Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Lai ir, kam asināt zīmuli

Cik liela un kā veidojas
mūsu bobsleja saimniecība? Tā, kuras goda vietā glabājas medaļas – pat
olimpiskās,  kur atkal mums ir cerības
cīnīties par pasaules goda pjedestālu? Nelauzīsim galvu: Latvijas pirmo izlasi,
junioru izlasi un sieviešu izlasi kopā veido ap … divdesmit sportistu. Tik
daudz ir bobslejistu, un vairāk arī nevar būt.
Sarunā ar Latvijas junioru izlases treneri Rihardu Kotānu, kurš bobslejā ir
jau 28 gadus,  mēģināsim precizēt
procesu, bez kura starptautiskās trasēs un  TV ekrānos 
Latvijas sarkanbaltos bobus mēs nemaz neredzētu.

– Latvijas galvenā izlase
Sanda Prūša vadībā brauc Pasaules kausā, bet tu un Gatis Gūts strādā ar
Latvijas junioru izlasi. Kādi ir jūsu uzdevumi?

Bobslejā junioru vecums ir līdz 26 gadiem, jo sākt startēt drīkst tikai no
18 gadiem. Tas ir nobriedušu vīru sports, kuram pakļauts mūsu darbs. Mēs esam
pirmās izlases rezervju gatavotāji. Es (tā kā nekad neesmu bijis pilots) vairāk
atbildu par darbu ārpus trases – tā ir fiziskā sagatavotība, boba stumšanas
tehnika. Gatis, kurš tikai pirms pāris sezonām beidza pilota karjeru, vairāk
atbild par tehnikas un taktikas risinājumiem sacensību laikā. Startējam Eiropas
kausa izcīņā, kas notiek pa posmiem tāpat kā Pasaules kauss (un tajās pašās trasēs),
un reizi sezonā – Eiropas junioru meistarsacīkstēs. Lai nokļūtu Pasaules kausa
sacensībās, Eiropā jāizbrauc vismaz trīs trases un pieci mači. Vēl ir iespēja
to darīt Amerikā, kur notiek līdzvērtīgas sacensības, bet to kvalitāte ir zemāka.
Viņi bieži brauc pie mums un caur Eiropu nonāk pasaulē.

– Vietas nav svarīgas?

– Nav gan. Lai posmus izbrauktu, nevar finišēt uz galvas vai zem bobja – jābūt
meistarībai.

-Var teikt, ka Eiropā meistarība
ir zemāka?

– Kopumā – jā, jo Vecajā kontinentā startē varāk nekā sešdesmit ekipāžu,
pasaulē – tikai ap trīsdesmit. Bet tas nenozīmē, ka pasaules, teiksim, desmitā
ekipāža automātiski Eiropā būtu pirmā. Pasaulē valsts vienībām ir stingri
ierobežojumi, un parasti tikai vāciešiem (kā čempioniem) ir trīs ekipāžas, bet
pārējām valstīm (arī Latvijai) ir tikai divas vietas četriniekos un divniekos.

Toties Eiropā drīkst startēt visi, kam to gribas. Runā gan, ka iespējams,
būs kādi ierobežojumi, bet vēl nekas noteikts nav dzirdēts.

– Bieži vien redzam
eksotisku valstu sportistus no Havaju salām, Fidži…

– Tas nenozīmē, ka viņi tur trenējas. Pēc austrumbloka sabrukšanas daudzi
speciālisti izklīda pa pasauli un pietiekami labi var uztrenēt jebkuru
atlētisku un bobslejam piemērotu vīru. Ja tik kādai valstij ir vēlēšanās un
nauda. Trase nav obligāta, jo visi galvenie treniņi un mači notiek Amerikā un
Eiropā. Mūsējie trenējuši arī itāļus (savulaik – Prūsis), kanādiešus vēl tagad
trenē Ķipurs, amerikāņus – Skrastiņš. Tas ir liels ieguvums, jo sacensībās viņi
labprāt konsultē mūsējos. Vienā posmā ir mūsu treneris, citā – Skrastiņš, vēl
kādā no virāžām – Ķipurs. Varam sekot mūsu braucējiem lielākā distances posmā,
jo visu trasi var pārskatīt tikai TV ekrānos. Protams, treneri to dara
neuzkrītoši, jo saimnieki viņiem tomēr ir citi un kuram patīk, ja skolo
konkurentus?..

– Pats nemeklēji laimi
citās zemēs?

– Piedāvājumi un iespējas bija, PSRS laikos piecus gadus strādāju ar lielās
valsts izlasi,  bet vēlāk paliku tepat.
Kas tad gatavotu mūsējos…  Pašreiz mūsu
labākie visi gājuši caur manām rokām: Miņins, Arhipovs, Dreiškens, Podnieks,
Maskalāns, Rozītis. Arī Gatis Gūts ir mans audzēknis. Olimpiskajās spēlēs
startējuši 15 , bet pasaules meistarsacīkstēs – ap 30 manējo.

– Kā tu meklē bobslejam
piemērotus sportistus?

-Galvenās ir ikgadējās audzēkņu atlases, kuras rīkojam gandrīz katru gadu,
bet tas ir visai nosacīti, jo dažkārt gribētāju ir ļoti daudz, tikai ar pašnovērtējumu
ir kā ir. Bobslejā tomēr ir zināmas prasības, un mums vajag  atbilstošus puišus. Mēs sākam ar 18 gadu
veciem. Un tad trenēt un gaidīt nav laika. Lai gan prom nevienu nedzenu,
pārbaudu visus.

-Jaunieši nāk labprāt?

– Kā kuru gadu. Īpaši veiksmīgs bija 2003. gads, kad atnāca ap 270
gribētāju, toreiz arī atradām Miņinu, Dreiškenu, lielākoties – tagadējo izlasi.
Pagājušajā gadā pieteicās ap 30  – 40
sportistu, bet lietaskoku bija maz. Visai bieži kandidātus izvēlos pats,
visvairāk studentu vieglatlētikas mačos. Vieglatlētika ir mūsu barotāja (arī Rihards bija pazīstams
desmitcīņnieks). Ja puisis nav augstas klases zvaigzne, bet visi pārējie dotumi
bobslejam der, uzaicinu trenēties.

– Kas ir galvenais, lai
kļūtu par bobslejistu?

– Tagad to varu noteikt diezgan nekļūdīgi. Galvenās īpašības ir ātrums,
spēks, augums (ne 2 un ne 1,50 metri). Atlasē izmantojam svara stieni, lēcienus
no vietas, īso sprintu, lodes grūšanu. Tas ātri parāda – der vai neder. Kas tik
pie mums nav izmēģinājuši spēkus ? Savulaik atnāca tagad slavenais akmeņu
cilātājs Vidžus. Spēks viņam bija mežonīgs, bet kājas neturēja. Nebija radis
skriet. Basketbolists Višņevičs arī mēģināja – laukumā atlēts, bet bobim
nederēja. Nav mazsvarīgi: sportists grib nežēlīgi trenēties vai – ne. No malas
izskatās vilinoši – pāris gadi, un tu jau brauc pasaulē vai pat olimpiādē, bet
sākums nav tik viegls. Vasaras treniņi, tad garās ziemas tūres, kas reizēm ilgst
mēnesi un vairāk. Daudzi negrib tik ilgi būt prom no mājām. Dažs uzreiz prasa:
cik man maksās? Tas ir mūsdienīgs jautājums, bet puisis vēl nav bijis ledus
trasēs. Turklāt mūsu sporta veids nav naudīgs. Studenta gados tas varbūt der,
bet vēlāk jābūt vai nu labākajam vai ideālistam, lai turpinātu nodarboties. Ir
mums puisis, kurš jau ir gatavs komandai un šad tad arī nāk uz treniņiem, bet
ko es varu piedāvāt, ja viņš savā celtnieka darbā pelna pa 500 latiem nedēļā…

– Ja nu kāds tā grib
trenēties, ka gatavs pats ielikt naudu?

– Tā ir tikai teorētiska iespēja, jo bez 50-70 tūkstošiem līdz trasei
netiksi. Tas nozīmē bobu, slieces, tērpu, trenera padomus, trases īri,
transportu, ar ko bobu pārvadāt, un vēl simts visādu sīkumu. Kurš to grib un
var?

– Viens no taviem diviem
dēliem Normunds tagad ir otrais pilots junioru komandā. Radu būšana?

– Noteikti ne. Es Normundu apzināti virzīju uz bobsleju. Sākumā bija basketbols,
tad vieglatlētika, pēc tam stūmējs bobā. Kad izmēģināju viņu kā pilotu, tikai
tad sapratu, ka Normunds derēs. Protams, vēl vairāki gadi līdz lielajai
izlasei, jo tagad kā otrajam pilotam viņam jāsamierinās, ka ir mazāk
kvalitatīvs bobs, ne tās labākās slieces, arī ne spēcīgākie stūmēji, bet šis
posms ir jāiziet. Atceros, kad Miņins braukāja par Eiropu, viņš arī sūdzējās,
ka visu atņem pirmās ekipāžas, bet tagad ir otrādi – viss labākais viņam.
Izturēja un tagad tēmē uz olimpiskajām medaļām.

– Kādi ir izlases tuvākie
plāni?

– Trenējamies Siguldā un nupat piedalījamies krievu pārbaudes mačos te bija
visi viņu labākie. Divniekos bijām ceturtie, četriniekos – piektie. Četriniekus
gan Siguldā var izbraukt tikai no saīsinātas distances, turklāt pilots nemaz
nestumj, bet jau sēž bobā. Tā ir kamaniņu trase, arī skeletonam derīga. Šis
gads mums sākās nelaimīgi. Traumas guva pirmās izlases stūmēji Rozītis un
Podnieks. Liekas, viņi (ja viss veiksies ar atveseļošanos un sportiskās formas
atgūšanu) varēs sākt tikai pēc jaunā gada. Uz Pasaules kausa izcīņas pirmajiem
posmiem novembrī un decembrī Ziemeļamerikā Prūsis ņem tikai vienu četrinieku,
mēs Eiropu sākam ar diviem. Pilots Arhipovs, šķiet, sākumā būs stūmējs Miņina četriniekā
( viņš ir universāls), vēlāk viņi ar Maskalānu noskaidros otrā pilota tiesības.
Pēc jaunā gada visu pārspēlēsim. Pasaules kausa izcīņas posmos, uz Eiropas un
pasaules meistarsacīkstēm, kas notiksVecajā kontinentā, lielajā izlasē jābūt
diviem četriniekiem un diviem divniekiem. Mums Eiropas junioru meistarsacīkstēs
un Eiropas kausa izcīņā – tāpat.

– Komandas izdosies
izveidot?

– Protams, lai arī galvas lauzīšana būs liela, jo bobslejā ir tikai divas lielākās
sacensības ir – pasaules un Eiropas čempionāts. Protams, katras četrgades
mērķis ir olimpiskās spēles. Mans un Gata Gūta uzdevums ir gatavot rezerves tā,
lai galvenajai komandai vienmēr būtu gatavi spēlētāji,
kurus pirmais treneris  Sandis Prūsis ar
savu komandu tikai uzasina. Lai
zīmuli uzasinātu, vajag zīmuli. Tos jau gatavus neatrod, tāpat vien gatavo.

 

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS