Ceturtais aiz trim Dukuriem
Skeletons Latvijā daudziem saistās tikai ar
tēvu un dēliem Dukuriem. Bet uz mazajām kamaniņām vieta ir vēl ceturtajam – Ivo
Pakalnam, kas nesen vēl brauca pats, bet tagad ir brāļu Dukuru treneris, reizēm
arī menedžeris, šoferis, arī sens draugs.Skeletonā Ivo ienāca reizē ar skolasbiedriem
Tomasu Dukuru (Siguldā mācījušies paralēlklasēs) un pāris gadu jaunāko Martinu
Dukuru. Pēc vairākām sezonām sapratis, ka skeletonā grib darīt ko vairāk, nekā
tikai braukt, Ivo kļuva par brāļu Dukuru treneri.- Pats uzprasījies vai tevi uzaicināja kļūt
par treneri?– Tas bija jau 2006.
gadā, kad pats vēl braucu. Treneris Dainis Dukurs lielās aizņemtības dēļ (viņš
ir Siguldas ledus trases direktors) uz daudziem posmiem netika. Tad es un vēl
viens tālaika braucējs Mareks Mezencevs (viņš tagad atbild par ledus trasi),
viens otru nomainot, stāvējām trases malā un palīdzējām. Sākumā runājām par
atsevišķiem posmiem, bet vēlāk vienojāmies ar Dukuriem, ka es beigšu braukt un
sākšu strādāt uz pilnu slodzi. Vairāk jau mums Latvijā to skeletona sapratēju
nav.– Vai pašam skeletonā negribējās sasniegt ko
vairāk?– Laikam pietrūka
mērķtiecības, iespējams, ka arī talanta, kāds noteikti ir brāļiem Dukuriem.
Reizēm gan kādu no viņiem vinnēju, bet lielu nākotni savā braucēja karjerā
neredzēju. Turklāt vajadzīgi lieli finanšu līdzekļi, jo ne visu vajadzīgo var
nodrošināt valsts. Vienu gadu gan biju LOV C sastāvā, bet ar to bija par maz,
jo skeletonā meistarība aug tikai ar gadiem, bet, ja nav iespēju, sapratu, ka jābeidz.
Ja nebūtu Daiņa Dukura, tad arī skeletona mums nebūtu, par to esmu pārliecināts.
Arī par manām iespējām trenēt galvenokārt jāpateicas Dainim.
– Vai tas, ka esat viena pagalma bērni, reizēm
netraucē būt prasīgam trenerim?
– Dažkārt to jūtam,
bet kopumā tomēr esam viena komanda, kas zina, ko grib, ko var un kādi ir katra
pienākumi šajā procesā.
Galvenokārt es
filmēju, citreiz tikai skatos svarīgākos trases posmus, jo ar aci dažkārt labāk
nekā ar kameru var pamanīt dažādas nianses. Pēc tam visu pārrunājam – reizēm
kaut ko iesaku, citreiz tikai atstāstu konstatēto un tad nonākam pie secinājumiem.
Brāļi lieliski saprot savu sporta veidu, padomi viņiem bieži vien nav
vajadzīgi, bet svarīgs ir tikai mans redzējums. Mēs tik daudz esam kopā, ka reizēm
pietiek tikai ar pusvārdu, lai saprastos.
– Tad iznāk, ka Pasaules kausu posmos jūs esat
tikai trijatā?
– No Latvijas – jā.
Citreiz gan atbrauc Dainis, bet parasti tas ir pāris reizes sezonā. Tā kā brāļi
ir iekļauti internacionālajā šveiciešu komandā Sika, tagad viņus trenē arī vācietis Matiass Bīdermanis. Pirms tam
bija Gregors Štēli, bet viņš pēc divu gadu pārtraukuma pēkšņi atsāka braukt un šogad
41 gada vecumā kļuva par pasaules čempionu.
– Tas bija pārsteigums?
– Nedomāju. Redzot
Gregora nopietno attieksmi pret skeletonu, labo fizisko formu, kuru viņš
saglabāja arī divu gadu trenera darbā, tas bija prognozējams. Viņš ļoti labi
jūt trases, kamanas, jo divdesmit gadu ilgā pieredze tomēr ir milzu kapitāls.
Turklāt viņš ļoti prot koncentrēties, ir ļoti akurāts gan dzīvē, gan trasē.
– Jums kā komandai tas traucē?
– Neteikšu, ka
traucē, taču arī nepalīdz, jo tagad Gregors ir konkurents. Protams, ka padomus
viņš neliedz, jo pēc olimpiādes droši vien atkal atsāks trenēt. Tiesa, pie viņa
kā trenera mēs pat nepaspējām pierast, jo viņš tikai vienu sezonu ar mums tā
īsti darbojās.
– Tu biji sportists, tagad esi treneris. Kādi
mēs izskatāmies pasaules skeletona sabiedrībā?
– Pēc rezultātiem –
pavisam atzīstami. Protams, ja pagrozās skeletonā no virtuves puses, tad uz
kopējā fona mēs tāda pundurvalstiņa vien esam.
Vāciešiem, krieviem
un vēl dažām valstīm apkalpojošais personāls daudzkārt pārsniedz dalībnieku
skaitu. Piemēram, vāciešiem ir speciāli starta treneri, trases un fiziskās sagatavotības
treneri, psihologs, mediķi. Startē tikai trīs sportisti, bet visapkārt vācu
jakas vien zib – reiz saskaitīju 12 trenerus un apkalpotājus. Krieviem parasti
ir kādas piecas pavadošās personas.
Man reizēm, kad brāļi
startē viens pēc otra, pat kamanas nav iespējams laikus atnest uz starta, tad
jālūdz palīgā kāds no citas valsts.
– Neatsaka?
– Nē, nezinu kāpēc,
bet latvieši visiem patīk. Šad tad vēl dzirdu – ei, kur tā Latvija ir ? Bet
arvien retāk, jo Siguldas trase tomēr ir zināma. Domāju, ka daudzi ir
neizpratnē, kā mēs tik mazā sastāvā tik daudz padarām. It sevišķi pērn, kad
pirms jaunā gada Martins bija līderis. Varbūt vāciešiem tas iekšienē mazliet
kremt, jo viņiem ir vesela skeletona industrija.
– Par vāciešiem. Dažkārt dzirdams, ka viņi
pārāk daudz ķīmiķo ar tehniku…
– Tā īsti pieķerti
jau nav. Agrāk kaut kas varbūt arī gadījās, bet oficiālu soda sankciju nebija.
Brīžiem jocīgi izskatās – kamanas atsitas no vienas apmales pret otru, bet
finišā vienalga labākais rezultāts. Grūti spriest – varbūt viņi atraduši
likumos kādas spraudziņas un ar saviem resursiem ir spējīgi pārbaudīt katru
jaunu niansīti. Piemēram, jaunās kamanas, slieces cauru sezonu viņiem testē
kādi 20 braucēji un tikai tad tās saņem Pasaules kausu braucēji. Turklāt viņiem
ir četras trases un visās trenējas arī juniori, sievietes. Tā ir vesela
skeletona mašīna.
– Kā ar tādiem cīnīties?
– Kā tur bija ar to
mazo cinīti?… Var cīnīties, jo nebrauc jau mašīna, bet cilvēks, kas var gan
kļūdīties, gan atrasties uz pacēluma viļņa un būt nenoķerams. Ja esi trenējies,
ir laba tehnika, izdodas starts, nav kļūdu trasē – tad, visu saliekot vienā
veselumā, var pārspēt jebkuru. Protams, jo komandai lielāki resursi, jo vairāk
iespēju atrast kādu, kas ir vislabākajā formā.
Redz, bobslejā Jānis
Miņins pierādīja, ka arī ar mazām iespējām var veikt lielus darbus.
– Kāda loma psiholoģijai?
– Ir jābūt uzvarētāja
raksturam. Ja domā tikai par to, kā nobraukt, tad nekas liels nekad nebūs.Protams,
ka nervu cīņa skeletona aizkulisēs valda. Piemēram, vācieši pirms starta un pēc
finiša savas kamanas uzreiz apsedz. Nedomāju, ka viņi tīši ko slēpj, jo kamanu
parkā tās var apskatīt un izpētīt, fotografēt un filmēt, bet tas iedarbojas un
traucē sāncenšiem koncentrēties. Pēdējā laikā savas kamanas sākuši segt arī
krievi. Varbūt mums arī vajadzētu pamēģināt – vienu dienu ar oranžu segu, otru
ar zilu, lai domā, ka latvieši ko atraduši un slēpj. Krievi noteikti būtu
pirmie, kas interesētos. Viņi jau daudz dzīvojas pa mūsu Siguldu un ir kā
savējie.
– Bet kāpēc viss beidzas ar mikroskopiskām
atstarpēm?
– Mums jau nav tās
niecīgākās atstarpes – kamaniņu braucējiem pēc divām dienām citreiz pat
tūkstošdaļas sakrīt, mums laiku mēra tikai simtdaļās.
Skaidrs, ka spēki
kļūst arvien līdzīgāki. Domāju, ka pirmais pasaules piecpadsmitnieks, varbūt
pat divdesmitnieks spēkos ir ļoti līdzīgi un veiksmes brīžos katrs no viņiem
var izcīnīt medaļu., To braucēju meistarība, kas uzvar biežāk, ir tikai
stabilāka.
– Bet arī sportistu fiziskie dotumi ir ļoti
dažādi – piemēram, mūsu Tomass ir garš, anglis Bromlijs – neliels…
– Tomass jau nav tas
garākais, kāds jaunzēlandietis ir pie diviem metriem, taču ļoti ātrs un
koordinēts. Sportisti ir dažādi, kamanas noteikumu robežās pielāgotas katra
augumam. Arī braukšanas tehnika tāpēc visai atšķiras, jo katrs izmanto savas
labākās iespējas. Sportisti cits citam dažkārt ko pajautā – par virāžām, par
taisnēm, bet to visu nevar uztvert kā patiesību. Sākumā es domāju, ka viens
otrs tīši saka aplamības, bet vēlāk mēs secinājam, ka viņi kādā virāžā to dara
tā, kas mums tīri anatomiski nav piemērots. Bet savu reizi uzzini tādu knifiņu,
ko pats būtu desmit gadus meklējis. Bet viens triks nekad nedos lielu pārākumu
kopumā…
Skeletonā, tāpat kā
visos tehniskajos sporta veidos, ir tik daudz it kā sīkumu, kurus nekad
nedrīkst aizmirst.
– Vāciešiem ir četras trases, un tā viņiem ir
lielas priekšrocība…
– It kā jā, taču
lielā atbildība mājinieku priekšā bieži vien izspēlē nelāgu joku. Pērn
Altenbergā visu pieveica anglis Bromlijs, tikko Amerikā to izdarīja šveicietis
Štēli. Turklāt to trašu nav tik daudz un pieredzējušākie sportisti tās pazīst
aizvērtām acīm. Citādi gan būs olimpiskajā trasē, kas ir jauna, tur gan
mājiniekiem varētu būt priekšrocības.
– Mēs ļoti ceram uz mūsējiem, uz medaļām, uz
labām vietām…
– Trase nav viegla,
tā prasa maksimālu koncentrēšanos. Ja mēs necerētu ko labu Vankūverā sasniegt,
tad diez vai būtu jēgas trenēties un dauzīties pa pasauli.
Varbūt šī sezona
beidzās ne tajā labākajā noskaņā, jo tās otro pusi ne Martins, ne Tomass nenobrauca
tik labi kā līdz Jaungadam. Iemesli ir dažādi, vairāk jau tehniski, bet neveiksmes
arī morāli atstāj pēdas. Šoreiz to vairāk pārdzīvoja Tomass, kas no brāļiem man
liekas tāds noslēgtāks. Leikplesidā pat esot izmetis, ka pietiekot, bet es
ceru, ka viss noskaidrosies un viņam ir vērts turpināt.
Ja runājam par
raksturiem, tad Martins ir ļoti koncentrēts un nopietns. Kamanu sagatavošanā
viņš ir īsts pedants.
Katrā ziņā viņi abi
ir ļoti talantīgi sportisti, kas vēl tikai progresē. Būtu žēl, ja kādu iemeslu
dēļ viņi pāragri beigtu sportot.
– Vai trasē un treniņos brāļi viens otru
uztver kā konkurentu?
– Droši vien, bet
labā nozīmē. Ja viņi nebūtu divi, tad droši vien tādu panākumu nebūtu. Arī
treniņos, ja viens saslimst, tad otrs izskatās kā pamests, jo šeit Latvijā jau
citu atskaites punktu nav. Labi, mēs ar Mareku šad tad nobraucam un testējam
kamanas vai slidas, bet tas ir pavisam kas cits.
– Varētu likties dīvaini – esam pazīstami
skeletona pasaulē, bet Latvijā ir trīs Dukuri un tu. Vai iespējama skeletona
paplašināšana?
– Kādā veidā?
Skeletons ir padārgs sporta veids arī tikai Siguldā trenējoties. Ja gribi iziet
starptautiskā arēnā (agri vai vēlu tas jādara, jo Latvijā taču maču nav), tad
atkal nauda. Tas ir apburtais loks, jo arī treneru Latvijā nav – Dainis ir
Siguldas trases saimnieks, es braucu ar puišiem.
Kad brāļi beigs, es
domāju, ka skeletona Latvijā vairs nebūs. Ja kāds arī nolemtu to atjaunot, tad
tad jābūt lielam fanātam un bagātniekam, jo starptautiskā apritē vērts iziet
tad, kad esi jau gana meistarīgs – tas prasa gadus piecus sešus. Mēs arī
savulaik sākām par agru, vēl neko daudz nezinājām, dauzījāmies pa pirmo
braucienu, jo pie otra vairs netikām. Vajadzēja lielu gribasspēku, lai sāktu
pierast pie domas, ka vari tikt augstāk, cīnīties par desmitu un labākām
vietām. Brāļi ar tēva atbalstu to spēja.
Ja nebūtu Daiņa
Dukura fanātisma, uzņēmības, arī spēju ieguldīt skeletonā savus finanšu līdzekļus,
tad viss tā klusītēm būtu izčākstējis, īsti nemaz nesācies.
Nezinu, kam par to
tagad būtu jādomā. Un vai vispār ir jādomā? Tas tomēr ir smalks, tehnisks un
sarežģīts sporta veids, kas mūsu valstij diez vai izrādīsies pa kabatai. Būtu
žēl, jo skeletons tomēr ir aizraujošs un brāļi Dukuri Latvijas vārdu gana
pasaulē skandinājuši. Ceru, ka viņi apritē būs vēl ilgi.
Ivo Pakalns
skeletona treneris
Dzimis 1981. gada 18. augustā Siguldā
Izglītība beidzis Siguldas ģimnāziju, mācījies
Banku augstskolā
Sportiskie sasniegumi
skeletonā 10. vieta Eiropas junioru
čempionātā 2004. gadā, 10. vieta Eiropas čempionātā 2006. gadā
Darbs treneris brāļiem Dukuriem
Ceturtais aiz trim
Dukuriem
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
