Kad jaunajiem vārti vaļā?

Jaunie ienāk izlasē. Cik ilgs un garš ir ceļš,
līdz daudzsološais hokeja talants kļūst ne tikai par kandidātu, bet arī par
valstsvienības dalībnieku? Par to saruna ar Latvijas izlases galvenā trenera
asistentu Hariju Vītoliņu.„Par jauno
izlasē dēvē to, kurš pirmoreiz nonāk šajā komandā. Tomēr arī jāskatās, cik
debitantam ir gadu. trīsdesmitgadīgs nez vai varēs pretendēt uz šādu nosaukum. Kāds
vairākas sezonas spēlējis spēcīgā komandā, 
pirmoreiz ienācis izlasē, toties meistarības ziņā ir pieredzējis. Taču
arī tāds var būt jaunais."Latvijas izlases
viena no stiprākajām maiņām ir Dārziņš – Bērziņš – Miķelis Rēdlihs. Viņus ilgi
dēvē par jaunajiem, bet puišiem ir 23 un vairāk gadu. Tas ir jau vai vēl?„Spēlētāju maiņas
saucam pēc krāsām. Trīs maiņas ir spēkos līdzvērtīgas. Vienkārši tagad laukumā
laidām pirmos tieši šos uzbrucējus. Pēc gadiem viņi ir jauni un vēl nav izlasē spēlējuši
izšķirošo lomu. Pēdējā pasaules čempionātā Maskavā izcēlās Lauris, arī pārējie
divi parādīja, ka kaut ko var. Varbūt tāpēc par viņus vēl sauc par sauc. Ja no
kluba aizbrauc vienu sezonu spēlēt citur un tad atgriezies, uzreiz skan: „Skat, tas vecais ieradies!" Izveidojies
stereotips: ja kā juniors esi ticis izlasē, vēl ilgi tiec uzskatīts par jauno."
Ne katram lemts
Mūsu valstsvienība
gandrīz mēnesi gatavojas pasaules čempionātam. Lai arī nav īpaši plašs
kandidātu loks, tomēr kāds netiks iekļauts pamatsastāvā. Katrs ir
individualitāte un katrs acīmredzot nepaņemšanu izlasē pārdzīvo citādāk.„Protams, nav
patīkami palikt aiz svītras, savukārt treneriem nav patīkami paziņot tos
hokejistus, kuriem būs jāpaliek mājās. Jaunajiem spēlētājiem, kuri pirmoreiz
uzaicināti izlasē, ir pavisam citādāka attieksme. Viņi strādā ar lielāku
pašatdevi un atstāj labāku iespaidu par tiem, kurš iepriekšējā gadā bija
kandidāti, bet nav tikuši komandā. Ja atnāk jauns hokejists, teiksim, no
junioru izlases, viņš nav vajadzīgs kā saspēlētājs, viņš vajadzīgs kā cīnītājs.
Jāparāda nevis tas, ka proti skaisti vest
ripu, to noturēt vai skaisti slidot, bet jāparāda, ka esi gatavs jebkurā brīdī
skriet, sisties. Kaut vai tad, ja tev pretī stāsies pieci, tev jātiek viņiem
cauri, tu esi gatavs to darīt. Treneri nereti saka – viņam acis deg. Tā jābūt. Tie, kuri kandidātos jau pabijuši, nereti
vairs nav tās dzirkstelītes, kas bija agrāk. Toreiz cīnījās, sitās, bija
pavisam tuvu izlasei, sak, nākamgad noteikti būšu. Pēc gada atnāk, un cilvēks
manījies, jo atnācis ar domu, ka gan jau mani paņems, es taču pērn labu
iespaidu atstāju. Zudusi centība, nav gatavības  katru sekundi laukumā parādīt sevi nolabākās
puses."

Pavasara pirmajā
izlases pārbaudes spēlē ar somiem jaunākie bija Andris Džeriņš un Sergejs
Pečura. Katram bija savi uzdevumi. Treneri bija apmierināti ar redzēto?

„Pērn Andris, manuprāt,
atstāja labāku iespaidu. Tagad izskatās, viņš nav gatavs treniņā katrā
vingrinājumā strādāt maksimāli. Viss tiek izdarīts, bet pietrūkst azarta.
Pagājušajā gadā viņš bija kandidātos līdz pēdējam brīdim, varēja redzēt, ka
puisis grib cīnīties. Šogad Andris ir citādāks, vairs nav tas džeks, kurš
atnāca un vienkārši darīja savu darbu, tagad vairs negrauž ledu, sevi līdz pēdējam nežēlojot. Arī viņa vecākais brālis
Guntis pērn bija pārliecinošāks, agresīvāks. Sergejs Pečura ir citādāks.
Treniņā pasaki, ka viņam jāspēlē malējā uzbrucēja pozīcijā, viņš nediskutē,
skrien un dara. Ja pietrūkst aizsarga un jāspēlē aizsardzībā, viņš ir gatavs cīnīties
jebkurā pozīcijā. Sergejs varbūt nezina, vai vienmēr sanāks, varbūt arī neizdosies,
bet viņš ir gatavs visam. Tas ir pozitīvi. Iekļūšanai izlasē ir daudz
nosacījumu. Milzīgai pašatdevei nepieciešama arī spēles izpratne. Sergejs ir
centra uzbrucējs. Kad saliekam rindā visus šīs pozīcijas spēlētājus, viņš
varbūt par kādu ir labāks, bet maiņas saspēles ziņā zaudē, jo citi varbūt
vairāk cīnījušies kopā. Ir daudz faktoru izlases veidošanā. Kritiķu ir daudz,
kad paziņo valstsvienības sastāvu, jo vienmēr kāds centīsies skaidrot, ka viens
hokejists tomēr ir labāks par otru. Taču jāraugās objektīvi, cik ātri un
veiksmīgi katrs spēlētājs atrod saikni ar otru. Sevis apliecināšanas brīdis nav
ilgs. Tāpēc treneri daudz spriež un lemj, kuru kandidātu un kāpēc izvēlēties. Lai
vai kā, visi džeki cenšas kā nu prot, neviens nestaigā ar degunu debesīs, sak,
esmu jau izlasē un man uz visu nospļauties. Komanda ir saliedēta. Ja maiņas
sastāvs ir citādāks, netiek diskutēts, kurš kura vietu ieņēmis."

Kad sākas vīru laiks?

Valstsvienības
treneri redzējuši jauniešu un junioru izlases dalībniekus. Viņiem viegli
pārorientēties un sākt spēlēt pieaugušo hokeju?

„Katram jaunajam
spēlētājam, kandidējot uz valstsvienību, vajag arī… nekaunību. Labs piemērs
ir Kaspars Daugaviņš. Viņam vienalga – iegrūdīs kāds mugurā, pielietos vēl kādu
neatļautu paņēmienu, viņš ir gatavs sevi upurēt, gatavs iet un skriet ar galvu
pat sienā. Varbūt kādam Kaspara bļaustīšanās nereti nav pieņemama, bet katram
sava daba. Kaspars zina, ko no viņa gaida galvenais treneris, un to arī cenšas
izdarīt.

Kad agrāk spēlējām Dinamo, treneris Jurzinovs teica: „Man nevajag, lai jūs golus mestu, man vajag, lai jūs pa laukumu skrietu kā traki suņi un
pretinieks no jums būtu piekusis un gribētu ātrāk iet uz maiņu. Tev kā centra
uzbrucējam jāspēlē tā, lai pretinieks tavu elpu nepārtraukti dzird sev pie
auss, lai tu viņam traucē." Dažiem liekas, ja reiz junioru izlasē biji
labākais, biji saspēles vadītājs, un pie mums jādara kas cits, tas jau ir
dīvaini. Skatoties jauno izlašu mačus, – mēs pārāk skaisti spēlējam. Nemetam
kanādiešu stila golus, kuri uzmet
ripu uz vārtiem, skrien, kritienā met. Savulaik Oļegs Znaroks stāvēja vārtu
priekšā, viņu grūda, sita, bet viņš kritienā un cīņā ar trijiem pretiniekiem
dabūja ripu vārtos, vai mačā pret šveiciešiem, kad viņš ar visu vārtsargu
iegrūda izšķirošo ripu vārtos. Jauniešu izlasē īstu darba golu nav, kad  trīs
konkurenti pie vārtiem grūž mugurā, bet tomēr esi gatavs ripu trāpīt mērķī."

Pēc pāris gadiem
Latvijas izlases treneri neteiks, ka viņiem iestājies rezervju bads?

„Jaunajam spēlētājam
jāredz mērķis, arī vietējā čempionātā, ja tas būs stiprs, radīsies iespēja. Ja
mērķis nav saskatāms, hokejists agri vai vēlu meklēs citus variantus, varbūt
viņpus okeānam. Tas liecina, ka te kaut kas nav kārtībā. Līdz ar to jaunais,
varbūt talantīgais spēlētājs pazūd no treneru redzesloka. Manuprāt,
jaunizveidotā Dinamo Rīga fārmklubam jābūt U-20 izlases
spēlētājiem, lai viņi, kad pienāks laiks, varētu sevi apliecināt stiprā
konkurencē. Tad viņiem parādītos cerība. Taču nez vai tā būs. Nepieciešama
U-20, U-18 izlases nepārtraukta funkcionēšana pieaugušo konkurencē, kas sezonas
laikā variētu sastāvu arī no reģionos spēlējošajiem. Viņi redzētu mērķi. Un
esmu pārliecināts, ja reiz jauno spēlētāju izlases treneri uzņemas šo darbu,
viņiem vēlāk, ja nav sasniegts vēlamais rezultāts, nevajadzētu žēloties, ka
viens vai otrs hokejists nav atbildis izlases prasībām. Neviens jau treneri
nespieda ņemt tādu spēlētāju izlasē. Ja reiz tā noticis, tad arī vajag
uzņemties atbildību par notikušo.

Un vēl. Visam
nepieciešama nauda, bet reizi, pāris reižu gadā vajadzētu kopā pulcēt jau U-12,
U-13 utt. izlases. Lai jaunie talanti, salīdzinot sevi ar stiprākajiem,
pārliecinātos, ka būt pirmajam savā komandā vēl nenozīmē būt labākajam izlasē.
Tas mudinātu pilnveidoties."

Māra JURŠEVICA