Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Hokejs Žurnāls: Nr. 290 Kā tas notiek

Hokeja ķirurgs Kārlis Zirnis

Ar medicīnu viņam nav nekāda sakara, taču ar graizīšanu Kārlim Zirnim nākas nodarboties daudz un bieži. Viņš graiza hokeja spēles. Latvijas izlases spēļu laikā viņu var redzēt starp galveno treneri Tedu Nolanu un viņa pirmo palīgu Tomu Kūlenu, arī treniņos viņš parasti kopā ar abiem pieredzējušajiem treneriem ir uz ledus, taču Kārļa Zirņa darba galvenā daļa ir neredzama — viņš Latvijas izlases un tās pretinieku spēles preparē tā, lai treneri un spēlētāji redzētu kļūdas un izdevušās darbības, lai varētu, piemēram, analizēt spēli vairākumā vai mazākumā, pretinieka iziešanu no savas aizsardzības zonas, situācijas, mainot spēlētājus otrajā trešdaļā, kad ir tālais soliņš, un vēl daudz citu neskaitāmu spēles nianšu. Tā ir spēles teorija. Mācību materiāls, bez kāda mūsdienās vairs nevar iztikt.

Varēja sagadīties arī tā, ka Kārlis Zirnis būtu nevis trenera, bet Latvijas izlases spēlētāja lomā (tagad gan vairs ne, Kārlim jau ir 36 gadi, un visi taču nevar būt ozoliņi, hašeki vai jāgri…), jo viņš nebija svešs Latvijas hokeja aprindās. Spēlējis Latvijas U-18 un U-20 izlasēs attiecīgi Eiropas un pasaules junioru čempionātos, sekmīgi cīnījies NCAA čempionātā Alabamas-Hantsvilas universitātes komandas rindās, ne mazāk sekmīgi spēlēja CHL čempionātā un vienu sezonu pat sakrāja 60 rezultativitātes punktus (tieši pirms 10 gadiem — 23 vārti un 37 piespēles Colorado Eagles rindās). Vēl vairāk — 2004./2005. gada sezonā Kārlis ne tikai kļuva par CHL čempionu, bet arī guva uzvaras vārtus (vienīgos vārtus!) piektajā finālspēlē, un viņa tās spēles nūja ir Hokeja slavas muzejā Toronto.

Pāris reizes Kārlis ir uzvilcis arī Latvijas lielās izlases kreklu, kad tā gatavojās Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm un pasaules čempionātam, taču pa īstam tikt komandā nebija lemts. Bija labāki uzbrucēji. Pēc hokejista gaitu beigām Kārlis pazuda no mūsu hokeja redzesloka, tāpēc viņa pēkšņā kļūšana par vienu no Latvijas izlases treneriem bija pat lielāks pārsteigums nekā bijušā NHL gada labākā trenera Teda Nolana nokļūšana galvenā trenera amatā.

No kurienes tas puisis uzradās? Kas viņš tāds vispār ir? Tādi un tamlīdzīgi jautājumi līdzjutēju aprindās bija likumsakarīgi. Galu galā — vai tad mums trūkst jau pieredzējušāku pašu treneru, kas varētu būt kopā ar abiem kanādiešiem? Kaut vai videotrenera lomā, kādu pildīja un pilda, taču tagad jau ar nedaudz plašāku darba fronti, Kārlis Zirnis. Patiešām — kā Kārlis nokļuva starp Latvijas izlases treneriem?

Nav brīnums, ka mana parādīšanās starp izlases treneriem ļoti daudziem bija negaidīta,” sākot mūsu interviju vēl pirms pasaules čempionāta, atzīst Kārlis Zirnis. „2011. gadā aizbraucu uz U-20 pasaules čempionātu Kanādā — Latvijas izlase meklēja kādu palīgu, piezvanīju Mārim Baldoniekam un pieteicos. Visus taču pazinu — gan Māri, gan U-20 izlases galveno treneri tajā čempionātā Ēriku Miļunu, gan daudzus citus. Man jau bija sava spēļu analīzes videosistēma, paņēmu visu nepieciešamo līdzi, kaut gan sākumā uz Kalgari nemaz nebraucu kā palīgs. Laikam jau nevienu citu neatrada un piedāvāja palīdzēt izlasei man, bet es piedāvāju arī savu videosistēmu, ko komanda arī izmantoja. Tur bija arī Teds Nolans, kurš nesen bija kļuvis par Latvijas izlases galveno treneri, taču nevienā pasaules čempionātā ar latviešiem vēl nebija paspējis piedalījies un bija atbraucis apskatīties tuvāko maiņu. Viņš toreiz laikam bija konsultants. Tur mēs arī tikai iepazināmies, un tur viņš man piedāvāja braukt videotrenera lomā uz pasaules čempionātu ar nacionālo izlasi,” savu nonākšanu starp Latvijas izlases treneriem atceras Kārlis Zirnis. “Kopš tā laika arī esmu starp Latvijas izlases treneriem. Zināmā mērā varbūt nejauši te nokļuvu, taču, ja Nolanam nebūtu patikusi mana spēļu analīzes videosistēma, tad viņš mani nemaz nebūtu aicinājis.”

— Esi spēlējis gan Latvijas U-18, gan U-20 izlasēs un gan jau tajā laikā sapņoji tikt arī uz lielo pasaules čempionātu Latvijas izlases sastāvā, turklāt tad mēs tieši tikām elites grupā…

— Dažās izlases spēlēs piedalījos pie trenera Kurta Lindstrēma, tās bija pārbaudes spēles pirms lielajiem turnīriem. Skaidrs, ka bija cerība un vēlme tikt komandā, taču apzinājos arī savas spējas un līmeni, lai nelēktu Daugavā tāpēc, ka neizdevās tikt izlasē. Ar Herbertu Vasiļjevu un Sašu Ņiživiju esam kopā spēlējuši U-20 izlasē.

— Tavi vecāki bija labi peldētāji, tēvs pat trenējās pie Lilijas Pētersones, bet tu nonāci uz sasaluša ūdens — hokejā. Uz peldēšanu vecāki nemēģināja sūtīt?

— Mēģināja, protams, ka mēģināja. Meta ūdenī un mācīja peldēt. VEF peldbaseinā tēvam strādāja draugs, un turp mani veda peldēt. Taču es peldēju akmens stilā — tēvs vilka mani augšā, bet es atkal gāju dibenā… Gan vecāki, gan treneris ātri saprata, ka nebūšu peldētājs.

— Hokejs nāca kā tā laika modeslieta vai pašam patika?

— Man bērnībā bija slikta redze, un ārsts ieteica vecākiem vest mani uz hokeju. Kāds sakars ar redzi? Būs jāseko līdzi ripai, būs jākoncentrē redze uz ripu, un tas var palīdzēt. Brilles es arī tagad nēsāju, taču redze patiešām krietni uzlabojās. Sākumā nebija īpašu mērķu, par NHL vai ko tamlīdzīgu neviens nedomāja un nesapņoja. Galvenais bija uzlabot redzi. Spēlēšana man padevās, tēvam bija labi paziņas Latvijas bērzā un uz šo hokeja skolu Daugavas stadiona hokeja pūslī arī devos. Mans pirmais treneris bija Agris Beļickis no Talsiem, viņš tagad diemžēl jau ir miris. Tad trenējos pie Edmunda Vasiļjeva un pie Gunāra Krastiņa. Man bija ļoti labi treneri.

— Kad jau studēji un spēlēji Alabamas-Hantsvilas universitātes komandā NCAA čempionātā, vēl bija doma par profesionāla hokejista karjeru?

— Kā nu ne — noteikti bija. Amerikā nokļuvu vēl skolas laikā. Amerikas latvietis Viesturs Kleinops, kurš kara beigās aizbrauca uz ASV, pēc neatkarības atjaunošanas atveda uz Latviju jauniešu komandu no Amerikas un vēlāk palīdzēja jaunajiem Latvijas hokejistiem, kuri devās uz Ameriku spēlēt hokeju. Tēvs ar viņu sapazinās un ar viņa palīdzību tiku uz Ameriku — vispirms mācījos maksas jeb privātā vidusskolā, spēlēju skolas hokeja komandā, tad tiku uz NAHL, kas ir otra spēcīgākā junioru hokeja līga ASV pēc USHL, sekmīgi aizvadīju tur sezonu un tiku Alabamas-Hantsvilas universitātes komandā. NCAA čempionātā spēlējām pirmajā divīzijā, bet tas ir labs līmenis, un no studentu hokeja pirmās divīzijas ir iznācis ne viens vien profesionāls hokejists, pat vēlāk slaveni spēlētāji.

Tajā pašā laikā bija arī kārtīgi jāmācās, jo pretējā gadījumā ASV universitātes komandās nemaz nedrīkstēsi spēlēt. Universitātē studēju starptautisko biznesu, jo rēķināju, ka diploms šādā jomā man Latvijā noderēs, ar tādu man būs iespējas atrast labu darbu, un tas bija drīzāk kā rezerves variants, ja nesanāks profesionāla spēlētāja karjera. Pēc universitātes taču sekoja spēlēšana CHL, kur aizvadīju četras sezonas un kļuvu arī par čempionu. Tajā pašā Hantsvilā — pilsētā, kurā spēlēju universitātes komandā — Igors Bondarevs un Mareks Jass spēlēja profesionālā komandā CHL. Sapazinos ar Igoru, viņa komanda bija izjukusi, un viņš grasījās braukt uz CHL, aicināja mani līdzi arī — sak’, atbrauc uz pārbaudes treniņiem un spēlēm. Tajā pašā laikā bija piedāvājumi doties uz pārbaudi arī no ECHL un AHL komandām, taču izvēlējos CHL. Uz AHL biju nedaudz nobijies braukt, jo jau zināju, kā apmēram viss notiks, ja tev nav līguma — aizbrauksi uz nometni, tad tevi nosūtīs lejā uz ECHL un beigās nokļūsi tur, kur sāki.

Colorado Eagleskomandā ieradāmies jau krietni ātrāk, kārtīgi gatavojāmies, izturēju pārbaudi un tur arī sāku spēlēt CHL. Bija doma arī braukt spēlēt uz Eiropu, pēc pirmā gada bija arī piedāvājums, savukārt pēc otrā bija piedāvājums braukt spēlēt uz Āzijas līgu, taču dzīve tajā laikā jau bija iekārtojusies Amerikā, tuvojās arī kāzas, tāpēc nolēmu nekur nebraukt.

— Kas ir SPHL līga, kurā nospēlēji pēdējo sezonu?

— Biju iesācis atkal mācīties — par skolotāju. Vasarās jau vadīju bērniem hokeja nometnes, un man ļoti patika strādāt ar bērniem. Bija skaidrs, ka diezin vai tuvākajā laikā došos uz Latviju un izmantošu savu starptautiskā biznesa izglītību, ka pievērsīšos hokejam. Atgriezos Hantsvilā — pēdējās divas sezonas CHL biju Bossier-Shreveport Mudbugs komandā — un sāku darboties ar bērniem, mācīties par skolotāju un spēlēju SPHL — tā ir tāda kā pusprofesionāla hokeja līga, tur neko daudz nemaksā. Pirmās divas maiņas komandās ir itin labas, tajās ir spēlētāji, kas pagaidām nav pēc NCAA tikuši tālāk, bet vēl grib spēlēt. ECHL klubi pēdējā laikā diezgan daudz spēlētāju izsauc no SPHL komandām.

Sākumā vadīju bērnu vasaras hokeja nometnes, bet tad pats sāku tās organizēt. Tajās aprindās mani jau zināja un piedāvāja man darbu — vadīt nometnes un trenēt jauniešu komandu. Trenēju TPH Thunder U-16 komandu, kas spēlē augstākajā jauniešu hokeja līmenī un ko varētu salīdzināt ar mūsu hokeja specializēto klasi. Sieva tajā laikā dabūja darbu Nešvilā, kur mēs tagad dzīvojam un kur darbojos. Tieši Nešvilā sāku nodarboties ar video, kad jau sapazinos ar Predators treneriem. Tur mani ievadīja šajā jomā, rādīja un stāstīja, kā viss notiek. Mani tas ieinteresēja.

— Ko nozīmē videotreneris? Kāds no līdzjutējiem var padomāt, ka vakaros rādi filmas…

— Videotreneris filmē savas komandas un pretinieku spēles, analizē pretinieku — kā un ko tas dara visdažādākajās spēles izpausmēs, kā kurš spēlētājs rīkojas utt. Lai uzskatāmi varētu spēlētājiem parādīt, kā mēs centīsimies rīkoties, lai nepieļautu pretiniekam īstenot savus nodomus un iestrādes. Tiek rādīta arī sava spēle — ko izdarījām labi, ko slikti, kas no tā jasecina, kas jāmaina un kā to izdarīt. Spēle tiek sagraizīta pa daļām un elementiem. Spēlētājiem tiek piedāvāts plašs videomateriāls, lai būtu pēc iespējas uzskatāmāks priekšstats par pretinieku un savu spēli. Tas ļoti palīdz.

Treniņos eju arī uz ledus. Sekoju sezonas laikā visiem mūsu spēlētājiem, hokeju skatos ļoti daudz. Piemēram, no Rīgas Dinamo spēlēm KHL esmu redzējis apmēram 80 procentus. Redzu to mūsu hokejistu spēles, kuri spēlē Šveicē, mūsu hokejistu spēles citos KHL klubos, tāpēc spēlētājus pārzinu praktiski visus un nav tā, ka uz izlases treniņnometni uzaicina kādu hokejistu, par kuru izlases treneriem nav nekāda priekšstata vai par kuru zināma tikai plika spēļu statistika. Ir svarīgi zināt, kādās situācijās viņš sezonas laikā ir spēlējis, kā rīkojies, ko pieradis darīt, kas vislabāk izdodas un kuras ir vājās vietas. Tieši tāpēc dažreiz pēc ne visai veiksmīgas vienas pārbaudes spēles hokejistam tiek dota vēl iespēja, jo zināms, ka viņš var labāk un var vairāk palīdzēt. Lai patrenējas vēl kopā ar komandu, lai nospēlē kādu spēli.

— Abi lielie treneri tevi klausa?

— Viņiem nav mani jāklausa. Viņi ieklausās. Man jau pašam liekas, ka ieklausās, bet tas labāk viņiem pašiem jāprasa. Nav nekādu problēmu, lai saprastos ar abiem lielajiem treneriem un ar spēlētājiem.

— Nav mērķa kādreiz pašam kļūt par “īstu” pieaugušo komandas treneri — par kluba treneri un varbūt pat ne tikai par kluba treneri?

— Protams, ka ir. Visam savs laiks. Savā pašreizējā jomā es jau, kā mēdz teikt, esmu kāju ielicis durvīs. Izlasē uz soliņa man, piemēram, vairāk jāseko kopējam spēles zīmējumam, varu vērsties pie spēlētāja, ja kāds kaut ko neizpilda, un ieteikt darīt citādāk. Uz soliņa spēles laikā taču video nerādīsi. Spēles laikā Teds maina uzbrucējus, bet Toms maina aizsargus, ja es no malas ieraugu kaut ko tādu, ko varbūt vajadzētu citādāk darīt, tad varu to teikt abiem lielajiem treneriem.

— Šis tev būs trešais pasaules čempionāts ar Latvijas izlasi, taču Teds Nolans pēc turnīra Minskā vairs nebūs Latvijas izlases galvenais treneris…

— Pašreiz domas ir tikai par pasaules čempionātu. Par tālāku nākotni neesmu domājis, tagad nav laika un nav īstais brīdis. Ar katru nākamo pārbaudes spēli komandas sastāvs kļūst spēcīgāks, komanda kļūst arvien labāka, un visas rūpes pašreiz ir tikai par to, lai šī tendence turpinās.

— Fotogrāfa Valda Brauna slavenākajā bildē Laimes lietus, kas savulaik guvusi lielu starptautisku atzinību, ir tavi vecāki kāzu dienā. Kad pirmo reizi uzzināji par to?

— Man tāda liela izmēra fotogrāfija ir mājās Amerikā pie sienas. Neatceros, kad un kā pirmo reizi uzzināju, ka tie ir mani vecāki, bet tas varēja būt kādā 6. vai 7. klasē. Biju lepns.

— Pēc pasaules čempionāta dosies uz kārtējo bērnu vasaras hokeja nometni?

— Jā, atkal būs vasaras nometnes, taču nākamajai sezonai ir arī citas ieceres un plāni, ko pagaidām negribētu atklāt…

 

Kārlis ZIRNIS

Latvijas hokeja izlases galvenā trenera asistents, videotreneris

Dzimis: 1977. gada 2. novembrī Rīgā

Izglītība: pabeidzis Rīgas 93. vidusskolu, izglītību turpināja ASV, absolvējis Alabamas-Hantsvilas universitāti, kur studēja starptautisko biznesu

Sportā: spēlējis Latvijas U-17 un U-20 izlasēs, piedalījies Eiropas un pasaules junioru čempionātos, aizvadījis pārbaudes spēles Latvijas nacionālajā izlasē

Sasniegumi: NAHL čempionātā (41 spēle, 15 vārti un 22 piespēles), NCAA čempionāta 1. divīzijā (133 spēles, 46 vārti un 73 piespēles), CHL (228 spēles, 71 vārti un 115 piespēles; izslēgšanas spēlēs — 8 vārti un 17 piespēles) un SPHL (54 spēles, 21 vārti un 43 piespēles); 2005. gada CHL čempions

Nodarbošanās: rīko un vada bērnu vasaras nometnes hokejā, trenē jauniešu komandu TPH Thunder U-16

Ģimenes stāvoklis: precējies — sieva Mišela (dietoloģe), bērni Kaja (5 gadi) un Kendons (2 gadi)

Autori: Anatolijs Kreipāns