Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Inese un viņas komanda

Māra Jurševica 

Latvijas sieviešu hokeja izlase pasaules
čempionātu Japānā sāks ar spēli pret laukuma saimniecēm. Mūsu valstsvienības
uzbrukuma smailē atkal būs Inese Geca-Miljone.

Viņa ir viena no
septiņām izlases dalībniecēm, kas joprojām ir komandā kopš tās dibināšanas
1990. gadā. Piedalījusies visos Eiropas
un pasaules čempionātos, kuros startēja Latvijas valstsviernība.

Inese, tāpat kā
vairākas citas spēlētājas, nāca no
daiļslidotāju vidus. Tagad viņa apgalvo, ka citādāk nemaz nevarēja būt. Treniņi
gan daiļajiem, gan hokejistiem notika
uz viena ledus Daugavas stadionā.
Beidzās viena nodarbība, vien tika pārautas slidas, un hokeja treniņš varēja
sākties.

– Man bija
vienpadsmit gadu, – stāsta Inese Geca-Miljone. – Daiļslidotāji jau tādi
individuālisti. Hokejā bija tusiņš.
Nepagāja ilgs laiks, kad bija jau komanda, šo to pratām. Sākās braucieni uz
turnīriem, pirmajiem čempionātiem. Viss notika pārsteidzoši ātri. No tā visa
vairs nebija iespējams aiziet.

Aksels hokeja slidzābakos

– Pierādījās, ka esi komandas cilvēks?

– Mani vairs pat ar
pierunāšanu nevarētu atvilināt atpakaļ daiļslidošanā. Hokejā viss bija pārāk
forši.

– Slidas taču atšķiras… Hokeja izlases
treneris Andrejs Zaķis ir pārliecināts, ka tu, Ingūna Lukaševica un Aija Apsīte
vēl tagad varētu nodemonstrēt kādu daiļslidošanas elementu. Vien ar piebildi –
tikai pirms nodarbības.

– Man arī šķiet, ka problēmu nebūtu. Toreiz pat
ar hokeja slidām sākām izmēģināt lēcienus. Īpaši labi visām sanāca aksels. Vēl trenējos daiļslidošanā un šo
lēcienu pirmoreiz pieveicu tieši ar hokeja slidām, bet ar īstajām man tas
neizdevās. Abas ar Aiju aizgājām uz masu slidotavu, viņa vēl mani pamācīja
un… izlecu. Vakarā daiļslidošanas nodarbībā trenerei Ligitai Reinfeldei lepni
paziņoju, ka protu akseli. Trenere
pamatīgi brīnījās un prasīja nodemonstrēt. Izdevās.

Bez gredzeniem ar lieliem akmeņiem

– Ne viens vien hokejists vīpsnājot
apgalvojis, ka šajā sporta veidā sievietes zaudējot sievišķību. Ko atbildēsi?

– Nepiekrītu šādam
apgalvojumam. Pat tā saucamajos sievišķīgajos sporta veidos arī iespējams
atrast robustas meitenes.

– Kad fotografējām izlases spēlētājas, ne
viena vien uzreiz iesaucās – man vispirms jāpaskatās spogulī! Taču dažas kā
uzbrida uz ledus, tā arī aizbrida.

– Viss tiešām
atkarīgs no katras rakstura un dzīves izpratnes. Tiesa, ejot uz ledus, lūpas
gan nekrāsojam. Ar uzkrāsotām acīm – gan, jo daudzas nāk uz treniņu no darba
vai mācībām, tad taču jābūt sapucētām.

– Rotaslietas tiek atstātas ģērbtuvē?

– Auskari un ķēdītes
lielākoties netiek noņemti. Arī gredzeni. Protams, ja auskari nav centimetrus
piecus gari un gredzeni ar milzu akmeņiem.

– Kakla sargus daudzas spēlētājas liek lietā?

– Vienai hokejistei
tas liekas nozīmīgs, citai – ne. Es visu laiku lietoju šo sargu. Pirms daudziem
gadiem, kad vēl spēlēju aizsardzībā, ripa trāpīja pa rīkli. Pietiek ar vienu
reizi, lai saprastu, ka sargs nepieciešams.

Ja vajag, iešauj
atpakaļ

– Ilgi cīnījies aizsardzībā?

– Kad treneris bija
Uldis Opits, biju aizsargos. Atnāca Vjačeslavs Nazarovs, viņš manī saskatīja
uzbrucējas dotības. Tagad man ir vienalga, kādā pozīcijā spēlēt. Patiesību
sakot, tagad prasos aizsardzībā, taču mani tur neliek.

– Mazāk jāskrien?

– Uzbrukumā noteikti
vairāk nekā aizsardzībā. Man šķiet, ka no uzbrukuma ļoti grūti pāriet uz
aizsardzību. Mūsu izlasē pietrūkst labas pirmās piespēles. Andrejs Zaķis
aizsardzībā izmēģina Sarmu Poni, lai viņa uzlādētu
uzbrucējas. Treneris negrib, lai es atgriežos aizsargu rindās.

– Tas saprotams. Šosezon starptautiskā turnīrā
Slovākijā no Latvijas izlases desmitgūtiem vārtiem septiņi tavā rēķinā… Tev
īpaša nojauta, rezultatīva uzbrukma oža,
domā piecus gājienus uz priekšu?

– Neprotu izskaidrot.
Varbūt tiešām oža?..

– Pasaules čempionāta pirmajā divīzijā
lielākoties ik gadu spēlējat pret vienām un tām pašām komandām. Konkurentes
beidzot nav sapratušas, kādas nepatikšanas var sagaidīt no Gecas-Miljones?

– Tagad tiešām ir.
Pirms vairākiem gadiem mums bija tāda kombinācija: Iveta Koka aiz vārtiem paņem
ripu, un es aizmūku pa vidu pretinieču aizsardzēm, saņemot viņas piespēli.
Vienu čempionātu mums šis variants gāja kā pa sviestu. Bet pēc tam kā ar nazi
nogriezts. Neko vairs nevarējām izdarīt. Pirmkārt, cauri vairs negāja piespēle,
otrkārt, mani jau uzpasēja vairākas konkurentes.

– Daudzas komandas apjautušas, kā tevi izolēt
no uzbrukuma smailes?

– Sava tiesa ir gan.
Bijām spiestas izgudrot kaut ko jaunu. Mums ar Ivetu ir grūtāk spēlēt, jo
pretinieces mūs pazīst jau daudzas sezonas. Ja varam īstajā brīdī tikt garām
aizsardzēm, tad viss izdodas, taču lielākoties mums abām līdzās ir viena vai
pat divas konkurentu spēlētājas.

– Visas gan esat pieradušas, bet vai tevi
traucē tas, ka nedrīkst pielietot spēka paņēmienus?

– Man patīk. Ja spēku
nevar pielietot, sāncenses apspēlējam taktiski, arī piemānām.

– Reizēm tiešām negribas tā īsti, no sirds iešaut pāridarītājai?

– Spēka spēle mani
neaizrauj. Tiesa, ja mani sāk apmalē gūst, tad arī palieku nikna. Es tomēr atdodu atpakaļ. Zinu, ka nedrīkst. Lai
gan principā cenšos no šādas spēles izvairīties.

– Nekļūdīgi atrodi vainīgo?

– Pēc tam jau ir
vienalga. (Smejas.)

Hokejistes māņticīga tauta

Kurā čempionātā bijāt vistuvāk tikšanai
elites grupā?

– Manuprāt, tās bija
meistarsacīkstēs Ventspilī, kad izcīnījām trešo vietu. Iespēja noteikti bija.
Domāju, šogad arī pamatīgi pacīnīsimies.

– Latvijas izlase čempionātu sāks ar spēli
pret mājiniecēm. Ar ko tev saistās Japānas hokejs?

– Ar skriešanu.
Mazas, mazas meitenītes skrien, skrien, skrien. Turklāt ļoti fiksi. Spēlē īpaši
pareizi, kā maziņi robotiņi.

– Ar ko viņas var paņemt?

Ar
tehniku un taktiku. Viņas arī ir tehniskas. Japānietes laukumā ir jebkurā
vietā, nekautrējas pat divatā uzbrukt vienai pretiniecei. Jāapspēlē ar prātu,
ar gudru taktiku.

– Laiku pa laikam komandā ienāk kāda jauna
spēlētāja.

– Viņām ir neliela
pieredze. Mēs, kuras jau daudzus gadus esam komandā, rādām priekšzīmi. Un tā
soli pa solim jaunpienācējas veiksmīgi iekļaujas izlasē. Pienāks laiks, un
viņas kļūs labākas par mums.

– Izlasē lielākoties esat pieredzējušas
spēlētājas. Jums vairs nav jāstāsta, cik svarīgs ir starts pasaules meistarībā.

Starptautiskā
turnīrā Tukumā, kur biju sava kluba komandas kapteine, ik vakaru mums bija
kopēja tējas dzeršana. Centāmies pēc mačiem atklāti izteikt, kas uz sirds.
Izlasē mums ir, ja tā varētu teikt, savs rituāls. Taču labāk par to skaļi
nerunāt, lai tas nezaudētu spēku. Hokejisti ir māņticīga tauta.

– Kopā sanākšanas reizēs tomēr ne katrs
cilvēks atklās dvēseli. Bet cits varbūt izklāstīs biogrāfiju astotajā paaudzē.

– Katrai savs
raksturs, sava dzīves uztvere. Mums ir viens cilvēciņš, kuram, atklāti sakot,
kaut ko pat bail pavaicāt, citādi raudot izies pa durvīm. Ja treniņos kaut kas
nepatīk, mierīgi aiziet projām. Brīnos, kā tā var. Izrādās, ir arī tādi
cilvēki.

– Hokeju spēlē septiņpadsmit gadu. Tev pašai
arī ir savs rituāls?

– Agrāk pirms spēles
bija tā saucamās klusās stundas, kad visas sportistes centās nosnausties. Es
nekad negulēju. Šķita, pēc tam spēlē esi miegaina un lēnāka. Tagad ir citādāk.
Savukārt pirmo šņorēju labo slidzābaku, tāpat kā kāpju gultā un un ārā no tās –
ar labo kāju, lai gan esmu kreile.

– Ar izlasi šoreiz darbojās arī psihologs.

Man
nepatīk psihologi. Atklāti sakot, negāju uz šīm
nodarbībām. Nevajag nemaz hipnozi, lai varētu iespaidot cilvēku domas. Ne velti
katrs ir speciālists savā jomā. Kad gāju lietvedības kursos, man arī bija
psihologs. Zinu, par ko viņi runā, zinu, kā ir, kad jārunā par visu. Man tas
nepatīk. Kas jāsaka komandas biedrenēm, to varu pateikt arī bez psihologa
palīdzības un ar savām domām tikt pati galā. Ja nu vienīgi mums talkā nāktu
sporta psihologs. Taču tā nebija.

– Piedod, bet sieviešu dabā tomēr ir arī
pakašķēties. Kad atbildīgos mačos kaut kas neiet no rokas, iztiekat bez
strīdiem?

Visu
izpriežam kopīgi nākamajā dienā, skatoties aizvadītās cīņas videoierakstu. Ar
treneriem visu izanalizējam, mierīgi izrunājam, kas un kāpēc neizdevās. Katra
zina, kas labi un ne tik labi izdarīts. Taču nav tā, ka skaļi viena otrai
pārmetam.

– Izlases treneris teica, ka spēlētājām pirms
pasaules neesot bijušas īpašas dienas, kas atvēlētas, lai iepazītu japāņu
virtuves brīnumus. Viņš gan domāja, ka varēšot vēl paspēt to izdarīt.

Pirms
lidošanas uz Japānu jau zinu, ka vismaz man būs problēmas, jo es neēdu rīsus.
Piecas komandas būs no Eiropas. Ceru, tiks pielāgota ēdienu karte. Ja ne?
Nopietni domāju, vai neņemt līdzi ātri vārāmo kartupeļu biezputru, kas man ļoti
garšo. Nu nevaru iztikt bez gaļas un kartupeļiem. Nepiederu tiem cilvēkiem,
kuri pēc sešiem vakarā neēd. Man amatieru spēles sākas ap desmitiem, pusnaktī
esmu mājās. Eju pie ledusskapja. Labāk paēst nekā naktī pamosties no tā, ka
nežēlīgi gribas ēst. Ir cilvēki, kuri no rīta līdz deviņiem desmitiem neko
neņem mutē. Nesaprotu, kā var dzīvot ar tukšu vēderu.

Kad sapnis piepildīsies?

– Pasaules pieaugušo čempionātā drīkst startēt
sportistes ne jaunākas par sešpadsmit gadiem. Pieļauj, ka pēc sešiem gadiem
Latvijas izlasē esi kopā ar savu meitu?

– Tas ir mans mērķis.
Tagad vēl īsti nezina neviens, kurā pozīcijā Līga spēlēs vislabāk. Viņa puiku
komandā līdz šim visu laiku bija aizsardzībā. Visu laiku dīca trenerim, ka grib
spēlēt uzbrukumā tāpat kā mamma. Jānis Kupčs tagad Līgu liek uzbrukumā. Kad ir
svarīgāki mači, meita atgriežas agrākajā pozīcijā, lai vairāk palīdzētu
komandā. Man šķiet, tas nav slikti, jo nostabilizēsies slidošanas prasme, varēs
atdot precīzākas un tālredzīgākas piespēles. Līga ir pagaidām maza auguma.
Puiku mačos viņai nepietiek spēka daudzkārt aizslidot līdz vārtiem un iemest
ripu. Paiet nedēļa, Līga atkal sāk runāt, ka… gribot uzbrukumā.

– Abas ar meitu hokeju ienesat mājās?

– Tas ir visu laiku.
Blakus istabā visbiežāk dzirdami nūjas klakšķi un bumbiņas atsitieni.

– Tev jau pašai arī vienmēr hokeja bijis par
maz…

– Taisnība. Vēl
spēlēju amatieru līgā Etalon komandā.
Tā netīšāam sanācis, ka esmu līgā rezultatīvākā. Sezonas laikā hokeja tiešām
par maz. Vīru komandās vēl Lolita Andriševska sargā vārtus un reizēm spēlē arī
Jūlija Mihejenko.

– Tur jau spēlē vīru hokeju.

Nav
jau daudz spēlētāju, kas var uzmest uz apmales. Taču cenšos no viņiem
izvairīties. Kad nogrūž uz ledus, seko: „Atvaino,
nepamanīju!" Spēlēju piesardzīgu un uzmanīgu hokeju, jo daudzi hokejisti nav,
teiksim,

ļoti labi apguvuši
slidotprasmi, – kā ieskrienas, ne vienmēr prot un var apstāties. Esmu
pieradusi, reizēm esmu arī lidojusi apmalē. Taču tas viss ir saprotams.

– Tu gribi spēlēt vienā komandā ar meitu. Ko
Līga vēlas?

– Līga sen gaida, ka
paaugsies un varēs nākt uz mūsu treniņiem, ka abas būsim vienā komandā un viņa
varēs spēlēt kopā ar mums. Protams, nevar skatīties, kad es sāku trenēties. Tad
jau Līga pēc gada būtu pie mums. Reāli viņai tomēr jāpagaida pāris gadu. Tiesa,
ja meita vasarā pastiepsies augumā, viss var notikt ātrāk.

– Vismaz vasarā varbūtu izpaliek garas runas
par un ap hokeju?

Reizēm
izdodas. Kad abas kopā braucam makšķerēt.

Māra JURŠEVICA