Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Birkentāla loģisko paradoksu šarms

Mareks
Birkentāls ir enerģisks Talsu uzņēmējs, kas, piemēram, pirms diviem gadiem kopā
ar brāli Intaru uzbūvēja modernu bruģakmens rūpnīcu. Vēl enerģiskāk viņš
rīkojas sportā. Pērnziem Mareks kārtējo reizi kļuva par Latvijas meistarsacīkšu
laureātu biatlonā un distanču slēpošanā, bet patlaban gan pats individuāli, gan
kopā ar savu RAIMAKS komandu ir SPORTLAT daudzveidīgo sacensību seriāla
līderis.

 

Lai gan
vispirms Mareks Birkentāls ir uzņēmējs, kurš trijās firmās dod darbu vismaz
divdesmit cilvēkiem, viņš nestudē vis biznesa vadību, bet šopavasar absolvē
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Tas viņa dzīvē nav vienīgais paradokss.

– Pēc
astotās klases beigšanas no Talsiem uz Jāņamuižas arodskolu devies mācīties,
lai būtu tuvāk biatlona galvaspilsētai Cēsīm?

– Nē.
Tāpēc, ka tur bija slavens motoklubs – Jāņamuiža. Līdz 8. klasei cītīgi
trenējos biatlonā, bet sirdī bija iesēdies motokross. Ar to nodarbojās
mātesbrālis, un vasarās es braukāju viņam līdzi pa sacensībām. Motokross kļuva
par manu sapni. Jāņamuižā bija arī biatlona sekcija, tās treneri mani labi
zināja un vaļā nelaida. Tā nu kādu laiku trenējos gan biatlonā, gan darbojos
motoklubā. Tajā vispirms bija jāiztur konkurss, jāpierāda, ka proti strādāt –
močus mazgāt un labot.

– Tātad
ar motokrosu sāki nodarboties sešpadsmit gadu vecumā. Kādu līmeni sasniedzi?


Latvijas čempionātos 250 kubikcentimetru klasē sešnieka tiku iekšā.

– Kāpēc
tad tu tagad nebrauc pasaules čempionātā MX1 Ķegumā, bet rādi pasaules senioru
čempiona medaļas biatlonā?


Motokrosā beidzu braukt 1992. gadā, kad tā brīža finansiālajiem juku laikiem
šis sports kļuva nenormāli dārgs.


Biatlonā tev iznāca ilgstoša pauze…

– Bet
tāda bija vairākumam. Tie bija gadi, kuros Latvijā ziemā vispār nebija sniega.
Pat Cēsīs. Visu ziemu braucām ar močiem.

Pēc
skolas beigšanas vēl kādu laiku paliku Jāņamuižā un sportoju, kamēr motokross
tur izbeidzās. Apprecējos, atgriezos Talsos un sāku domāt par to, kā dzīvot.
Naudas nebija, sports arī visā valstī kā pamiris. Labi, ja pats kādus krosiņus
paskrēju. Ap 1995. gadu uzsāku savu biznesu un tad arī atsāku sportot. Tika
rīkotas lauku sporta spēlēs, un Ūsiņš vāca komandu, meklējot visus, kuri kaut
ko darījuši. Pa pažobelēm sameklējām veco inventāru, Alūksnē, pašiem par
pārsteigumu, diezgan labi noslēpojām un, braucot mājās, nospriedām – nu ko,
jāsāk atkal darboties.

– Cik
tad tev bija gadu?

– Kādi
26.

– Plinti
nebiji turējis rokās gadus desmit!

– Jā.
Pirms tām sporta spēlēm jau drusku sporta skolā patrenējāmies, un mačos sodu
jaunajiem bija vairāk nekā mums.


Aizvadītajā ziemā tu pat Latvijas čempionātā kāpi uz pjedestāla.

– Jā,
bet lielās izlases vīri jau nepiedalījās. Vispār sezona bija veiksmīga.
Divdesmit sacensībās distanču slēpošanā un biatlonā no labāko trijnieka
neizkritu.

– Kur
jūs te siltajā Kurzemē varat slēpot?

– Lai nu
kur, bet Talsos sniegs uzkrīt. Mums taču te Kurzemes augstākais paugurs –
Kamparkalns! Talsu apvedceļš ir kā ziemas līnija. Pilsētas pusē sniega nav,
otrā – ir. Tur arī sākas Talsu pauguraine. Tās mežos mēs katru ziemu varam
slēpot.

– Cik
tev tagad gadu?

– 37.

– Esi
gadu jaunāks par Ilmāru Brici un divus par Oļegu Maļuhinu. Tu arī vēl varētu
pretendēt uz dalību Vankūveras olimpiskajās spēlēs!?

– (Smejas.)
Esmu reālists. Man jāuztur ģimene. Uz olimpiskiem mērķiem jātiecas padsmitnieka
gados, nevis – atsākot ar sportu nodarboties 27 gadu vecumā. Tam
nepieciešama profesionāla attieksme.

– Tikai
nestāsti, ka esi absolūts amatieris, kas reizi nedēļā uzslēpo un Latvijas
čempionātā kā līdzīgs spēj sisties ar jaunajiem!


Protams, pilnīgs amatierisms tas nav. Bez darba jau nekas nenotiek.


Latvijas biatlonā tu es izņēmums – vienīgais, kas tādos gados bez pretenzijām
uz vietu izlasē nopietni trenējas. Kāpēc tu to dari?

– Savam
priekam. Arī tāpēc, ka nepieciešama kompensācija. Bez sporta es diezin vai
spētu atpūsties. Pēc darbdienas stresa galva ir kā spainis. Paņem slēpes, aizej
uz mežu un spainī jau ir tīrs ūdens. Smadzeņu dators iztīrīts.

– Es
saprotu, ka tādēļ cilvēks piedalās tautas slēpojumos. Bet, lai pieklājīgā
līmenī startētu biatlonā, nepieciešama speciāla gatavošanās, īpaša metodika…

– Pa
šiem gadiem esmu izstrādājis sev gatavošanās programmas. Zinu, kas un kā man
jāizdara, lai, piemēram, janvāra vidū būtu labākajā formā. Lai varētu trenēties
neatkarīgi no citiem, savulaik Larsenam Norvēģijā pasūtīju biatlona šauteni.
Sanāca pat, ka man ir reģistrēts Latvijā pirmais personīgais sporta ierocis.

– Varbūt
vasarā brauc slēpot uz ledājiem, bet oktobrī – uz ziemeļiem?

– Nekad
neesmu braucis uz pirmā sniega treniņnometnēm. Latvijas līmenim mēs tepat
Talsos vienmēr esam sagatavojušies tikpat labi, kā tie, kas trīs nedēļas
slēpojuši aiz Polārā loka. Protams, viņiem sezonas sākums ir vieglāks. Ja man
pietiktu laika, es arī tā darītu.


Pasaulē nebūs daudz biatlonistu, kas startē kopā ar saviem dēliem…

– Nauris
savā vecuma grupā Latvijā ir līderos, nupat uzvarēja Latvijas čempionāta
pirmajā kārtā rollerbiatlonā. Bet es viņu nedzenu kā zirgu. Ja abi vecāki
sporto, Naurim vienkārši nebija citas izvēles. Nākamnedēļ viņš kopā ar vēl
vienu talsinieku – Reini Korsunovu – dodas mācīties un trenēties uz Somiju
– uz Munio sporta arodvidusskolu. Eiropas Savienības projekta ietvaros Latvijai
tur piešķirtas divas vietas, abi puiši tās ieguva, izpildot mūsu biatlona
federācijas atlases kritērijus. Arī mazais Renārs, kurš mācīsies otrajā klasē,
sācis trenēties.

– Tu esi
uzņēmējs. Kāpēc nestudēji, teiksim, biznesa vadību, bet šopavasar absolvēji
Sporta pedagoģijas akadēmiju?

– Sports
arī ir mana dzīve. Gribējās papildināt savu pieredzi ar zināšanām.

– Tātad
tu strādā, lai varētu sportot?

– Zināmā
mērā tā var teikt.

– Un
izglītojies, lai varētu uzlabot sava hobija kvalitāti!

– (Smejas.)
Sporta akadēmijā jau arī māca biznesam noderīgas lietas. Gan grāmatvedību, gan
menedžmentu. Savienoju patīkamo ar lietderīgo…

– Kādi
ir tavi uzņēmējdarbības profili?


Bruģakmens un keramzīta bloku ražošana, kā arī transporta pakalpojumi.

– Ziemas
sākumā izskatījies diezgan izmisis. Uzbūvēta jauna rūpnīca, ņemti kredīti, un
nu krīze…

– Pirms
tam Kurzemē bija divas šāda profila rūpnīcas, kas pilnībā pieprasījumu pēc šiem
celtniecības materiāliem nodrošināt nespēja. Tas mūs iedrošināja būvēt trešo
rūpnīcu Stoners. Pirmais gads bija veiksmīgs, bet pērnajā ziemā
slēpošanai iznāca vairāk laika nekā parasti…

– Tagad
atkal esi ļoti aizņemts cilvēks. Tas nozīmē, ka viss kārtībā?

– Esam
diezgan daudz saražojuši. Man ir vēl viena bruģakmens rūpnīca, kas strādā
Latgales tirgum, kurš šobrīd ir aktīvāks. Piedāvājam ne tikai bruģakmeni, bet
arī tā ieklāšanu. Šobrīd pesimismam nav pamata.


Sacensībās tava komanda nes RAIMAKS vārdu. Tas ir šīs rūpnīcas nosaukums?

– Nē.
Tas ir visa sākums, kā mātes uzņēmums. Manu sievu sauc Raivita, es esmu Mareks,
saliekot kopā iznāca RAIMAKS.

– Sievas
vārds ne tikai firmas nosaukumā, bet arī sportā ir tev blakus…

– Tā
nopietni viņa sāka sportot, kad es aizrāvos ar montinbaikiem. Kad vēl nebija
mākslīgā sniega trases, deviņus mēnešus tu skrien, slēpo ar rolleriem, nopietni
gatavojies, tikai nezini – kam. Jo sniegs var arī neuzkrist.

Paldies
Igo Japiņam, kas tolaik rīkoja Baltijas kausu izcīņu. Nopirku vienkāršu, lētu
riteni ar domu – ja iepatiksies, tad meklēšu ko labāku – un aizbraucu
uz pirmajām sacensībām Smiltenē. Tautas klasē bija aptuveni 150 dalībnieku, un
es gāzu visiem pa priekšu. Pēdējā aplī gan nokritu un finišēju kāds trešais vai
ceturtais. Tagad velosipēdam ar karbona rāmi, disku bremzēm un eļļas-gaisa
amortizatoriem esmu spiests tērēt četrus tūkstošus.

Pirms
gadiem astoņiem Raivitai apnika kā līdzjutējai vizināties gar trases malu, un
viņa arī sāka startēt tautas klasē.

– Arī
tautas slēpojumos jūs cīnāties kopā!

– Skolas
gados viņa ir pat trenējusies distanču slēpošanā.

– Kas
startē RAIMAKS komandā?


Galvenokārt visi Talsu biatlonisti.


SPORTLAT balvas izcīņā tu un visa komanda esat līderi. Kā tev klājas SEB
velomarotonos?

– Savā
grupā trijniekā jau es tieku, bet šogad pēc garās ziemas esmu drusku
piebremzējis, lai nepārķertu. RAIMAKS šogad nolēma akcentēt SPORTLAT balvas
izcīņu.

– Tātad
svētdien Kuldīgā skriesi pusmaratonu.

– Nē.
Skriešana man nepadodas, sanāk tikai tāda klunkurēšana. Ja gribētu, tad jau
sevi droši vien izdresētu. Bet visam nepietiek laika. Lai izcīnītu SPORTLAT
balvu, nav obligāti jāstartē visos piecpadsmit posmos. Pietiek ar astoņiem
trijos sporta veidos. Skriešanas vietā es labāk izvēlos triatlonu.

– Ziemai
tu gatavojies, braucot ar velosipēdu un skrituļslēpēm?

– Uz
rolleriem kāpju tikai septembrī, kad montinbaiku sezona beidzas.

– Cik
mačos gada laikā tu startē?


Diezgan daudzos. Šoziem distanču slēpošanā un biatlonā sanāca divdesmit
sacensības, astoņi MTB maratonu posmi Igaunijā, seši SEB velomaratoni, SPORTLAT
– vairāk nekā desmit sacensības, vēl šis tas… Kādi piecdesmit starti sanāks.

– Kāds
tev ir mērķis, kad stājies uz starta? Vienmēr uzvarēt?

– Nē,
pjedestāls man vairs nav pats galvenais. Es apzinos, kam esmu gatavs, un ka
pirmdien sāksies darba nedēļa. Ar galvu sienā neskrienu. Kaut gan pērnziem
nedēļas nogalēs regulāri startēju divās, dažreiz pat trijās sacensībās. Bet
galvenais ir no šā procesa gūt baudu.


Finišējot tu iekrīti sniegā, sviedriem noplūdis, siekalām staipoties… Kur tā
bauda?

– Bauda
nāk pēc tam. Ka esi distanci pieveicis, spējis to izdarīt. Tu aizbrauc uz
sacensībām un pēc piecām darba dienām nonāc pavisam citā sabiedrībā, kurā
neviens par tavām nedēļas ikdienas problēmām nerunā! Tu atslēdzies tik ideāli,
ka pirmdien reizēm nemaz nevari uzreiz apjēgt, kurā vietā piektdien darbus pārtrauci.

– Divas
dienas sacensības, bet pa nedēļas vidu tu taču vēl trenējies arī?

– Viena
diena pēc un pirms sacensībām ir brīva. Trīs dienas nedēļā trenējos.

– Pa
vakariem, pa tumsu…

– Tikai
pa vakariem, ziemā pieres lampu uz galvas un aiziet pa mežu!

– Darbs
ļauj ievērot šo režīmu?

– Darbs
vienmēr ir pirmajā vietā. Ja uz vienu treniņu neaiziesi, tā nebūs nekāda
nelaime.

– Tev
garāžā vēl sniegadēlis rēgojas…

– Jā,
kādu laiku ar visu ģimeni ap deviņiem vakarā regulāri braucām uz Zviedru cepuri
Sabilē snovot. Iepatikās lēkāt. Bet reiz pirms Latvijas čempionāta nogāzos tā,
ka nūju nevarēju rokā noturēt. Iepriekš biju uzvarējis visās distanču
slēpošanas sacensībās, bet čempionātā paliku tikai trešais. Tagad ar dēli tikai
vizinos, kā arī dodu gudrus padomus sievai un bērniem.

– No
kurienes tevī tāds kustības gars?

– Tētis
nopirka slēpes, un jau bērnudārzā es biju par visiem galvas tiesu pārāks. Skolā
pirmos divus gadu gan trenējos basketbolā, bet, tā kā augumā biju mazs, tad
mūždien sacensībās dabūju sēdēt malā, līdz treneris pateica: „No tevis
tāpat nekas nesanāks, nenāc te vairāk." Tas bija tik sāpīgi, ka to atceros
joprojām. Pateikt bērnam, kas grib darboties, nenāc te vairs… Kaimiņš
trenējās slēpošanā, gāju viņam līdzi. Tur priekšā bija arī biatlons.

– Tā
koka otrs gals varbūt tev ļoti pareizi iedevis pa galvu. Tagad visu mūžu centies
pierādīt, ka no tevis var gan kaut kas sanākt!

– (Smejas.)
Jā, varbūt joprojām mētātu bumbu un sportā neviens manu vārdu nebūtu dzirdējis.

Dainis
CAUNE

 

Mareks
Birkentāls

uzņēmējs, biatlonists, riteņbraucējs,

Talsu biatlona kluba prezidents

Dzimis: 1971.
gada 31. oktobrī Talsos

Izglītība: Talsu
1. vidusskola (līdz 9. klasei), Jāņamuižas arodskola (plaša profila
mehanizators), LSPA

Augums,
svars
: 174 cm, 74 kg

Sportā           kopš četru gadu vecuma; trenējies
basketbolā, distanču slēpošanā, biatlonā, motokrosā, riteņbraukšanā

Pirmais
treneris
: biatlonā – Mārtiņš Špīss

Lielākie
sasniegumi
: vairākkārtējs pasaules senioru čempions biatlonā,
daudzkārtējs Latvijas meistarsacīkšu laureāts biatlonā un distanču slēpošanā,
MTB riteņbraukšanā Baltijas čempionāta laureāts, SEB velomaratonu posmu un
SPORTLAT seriālu uzvarētājs

Ģimenes
stāvoklis
: precējies, dzīvesbiedre Raivita, dēli – Nauris
(16) un Renārs (8)