Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Biatlona vertikāles īpatnības

Otrdien pasaules biatlona čempionātā Antholcā mūs
uzmundrināja Jānis Bērziņš, trešdien cerības spārnoja Madara Līduma, nedēļas
nogalē ierindā atkal jābūt Ilmāram Bricim.

Atgriešanās un atgūšanās

Vispirms
20 km distancē pasaulē lielākais biatlonists (augums 195 cm) Jānis Bērziņš
pārspēja pasaulē dižāko pieckārtējo olimpisko čempionu Ūli Eināru Bjerndālenu.
Cēsnieks beidzot bija atguvis pirms čempionāta četrās diennaktīs slimības
gultai atdotos spēkus un pirms pēdējās šautuves bija piecpadsmitais. Ar
nopelnīto vienīgo soda minūti viņš uz finišu devās 22. pozīcijā, pa ceļam garām
palaižot četrkārtējo vācu olimpisko čempionu Svenu Fišeru (pašsaprotami) un
igauni Rolandu Lesingu (galīgi nepiedodami!). "Pēdējā aplī krampji rāva
kāju muskuļus, bija jādomā, kā vispār tikt līdz finišam," sapratis
iepriekš minēto joku par vācieti un igauni, Sportam teica Jānis.
"Pilnībā atguvies vēl neesmu, bet tonuss beidzot ir pozitīvs."

Latvieša
Bērziņa īsajā karjerā 24. rezultāts šādās sacensībās ir augstākā vieta,
norvēģim Bjerndālenam sešu soda minūšu dēļ protokolā ieņemtā 32. aile šķiet
lielākā neveiksme visā šajā tūkstošgadē.

Trešdien
daudz lielākai neveiksmei pāri pārkāpa Madara Līduma. Vispirms viņa spēja
aizmirst svētdien piedzīvoto katastrofālo šaušanu 10 km iedzīšanas distancē,
kurā nopelnīja deviņus (!) soda apļus, un klasiskajā 15 km distancē ar ātru
soli un nevainojamu precizitāti pēc pirmās šautuves pacelties līdz trešajai
pozīcijai. Otrajā, kurā jāšauj stāvus, kas Madarai šosezon galīgi nepadodas,
nopelnītās trīs liekās minūtes viņu nometa lejā līdz 49. ailei. Šaujot guļus,
Madara atkal bija precīza un cēlās augšup.

Bet
pēdējā šautuve vienmēr ir visgrūtākā, turklāt tajā atkal jāšauj stāvus. Par
spīti visiem skauģiem Madara bija brīnumaina – viena soda minūte. Uz finišu
viņa devās ar 24. rezultātu, bet sacensību beidza deviņas vietas augstāk –
piecpadsmitā. Distancē latvietei bija trešais ātrākais solis! Tādējādi Līduma
beidzot ir atgriezusies pērn Turīnā pieredzētajā līmenī. Savukārt Gerda Krūmiņa
ar divām soda minūtēm sasniedza savā karjerā augstāko – 38. vietu.

Hemoglobīna lieta

Iepriekšējās
sestdienas rīts aizsita elpu mūsu un Ilmāra Briča cerībām. Pirms starta pirmajā
pasaules čempionāta distancē (10 km) latviešu biatlonista asinīs tika
konstatēts paaugstināts hemoglobīna līmenis, un sportistu uz piecām dienām
atstādināja no sacensībām.

Runa
nav par dopingu. Šāds lēmums vispirms aizsargā sportista veselību.

Hemoglobīns
– dzelzi saturoša olbaltumviela, atrodas eritrocītos, piešķir asinīm sarkano
krāsu, pārnes skābekli no elpošanas orgāniem uz audiem… Tā rakstīts medicīnas
enciklopēdijās. Parasti hemoglobīna daudzums 100 ml asiņu vīriešiem ir līdz 16
g. Sievietēm šis līmenis var būt augstāks.

"Mani
mūsdienās diskvalificētu jebkurās sacensībās," atzīst LSPA profesors
Viesturs Krauksts. "Visu mūžu mans hemoglobīna līmenis ir 17,8 g. Tā nav
nekāda pataloģija, vienkārša ģenētiska īpatnība. Arī dēla asinīs hemoglobīna ir
vairāk par vidējo normu."

Muskuļu
darbs – tā ir degšana. Kā zināms, jo vairāk skābekļa, jo process notiek labāk.
Augstkalnos gaisā skābekļa ir mazāk, bet muskuļiem, darot to pašu darbu, ko
zemienē, nepieciešams tāds pats šīs gāzes daudzums. Organisms šo deficītu
kompensē, cenšoties ražot vairāk eritrocītu un līdz ar to arī vairāk
hemoglobīna. Ja šādos apstākļos trenējies atlēts ierodas uz sacensībām ielejā,
viņa rezultāti būs labāki, jo asinis muskuļiem spēs piegādāt vairāk skābekļa.
Savukārt bez aklimatizācijas, no jūras līmeņa dodoties uz startu augstkalnē,
jārēķinās, ka darbaspējas būs mazākas. Tādēļ tā iecienītas treniņnometnes
augstkalnē.

"Ievērojami
palielinoties eritrocītu daudzumam, asinis var palikt tik biezas, ka netiek
cauri smadzeņu asinsvadu kapilāriem, un tas jau ir bīstami," turpina
profesors.

Tāpēc,
īpaši trenējoties augstkalnē, hemoglobīna līmeni regulāri kontrolē. Šādus
testus izlases kārtībā sportistiem veic arī pirms starta. Bet normas šķiet
mazliet ir pārspīlētas. Par šo tēmu paredzamas diskusijas arī Starptautiskās
antidopinga aģentūras (WADA) ietvaros.

Tests testa galā

"Sestdienas
rītā pārbaudījām Ilmāra hemoglobīna līmeni, un tas bija uz normas robežas –
17,5 g," atceras LOV galvenā ārste Līga Cīrule. "Viņš pirms starta
devās iesildīties, un oficiālais tests parādīja – 17,7 g! Skrējām skaidroties,
salīdzināt abu aparātu mērījumus, bet ierēdņi bija principiāli un ticēja tikai
savam aparātam."

Visticamāk
negaidījumā vainojama Briča ilgā uzturēšanā Atnholcā, kur viņš, atgūstoties pēc
rokas traumas, vairāk nekā 1500 m augstumā dzīvo un trenējas kopš gada sākuma.
Vienkārši nekur citur tolaik nebija sniega.

"Nav
nekādas vainas!" tā uz aktuālo jautājumu "Kā tu jūties?"
trešdien Sportam atbildēja Ilmārs Bricis. "Viss jau beidzies, un
nepatikšanas jāaizmirst. Sezona tādēļ vēl nav galā. Jau nākamajā dienā analīzes
atbilda normai. Mistiski īss bija tas kļūmīgais mirklis. Varbūt, pārāk
intensīvi iesildoties, biju izsvīdis to daļiņu šķidruma, kas hemoglobīna
līmenim asinīs lika par liktenīgu nieku paaugstināties."

"Pirmdien
Ilmāram hemoglobīna līmenis asinīs bija 16,6 g," apstiprina Līga Cīrule.
"Viņam parasti šis rādītājs ir tuvu 17,0 g. Arī olimpiskajās spēlēs Turīnā
hemoglobīna līmenis Ilmāram svārstījās ap šo skaitli."

Ja
ceturtdien ar analīzēm viss būs kārtībā, sestdien Ilmāru redzēsim stafetē. Tāds
tas biatlons ir. Tajā ne tikai jāslēpo un jāšauj, bet arī jāspēj no lejas tikt
kalnā atpakaļ.

Dainis
CAUNE

 

20 km, četras šautuves. Jānis Bērziņš atguvis precizitāti, atgriežas arī ātrums

Foto:
Dainis CAUNE, Sports