Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Būsim reāli — miljonu vajag

Ar viņu par bosleju runāt nav viegli, lai arī Latvijas
sportisti nesen izcīnījuši Eiropas čempionu titulu un trešo vietu Pasaules
kausa izcīņā četriniekos. Tas ir sen nebijis panākums, un it kā varētu līksmi
sist plaukstas. Bet olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs divniekos
(1988.gadā Sarajevā),  Eiropas čempions
(1985. gadā Sanktmoricā) un Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis
Ekmanis ir ass un satraukts par visu, kas saistīts ar bobsleju mūsu valstī.

– Šādi panākumi bija gaidīti pēc ne pārāk
veiksmīgā sezonas sākuma?

– Negribu
teikt, – negaidīti, bet ka tas būs šosezon?.. Zināju un ticēju, ka Jānis
Miņins, kurš progresē ar katru sezonu, reiz atvērsies
pa īstam. Jau pēc mūsējo Ziemeļamerikas startiem, pētot sacensību protokolus,
jutu, ka Jānis krietni progresējis trases izbraukšanas tehnikā. Sezonas sākumā viņam
muguras traumas dēļ
bija problēmas startā, nevarēja ieskrieties ar pilnu spēku, tika zaudētas
svarīgas sekundes simtdaļas. Pēc jaunā gada, kad sacensības atsākās Eiropā,
Miņins jutās labāk. Pēdējos četros startos pirmā, pirmā, ceturtā un trešā
vieta. Tā ir stabilitāte. Domāju, viņš pamazām kļūst par vienu no labākajiem pilotiem
pasaulē.
– Latvijas sportisti varēja tēmēt arī augstāk?
– Būsim reāli.
Mūsu mazajai valstij ar tik niecīgiem sportistu resursiem tas ir vairāk nekā
izcili. Ne velti daudzos starptautiskos bosbsleja vadoņu saietos (tādi
lielākoties notiek pēc katra kausa izcīņas posma) mūsu komanda tiek minēta kā
piemērs: ko var izdarīt ar sportistu nelielu skaitu. Bobsleja popularizētāji
vienmēr grib, lai notiek kas negaidīts, lai rodas sportiska intriga. Ja uzvar
tikai vācieši vai krievi, tas kļūst garlaicīgi. Šogad Jāņa Miņina četrinieks
ienesa jaunas vēsmas vietu sadalē.

– Peminēji sportistu nelielo skaitu, taču
katru gadu nāk pieteikties jauni censoņi, un bobslejā daudz jau nevajag. Mums
ir tikai divas izlases.

– Pirms
pieciem gadiem pieteicās ap trīssimt gribētāju, no kuriem šobrīd ierindā turas Rozītis,
Arhipovs, Dreiškens, Dambis, Maskalāns. Tas bija labs iesaukums.

Šobrīd
mums nav, no kā izvēlēties. Galvenokārt balstāmies uz vieglatlētiku, bet tur
nav sprinteru, kuri simtiņu skrien 10,3 – 10,5 sekundēs, kur tad mēs viņus
atradīsim? Nākuši pieteikties puiši, no kuriem neviens nekad neizveidos
bobslejistu. Tagad aicinām jaunus gribētājus, bet vairs ne uz dullo. Viņiem jāizpilda anketa un jāmin vairāki sportiskie
rādītāji, pēc kuriem lietpratējs var noteikt lietderību bobslejam. Mūsu interneta
mājaslapā ir anketa, ar kuru es aicinu iepazīties ne tikai vieglatlētus, bet
arī citu sporta veida pārstāvjus.

– Ko galvenokārt gaidāt – stūmējus vai
pilotus?

– Gan
vienus, gan otrus. Ar pilotiem ir citādāk – viņu izaugsme rit gadiem. Ar
stūmējiem tas notiek salīdzinoši ātrāk. Miņina ekipāžā startē 19 gadu vecais Intars Dambis. Pilotam tas ir neiedomājami. Pat
Jānim Miņinam, kuram ir 27 gadi, labākie gadi sāksies tikai ap 30. Agra jaunība ir
Maskalānam, Arhipovam, nemaz nerunājot par Kotānu jaunāko. Par stūmējiem? Visai
reti kādu mainām, biežāk maiņas notiek traumu dēļ. Vāciešiem, arī krieviem stūmēji nomaina
viens otru, sacensību starplaikā viņi dodas mājās un trenējas. Fiziskā
sagatavotība visu laiku ir jānostiprina, bet mēs varam tikai vadāt līdzi svara
stieni un īsajos brīvajos brīžos meklēt vietu, kur patrenēties. Tā ir
lāpīšanās.

Ja stūmēju būtu vairāk, varētu viņus
materiāli nodrošināt?

– Tas ir
jautājums, par kuru es varētu runāt vismaz žurnāla apjomā, taču mēģināšu īsi un
konkrēti. Cik mums ir olimpisko ziemas sporta veidu? Turklāt tādu, kur iespējams
iegūt medaļas? Trīs četri, ar lielu optimismu runājot. Ja sports zināmā mērā ir
valsts popularizēšana, Latvijas vārda skandēšana pasaules medijos, cik bieži Pasaules
kausa mačos tiek pieminēts Miņina vārds un mūsu komanda? Vienmēr. Pat Maskalānu
starptautiskās pārraidēs piesauc kā Latvijas policistu (viņš beidzis Policijas
akadēmiju un savā profesijā strādājis Beļavā). Pērn bobsleja translācijas
noskatījās ap 500 miljonu šī sporta veida draugu. Un katrs vismaz pa ausu galam
dzirdēja Latvijas vārdu, pazīst Miņinu pēc frizūras un atceras mūsu karoga
krāsas. Bet ko mēs sportistiem varam samaksāt, kad materiālā pasaule pārņēmusi
katru dzīves jomu? Par  Jāņa Miņina gada
algu basketbolu laikam varētu uzspēlēt pāris
mēnešus un arī tad kādā mazpilsētā. Bet viņam ir sieva, bērns. Negribu neko
salīdzināt, bet mēs cenšamies panākt, lai sportisti nodrošinātu vismaz savas
pamatvajadzības. Te es redzu savu galveno uzdevumu jaunajai sezonai. Puišiem vienmēr
esmu teicis: jūs rādīs televīzijā, par jums rakstīs, būsiet pazīstami, bet
bagāti nekļūsiet. Viņi to saprot, taču visam ir savas robežas. Ir smieklīgi, ja
junioriem, kuri vairākus mēnešus pavada ārpus mājām, varam samaksāt naudu tikai
snikeriem, nepilnus pāris simtus latu.

– Valsts nepalīdz?

– Palīdz,
cik nu pašreizējā sistēma atļauj. Taču tā pat nav trešā daļa no tā, ko tērējam
ar pieticīgo dzīvesveidu. Visu pārējo kārtojam ar saviem sponsoriem. Tā ir
vienīgā iespēja izdzīvot. Tas prasa darbu, zināšanas, nojautu, arī pazīšanos.
Mums palaimējās ar federācijas prezidentu Jāni Kolu, kurš atnāca pirms diviem
gadiem un solīja palīdzību.Viņš vārdu tur. Mēs palīdzību saņemam no LEC, PROF, ACB ceļu būves, Volkswagen centrs
Rīga, Latvijas
gāzes, R.FUCHS Partner AG.
Tomēr problēmas būtu lielas, ja iepriekšējā
sezonā atbalstu nesniegtu Latvijas valsts
meži
. Viņu ieguldījums bobsleja attīstībā ir nozīmīgs. Īpašs prieks, ka uz
vienu no posmiem atbrauca Latvijas mežu prezidents
Raimonds Strīpnieks un vairākas dienas dzīvoja kopā ar bobslejistiem un labi
saprata, kur aiziet viņu palīdzība. Vēl vienus tādus mežus, un ar miljonu mēs varētu dzīvot, pašreiz mums ir labi ja
puse.

Vankūveras olimpiskajās spēlēs medaļas
tāpat tiks gaidītas.


Gaidīsim. Ja būtu miljons, es varētu solīt, bet tagad es runātu tikai par pirmo
sešnieku. Vācu un krievu mašinērijai neko līdzvērtīgu pretī nevaram likt. Uz
trešo vietu var pretendēt desmit, piecpadsmit ekipāžas. Lai Latvijas
bobslejisti tiktu uz pjedestāla, jābūt daudz sportisku, materiālu un veiksmju
sakritībai. Mūsu mazajai komandai (Latvijas bobsleja vienībā ir kādi 30
cilvēki) ir liela pašatdeve, tehniķi ar zelta rokām, pieredzējis treneris
Sandis Prūsis, kurš bobslejā guvis izcilus panākumus. Ir daudzsološa junioru
izlase, kas treneru Gata Gūta un pieredzējušā Riharda Kotāna vadībā jau šogad
devuši jūtamu papildinājumu pirmajai izlasei, un virkne veselīgu lauku puišu, kuri
prot domāt ne tikai par īslaicīgiem materiāliem labumiem, bet par valsts prestižu,
par iespēju realizēšanu lielajā sportā.

– Kad šis žurnāls nonāks lasītāju rokās, Latvijas
četrinieki gatavosies izšķirošajām cīņam pasaules čempionātā Altenbergā.

– Latvijas
sportisti var tikt uz pjedestāla, otrā ekipāža var tuvoties pirmajam desmitam.
Ja neizdosies, būsim tomēr aizvadījuši labāko sezonu pēdējos gados.

Tas ir liels
darbs, kuram vajag radīt daudz labākus apstākļus. Tad savas valsts karogu daudz
biežāk redzēsim mastā. Arī piecu apļu zīmē.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS