Kaspars, kurš neprot zaudēt

Pērn, kad Rīgā bija pasaules hokeja čempionāts, Kaspars Daugaviņš bija
sacensību jaunākais dalībnieks. Toronto Hokeja slavas zāles pārstāvji savai kolekcijai
lūdza viņa sejas aizsargrežģi un baltos slidzābakus. Kaspars tagad saka, – ir
iemesls pacensties, lai pēc n gadiem viņš tiktu uzņemts šajā zālē. Šonedēļ viņš kopā ar Latvijas junioru izlases kolēģiem ir apņēmības pilns
atgūt savai komandai vietu pasaules elitē. Pirms došanās ceļā Kaspara kanādiešu
kluba vadība painteresējās, kādā krāsā ir Latvijas izlases forma, ieteica viņam
neņemt savas komandas gaiši zilos cimdus un iedeva melnus cimdus, ķiveri. Viņš
līdzi atveda arī septiņas nūjas, kas paredzētas piecām spēlēm.

Vairāk nekā puse izlases ir tie paši hokejisti, kuri arī U-18 vienības
rindās iekļuva pasaules stiprāko komandu vidū. Vien atšķirība tā, ka toreiz
Kaspars spēlēja vienā maiņā ar Mārtiņu Skušku un Mārci Zembergu. Treneri
negribēja jaukt saliedēto maiņu Artūrs Ozoliņš – Andris Džeriņš – Gatis
Gricinskis. Šogad, ja tā var teikt, Kaspars apmainījies vietām ar Gati. Viņi
visi daudzus gadus gadus pazīstami un daudzkārt spēlējuši kopā.

„Treneri, protams,
izstāsta savus uzdevumus, savus taktiskos risinājumus," stāsta Kaspars, „taču mačos daudz kas būs pavisam citādāk. Un tad arī savā
maiņā aprunājam sīkumus, neiztikt bez improvizācijas. Visi grib vinnēt turnīrā,
visi sasniegs maksimumu, lai tā notiktu. Izdosies skaisti gūt vārtus, būs
iedvesma nākamajiem, tomēr izlasē māksliniekus gan neatrast."

19 gadu vecais rīdzinieks ir pieredzējušākais junioru izlasē, savulaik ne
reizi vien izbaudījis arī jauniešu un pieaugušo valstsvienības cīņas. Varbūt
tādēļ nereti izskan runas, sak, ieradīsies Daugaviņš, un viss notiks. Arī viens
ir karotājs, taču vienatnē nav iespējams pieveikt konkurentus. Turklāt nevajag
aizmirst, ka vēl arī citi ir lieliski jaunās paaudzes hokejisti.

„Patīkami bija no Kanādas
atkal atbraukt uz Latviju. Man ir pēdējais gads junioros, turklāt čempionāts
notiek Rīgā. Ļoti gribam vinnēt. Jau no bērnības pazīstu daudzus mūsu
spēlētājus, esam ļoti draudzīgi. Puiku komandā Dinamo 88 bija Artūrs Ozoliņš, Gatis Gricinskis, es. Vēlāk klāt
nāca arī citi, kas tagad ir izlasē. Arī es esmu dzirdējis, ka ar manu ierašanos
Rīgā saista ļoti lielas cerības. No tā visvairāk baidos. Nevajag domāt, ka es
viens visus uzvarēšu. Protams, centīšos, taču ne jau vienmēr gūšu vārtus.
Varbūt kaut ko mazākumā komandai izcīnīšu, bet metīs citi. Esam taču daudzi."

Kaspars, šķiet, kopš dzimšanas ir azartisks. Viņš neprot, negrib zaudēt.

„Man liekas, ka gadus
četrus prasījos vecākiem, lai ved mani trenēties hokejā. Viņi strādāja, bet
finansiāli nebija iespējas to pavilkt.
Sanāca tā, ka sāku trenēties, liekas, nepilnu desmit gadu vecumā. Slidoju jau
agrāk, varbūt reizi mēnesī ar daiļslidošanas slidām. Tolaik ļoti populāras bija
hokejistu, varētu teikt, reklāmas kartītes. Iemainīju tās pret… drauga spēlētāja
veco formu. Tā tas viss sākās. Mans pirmais treneris bija Ojārs Rode, kurš
iemācīja slidošanas, nūjas tehniku, puikas trenēja individuāli. Tad pienāca
laiks, kad viņš ieteica jau pieteikties kādā komandā. Zaudēt nepatīk nevienam.
Pēc neveiksmes centīsies vēl vairāk, lai kaut ko krasi mainītu un tiktu pie
uzvaras. Pēdējos gados manas komandas diezgan daudz zaudējušas, esmu pieradis.
Bet katrā spēlē darām visu, lai vinnētu."

Inga un Armands Daugaviņi ir tikpat azartiski kā viņu dēls. Cik vien
iespējams, abi vai pa vienam braukuši līdzi uz daudziem Kaspara mačiem, līdz
asarām nereti pārdzīvojuši neveiksmes, līdz asarām priecājušies par uzvarām.
Taču viņi nekad nav bijuši vecāki, kuri, maksādami par dēla treniņiem,
vadījušies pēc principa kurš maksā, tas
pasūta mūziku.

„Mūsu komandas spēlētājiem
daudzi vecāki nebija tik labi situēti, lai bezgalīgi varētu mūs finansēt, lai
varētu vienība attīstīties. Bija diezgan labas divas 1988. gadā dzimušo puiku
komandas. Laimējās, ka mūsu vārtsarga Jakovļeva tēvs ļoti rūpējās par vienības
sponsorēšanu, palīdzēja talseniekiem, piemēram, Gatim Gricinskim. Tikām daudz
trenēties uz ledus. Taču vienmēr var atrast vecākus, kuriem kaut kas nepatīk, kuri
sūdzas trenerim. Mūsu treneris skaidroja: jūs maksājat par ledu, es garantēju
rezultātu, pēc sezonas varēsiet kritizēt, ja kaut kas neizdosies. Nedrīkst
vecāki spēles laikā iet ģērbtuvēs, nedrīkst skaidroties ar treneri, kāpēc dēls
nespēlē vienā maiņā ar to vai citu hokejistu. Mans tēvs vienmēr mani
kritizējis, ja spēlēju slikti. No tā vienmēr mācījos. Zināju, ja spēlēju
slikti, mašīnā mājās braucot, visu ceļu tēvs skaidros, ko esmu ne tā darījis.
Tāpēc centos spēlēt arvien labāk. Bet mans tēvs nemūžam nav karojis ar treneri vai komandas vadību,
teiksim, par Kaspara Daugaviņa vietu pirmajā maiņā."

Šonedēļ pasaules junioru čempionātā Rīgā cīnās sešas komandas. Un visas
prot spēlēt hokeju.

„Visi saka – baltkrievi
būs mūsu īstākais pretinieks. Manuprāt, vismaz pagaidām par viņiem nav jādomā.
Latvijas hokejisti zina, kā spēlē Baltkrievijā. Tur viss ir apmēram tāpat kā
pie mums. Nezinām, kādi ir franči, ne reizi neesmu viņus redzējis. Lasīju
komandas pieteikumu. Zinu, ka viņiem ir daudzi kanādieši ar franču pasēm. Viņi
skries, sitīs. Tas ir pats grūtākais. Ja viņi spēlē ātri, mums jāspēlē gudri.
Tāpat ir ar angļiem, kuriem arī daudz kanādiešu. Ungāriem ir vairāki
naturalizēti slovāki, daudzi stalta auguma. Pret tādiem ir grūti cīnīties. Ja
spēlēsim ātri, viņi varētu pelnīt noraidījumus. Tad pierādīsies, – protam un
varam spēlēt vairākumā vai ne. Slovēņiem ir trīs hokejisti no manas līgas, kuri
var vienā periodā uztaisīt visu
spēli."

Varbūt arī Artūrs Ozoliņš – Andris Džeriņš – Kaspars Daugaviņš var vinnēt
spēli?

„Var, bet tas nenozīmē, ka
mēs vien metīsim. Vajag arī lai citi uzbrucēji gūst vārtus. Mēdz gadīties, ka
pirmā maiņa nevar iemest, to vispirms izdara otrā, un tad arī mums aiziet
spēle. Šādās reizēs tieši otrā maiņa sākusi uzvaras gājienu. Bet pirmā nodrošināja
pārsvaru."

Kaspars bija gan U-18, gan U-20 izlašu rindās, kad tās tika elitē. Komandām
noturēties pasaules labāko vidū neizdevās. Kā pietrūka?

„Protams, gribam spēlēt ar
stiprākajiem. Latvijā, man šķiet, hokeja saimniecībā nav kārtības. Junioriem ir
tikai viena bāzes komanda, tagad LSPA/Rīga. Neskaitāmās valstīs ir junioru
līga. Tas ir pats galvenais. Krievijā, piemēram, hokejs slīd lejup. Juniori
spēlē meistarkomandās, nedabū lielu spēles laiku, zaudē azartu, sēžot uz
rezervistu soliņa. Kanādā uz NHL jaunos ņem tikai tad, kad viņi tam ir gatavi.
Tie, kuri spēlē junioru līgās, viņi pieraduši pie šī hokeja, zina, kā spēlēt.
Skaidrs, ka bez šādas pieredzes ir ļoti grūti. Daudzās zemēs valsts
finansiālais ieguldījums ir vērā ņemams, uz šī rēķina tiek uzturētas arēnas. Pagājušajā
gadā Kasparu draftēja Otavas Senators.
Viņš piedalījies Nacionālās Hokeja līgas komandas vasaras treniņnometnēs.

„Ja kārtīgi strādāšu, ja
paveiksies, ja kādudien būs laba spēle Amerikas Hokeja līgā, domāju, paies trīs
līdz pieci gadi, kad nonākšu NHL. Esmu pacietīgs. Cita ceļa nav. Mans mērķis ir
vienu dienu būt Nacionālajā Hokeja līgā. Un tad tur palikt uz ilgu laiku.
Darīšu visu, lai sasniegtu mērķi."

Kaspars Daugaviņš

hokejists

Dzimis           1988. gada 18. maijā Rīgā

Augums, svars        1,83 m, 84 kg

Pozīcija         uzbrucējs

Pirmais treneris      Ojārs Rode

Draftēts         Otavas Senators
2006. gadā 3. kārtā

Sasniegumi  2007. gada sezonas pasaules junioru čempionāta (1.
divīzijā) guvis visvairāk vārtu, zelts pasaules jauniešu čempionāta 1.
divīzijā, zelts pasaules junioru čempionāta 1. divīzijā

Spēlējis         Dinamo 88, Rīga 2000, Maskavas
CSKA-2, Binghemtonas Senators (AHL), Misisogas St. Michael's Majors (OHL), spēlējis
trijos pasaules jauniešu, divos pasaules junioru un divos pasaules pieaugušo čempionātos  

Māra JURŠEVICA

Foto

Dzinējspēks. Kaspars Daugaviņš ar savu
azartu iedvesmo komandas biedrus

Foto: Mārtiņš Aiše