Elīzas ziemas ģimene

Par Latvijas kamaniņu sporta dāmu izlases līderi kļuvusi Elīza Tīruma. Un ne tikai tāpēc, ka pērn savai atlētes karjerai punktu pielika vecākā māsa Maija. Elīza jau iepriekš trasē reizumis spēja apsteigt Maiju. Jaunākajai māsai pieder arī iepriekšējā pasaules čempionāta bronzas medaļa, kas izcīnīta stafetē. Janvāra pēdējās nedēļas nogalē Elīzu un visu Latvijas komandu atkal redzēsim Siguldā, kur risināsies Pasaules kausa izcīņas noslēdzošais posms, bet pēc tam viņu gaidīs debija olimpiskajās spēlēs.

Mašīnas atslēgas žvadzinādama, Elīza sportiskā tērpā ienāk Pierīgas krodziņā Raganas ķēķis un, sirsnīgi sasveicinoties, pasūta zaļo tēju. Tiekamies gada nogalē pirms Pasaules kausa izcīņas 6. posma Kēnigzē trasē Vācijā. Elīza Tīruma ir komunikabla, atvērta bez kompleksainām rūpēm — ko par mani padomās. Paņēmusi rokās priekšā nolikto decembra Sportu, jaunā sportistepievērš uzmanību olimpiskajām formām un nospurdz: „Jocīgas,” bet vairāk neatļaujas kritizēt. Vien prāto: „Diez vai tādi tērpi būs arī startos, jo dzeltena krāsa ir ļoti nepraktiska, jau pēc pirmā brauciena tērps būs netīrs. Sacensībās nav laika mazgāt un izžāvēt.”

No cik sportiskas ģimenes nāk Elīza un viņas vecākā māsa Maija, kurai aiz muguras piecpadsmit sezonas un trīs olimpiskās spēles? „Tēvs agrāk spēlēja volejbolu un brauca ar kartingiem, mamma ir aktīvi volejbolu spēlējusi,” sportiste klāsta par vecākiem, paskaidrojot, ka patiesībā ģimenē viņas ir četras māsas. „Vecākā māsa Solvita bija slēpotāja, viņa vēl nesen bija slēpotāju trenere. Marta arī agrāk bija kamaniņbraucēja. Tad seko Maija, kuru visi pazīst — Maija pati vairs netrenējas, bet strādā par treneri Francijā, un ceturtā, jaunākā, māsa esmu es.” Runājot par aizvadīto gada nogali, Elīza Tīruma stāsta par Ziemassvētkiem, kad visa ģimene sabraucot kopā vecāku mājās Raganā. Bariņš sanākot gana liels, jo vecākās māsas ierodas ar vīriem un bērniem. Aizpērn Elīzai nācies iegādāties pat 21 dāvanu, jo tik liels Ziemassvētkos bijis radu pulks.

NO DZIRNĀM LĪDZ RAGAVIŅĀM

Kā daudzi krimuldieši, arī Elīza no pirmās līdz devītajai klasei dejojusi Agra Daņiļeviča vadītajā kolektīvā Dzirnas. Paralēli spēlējusi volejbolu, pārstāvējusi skolu rajona vieglatlētikas sacensībās, startējot sprintā, augstlēkšanā un citās disciplīnās. „Visu laiku esmu darījusi kaut ko aktīvu, bet uz tamborēšanas pulciņiem gan nekad neesmu gājusi.”

Elīzas ienākšana kamaniņu sportā bijusi nejauša, jo viņa nav uz to tiekusies. Krimuldas vidusskolā viņas skolasbiedrs bijis trenera Pētera Cīmaņa dēls, kurš reiz aicinājis aiziet uz testiem Murjāņu sporta ģimnāzijā. Nākamajā reizē jau zvanījis pats treneris un pierunājis. Elīza labi veikusi fiziskos testus un uzņemta skolā, bet sākusi trenēties tikai pēc gada, jo vienu brīdi bijušas problēmas ar locītavām.

Ko teica māsa? „Maija neizrādīja izbrīnu, ka sāku trenēties kamaniņu sportā, bet viņa neticēja, ka es to spēšu darīt ilgstoši,” stāsta Elīza, atzīstot, ka ir diezgan svārstīga, jo viņai patīk viss jaunais, bet sāk apnikt, tiklīdz tas kļūst ikdienišķs. „Tomēr kamaniņu sportā nekas nav ikdienišķs. Katru gadu ir kāda jauna trase, kurā neesmu bijusi, un nemitīgi sacensību gars — nevienu brīdi nav garlaicīgi. Turklāt visu laiku tā ir gan cīņa pašam ar sevi, gan sacensība ar citiem. Acīmredzot man tas ir vajadzīgs, man vajag pierādīt sev un citiem, ka es kaut ko varu. Ne jau tikai kamaniņu sportā es uzstādu mērķus — ja es izvirzu mērķi un to sasniedzu arī kādā citā dzīves jomā, tad tas ceļ pašapziņu.”

Māsa Maija Elīzai palīdz ar informāciju par trasēm un iepazīstina ar dažādiem braukšanas knifiņiem. Vai Maija nekad nav uztvērusi māsu kā konkurenti, no kuras ir arī kas slēpjams? „Nē, nekad!” apgalvo Elīza. „Arī es citiem palīdzu. Piemēram, Ulla Zirne ir reizēm par mani labāk nobraukusi, bet es tikai priecājos, kaut man viņa ir it kā konkurente. Arī citus komandas biedrus vienmēr atbalstīšu un palīdzēšu, jo nekad viņus neesmu uztvērusi kā konkurentus — tā ir mana ziemas ģimene,” raksturo sportiste.

MĀSU LĪMĒŠANA UN DALĪŠANA

Maija ir nosvērta un mierīga, Elīza — ļoti enerģiska. „Žirgta, žigla, nemierīga, ļoti aktīva un motivēta strādāt,” tā vienā elpas vilcienā pa telefonu Elīzu noraksturo treneris Pēteris Cīmanis, sazvanīts Vācijā. Tomēr — kāda rakstura cilvēks vairāk var cerēt uz panākumiem kamaniņu sportā? Trenerim ir sava recepte: „Ja abas māsas saliktu kopā un izdalītu uz pusēm, tad būtu divas lieliskas kamaniņu braucējas. Trasē vairāk vajag nosvērtību, mieru un spēju koncentrēties, bet startā — asumu.” Elīza piekrīt trenera viedoklim: „Maijai trūka šī asuma startā, bet man tas ir. Toties trasē man kā impulsīvam cilvēkam ir grūti koncentrēties, lai es neizdarītu kādas straujas kustības.”

Elīza bilst, ka raksturu atšķirības izpaužas arī vaļaspriekos. Māsa Maija var nemitīgi adīt un tamborēt, bet Elīza knapi spēj uzadīt mazus gabaliņus un tad viņai vajag kaut kur skriet. Galvenais — kustēties un sportot. „Man nav pacietības adīt džemperus, jo tad es neredzu ne galu, ne malu. Varu tikai kādu uzausi vai cimdus noadīt — to, kas ir mazs un ātri paveicams. Tomēr komandā man nav nekas pretim piešūt kādu pogu vai kombinezoniem kņopes, lai numuriņus var pielikt. Citreiz pat staigāju apkārt un prasu, vai kādam nevajag kaut ko sašūt. Tad treneris iedod kādu jaku ar uzrautu caurumu vai atrod kādu noplīsušu bikšu štrumbanti. Kad nav ko darīt, tad man prasās kaut ko piešūt.”

PAT BĒRNUDĀRZNIEKI UN KARTUPEĻU MAISI BRAUC…

Skatītājus mazliet šausmina lielais ātrums, ar kādu caur virāžām traucas kamanas. „No malas tas brauciens izskatās ļoti ātrs, kad liekas, ka cilvēks pat attapties nepaspēj, kad finišs jau klāt, bet patiesībā sportists šajā īsajā brīdī tik daudz izdomā,” skaidro kamaniņu braucēja. „Ja esi pieļāvis kļūdu, tad jau divas virāžas iepriekš jāzina, kā to kļūdu tajā vietā izlabot.” Elīza stāsta, ka jāzina, cik stipri plecu piespiest, kad ar kāju kamanu pieturēt vai galvu paliekt. „Reizēm pietiek pat tikai ar vienu pirkstu mazliet pakustināt rokturi, dot mazu impulsu, lai panāktu trasē vēlamo. Sportistam jābūt kā vienam veselam ar kamanu.” Ir trases, kas nav līdzenas, un tad drebinot tā, ka neredzot pat virāžai ieeju. Tādās reizēs, kā saka Elīza, notiekot braukšana tikai uz izjūtām.

Internetā lasītas replikas, ka kamaniņu braucējiem, skeletonistiem un bobslejistiem ir tāds bērnudārznieka sindroms — kā sāka bērnībā braukt ar ragutiņām no kalniņa, tā nevar apstāties. Un kas gan tas esot par sporta veidu — katrs var ar ragaviņām pa trasi nobraukt!? „Tad es saku: „Iesēdies un nobrauc!”,” par dzirdēto pukojas Elīza Tīruma. „Reiz man kāds Murjāņu treneris norādīja: „Ja kartupeļu maisu iesēdinātu, viņš arī nobrauktu.” Tad es viņam palūdzu, lai pats ir tas kartupeļu maiss un parāda, kā nobraukt. To jau no malas neredz, cik daudz darbību ir jāpaveic tajā mazajā brīdī, kamēr kamanas traucas lejup. Neviens sporta veids nav vienkāršs. Reiz pamēģināju distanču slēpošanu un pateicu sev — nekad mūžā! Tas ir ļoti grūti. Būs arī olimpisko spēļu laikā visādi gudrinieki, kas mācēs kritizēt, bet es neiespringstu par to. Lai viņi runā! Cilvēku ir daudz, un visiem nevar izpatikt,” ir pārliecināta kamaniņu braucēja. „Neviens no mums speciāli nekļūdās, speciāli slikti nebrauc. Mēs visi cenšamies izlikt visu, ko spējam, un panākt maksimālu rezultātu. Ir ļoti daudz apstākļu sakritību, kas dažreiz neļauj nostartēt tā, kā cerēts. Es novēlu tiem cilvēkiem, kuri gudri kritizē, lai pamēģina kaut ko izdarīt ar visu sirdi un dvēseli un kļūt par vislabāko kādā jomā vismaz Latvijā.”

GUĻAMĀS UN STRĀDĀJAMĀS TRASES

Kad Elīza Tīruma ir mājās, tad daļa katras dienas aizrit Siguldas trasē, nereti pat sestdienās sportiste strādā. „Nobraucam ar kamanām, tad ejam uz trenažieru zāli vai skriet krosus. Tad ir darbs ar kamanām.” Ko nozīmē darbs ar kamanām? „Ja ir kaut vai maza smilšu graudiņa ievilkta švīka, tā bremzē braucienu, tāpēc ar ļoti smalku smilšapapīru tiek nopulētas slieces. Piemēram, vakar nopirku trīstūkstošo smilšpapīru — plauksta tajā pat nejūt raupjumu, bet ar tādu strādājam. Man patīk taisīt kamanas, katru dienu pāris stundu tam jāvelta, tāpēc diena ir ļoti aizpildīta.”

Elīza norāda, ka kamaniņu sportā sezonas laikā vajadzīga liela fiziskā un psiholoģiskā izturība. „Katru nedēļu ir jauna trase, katra trase atšķiras. Ar sešiem braucieniem trase jāapgūst, lai sacensībās varētu sasniegt maksimālo rezultātu. Psiholoģiski grūti, jo reizēm uznāk tāds slābanums, ka staigāju piekususi un pilnīgi bez emocijām. Tad ir vai nu krasi kaut kas jāmaina, vai arī jāiet paskriet, vai jābrauc iepirkties, lai izsistu sevi no ierastajām sliedēm, lai ķermenis atmostas.” Elīzai piemīt teiciens par guļamajām trasēm un strādājamajām trasēm. „Vinterbergas trasi Vācijā saucu par guļamo. Toties Siguldā, Oberhofā un vēl dažās citās trasēs ir jāstrādā gan ar kājām, gan ar rokām un augumu — finišā var just, ka esi pamatīgi nostrādājies. Jā, redzu, ka smīnat — minūtē vai pusotrā minūtē cilvēks nostrādājies…” Ko Elīza saka par trasi Sočos? „Olimpiskā trase ir divējāda. Augšējā daļa ir viegla, tādas virāžas, kurās var brīvi braukt, bet lejasdaļā, kur sākas ātrums, jāsāk darboties.”

ASARAS UN ATBALSTS

Elīza Tīruma tāpat kā visi sportisti pārdzīvo savas neveiksmes, bet uzskata, ka vainot var tikai sevi. Sliktais garastāvoklis pēc neveiksmēm gan mēdzot būt tikai dienu, jo komandas biedri atbalsta, atgādina, ka tās ir tikai vienas sacensības, ka visiem tā gadās. Ar kādām metodēm treneris uzmundrina Elīzu? Kliedzot, dusmojoties? Pēteris Cīmanis pasmejas un saka: „Viņa jau tāpat ir aša — nav jātriec uz trasi. Labāk samīļot, pažēlot un paslavēt.” Elīza no savas puses treneri nosauc par saprotošu: „Viņš redz, kā cenšamies un kā pārdzīvojam. Man ir arī birušas asaras, jo citreiz visas sakrājušās emocijas gāžas laukā. Ja viens brauciens nav izdevies, tad treneris mudina, lai nenolaižu rokas un mēģinu nobraukt labi. Pirms starta man vajag runāt par kaut ko ikdienišķu. Tad es ar mehāniķi Sandri Bērziņu runāja par jebko, lai izsistu sevi laukā un nedomātu par startu. Par braucienu sāku domāt tad, kad startā iesēžos kamanās.”

Šosezon Elīzai Tīrumai lielākais gandarījums bijis par sacensībām Pasaules kausa izcīņas pirmajā posmā Norvēģijā, kurā viņa izcīnīja 4. vietu. Meitene gan atzīst, ka priecājusies par vietu un rezultātu, bet ne par braucieniem, jo abos braucienos izdarījusi kļūdas. „Man jāpateicas mehāniķim Sandrim, kurš ir uztaisījis tādas kamanas, ka arī kļūdoties iespējams sasniegt labu rezultātu,” sportiste paslavē. „Sliktāk ir tad, ja labi un bez kļūdām nobrauc, bet rezultāta nav, piemēram, esi divdesmitais. Tātad, ja es kļūdoties varu būt ceturtā, tad ir maza cerība, ka nekļūdoties es varu tikt arī pie augstākas vietas.”

NO TRASES UZ SLIMNĪCU

„Es nezinu, kas, bet kaut kas man trasē palīdz,” prāto Elīza. Viņa nav māņticīga, bet domās allaž noskaņo sevi startam. „Katru reizi pirms starta es pajautāju savam ķermenim un garam, kas man jādara, lai nobrauktu ļoti labi. Viņš pats rod atbildi. Ja arī brauciens nav izdevies, es vienmēr pasaku paldies. Kaut kam. Kaut vai pateicos par to, ka esmu vesela un nekas ar mani nav noticis.”

Elīza Tīruma savulaik smagi kļūdījās Soču trasē. „Bija tā, ka mani aizveda uz slimnīcu, bet, kad attapos, neko neatcerējos un vēl tagad man par to brīdi ir atmiņas tukšumi,” stāsta kamaniņu braucēja. „Kļūdījos vienā virāžā, kurā uzšāvos līdz pašai augšai un atsitos ar galvu pret ledu. Tomēr es aizbraucu līdz finišam. Tieši tajā nelaimīgajā virāžā stāvēja viens mūsu treneris, pēc divām virāžām nākamais. Pirmais treneris esot pa rāciju vaicājis: „Elīza aizbrauca?” „Jā,” atbildējis otrais, kurš stāvēja zemāk. „Un kā viņa aizbrauca?” „Normāli.” Tomēr es pati neatceros, kā nokļuvu līdz finišam, bet esot aizbraukusi bez kļūdām. Neatceros, kā nokļuvu slimnīcā. Kad attapos, tajā brīdī es pateicos, ka ar mani viss ir kārtībā, ka varu kustēties, domāt, runāt un pats galvenais — turpināt sportot.

Vai šāds gadījums sportistu neizsit no sliedēm, jo zemapziņā sēž bailes? „Mazliet, bet ne tā, ka bailes traucētu, drīzāk vairāk koncentrējos un skatos, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.” Par olimpiskajām spēlēm gan vēl Elīza Tīruma nedomājot, jo vēl ir citas sacensības, tostarp tepat mājās — Siguldā. „Kad būšu Sočos uz vietas, tad arī domāšu.”

FOTOMODELE, KLEITAS UN IEMĪLĒŠANĀS

Gan Maija Tīruma, gan Elīza ir bijušas žurnāla Klubs fotomodeles. „Tad man tas šķita interesants piedzīvojums, ko gan vairāk negribētu atkārtot — izmēģināju un viss!” piedzīvoto vērtē Elīza. „Protams, citiem varētu likties: nu kā nu tā — pusplika žurnālā!” Elīza skaidro, ka viņai paticis fotografēties, bet ne jau katru dienu to gribētu darīt. „Tajā žurnālā nav kailfoto, bet tikai tās ķermeņa daļas, ko fotogrāfs ir ļāvis citiem apskatīt. Mums sportistēm nav kompleksu. Reizēm gan liekas, ka muskuļu ir par daudz, bet kad paskaties uz citām, īpaši Amerikā, tad saproti, ka muskuļi — tas ir daudz labāk nekā ķermenis bez satura,” prāto Elīza.

Vai kādreiz kamaniņu braucēja uzvelk arī kleitu un kurpītes? „Jā, nesen, kad atbraucu no sacensībām, kāds man vaicāja, kāpēc esmu sapucējusies,” smejas Elīza Tīruma. „Ja visu ziemu jāstaigā biksēs un biezajā jakā, tad gribas uzvilkt kādu kleitu. Man patīk uzvilkt kleitu pat braucot uz kādu veikalu Rīgā, tad jūtos citādāk un ļoti labi. Tas izmaina manu ikdienu.”

Kur Elīza sastop puišus? „Mājās. Gaida un tur īkšķus.” Tomēr uz centieniem izvilināt precīzāku informāciju par savu personisko brīvību vai aizņemtību Elīza nereaģē. Savulaik viņa ir izteikusi bažas, ka iemīlēšanās varētu traucēt sacensībās, bet tagad saka: „Ja iemīlēšanās netraucē izvērtēt prioritātes, tad tā nenāk par sliktu,” norādot, ka startā jādomā tikai par kamaniņām un par to, kas jādara, nevis par blakus lietām.

Kas bez sporta Elīzai Tīrumai vēl dzīvē sagādā prieku? „Ļoti daudz kas. Es nebēdājos arī par sliktajām dienām, nebēdājos par drēgnu un lietainu laiku — tas ir tāpēc, lai mēs novērtētu labās un saulainās dienas. Mums nav viesuļvētru, neplosās vulkāni, moskīti — tas ir jānovērtē. Priecājos par visu labo — par veselību, par to, ka ar mūsu ģimeni viss ir kārtībā. Priecājos tad, kad māsas meitiņa iemācās jaunu vārdu, kad māsa nopērk jaunu sunīti.”

Šobrīd Elīzai dzīve pakārtota tikai sportam. „Man tagad ir jāgatavojas startam Sočos, nevis jāstreso par ieskaitēm augstskolā, par to, ka neesmu izmācījusies, bet jāgatavo kamanas.” Tomēr mācību pieminēšana nozīmē, ka jaunā sportiste vēlas mācīties. „Ceru nākamgad iestāties augstskolā, mani saista sporta psiholoģija. Par treneri kļūt gan nevēlos, tas nav tik vienkārši. Man dažreiz draudzenes saka: „Kā tad tā? Citi cilvēki maksā naudu, lai tiktu svaru zālē trenēties, bet tev maksā par to, ka tu ej trenēties!” Tā nu tas ir — daru to, kas man patīk!”

Elīza TĪRUMA

Kamaniņu braucēja

Dzimusi: 1990. gada 21. augustā

Izglītība: Krimuldas vidusskola, Murjāņu sporta ģimnāzija

Treneri: Pēteris Cīmanis, Jānis Liepa, Sandris Bērziņš

Lielākie sasniegumi: 4. vieta 2012. gada PK izcīņas Siguldas posmā, 7. vieta 2013. gada EČ, 3. vieta 2013. gada PČ stafetē, 10. vieta individuāli, 4. vieta 2014. gada PK izcīņas Lillehammeres posmā, iekļauta Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā

Vaļasprieki: sēņošana, skrituļošana, ūdensslēpošana, riteņbraukšana

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies