt aizsargu Oskaru Cibuļski. Viņam gan
vēl daudz jāstrādā, jo Latvijas čempionāts un starptautiskais izlašu līmenis ir
divas dažādas lietas. Tomēr Cibuļskim ir visi dotumi kļūt par labu hokejistu.
Šajā vecumā gan nevar pārsteigties ar secinājumiem. Mums svarīgi ir pacelt
komandas vidējo līmeni, tad arī līderiem būs vieglāk izpausties. Lai nesanāk
tā, ka nevis līderi velk komandu uz priekšu, bet komanda rauj līderus atpakaļ."

Par izdzīvošanu

Mūsu
jaunie hokejisti sapņo par izdevīgiem līgumiem ar ārzemju klubiem un spēlēšanu
NHL, bet Maticins brīdina, ka veidot karjeru ārzemēs nemaz nav tik viegli. 

„Neredzu jēgu braukt prom no
Latvijas jau 16 gadu vecumā. Jāsaprot, ka ārzemēs tu jebkurā vecumā esi
leģionārs, tur neviens treneris tev pakaļ nestaigās. Ar visu būs jātiek galā
pašam. Ja esi atbraucis, tad jāpierāda sava meistarība. Bet ko tu vari
pierādīt, ja tepat Latvijā vēl daudz bija jāmācās. Jābrauc tad, kad esi
nobriedis spēlētājs. Amerikā daudzi mūsējie spēlē visdažādākajās līgās, bet
retais izsitas uz augšu. No mūsu amerikāņiem varētu savākt gandrīz vel vienu
junioru izlasi. Tagad strādāju ar 1992. gadā dzimušajiem hokejistiem. Viņi
vairs nav mazi bērni, visi grib uz NHL, bet neviens negrib strādāt. It kā viss notiks
tāpat vien. Daži ir mērķtiecīgi, bet vairumam nav pietiekami nopietna
attieksme. Jaunieši nesaprot, cik lielu darbu vajag ieguldīt, lai sasniegtu šo
mērķi. Liela nozīme ir arī veiksmei – vai tevi kāds pamanīs. NHL draftam nav
lielas nozīmes. Karjeras laikā esmu redzējis tik daudz draftētus hokejistus,
kuri nekur tā arī nav tikuši," apgalvo Maticins.

„Tuvākajos gados mūsu izlasi
gaida tikai cīņa par izdzīvošanu. Citur līmenis ceļas, pie mums krītas. Par
laimi, pasaules čempionāta shēma ir tāda, ka grūti izkrist no elites grupas.
Pietiek uzvarēt vienu spēli, un var noturēties vēl uz gadu. Taču, ja
izkritīsim, tad atgriezties būs grūti. Nav jēgas gaidīt, ka tagad jaunie sāks
spēlēt kā Beļavskis vai Kerčs jaunībā. Ja viņi to varētu, tad viņi nespēlētu Latvijas
vai Baltkrievijas čempionātā. Ne velti mūsējo ir ļoti maz vadošajos Eiropas
čempionātos, bet Latvijas čempionāta līmenis neļauj progresēt. Ja
četrdesmitgadīgais Kerčs ir labākais Latvijas čempionātā, bet otrais ir tikai
nedaudz jaunākais Ignatovičs, tas izsaka visu."

Kristiāns
GIRVIČS

Vizītkarte

Andrejs Maticins

hokeja treneris

Dzimis           1963. gada 30. Janvārī Čerepovecā (Krievija)

Amats            Latvijas junioru izlases galvenais treneris

Spēlējis         Latvijas bērzs,
Rīgas Dinamo, Assat (Somija), KooKoo
(Somija), Lycksele (Zviedrija), Tingsryd (Zviedrija), Nykoping (Zviedrija), Liepājas metalurgs, Vilki

Latvijas izlasē         117 spēles, 48 rezultativitātes punkti (13+35), 78 soda
minūtes

Ģimenes stāvoklis precējies, ir divi dēli

Nozīmīgākie sasniegumi  pasaules čempions junioriem (1983. g.), PSRS čempionāta sudraba
medaļa (1988. g.), piedalījies četros A grupas pasaules čempionātos (1997. –
2000. g.) un Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs (2002. g.)

Citāti

Tuvākajos
gados mūsu izlasi gaida cīņa par izdzīvošanu. Par laimi, pasaules čempionāta
shēma ir tāda, ka grūti izkrist no elites grupas. Taču, ja izkritīsim, tad
atgriezties būs grūti

Mēs
te esam iedomājušies, ka mūs Eiropā visi pazīst, bet, kad aizbraucam uz
turieni, tad izrādās, ka viņiem par mums ir tumša bilde

Fotoparaksti

Labākais čempionāts. 2000. gada pavasaris
Sanktpēterburgā. Latvijas izlase tika līdz pasaules čempionāta
ceturtdaļfinālam. Attēlā: Andrejs Maticins cīņā ar zviedru Mikaelu Hakansonu.
(foto: Ilmārs Znotiņš, Diena)