Ātrais valsis ledusceliņā

Latvietis
uz Pasaules kausa izcīņas goda pjedestāla šorttrekā! Šis sapnis jau ir
pārvērsts realitātē. To spējis divdesmitgadīgais Ventspils students Haralds
Silovs.

Kad
šorttreka 110 m ovālajā celiņā esi veicis gandrīz 14 apļu, sasniedzot 1500
metru slidojuma finišu, centrbēdzes iespaidā atgūt pārvietošanās taisnvirziena
kustību nav tik viegli. Un šādu apļošanu sacensību dienā nākas veikt
vairākkārt. Kad dienas darbi īsajā celiņā beigušies, ātro valsi uz deju grīdas
nebūtu grūti iegriezt.

Haraldam
Silovam ir sportiski vecāki – māte Signe (meitas uzvārdā Raģe) daiļslidotāja,
tēvs Edvīns atzīstamas klases sprinteris treka riteņbraukšanā (vairākkārtējs
Latvijas čempions un laureāts arī kilometra hītā). Kamēr Haralds vēl domāja,
kādam sporta veidam pievērsties, viņa trijus gadus vecākais brālis Helmuts jau
bija izvēlējies. Ziepniekkalnā pie 94. vidusskolas bija slidotava skolēniem,
kurā itin bieži riņķoja abi brāļi.

Pionieri
bez kaklautiem

Pirms
desmit ziemām tika nolemts Latvijā ieviest slidošanu īsajā celiņā,
starptautiskajā terminoloģijā – šorttreku. Jaunajam sporta veidam kūmās stāvēja
Lāsma Kauniste, Karina Palasiosa, Jana Migliniece, mācību un treniņu nodarbībās
iesaistot divus desmitus interesentu, tostarp arī Helmutu, kam drīz vien
pievienojās arī jaunākais brālis.

“Mūs tagad
var dēvēt par Latvijas šorttreka pionieriem,” smej Haralds. “Vien žēl, ka no
toreizējās treniņu grupas šorttrekā esam palikuši tikai divi – Evita Krievāne
un es. Slimības dēļ aktīvās gaitas
beidza Helmuts, pārējie izklīda kur kurais. Sākums bija grūts. Mums taču pat
šorttrekam piemērotu slidu nebija. Pamazām inventāra problēmas tika risinātas,
un uz savu pirmo starptautisko nometni Šveicē Šafhauzenē aizbraucu 1999. gadā.
Lai mācītos, jo Latvijā par šorttreku īstas saprašanas vēl nebija. Tiesa,
sacensību noteikumus gan bijām apguvuši. Notika arī sacensības, kurās biju
visjaunākais zēns. Pašam par lielu pārsteigumu izdevās iegūt trešo vietu. Taču
prieki nebija ilgi, jo šorttreks Latvijā bija nonācis uz izjukšanas robežas,
pat lāga nesācies. Tomēr izdzīvoja, lielākoties pateicoties vecāku entuziasmam
un finansiālam atbalstam, kā arī izveidojoties lietišķiem sakariem ar
Austrumeiropas valstu speciālistiem. Īpaši aktīvi mūs atbalstīja ungārs Ākošs
Banhedi. Mūs ar brāli aicināja uz koptreniņiem, vēlāk pievienojās arī meitenes.
Tā nu iznāca, ka Helmuts man kļuva par galveno padomnieku, bet, atgriezušies
Rīgā, mēs abi mācījām pārējos.

Augām,
krājām pieredzi, un tā lieta aizgāja. Guvām pirmos panākumus tradicionālajos Maple
Cup seriālos, kā līdzīgi ar līdzīgiem spēkojoties ar Austrijas, Čehijas,
Ungārijas, Polijas sportistiem. Es, vēl jaunietis būdams, arvien biežāk sāku
startēt junioru kompānijā, pat pieaugušo konkurencē, kur nebiju peramais zēns.
Bet par piedalīšanos Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs vēl nesapņojām.”

Lielais
pārmaiņu laiks

Turīnas
olimpisko spēļu sezonai sākoties, Haralds Silovs un Evita Krievāne jau iekļāvās
atlases karuselī par ceļazīmēm uz Itāliju. Kvalifikācijai nepieciešamos punktus
abi ieguva, taču ISU izstrādāja vēl dažus papildnosacījumus, samazinot
dalībnieku kvotas individuālajās sacensībās. Evita tomēr aizķērās
laimīgo skaitā un aizbrauca uz Turīnu kā olimpisko šorttreka sacensību jaunākā
dalībniece, bet Haraldam vajadzēja palikt mājās. Jau toziem Evita un Haralds
piedalījās Nīderlandes speciālista Jeruna Otera vadītajos koptreniņos. Tagad šī
sadarbība nostiprinājusies, un abi mūsu šorttrekisti ir pilntiesīgi šī trenera
internacionālās komandas dalībnieki.

“Oters
pulcējis vienkopus Eiropas mazo šorttreka valstu labākos spēkus, lai veidotu
konkurētspējīgu komandu, kurā meistarības pakāpe pamazām tuvotos Āzijas skolas
un Ziemeļamerikas sportistu snieguma līmenim,” stāsta Haralds. “Šķiet, viņa
programma jau daļēji sāk realizēties. Pats Oters pagājušā gadsimta
astoņdesmitajos gados bija augstas klases šorttrekists. Beidzot aktīvās gaitas,
sāka trenēt ASV izlasi, gatavojot olimpiskajām spēlēm. Ar viņu mums ir ļoti
paveicies.

Oters ir
lielisks praktiķis, tehniķis, stratēģis. Pie viņa no jauna apguvu slidojuma
tehniku, tā panākot lielu progresu meistarībā. Treniņos Jeruns lielu nozīmi
pievērš psiholoģijai, draudzīgas komandas uzbūves principiem, māca, kā labāk
vienam otru atbalstīt, uzmundrināt, vienot. Iepriecina Otera daudzveidīgā
treniņu metodika, uzsverot audzēkņu kustību koordinācijas uzlabošanu un
nostiprināšanu. Nevaru apgalvot, bet šķiet, ka Otera metodika neatpaliek no
aziātu darba stila.”

Aritmētiski
vidējais Silovs

Haralda
Silova augums ir 178 cm, svars 76 kg. “Ķīnieši, kas startē pasaules apritē, ir
garāki par mani, turpretī korejieši augumā mazāki,” vērtē Haralds. “Visā elites
saimē esmu kā aritmētiskais vidējais. Principā tie ir optimālie parametri,
kādiem (ar nelielām novirzēm) atbilst daudzu citu valstu slidotāji īsajā
celiņā. Ķīniešiem garāks augums priekšrocības nedod, drīzāk – sagādā vairāk
problēmu kustību koordinācijā. Toties augumā mazākiem ir vieglāk lavierēt
burzmā, kad notiek cīņa par ērtāku pozīciju. Parametri, protams, ir svarīgi,
bet visu izšķir slidojuma tehniskais izpildījums un maniere. Šajā ziņā esmu
daudz mācījies no Otera. Mans slidojums kļuvis tīrāks, taču azarts dažkārt vēl
gūst virsroku, tāpēc arī gadās iekļūt sadursmēs, kuras gan lielākoties
izraisījuši konkurenti. Krājoties pieredzei, to skaits noteikti samazināsies.”

Viņruden
Pasaules kausa pirmie divi posmi notika Ķīnā un Korejā. Bez Latvijas sportistu
līdzdalības. Bet iepriekšējā gadā mūsējie tur startēja, un Haraldam izdevās
iekļūt PK pusfinālā. Pēc šī panākuma Ķīnas speciālisti latvietim veltīja
atzinīgus vārdus. Tā bija arī Amerikas tūres laikā. Aizritējuši tikai divi
gadi, bet strauja izaugsme notikusi visā šorttreka pasaulē, un tagad,
konkurencei ievērojami pieaugot, atkārtot šādus panākumus tapis daudz grūtāk.
Vēl gan nav zināms, pēc kādiem principiem notiks atlase Vankūveras olimpiskajām
spēlēm.

Tās nav
aklās vistiņas

Haralds
uzskata, ka ekipējuma un inventāra ziņā plaisa starp labākajiem šorttrekistiem
pasaulē un latviešiem nav pārāk dziļa. Visu izšķir dažas būtiskas nianses.
Pasaules līderi tiek pārekipēti katru sezonu. Mēs nevaram atļauties katru gadu
iegādāties jaunus slidzābakus. Kanādā, Āzijā, ASV tādu problēmu nav, jo lielās
inventāra ražošanas firmas ir ieinteresētas šorttrekistus apgādāt ar visjaunāko
produkciju. Mūsu sportistiem apavus katru gadu mainīt pat nav nepieciešams. Ja
kāja slidzābakā labi jūtas, tad apavi jālieto, par jauniem vēl nedomājot.
Latvieši turpina sadarbību ar jau agrāk iepazītām firmām. Līdzekļus slidošanas
inventāra iegādei palīdz sarūpēt labvēļi, somas un apģērbs no LOV finansējuma.
Haralds: “No līderiem pagaidām vēl atpaliekam slidojuma tehnikā un taktikā, lai
gan spēki pamazām sāk izlīdzināties. Un tā ir Jeruna Otera skola.”

Vai
priekšbraucienu izloze būtiski ietekmē cīņas iznākumu? “Izloze gluži akla un
nejauša nav,” skaidro Silovs jaunākais. “Izloze ir atkarīga no sportista
ieņemtās vietas pasaules rangā. Izlaižot pirmos trīs PK posmus, ieņēmu diezgan
zemu vietu kopējā rangā, tāpēc Budapeštas posmā man priekšbraucienā bija ļoti
spēcīgi pretinieki. Tagad ir jauninājums. Tie sportisti, kuri pirmajā dienā
slidojumos tālāk par priekšsacīkstēm netiek, nākamajā dienā šo karuseli var
sākt no jauna, un, veiksmīgi cīnoties gandarījuma seriālā, iekļūt arī finālā.
Tas man izdevās Eiropas čempionātā Šefīldā 1000 m distancē, kur beigu beigās
ieguvu piekto vietu.”

Rīdzinieks,
ventspilnieks…

Haralds ir
Ventspils augstskolas Ekonomikas pārvaldības fakultātes I kursa students. Mācās
pēc individuālā plāna. “Nav viegli apvienot studijas ar lielo sportu,” atzīst
Silovs. “Mācību grāmatas gan paņemu līdz uz treniņnometnēm ārzemēs, taču, kad
riktīgi izslidojos, vakarā esmu tā piekusis, ka grāmatas bieži vien paliek
neatvērtas. Pedagogi augstskolā ir ļoti pretimnākoši, tāpēc iekrājušos mācību
parādus ļauj nokārtot vēlāk, kad sezona būs galā. Bet man tā vēl turpināsies
gan martā, gan aprīlī. Tad arī nokārtošu neiespēto, jo galva man viegla. Vecāki
mani studēt nemudināja, pats izvēlējos, jo vēlāk savu karjeru gribu saistīt ar
biznesu. Manā rīcībā ir istabiņa Ventspils olimpiskā centra viesnīcā, kur
apmetos pašmāju treniņu laikā vai tad, kad augstskolā kas kārtojams.”

Silovu
ģimene vasarā īrē māju Jūrmalā ļoti skaistā vietā. “Aktīvajai atpūtai kā radīta
vieta,” jūsmo Haralds. “Jūra gandrīz blakus. Spēlējam futbolu, braukājam ar
kalnu velosipēdiem un skrituļslidām. Tā tiek krāti spēki kārtējai šorttreka
sezonai. Futbols ir vaļasprieks joprojām, bet ar skrituļiem un kalnu riteni vēl
pirms vairākiem gadiem ņēmos nopietni. Skrituļslidošanā biju pat Latvijas
čempions pieaugušajiem. MTB velokrosos valsts meistarsacīkstēs jauniešiem un
junioriem man ir pilns medaļu komplekts. Tagad šiem sporta veidiem pievēršu
mazāk uzmanības.

Jau trīs
gadus draudzējos ar Kristīni. Viņa ir karatiste, un nesen Latvijas izlases
sastāvā startēja Eiropas Jaunatnes čempionātā Turcijā, tiesa, pie medaļām
pagaidām vēl netiek. Draugi dažreiz ironizē, sak, uz ielas es varot justies
droši, jo meitene mani aizstāvēs, ja uzbruks huligāni. Dažkārt abi kopā
dodamies uz treniņiem, lai pacilātu dzelžus. Tā notika pat Valentīna dienā.

Tagad
turpinu gatavoties pasaules čempionātam, kas marta pirmajā pusē risināsies
Milānā.”

Gatis
ĶĪSIS

Haralds
Silovs

šorttrekists,
Pasaules kausa izcīņas laureāts

Dzimis 1986.
gada 7. aprīlī Rīgā

Augums 178 cm, svars
76 kg

Šorttrekā Kopš
1998. gada

Pirmā
trenere Lāsma
Kauniste, tagad Jeruns Oters un Māris Birzulis

Panākumi
sportā Austrumeiropas
seriāla Maple Cup uzvarētājs un vairākkārtējs laureāts junioru un
vīriešu konkurencē, Eiropas Junioru neoficiālā čempionāta laureāts, Latvijas I
Ziemas olimpiādes absolūtais čempions. Pasaules kausa izcīņā 2004. gada sezonā
8. vieta Amerikā, 7. vieta Slovākijā, 2007. gadā Hērenvenā 3. vieta 1000 m, 5.
vieta 1500 m, 11. vieta 1000 m Budapeštā, pasaules čempionātā 2004. gadā 12.
vieta 1500 m, 2006. gadā 12. vieta 1000 m, 2007. gadā Eiropas čempionātā 1500 m
– 8. vieta, 500 un 1000 m – 5. vieta.

Izglītība Absolvējis
Rīgas 94. vidusskolu, studē Ventspils augstskolā

Ģimenes
stāvoklis Neprecējies,
ir draudzene

Hobijs Futbols,
aktīva atpūta brīvā dabā