Divos dažādos fokusos

Redzot trasē Lauru Ciaguni, ir skaidrs, ka kalnu slēpošanā jau ieradusies Ciagunu trešā paaudze, ar visu šai ģimenei raksturīgo mērķtiecību un ambīcijām. Lauras vectēvs Jānis Ciaguns ir vienīgais latvietis, kurš slalomā kļuvis par PSRS čempionu, turklāt to septiņdesmito gadu sākumā spējis izdarīt divreiz. Viņš ir arī pirmais latvietis, kurš startējis pasaules čempionātā un Pasaules kausa izcīņā. Pēc atlēta karjeras Ciaguns seniors bija prasmīgs treneris, ilgstoši arī Latvijas izlases meistarības slīpētājs.

Viņa dēls un audzēknis Ivars Ciaguns savu olimpisko karjeru sāka 1998. gadā Nagano, beidza astoņas ziemas vēlāk Turīnā, augstāko punktu sasniedzot 2002. gada spēlēs Soltleiksitijā, kur slalomā finišēja ar 25. rezultātu. Pārsteidzoši, bet tajās spēlēs Ivara sniegums Latvijas komandā bija labākais, kas gūts ar slēpēm. Viņš pārspēja ne tikai visus distanču slēpotājus, bet arī biatlonistus, no kuriem Soltleiksitijā gaidīja pat medaļas, bet kuri knapi aizsniedzās līdz trešā desmita beigām.

Olimpiskajās trasēs Ivara 25. vieta joprojām ir mūsu kalnu slēpotāju nepārspēts rekords. Jācer, ka labojums izdosies tagad. Tiesa, atšķirībā no Sočiem, kur mūs pārstāvēja pieci kalnu slēpotāji, Phjončhanā cīnīsies tikai divi — divkārtējā olimpiete Lelde Gasūna un Kristaps Zvejnieks, kuram šīs būs jau trešās spēles. Bet tas nenozīmē, ka mūsējie kļuvuši vājāki, gluži otrādi. Ja pēc Sočiem šajā sporta veidā netiktu ievērojami paaugstināti kvalifikācijas noteikumi, Latvijas komandā varētu būt pat desmit kalnu slēpotāji. Toties pirmo reizi kāds latvietis startēs itin visās disciplīnās. Turklāt Kristapam Zvejniekam, kas līdz šim bija vairāk pazīstams kā slalomists, ir izredzes arī superkombinācijā (nobrauciens plus slaloms), kurā viņš ir Vispasaules studentu spēļu jeb universiādes čempions.

Savukārt Ivars Ciaguns tagad ir Siguldā pazīstams un sekmīgs uzņēmējs, un viņam savas četras atvases kalnu slēpošanā skolot, protams, palīdz arī Jānis Ciaguns. Sports Ivaru aicināja salīdzināt sevi ar Soltleiksitijas laikiem.

Ivars CIAGUNS

Dzimis

1977. gada 14. martā Rīgā

STATUSS

Toreiz: Pilna laika sportists. Pēc slēpošanas ģimnāzijas absolvēšanas Norvēģijā iestājies LSPA, bet kļuvis neaktīvs students.

Tagad:Uzņēmējs, kas darbojas vairākās nozarēs un kura pazīstamākais zīmols ir Tarzāna parks Siguldā, Jūrmalā, Liepājā un Daugavpilī.

Četru bērnu ģimenes tēvs.

AUGUMS, SVARS

Toreiz: 181 cm, 92 kg

Tagad: 181 cm, 89 kg

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz: Ar 160 kg stieni uz pleciem spēju veikt sešus dziļos pietupienus. Tajos laikos pēc šiem vingrinājumiem tika novērtēts kāju muskuļu spēks. Kalnu slēpošanai raksturīga anaerobā slodze, jo brauciens parasti nav garāks par divām minūtēm. Lai šīs īpašības trenētu, 90 sekundes skrēju pret kalnu, augšup pa Pilsētas trasi Siguldā. Bija sava atzīme, kuru arvien centos pabīdīt uz augšu. Beigās no 330 m garā kalna nepieveikti palika kādi 70 metri. Vienmēr cīnījos pats ar sevi. Gaujas—Siguldas kāpumu pa šoseju no tilta līdz tagadējam Vienības brauciena finišam ar velosipēdu spēju veikt ātrāk par trim minūtēm. Ja nemaldos, rekords bija 2:46.

Tagad: Esmu tīrs fizkultūrietis un sevi netestēju. Pirms slodzes vienkārši veicu nepieciešamos iesildīšanās vingrinājumus. Joprojām esmu ļoti labs lēcējs. No vietas vai piecas reizes uz vienas kājas — Norvēģijas ģimnāzijā šajos testos vienmēr biju labākais, un tie arī tagad ietilpst manos ikdienas treniņos.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: Man bija draudzene Aļona.

Tagad: Aļona ir mana sieva un četru bērnu māmiņa. Jaunākā ir Maija — četri gadi, Patrikam nesen bija septītā dzimšanas diena, būs jāiet skolā. Heidijai ir astoņi gadi, Laurai — vienpadsmit. Visi slēpo.

INVENTĀRS

Toreiz un tagad: Soltleiksitijā startēju ar Atomic slēpēm, bet esmu lietojis arī Fischer inventāru. Abi cienījami zīmoli toreiz un tagad, kas ražo labas slēpes sportam.

MŪSU OLIMPIEŠI KALNU SLĒPOŠANĀ

Toreiz un tagad: Tagadējie slēpotāji ir jaudīgāki. Mēs ar Ilzi Ābolu bijām 25—30 FIS punktu slēpotāji. Tagad jau līderi tuvojas 10 punktiem, viņi spicei ir divreiz tuvāk, nekā bijām mēs. Viņi reāli ir konkurētspējīgi ar pirmo trīsdesmitnieku. Bet priekšgals ar katru gadu kļūst arvien blīvāks. Kādreiz ar 15 punktiem pietika, lai būtu pasaules ranga simtniekā. Slēpošana kļūst arvien izplatītāka. Vasarā Alpos uz ledājiem… kas tik tur netrenējas! — turki ar visu vecumu komandām, ķīnieši un citas agrāk mūsu sportā eksotiskas tautas. Viņi visi ar katru dienu kļūst arvien labāki, un konkurence aizvien sīvāka.

MĒRĶI

Toreiz: Nemitīgi dzinu sevi vēlmē uzlabot katru rādītāju — gan ātruma, gan spēka, gan izturības. Tas pats attiecās uz sacensībām ziemā. Tomēr sev izvirzīju tikai reāli aizsniedzamus mērķus. Kaut arī Soltleiksitijas spēļu ciklā mana kondīcija arvien uzlabojās, nebija mērķa iekļauties Pasaules kausa izcīņas apritē, jo labi sapratu, cik augsts ir šis līmenis.

Tagad: Man svarīgas ir divas lietas — ģimene un uzņēmumi. Vadot uzņēmumus, ģimenei cenšos nodrošināt ideālus apstākļus, lai viņi var attīstīt savas spējas gan mācībās, gan sportā.

Rūpējos, lai uzņēmumiem netrūktu jaudas, lai tie spētu attīstīties. Arī sasniegtā līmeņa noturēšana nenotiek pati no sevis, tas prasa darbu. Pirms septiņiem gadiem no Norvēģijas uz Siguldu pārcēlām nerentablu betona apdares lējumu ražotni Jotul kamīniem. Tās ir populāras Skandināvijā un Vācijā. Tagad ražojam Latvijā. Vēl ir nekustamie īpašumi, kas jāapsaimnieko. Tur arī ir, ko rakt un darīt. Viss pa Siguldu.

VĒRTĪBAS

Toreiz: Biju pārāk ieklemmējies sportā. Likās — nekā svarīgāka par to nav. Tagad atceroties, tas liekas diezgan smieklīgi. Kaut gan, no vienas puses, labi. Koncentrējies uz vienu divām lietām un dari, cik vien labi spēj. Vai es sasniedzu savas robežas? Droši vien, ka ne.

Tagad: Es uz sevi nekoncentrējos vispār. Tikai tik daudz, lai būtu vesels, spētu funkcionēt un rūpēties par savu ģimeni un saimniecību.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz: Diezgan emocionāli risināju savas problēmas. Nepratu savaldīties. Gadījās, ka pēc neveiksmīga finiša ar kulaku mašīnai pa jumtu iegāzu tā, ka bukte palika.

Tagad: Esmu iemācījies emocijas savaldīt. Kaut kāds viedums ar gadiem ir atnācis.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Toreiz: Esmu divas reizes ceļgala krusteniskās saites sarāvis. Vajadzēja būt piesardzīgākam, ieklausīties sliktajās priekšnojautās. Atceros — tajā rītā man nekas negāja no rokas, pat mašīnas atslēgas aizmirsu durvīs un beigās — celis lupatās. Jau no rīta kāds man centās iestāstīt — nebrauc uz kalnu, bet es nesapratu.

Tagad: Tagad cenšos saskatīt zīmes un neuzņemos nevajadzīgus riskus. Nav man tāda liela neveiksmju saraksta, ko uzskaitīt.

LIELĀKAIS SASNIEGUMS

Toreiz: Norvēģijas pavasara tūrē izdevās iebraukt pirmajā trijniekā, konkurējot ar visiem šīs valsts tobrīd spicākajiem Pasaules kausa slēpotājiem — Jagi, Furusetu… Pēc pirmā brauciena slalomā es biju trešais, otrajā gan atkritu uz piekto vietu. Bet vienalga — tā bija ielaušanās augstākajā sabiedrībā. Kopš tā laika pavasara sacensības man ļoti patīk.

Tagad: Visu savu dzīvi uzskatu par veiksmi un sasniegumu. To man izdevies veidot tā, kā esmu gribējis. Ne katram tas izdodas. Man ir ģimene un bizness. Dzīvoju tur, kur vienmēr esmu gribējis dzīvot — Siguldā pie ezera. Brīnišķīga sieva un bērni, visi veseli. Tā arī ir veiksme. Paldies vecākiem, kas mani uzlika uz pareizajām sliedēm.

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Diezgan primitīvs. Celties tā, lai līdz ar kalna atvēršanu jau būtu uz slēpēm. Trenēties, daudz un veselīgi ēst. Vakaros gatavot slēpes nākamajai dienai. Vienīgais, vakaros Austrijā skatoties televizoru, diezgan labi iemācījos vācu valodu.

Tagad: No rītiem pirmais darbs — kopā ar sievu palaist visus bērnus uz skolu. MansTarzāna parka bizness ir ļoti sezonāls, un man ir divi dažādi pusgadi. Ziemā līdz diviem apdaru savus darbus, pēcpusdiena pakārtota bērnu treniņiem uz kalna, Patriks gan trenējas arī futbolā.

Vasarā man primārais ir uzraudzīt Tarzāna parkus, kas darbojas no desmitiem rītā līdz astoņiem vakarā. Tad sestdienas un svētdienas nav manas brīvās dienas.

VAĻASPRIEKI

Toreiz un tagad: Ūdens sporti, makšķerēšana, motoru sporti. Kad ziemās kā slēpotājs dzīvoju pa Austriju, brīvdienās bieži gāju pabraukt uz kādu kartinga halli. Slēpošanu par hobiju neuzskatu. Arī tagad tā ir mana ikdiena. Vienīgi tagad man nepatīk slēpot vienatnē. Tas vairs neliekas aizraujoši.