Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Čempiona 21. ziema

Ir neierasti olimpisko
čempionu bobslejā un ārzemju komandās pieprasītu treneri Jāni Ķipuru sezonas
vidū sastapt rāmos darbos savās lauku mājās Gaujas senlejā.
Aiz loga, upes viņā
krastā, vīd Kvēpenes pilskalns, kura nogāzē aug uz piecu latu naudas zīmes
attēlotais ozols, un mēs sākam sarunu par šo trakoti sarežģīto dzīvi sportā.Individuālais komersants- Pēc 28 sezonām šis ir
pirmais gads, kopš esi ārpus bobsleja…
– Katram reiz jāaiziet.
Dažam ātrāk, dažam vēlāk.– Izskatījās gan, ka tu
bobslejā paliksi visu mūžu!
– Ar kājām pa priekšu no
bobsleja kādu iznes ļoti reti. Tikai tos, kam galīgi nepaveicas. Bet jāaiziet
jau visiem.– Ko tu tagad dari? Slēpoju pa Gaiziņu, pa
Priekuļiem, pa Alaukstu, pa Inesi – slidsolī pa Vidzemes lielajiem ezeriem – ļoti
patīkami Kā tu tiki pie tādām
ziemas brīvdienām?
– Pēc Turīnas spēlēm
strādāju ar Kanādas izlasi, pirmajā sezonā ar vīriešu komandu, sievietēm biju
tikai konsultants. Pērn biju vecākais trases treneris abām komandām. Gaidot olimpiskās
spēles Vankūvērā, kanādieši nonākuši haotiskā stresā. Bordi sataisīti cits
citam blakus, un visi cenšas kaut ko darīt. Tiek prasītas pārmaiņas,
uzlabojumi… Darīšanu visvieglāk demonstrēt, mainot cilvēkus. Pēc pagājušās
sezonas līgumus nepagarināja arī ar izlases izpilddirektoru, fiziskās
sagatavotības treneri, psihologu… Par trases treneri manā vietā tagad strādā
vācietis Stefans Bošs, kas dzīvo Amerikā. Kādreiz bija viduvēja līmeņa pilots.
Viņš sāka braukt, kad es jau beidzu.Tā pavasarī es kļuvu
brīvs. Parasti tādos gadījumos mani medījušas citas komandas. Šoreiz es šo
situāciju neafišēju. Godīgi sakot, jau vairākus gadus prātoju, cik ilgi vēl pa
pasauli apkārt mētāšos, ka vajadzētu sākt arī mājās kaut ko darīt. Šis bija
izdevīgs moments.

 

Pērn Sanktmoricā kāds
bijušais franču skeletonists, kuru tajā laikā, kad strādāju ar Francijas
bobsleja izlasi, mazliet patrenēju, piedāvāja interesantu biznesa sadarbības
ideju. Sāku domāt. Viņš vasarā atbrauca uz Latviju, izpētījām situāciju un
sākām.

– Ko jūs darāt?

– Es piegādāju ļoti
vecus kokmateriālus, kurus viņš Francijā izmanto māju būvniecībā.

– Tātad tu uz Franciju
eksportē vecas guļbūves kūtiņas!

– Gandrīz tā.
Kokmateriāli tiek šķiroti, īpaši sagatavoti. Meijermuižā man ir savs cehs ar
darbgaldiem, kurā strādā četri pieci darbinieki.

– Kā saucas tavs
uzņēmums?

– Individuālais
komersants Janis Kipurs.

 

Samīļot un sabārt

– Tu vismaz piecās
valodās māki pateikt – nekad nesaki nekad. Bobslejā tu vēl varētu atgriezties?

Franči teiktu – ne
jamais dire jamais
. Līdz galam neko nevar zināt. Cik iespējams, sekoju līdzi
notikumiem bobslejā.

– Kanādieši šogad
izskatās labāki nekā pērn?

– Atsevišķās sacensībās
varbūt ir labāki, Lidērs Sanktmoricā divniekos pat vinnēja, bet kopumā – ne.
Pērnā viņiem bija labākā sezona pēdējos piecpadsmit, divdesmit gados. Tika
gūtas daudzas godalgas Pasaules kausa izcīņā gan sieviešu, gan vīriešu
konkurencē. Lidērs izcīnīja labas vietas pat tādās trasēs, kuras viņš agrāk
neieredzēja. Jaunā Keilija Hamfrisa, kas iepriekš bija startējusi tikai Eiropas
kausu izcīņā, debitējot PK, kopvērtējumā ieguva piekto vietu. Lidērs
četriniekos bija sestais, divniekos – septītais. Šobrīd viņš atrodas attiecīgi
piecpadsmitajā un divpadsmitajā pozīcijā.

Pērn Lidērs kopvērtējumā
būtu labāko trijniekā, bet viņš nepiedalījās pēdējā PK posmā Vintenbergā un arī
pasaules čempionātā Altenbergā. Abas trases viņam nav tās mīļākās. Vintenbergā
viņš pēkšņi sastrīdējās ar saviem komandas biedriem, sataisīja skandālu, savāca
mantas, ielēca mašīnā un aiznesās uz lidostu… Es arī mēģināju ar viņu runāt,
bet širmis Pjēram bija pilnīgi aizkritis ciet. Tā viņš pazaudēja sezonas
galvenās balvas.

– Kā tu jūties, gandrīz
vai pirmo reizi mūžā bobsleju skatoties tikai pa televizoru?

– Skatoties, kā nupat
Sanktmoricā brauca dāmas, vienubrīd mani pārņēma patiesi dziļas emocijas. Mana
labākā kanādiešu audzēkne Keilija Hamfrisa, kas vēl ir juniore, pēc pirmā
brauciena atradās otrajā pozīcijā! Viņa man ir tajā audzēkņu kategorijā, kurā
kādreiz bija šveicieši Reto Geči un Kristiāns Raihs, ar kuriem
mēs sapratāmies gandrīz bez vārdiem. Bieži vien tikai ar acu skatienu, dažām
mums saprotamām frāzēm un kādu kustību vai mājienu mēs lasījām cits citu kā
grāmatu. Tas ir ideālākais komunikācijas līmenis. Viņi abi arī ir izcilākie
mani audzēkņi, kuri kļuva par olimpiskajiem vicečempioniem.

Keilijai prognozēju vēl
spožāku nākotni. Viņa ir jauna un fiziski ļoti spēcīga. Keilija bija kandidāte
dalībai Turīnas spēlēs Kanādas pirmās ekipāžas stūmējas statusā. Bet pilote
Helēna Apertone izvēlējās citu partneri. Keilijai nekas cits neatlika, kā pašai
ķerties pie stūrēšanas. Tagad viņa Apertonei jau ir ļoti nopietna konkurente.

Sanktmoricas pirmajā
braucienā Keilija Helēnu apsteidza par četrām vietām. Sekoju līdzi Keilijas
otrajam braucienam ar kritisku trenera aci. Otrs ātrākais starts, ļoti labs
brauciens, tikai dažas sīkas kļūdiņas, un tad nāk Zirga pakavs… Nekas
traks jau tur nav, tā ir virāža ar savu āķīti, ar lielu centrbēdzes spiedienu,
ar asu pagriezienu gandrīz par 180 grādiem un kritienu izejā. Ja tur
kļūdās, tad var apgāzties.

Keilija pieļauj kļūdu
pirms Zirga pakava, mazliet piesit pie borta un ieeja virāžā vairs nav
iespējama ideāli pareiza. Tālāk viņa ļauj vaļu dabiskajam glābšanās instinktam –
griež stūri! Bet ir atsevišķas vietas, kurās to nedrīkst darīt. Zirga pakavā
šādā situācijā jāpaliek kā angļi saka to keep cool un
jāturpina rīkoties pēc iepriekš paredzētās programmas. Kā Keilija sāka griezt
kamanas, tā es aizvēru acis… Protams, viņa apgāzās un aizslīdēja līdz lejai.
Televīzijas kamera viņai ilgi sekoja, un es redzēju, kas notika tālāk. Parasti
sportisti šādās situācijās, izrāpušies no boba, pauž savu neapmierinātību vai
dusmas. Keilija pārliecinājusies, ka ar stūmēju viss kārtībā, pagāja maliņā un
domās vairākas reizes atkal veica šo kļūmīgo virāžu. Un es redzu – tagad viņa
dara pareizi, tieši tā, kā es to mācīju! Viņa saprot savu kļūdu, bet sejiņa tik
bēdīga. Man pilnīgi asaras acīs saskrēja, gribējās skriet viņai klāt, apkampt,
samīļot un pēc tam sabārt.

 

Zelta kripatiņas

– Cik valstu sportistus
vēl esi trenējis?

– Tā nopietni – četru, Šveices,
ASV, Francijas un Kanādas komandas. Vēl esmu latviešiem piepalīdzējis. Dažiem
citiem arī. Nevienam, kas man trases malā uzdevis kādu jautājumu, neesmu
muļķības stāstījis. Bet par trenēšanu to nevar uzskatīt.

– Ar kuriem saviem
audzēkņiem tu visvairāk lepojies?

– Ar šveiciešu pilotiem,
olimpiskajiem laureātiem Reto Geči, Kristiānu Raihu, Marselu Roneru, Martinu
Annenu, arī Gustavam Vēderam esmu palīdzējis kļūt par olimpisko čempionu. Kad
strādāju Amerikā, pie manis sāka Tods Heiss. Uzreiz bija redzams – šis džeks
tālu tiks. Viņam bija gan talants, gan pareiza attieksme – abi svarīgākie
priekšnosacījumi panākumiem. Arī ar Braienu Šaimeru esmu strādājis. Abi
olimpiskās medaļas izcīnīja jau Jāņa Skrastiņa vadībā. Tagadējais Kanādas
izlases vecākais treneris Tafijs Lators ir mans audzēknis. Viņš ir bobslejists
jau trešajā paaudzē.

– Tu noteikti zini, kas
nepieciešams, lai būtu labs treneris?

– Pirmkārt, vajadzīgas
ļoti dziļas zināšanas savā profesionālajā jomā. Otrkārt, jābūt labam
psihologam. Es sportu izprotu ļoti dziļi. Ne tikai bobsleju, bet arī BMX, ar
kuru septiņus gadus pa vasarām strādāju Cēsīs.

Man ar audzēkņiem nekad
nav bijušas problēmas, kaut gan esmu stingrs un ļoti prasīgs. Bet es nekad
neesmu bijis diktators, tāds kā savulaik bija Upatnieks.

– Droši vien atšķiras
darbs ar sieviešu un vīriešu komandām…

– Tā ir liela atšķirība.
Sieviete vienmēr sportā emocionāli ir no sevis ārā. Vai nu uz augšu, vai
pilnīgi uz leju, vai pa labi, vai pa kreisi. Vispirms viņa emocionāli jānoliek
atpakaļ savā vietā, un tikai tad var sākt strādāt.

– Tad tev tagad jāķeras
pie sieviešu bobsleja, kas Latvijā bija un pazuda!

– Diezin vai tas bija
pareizs lēmums – pārtraukt attīstīt sieviešu bobsleju. Protams, finansiālās
iespējas izšķir ļoti daudz. Bet komandai bija potenciāls, varēja iet uz augšu.

– Kā tu vispār vērtē
sieviešu bobsleju?

– Esmu labos draugos ar
vienu no sieviešu bobsleja pionierēm – šveicieti Fransuāzu Burdē. Kad viņa
sāka braukt, pat mazliet palīdzēju, jo tolaik strādāju Šveicē. Pašos
pirmsākumos man šī dāmu cenšanās nepatika, jo bobslejs ir smags sporta veids.
Pašu kamanu cilāšana, stumšana, arī braukšana – tās vibrācijas, pārslodzes, es
zinu, kas ar ķermeni notiek, sēžot bobsleja kamanās, tas sievietes organismam
absolūti nenāk par labu. Bet sievietēm tā emancipācija bija tik svarīga, ka
viņas ielauzās arī bobslejā. Protams, braukt viņas var.

Burdē bija talantīga
pilote, bet fiziski vāja. Tomēr mēs ar viņu tikām līdz pasaules čempiones
titulam! Kalgari trasē par divām sekundes simtdaļām Fransuāza apsteidza
olimpisko čempioni! Startā viņa zaudēja ļoti daudz, bet mēs izstrādājām
programmu, kā trasē pa kripatiņai vien to atgūt. Un katrā braucienā viņa bija
par vienu simtdaļu labākā. Mums bija ideāla sadarbība. Pēc tam viņa Amerikā
strādāja par treneri.

– Kalgari tavā vadībā
viņa nemaz nedrīkstēja nevinnēt. Tā taču tava trase, kurā tu pirms 21 gada kļuvi
par olimpisko čempionu divniekiem un vēl izcīnīji bronzas medaļu četriniekā!

– Tieši tāpēc man
palūdza viņai braukt līdzi uz pasaules čempionātu, kaut gan tolaik es strādāju
tikai ar Šveices vīriešu komandu.

 

Barikāžu vēstījums

– Kalgari spēlēs 1988.
gadā startā tevi, oficiāli – padomju sportistu, pirmo reizi uzmundrināja ar
sarkanbaltsarkanajiem karogiem, kas šeit vēl tika uzskatīti par
pretvalstiskiem!

– Jā. Tur bija ne viens
vien Kanādas un ASV latvietis. Starp citu, pirmais ziedu klēpis, ko es saņēmu
pēc olimpiskā zelta izcīnīšanas, bija no Toronto latviešiem. Šo zīmīti glabāju
vēl joprojām.

– Starp citu, kļūda! Vēl
viena sezona tev pagāja bez bobsleja! Atceries 1991. gada janvāris, tāda pati
mīksta ziema, plāns sniedziņš…

– Sezonas sākumā jau mēs
vēl startējām. Pēc 13. janvāra notikumiem Viļņā stipri vienprātīgi atteicāmies
pārstāvēt PSRS izlasi…

– …un pārgājāt uz
barikādēm!

– Jā, mums gan bija
īpašs uzdevums – sargāt Ministru kabinetu, ko toreiz sauca par Ministru Padomi.
Vairākas dienas dzīvojām pašā mājā iekšā, uz grīdas gulējām. Pirmajā stāvā visi
logi bija aizkrauti ar smilšu maisiem, ārpusē stāvēja ciešas kravas mašīnu un
traktoru rindas, alejā zem liepām kurējās ugunskuri.

– Un jūs sargājāt Ivaru
Godmani, kas arī toreiz bija premjers.

– Bija jau kaut kāda
stratēģija izstrādāta. Skaidrs, ka pret tankiem mēs neko nevarētu padarīt. Bet
bija informācija, ka Ministru Padomē centīsies ielauzties civilā tērpti
karaskolas kursanti. Mums ar viņiem vajadzētu tikt galā.

– Kā jūs to izdarītu?

– Tāds jautājums pirmajā
dienā radās arī mums. Izlases mehāniķis Jānis Akolovs tūlīt aizmetās uz VEF
darbnīcām un no kabeļiem visiem tādus stekus sataisīja, ka nenāc par tuvu.
Dažiem bija nelegāli ievestas gāzes pistoles. Ministru Padomi sargāja arī
Latvijai lojāli miliči un citi bruņoti vīri. Mums vajadzētu tikt galā ar
provokatoriem un huligāniem.

Kad pie Iekšlietu
ministrijas sākās apšaude, klabināja kalašņikovi un trasējošās lodes lidoja
turpat pāri mūsu mājai, skudriņas pa muguru uzskrēja. Līdz tam barikādes vairāk
likās tāda romantiska padarīšana.

– Jācer, ka otrreiz
nevajadzēs iet!

– Re, kas te notiek!
Tauta iet slānīt savējos. Vai tad bija jānonāk tik tālu? Par laimi, beidzot
dzirdu sakām, ka valsts jāpārvalda profesionāļiem. Līdz šim bija vajadzīgi
tikai lojāli cilvēki. Ka tik ir kāds diploma papīriņš un prot muti turēt. Nu
jau sāk runāt par profesionalitāti un zināšanām. Tas man ir patīkams
pārsteigums.

– Kā mēs sportu
izvilksim no finanšu krīzes?

– Jānolaiž latiņas uz
leju, jāuzloka piedurknes un jākārpās ārā. Necerot, ka mūs kāds izvilks, pašiem
būs jātiek galā. Tam būs nepieciešama gan enerģija, gan gudrība.

– Nu re, mums būtu
vajadzīgi gudri treneri, bet tu tagad esi malā pagājis!

– Līdz šim jau man te,
Latvijā, iespēju nebija. Septiņus gadus ar Cēsu BMX komandu nostrādāju
sabiedriskā kārtā, kad gribēju kļūt par oficiālu treneri, ierēdņi atklāja, ka
man nav augstākās izglītības un izmeta mani ārā. Tā es biju spiests vandīties
pa pasauli un trenēt olimpiešus. Drusku jau mani tas kaitina. Pat rajona bērnu
klubiņam es neesmu vajadzīgs tikai tāpēc, ka man nav diploma. Nevienu
neinteresē, vai man ir zināšanas? Tas nekas, ka esmu sagatavojis astoņus
olimpiskos medaļniekus, nezin cik pasaules un Eiropas čempionātu laureātus!

Es jau tāds neesmu
vienīgais eksemplārs, kam ir zināšanas, bet nav diploma. Pie zināšanām tiku
nevis augstskolā, bet praksē, ejot caur uguni un ūdeni. Mans ceļš varbūt nebija
tas taisnākais, bet es sasniedzu to, kas man bija vajadzīgs, lai uzvarētu un
vēlāk varētu strādāt par treneri. Domāju, ka nebiju slikts treneris. Tagad
beidzot sāk saprast, kur var nonākt, ja pie stūres nav profesionāļu.

 

Upatnieka revolūcija

– Atgriezīsimies vēlreiz
pagātnē. Rolands Upatnieks – tavs un arī visa padomju bobsleja pirmais treneris
– bija profesionālis?

– O, jā! Absolūts.

– Vai jūsu konflikts
astoņdesmito gadu vidū kā starp divām spilgtām latviešu personībām netika
izprovocēts?

– Domāju, ka ne. Mums
bija savas nesaprašanās. Viņš bija spēcīga personība, bet es jau nepielīdzināju
sevi viņam. Vienkārši apzinājos, ko es varu un protu savā vietā. Dažos
jautājumos man viņa pieeja nebija pieņemama. Nevar sportistam dot uzdevumu ar
vienkārši brutālu komandu, ir jābūt kaut kādai attiecību loģikai. Upatnieks
izdarīja daudz, prasības bija šausmīgi lielas. Tas viss būtu labi, bet pietrūka
intuīcijas, lai kādā brīdī no kaut kā svarīga atteiktos cita – vēl daudz
svarīgaka – labā.

– Apvērsumu pasaules
bobslejā viņš tomēr uztaisīja!

– Viņš ielika lielos
bobsleja pamatus Latvijā, un ar savām trakajām idejām, mehāniķiem palīdzot,
radīja arī globālu tehnisku revolūciju.

– Tieši, pateicoties
Rolandam Upatniekam, bobsleja kamanas tagad izskatās spārnotas. Pasaulē pirmais
šāda izskata bobs tika uzbūvēts VEF.

– Jā, tas gan bija ļoti
ekstrēms modelis. Aerodinamikas dēļ ļoti šaurs un bīstams, sportistam tajā
gandrīz nebija vietas, kritiena brīdī nebija, kur palikt, ielīst, paslēpties,
varēja galvu noraut. Tagad noteikumi tik šaurus korpusus taisīt vairs
nepieļauj.

– Astoņdesmito gadu VEF
kamanas bija monolītas – ar viendaļīgu korpusu.

– Bija daudz interesantu
eksperimentu. Ne tikai tādu, kas uzlaboja aerodinamiku. Tika izmēģināti
oriģināli amortizācijas elementi, slidas ar uzmetinātām virsmām. Starptautiskā
federācija gan pamazām šo jaunradi arvien vairāk ierobežoja, arī vienkorpusa
virsbūves tika aizliegtas. Bet šis un tas no Upatnieka idejām ir palicis.
Vispirms jau korpusa aerodinamiskās formas koncepcija.

– Tavuprāt, kāpēc Miņina
četriniekam neveicās Eiropas čempionātā Sanktmoricā?

– Atšķirībā no citām
trasēm, Sanktmoricā tiem, kas startē pirmie, nav nekādu priekšrocību. Gluži
otrādi – tas ir neizdevīgi. Kā vācieši saka – nachteil. Šajā trasē tiek
izmantota īpatnēja ledus liešanas tehnoloģija. Ūdens nevis tiek šļakstīts tieši
uz virāžām, bet gan kā migla pūsts gaisā virs trases. Naktīs kalnos temperatūra
bieži vien noslīd zem desmit grādiem, un tādā veidā uz ledus veidojas sarma.
Visur, no rītiem iepazīstoties ar trasi, kājās nākas vilkt īpašas naglu kurpes,
Sanktmoricā no finiša uz startu augšup var kāpt kā pa asfaltu.

Pirmajiem, lai arī pirms
viņiem startējuši trases iebraucēji, jābrauc kā pa smilšpapīru. Ideālā
trajektorija ir viena, bet katrs tajā kaut kur novirzās. Tikai tad, kad
nobraukuši kādi pieci līdz astoņi bobi, ir iedzīta špūre un ātrums palielinās
par vairākiem kilometriem stundā, rezultātu izteiksmē starpība var sasniegt pat
pussekundi. Divniekos mūsējie startēja otrajā grupā, un daļēji arī tāpēc viņiem
it kā negaidīti labi veicās.

– Tu esi zināms arī kā
ļoti labs bobsleja fotogrāfs. Ko tu tagad fotografē?

– Kluso dabu.

Dainis CAUNE

 

Jānis Ķipurs

olimpiskais čempions
bobslejā, individuālais komersants

Dzimis 1958. gada 3. janvārī Kurmenē

Izglītība           Valles astoņgadīgā skola, Murjāņu Sporta internātskola,
10. tehniskā skola

Sportā skolas gados sācis nodarboties ar vieglatlētiku,
pirmais treneris – Ivars Zilgalvis, vēlāk specializējies lodes grūšanā un diska
mešanā. Bobslejā kopš 1980. gada

Lielākie sasniegumi   zelta (divniekos) un bronzas (četriniekos)
medaļas 1988. gada olimpiskajās spēlēs, ceturtā (divniekos) un sestā (četriniekos)
vieta 1984. gada olimpiskajās spēlēs, 1988. gada Pasaules kausa ieguvējs,
pasaules čempions (1988.), Eiropas čempions (1984.)

Darba gaitas   kopš 1992. gada treneris. Visilgāk – desmit gadus (ar
pārtraukumiem) – strādājis ar Šveices izlasi, gatavojot to iepriekšējām
četrām olimpiskajām spēlēm. Pa divām sezonām strādājis arī ar ASV, Francijas un
Kanādas izlasēm

Ģimenes stāvoklis     šķīries, četru bērnu tēvs

Hobiji  fotografēšana, sports, laucinieka dzīvesveids

 

 

IELAUZUMOS

Tikai ar acu skatienu,
dažām mums saprotamām frāzēm un kādu kustību vai mājienu, mēs lasījām cits citu
kā grāmatu

 

Es zinu, kas ar ķermeni
notiek, sēžot bobsleja kamanās, tas sievietes organismam absolūti nenāk par
labu

 

Izlases mehāniķis Jānis
Akolovs tūlīt aizmetās uz VEF darbnīcām un no kabeļiem visiem tādus stekus
sataisīja, ka nenāc par tuvu