Iespēja brīvprātīgajiem

Dainis Caune

Jau
otro gadu Latvijas Slēpošanas savienību vada Vairis Brīze. Var uzskatīt, ka
jaunā prezidenta pirmās simt darbadienas pagājušas. Sākam tincināt.

–
Lipmana kungs, iespējams, apvainosies, bet, šķiet, ka no ziemas sporta veidu
federācijām Slēpošanas savienība Latvijā aptver lielāko sportotāju skaitu…

–
Neesmu skaitījis hokejistus. Mums ir nepilns tūkstotis licencētu sportistu, kas
piedalās reitinga sacensībās. Es nerunāju par tiem simtiem, kas slēpo apkārt
Alaukstam, vai piedalās līdzīgos tautas sporta pasākumos. Es nerunāju par to
lielo jauniešu pulku, kam snovbords vairāk ir dzīvesveids nevis iespēja sevi
apliecināt sacensībās. Bet to, cik cilvēku kalnu slēpošanu izmanto aktīvai
atpūtai, īsti nezina neviens. Ziemā brīvdienās slēpes ir katrā otrajā mašīnā,
kas dodas ārā no pilsētas.

–
Latvija varētu būt pirmajā vietā, rēķinot kalnu slēpotāju skaitu uz vienu
vertikāles metru!

– Ļoti
iespējams. Salīdzinot veikalos pārdoto slēpju skaitu ar trašu daudzumu, esam
absolūti līderi, tas ir pilnīgi nevienam nesaprotams rādītājs. Viens no
kritērijiem, pēc kura var noteikt, cik aktīvi ļaudis sporto, ir tirdzniecības
apgrozījums sporta preču veikalos. Pārdotā slēpošanas inventāra apjoms Latvijā
ir ļoti liels. Turklāt arvien aktīvāk cilvēki pērk arī distanču slēpes.

– No
Slēpošanas savienības viedokļa šāds neizprotams bums ir problēma vai
priekšrocība?

–
Protams, ka priekšrocība! Šaubu nav. Tikai no masas var radīt stiprus
sportistus. Ir divi ceļi. Viens, pa kuru iets kādus gadus iepriekš, kad bija
liela masveidība tautas sportā, bet profesionāli gan ar kalnu, gan ar distanču
slēpošanu nodarbojās ļoti šaurs loks. Otrs virziens, kuru mēs uzsākām pērn, ir
celt Latvijas reitinga sacensību prestižu, lai tiem, kas ikdienā slēpo, rastos
interese arī par sacensībām. Tādējādi mēs varētu izskaitļot perspektīvākos,
labākos, kuriem būtu vērts sportam pievērsties profesionālāk.

– Kāds
ir augstais mērķis?

– Radīt
konkurētspējīgu sportistu grupu, kas varētu piedalīties starptautiskās
sacensībās. Šogad ar pilnu komandu – četri kungi un četras dāmas – startējām
pasaules meistarsacīkstēs kalnu slēpošanā Orē, trīs distanču slēpotājus
aizsūtījām uz viņu čempionātu Saporo… Par to mūs daudzi kritizēja. Bet mūsu
vietas, neiedziļinoties detaļās, visas pasaules kontekstā ir pa vidu. Kristīne
Poška slalomā bija 46. pasaulē. Vai tas ir slikti?

Masu
mediji kultivē aplamu uzskatu, ka slēpotāji dzīvo uz nodokļu maksātāju rēķina.
Ir otrādi. Treniņu darbā galvenokārt tiek ieguldīti personiskie līdzekļi,
Slēpošanas savienība maksimums apmaksā ceļa izdevumus uz sacensībām. Būtībā
mums jābūt pateicīgiem šiem sportistiem, kas par savu naudu un ar savu darbu
sasnieguši tādu meistarību, ka var startēt visaugstākā ranga sacensībās un no
tām atvest pieredzi, padarot mūs visus tikai bagātākus.

– Vai
Latvijas čempionāta rezultāti Bādgašteinā mainīs izlases sastāvu?

–
Pēdējos gados Latvijas izlases kalnu slēpošanā nav bijis. Orē startēja tie, kas
pēc reitinga un FIS punktu skaita tobrīd bija labākie. Bet izlase nav tikai
vienām sacīkstēm izveidota vienība. Tā ir komanda, kas ilgstošākā periodā kopā
trenējas un startē sacensībās regulāri. Izlases kontūras varētu iezīmēties
rudenī. Droši vien tajā būs četri vīrieši un četras sievietes. Viņu darbības
programmu noteiks mūsu budžeta iespējas, tas, kā paši pratīsim saimniekot.
Pirmais mērķis ir uzlabot FIS punktu skaitu un krāt starptautisku sacensību
pieredzi, kuras mūsu sportistiem trūkst visvairāk. Turklāt tieši junioru un
pieaugušo grupās.

–
Mūsu bērni starptautiskās sacensībās nereti izcīna pat medaļas, bet, jo viņi
aug lielāki, jo finiša protokolos vairāk slīd uz leju. Kāpēc?

– Tas
ir finansu jautājums. Piedalīties bērnu sacensībās ir lētāk. Rīkotāji bieži
apmaksā ne tikai pacēlāju kartes, bet arī uzturēšanās izdevumus. Turklāt līdz
sešpadsmit gadiem vecāki gādā par saviem bērniem un ļoti priecājas, ka viņi
nodarbojas ar sportu. Pēc tam sports sāk izmaksāt dārgāk, un arī jauniešiem
nereti rodas citas intereses.

–
Aptuveni, cik naudas gadā vajadzētu vienam sportistam, lai viņš varētu
trenēties pieņemamos apstākļos un piedalīties visās sacensībās, kurās
nepieciešams?

–
Griestu nav. Itālija, gatavojoties olimpiskajām spēlēm, iztērēja pusotru
miljonu un nedabūja neko.

– Bet
kāds ir minimums?

–
Vēlēšanās uzvarēt. Jāņem vērā, ka Latvijā kalnu slēpošana nekad nebūs tik
profesionāls sports kā hokejs vai futbols, kur jau var pelnīt ar sportistu
pārdošanu. Ja mūsu sportā cilvēks sāk sasniegt augstus rezultātus, tad viņam
noteikti jāsaņem atbalsts gan no valsts, gan no sponsoriem, gan no slēpošanas
trasēm, gan no inventāra tirgotājiem.

– Vai
Slēpošanas savienība spēj organizēt šo atbalstu?

– Tieši
ar to mēs nodarbojamies. To apliecina arī Latvijas čempionāts Bādgašteinā, kura
rīkošanu un balvu fondu pilnībā apmaksā vietējā viesnīca Simader. Šoziem
mums palīdzējis Burusports, kā arī jaunais veikalu tīkls Ski Box.
Lēnā garā tā struktūra veidojas.

–
Daudzos sporta veidos arvien akūtāks kļūst jaunāko metodiku pārvaldošu treneru
trūkums. Kā ir kalnu slēpošanā?

– Kalnu
slēpošana atšķirībā no daudziem citiem individuālajiem sporta veidiem pēdējos
gados pārgājusi uz klubu sistēmu. Un starp klubiem notiek ļoti sīva konkurence,
klubi ir ieinteresēti piesaistīt prasmīgākos trenerus. Noteikti ir vajadzīgas
arī sporta skolas, kas dod zināmu stabilitāti, bet aktīvāko dzīves sadaļu veido
klubi.

– Vai
varam cerēt, ka reiz mums atkal būs tāda meitene kā pirms divdesmit gadiem Ulla
Lodziņa, kas Pasaules kausa trasēs spēja iekļūt pat labāko desmitniekā?

– Esmu
pilnīgi pārliecināts par to. Ja vien sakārtosim savu iekšējo vidi, noturēsim
sava sporta veida prestižu, panāksim, ka uz starptautiskajām sacensībām brauc
tiešām labākie.

Šajā
čempionātā parādījās tādi uzvārdi, kas agrāk nebija tik bieži dzirdēti –
Daugulis, Lansmanis, Zvejnieks. Situācija vairs nav vienpolāra. Ir visai plaša,
spēkos līdzīgu sportistu grupa, kas savstarpēji konkurē. Kad mums būs izlase,
tad centīsimies panākt, lai nokļūt tajā būtu pietiekami prestiži un
interesanti.

– Kā
vērtējat situāciju distanču slēpošanā?

– Tajā
dominē sporta skolas un nav tik izteikta klubu struktūra. Mans vēlējums
distanču slēpotājiem vairāk pulcēties klubos, tad arī viņi kļūs spēcīgāki.
Nākamsezon gādāsim, lai celtos arī distančnieku reitinga sacensību prestižs.
Lai tās neatpaliktu no mačiem, kurus rīko komercstruktūras, lai sportists
justos lepns, ka viņš piedalās Latvijas čempionātā.

–
Distanču slēpošanā atšķirībā no kalnu slēpošanas nav bijuši nekādi
starptautiski panākumi. Līdz ar to treneru pieredzes deficīts ir vēl lielāks.

–
Atbildēšu vienkārši. Visi priecājas, ka
mums ir labi biatlonisti. Bet no kurienes tad viņi nāk? No sporta skolām, kurās
trenējas distanču slēpotāji, kas sapņo kļūt par slaveniem biatlonistiem. Tātad
Latvijā var iemācīties pietiekami labi slēpot, lai startētu starptautiskās
sacensībās biatlonā. Mums vienkārši šis darbs vairāk jāpavērš distanču
slēpošanas virzienā.

– Un snovbords? Šajā sportā mūsējie vēl nav debitējuši
olimpiskajās spēlēs…

–
Toties jauniešiem jau ir ļoti labi rezultāti. Snovbords atšķirībā no abām
slēpošanām nekad nav saņēmis valsts finansējumu caur sporta skolām. Līdz ar to,
darbodamies izdzīvošanas režīmā, snovbordisti ļoti labi iemācījušies piesaistīt
privāto kapitālu.

– Viņi rīko spožus komercpasākumus, bet dažkārt greizi
skatās uz FIS atzītām olimpiskajām disciplīnām.

–
Gan jau no tām komercsacensībām arī kaut kas izšķilsies. Turklāt sports ir
brīvprātīgs. Nevienu nevar piespiest braukt pa trasi, nevis lēkāt pa slaidiem,
ja viņš to nevēlas.

Slēpošanas savienībai ir kāda privilēģija. Tā ir vienīgā
institūcija, kas tiesīga noteikt, kurš sportists mūsu valstī ir čempions.
Sportam piemīt objektīva tieksme noskaidrot, kurš patiesi ir spēcīgākais. Mēs
piedāvājam kritērijus, standartus, nosacījumus un iespēju.

Dainis
CAUNE