Ledus karaliene Alīse Dzeguze

Pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas ziemas sports nebija iedomājams bez Alīses Dzeguzes — daudzkārtējas Latvijas daiļslidošanas meistares jeb čempiones. Viņas fotoattēli rotāja žurnālu vākus, viņai aplaudēja slidotavu apmeklētāji, bet Latvijas prese godāja par “ledus karalieni”, “virpuļu meistari” un“ledus feju”, jo viņa mūsu valstī bija vismeistarīgākā.

Alīse Dzeguze dzimusi 1914. gada 15. aprīlī (pēc vecā stila — 2. aprīlī) Rīgā kučiera Friča Dzeguzes un Kristīnes Dzeguzes (dzimusi Vanaga) ģimenē kā jaunākā no trijām meitām. Mamma Alīsei arī bija galvenais atbalsts, jo pāragri nomira viņas tētis. Atraitnei Kristīnei Dzeguzei nenācās viegli, bet, neraugoties uz to, viņa kļuva par vienu no galvenajām Alīses līdzjutējām daiļslidošanas sacīkstēs.

Dusmīgais kungs pensnejā un māsa Valija kā paraugs

“Slidot es sāku kopš astoņiem gadiem, bet nodarboties tieši ar daiļslidošanu krietni vēlāk, nemaz nopietni par to nedomādama,” Alīse Dzeguze stāstīja intervijā avīzei Pēdējā Brīdī1934. gada martā. Pirmie soļi daiļslidošanā sākušies ar to, ka Alīse noraudzījās, kā lielie uz ledus dejo valsi. Viņa izmēģināja pati, un iepatikās. Sākumā gan veicies dažādi… Citā intervijā žurnālam Atpūta1935. gada februārī Alīse Dzeguze atcerējās: “Vienīgais, ko es toreiz pratu, bija spirāle — izbrauciens uz vienas kājas, bet arī tas man saistās ar asarām. Kad kādreiz iedrošinājos to demonstrēt savām draudzenēm daiļslidotāju galā uz slidotavas, iebraucu tieši kājās kādam kungam pensnejā, kurš patlaban demonstrēja sava slidojuma “naglu” — kuģīti ar uz abām pusēm izplestām kājām. Viņa brīdinājums: “Mazā! Nemaisies pa kājām,” nāca par vēlu. Kritām abi. Kungam pensneja bija druskās, bet es savu nobrāzto ceļa galu un saplēsto zeķu dēļ vēl saņēmu brāzienu mājās. Tomēr nelikos iebaidīties un klusībā sapņoju: reiz pienāks laiks, kad arī es varēšu tikpat droši braukt tādu kuģīti, kā tas dusmīgais kungs pensnejā.”

Par Alīses Dzeguzes pirmo skolotāju un paraugu kļuva viņas māsa Valija. Septiņus gadus vecākā Valija Dzeguze ne tikai veiksmīgi nodarbojās ar dejošanu, bet arī 20. gados piedalījās daiļslidošanas sacīkstēs. “Mans ideāls sākumā tomēr bija mana vecākā māsa, kura prata dejot ne vien uz skatuves, bet arī uz ledus. Pagāja tomēr ne viena vien ziema, kamēr bijām mainītās lomās,” žurnālam Atpūtastāstīja Alīse. Skolniece savās prasmēs apsteidza skolotāju, jo ar visu sirdi un dvēseli nodevās daiļslidošanai. Tomēr tas nenācās viegli — ziemā uz ledus tika pavadītas 3—4 stundas, kad nebija ledus — tad vingrošanas un baleta nodarbības.

20. gadu otrajā pusē Rīgā viesojās un daiļslidošanu pasniedza čehu meistari brāļi Slivas. Starp jaunajiem censoņiem bija pamanīta mazā padsmitgadniece Alīse, un viņa saņēma piedāvājumu braukt trenēties uz ārzemēm. Jau šķitis, ka viņa varēs doties, taču tas neizdevās, un, kā vēlākos gados atcerējās pati daiļslidotāja, viņa pie stacijas žoga noraudzījusies, kā citi aizbrauc, bet viņai “sirds pa kaklu kāpusi ārā aiz sāpēm”. Kā mierinājums bija iestāšanās slavenās baletmeistares Aleksandras Fjodorovas privātajā baleta studijā. Tāpat Alīse turpinājusi deju stundas Annas Ašmanes deju skolā. Tas viss bagātināja daiļslidotājas sniegumu uz ledus.

Pirmie tituli un Vīnes skola

Aizvadītā gadsimta 20. gadu beigās Alīse Dzeguze startēja daiļslidošanas sacensībās, bet pirmais lielais panākums bija 1932. gada februārī Latvijas daiļslidošanas meistarsacīkstēs. Tās norisinājās Esplanādes slidotavā — vietā, kur tagad ir Raiņa piemineklis un parka apstādījumi. Tolaik tas bija klajš laukums, kur vasarā tika ierīkots stadions, bet ziemā uzliets Latvijas Universitātes un ģimnāziju slidotavas ledus. Universitātes Sportupārstāvošā Alīse Dzeguze kopā ar Florianu Šrāderu izcīnīja Latvijas daiļslidošanas meistaru jeb čempionu titulu pāru konkurencē. Otrajā vietā palika 30. gadu Latvijā ievērojamākais daiļslidotāju duets — Hildegarde Švarce un Eduards Gešels. Tobrīd vēl 17 gadus vecajai Alīsei tas bija pirmais Latvijas meistares tituls, kas nebūt nepalika pēdējais.

Kaut arī pirmais čempiontituls tika nopelnīts pāru slidojumā, Alīse Dzeguze turpmāk pievērsās galvenokārt individuālajai programmai. Ievērojams pavērsiens bija iespēja 1932./1933. gada sezonā doties apmācībās uz Vīni, kuru ne bez pamata prese daudzināja par Eiropas daiļslidošanas centru. Te savas prasmes apguva un slīpēja tā laika ievērojamākie daiļslidotāji no dažādām valstīm. Kā stāstīja pati Alīse Dzeguze, Vīnē viņa steidza izmantot katru iespēju, Wiener Eislaufvereinslidotavā uz ledus trenējusies pat pa 5—6 stundām dienā. Tolaik Latvijas daiļslidotājiem un citiem ziemas sportistiem bija pilnībā jāpaļaujas uz laikapstākļiem, bet te, Vīnē, bija pieejams mākslīgais ledus.

Pēc atgriešanās no Vīnes daiļslidošanas skolas Alīse Dzeguze 1933. gada februāra beigās Latvijas daiļslidošanas meistarsacīkstēs izcīnīja čempiones titulu dāmu konkurencē. Kā vēlāk atzina Dzeguze, daudz bija palīdzējis Vīnē apgūtais, taču šis tituls nemaz tik viegli nebija nācis. Ļoti nopietna sāncense bija daiļslidotāja Helēna Frēliha-Žukova. Arī turpmākajos gados Frēliha-Žukova bija viena no nopietnākajām konkurentēm cīņā par Latvijas čempiontitulu. Alīse Dzeguze par ievērojamu konkurenti uzskatīja arī Līviju Dreimani.

Par saviem sasniegumiem Alīse Dzeguze bija īpaši pateicīga Universitātes Sportadaiļslidotājam un trenerim Pēterim Lejiņam, kā arī treneriem Veisam un Šteineram Vīnes skolā. Jāpiebilst, ka epizodiski Vīnes skolā Alīse Dzeguze atgriezās arī vēlāk, tostarp 1934./1935. gada sezonā. Viens no galvenajiem iemesliem bija mākslīgā ledus trūkums Latvijā. Te bija jārēķinās, ka treniņus un sacīkstes mēdza pārtraukt laikapstākļi.

Nepārspēta Latvijas meistare

“Populārākā no mūsu ledus sportistēm ir Latvijas meistare daiļslidošanā Alīse Dzeguze, kas mūsu daiļslidošanas sacīkstēs parasti ieņem pirmo vietu un ledus karnevālos iegūst pirmās godalgas,” 1935. gada februārī ar lepnumu rakstīja Sievietes Pasaule. Vēl pēc trijiem gadiem, 1938. gada februārī, valsts oficiālais sporta izdevums Fiziskā Kultūra un Sportsnorādīja, ka Dzeguze pēdējos piecus gadus bijusi ne tikai Latvijas čempione dāmu konkurencē, bet uzvarējusi visās Latvijā notikušajās daiļslidošanas sacīkstēs, kurās vien piedalījusies. “Tas norāda, ka viņa ir klase par sevi. Patlaban nav mūsu zemē otras daiļslidotājas, kas spētu jūtami apdraudēt Dzeguzes ieņemto vietu. Pamazām gan meistares paēnā aug un veidojas apdāvinātas sportistes daiļslidotājas, bet tās gan daiļmākslu uz ledus veido pēc Dzeguzes parauga, un paies vēl vairāki gadi, kamēr tās būs līdzvērtīgas sacensones A. Dzeguzei,” secināja Fiziskā Kultūra un Sports.

Alīse Dzeguze Latvijas daiļslidošanas meistarsacīkstēs dāmu meistarklasē triumfēja sešus gadus pēc kārtas — no 1933. līdz 1938. gadam. Vienīgi Latvijas daiļslidošanas čempionātā 1939. gada janvārī Dzeguze nestartēja veselības problēmu dēļ. Taču 1940. gada meistarsacīkstēs atkal bija ierindā un izcīnīja savu astoto Latvijas čempiones titulu. Tas izrādījās pēdējais tituls, kuru Alīse Dzeguze ieguva vēl neatkarīgā valstī. Togad Latvijas daiļslidošanas meistarsacīkstes norisinājās 17. un 19. februārī Latvijas Sporta Biedrības (LSB) laukumā — vietā, kur tagad Rīgas 49. vidusskolas teritorija. Prese ziņoja, ka togad Latvijas labākajiem daiļslidotājiem savas prasmes bija jādemonstrē lielā salā (brīžiem pat ap mīnus 20 °C) un uz pārlieku cieta ledus.

Alīse Dzeguze bija kļuvusi par Latvijas ziemas sporta zvaigzni, kuras fotoattēli regulāri noraudzījās no populāru žurnālu vākiem, un arī par paraugu citiem sportistiem un iesācējiem. Gandrīz katrā intervijā Alīse Dzeguze atgādināja, ka bez sistemātiska treniņa nekas nav iespējams. Un teikto apstiprināja ar darbiem. Garāmgājēji varēja novērot, kā viņa stundām trenējas slidotavā Esplanādē (no 1934. gada — Vienības laukumā). Kad ledus nebija pieejams — gada lielāko daļu — viņa trenējās vingrošanā. Tam papildus — baleta mācību stundas. Sporta prese rakstīja, ka vasarās Alīse Dzeguze uzturēja sevi labā fiziskā formā, nodarbojoties ar tenisu, volejbolu, peldēšanu. Kad agrā rudenī ziemas sportisti uzsāka gatavoties sezonai, sausajos treniņos Roberta Vithofa vadībā piedalījās arī Alīse Dzeguze.

Starp pirmajām Latvijas ziemas olimpietēm

20.—30. gados Latvijas daiļslidotāji spēra savus pirmos soļus starptautiskās sacīkstēs, taču mūsējo sniegums bija diezgan patālu no pasaules augstākā līmeņa. Latvijas pārstāvji bija diezgan nelīdzvērtīgās starta pozīcijās, jo mūsu daiļslidotājiem nācās paļauties uz dabīgajiem ledus laukumiem. Daiļslidotājiem ledus kvalitāte bija īpaši svarīga, taču zem atklātas debess to ietekmēja gan vējš, gan snigšana, gan lietus, gan spēcīgs sals. Un visbeidzot — atkusnis. Daiļslidotāji centās izmantot iespējas un doties uz ārzemēm, kur pieejamas mākslīgā ledus slidotavas. Taču ilgstoši trenēties ārzemēs nebija iespēju.

Alīse Dzeguze kopā ar studentu ziemas sportistiem nereti devās ārzemju izbraukumos, tostarp piedalījās paraugdemonstrējumu sniegšanā Polijā, Somijā. 1936. gada februārī Garmišpartenkirhenē Alīse Dzeguze kļuva par vienu no pirmajām Latvijas sportistēm, kuras piedalījās ziemas olimpiskajās spēlēs. Šoreiz gan bija jāsamierinās ar piedalīšanos un ieņemtajām vietām sportistu saraksta beigu galā. Saskaņā ar oficiālo statistiku Latvijas daiļslidotājs Verners Auls kungu konkurencē ieņēma 25. vietu, bet Alīse Dzeguze dāmu sāncensībās — 23. vietu. Abos gadījumos tās bija pēdējās vietas. Savukārt pāru sacensībās Hildegarde Švarce un Eduards Gešels ieguva 17. vietu, kas nozīmēja priekšpēdējo pozīciju. Mūsējie bija apsteiguši tikai Igaunijas daiļslidotājus.

Pēc daudziem gadiem intervijā trimdas avīzei LatvijaAlīse atzina, ka uz ziemas olimpiskajām spēlēm Garmišpartenkirhenē mūsu daiļslidotāji bija devušies nesagatavoti un bez pieredzes šāda līmeņa sacīkstēs. Preses ziņas liecina, ka 1935./1936. gada ziema Latvijas sportistus nelutināja ar atbilstošiem laikapstākļiem. Tomēr sporta vadība nolēma, ka uz olimpiskajām spēlēm jābrauc, un mūsu daiļslidotāji ar visu savu prasmi un sirdi startēja. Dāmu konkurencē vairākas ārvalstu daiļslidotājas, lai izvairītos no pēdējās vietas, no sacīkstēm izstājās. Taču tobrīd 21 gadu vecā Alīse Dzeguze centās.

Pirmais olimpiskais starts šķita tikai sākums. 1937. gadā tika organizētas Baltijas daiļslidošanas meistarsacīkstes, kurās gan sacentās tikai Latvijas un Lietuvas daiļslidotājas. Alīse Dzeguze kļuva par Baltijas čempioni, tiesa, bez vērā ņemamas konkurences. Dāmu meistarklasē viņai īsti nebija sāncenšu, “jo lietuviešu dāmas startēja tikai iesācēju klasē”. 30. gadu beigās latviešu sporta prese ziņoja, ka Alīse Dzeguze arvien progresē. “Mūsu daiļslidošanas sporta lepnums — Alīse Dzeguze patlaban ir labā formā, un no viņas ātrā progresa mēs vēl daudz ko ceram gūt Latvijas sporta vispārējai slavai,” 1938. gada februārī cerīgi rakstīja Fiziskā Kultūra un Sports.

Lieliska ziņa Latvijas daiļslidotājiem, ātrslidotājiem un hokejistiem bija 1939. gada sākumā, kad Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) pieķērās mākslīgā ledus slidotavas ierīkošanas darbiem. Tas nozīmēja, ka uz nākamajām ziemas olimpiskajām spēlēm 1940. gadā mūsu sportisti varētu doties pienācīgāk sagatavojušies. 1939. gada 8. martā LZSS izveidoja īpašu komisiju “mākslīgas slidotavas būves jautājuma noskaidrošanai un materiālu savākšanai”. Jau aprīlī prese ziņoja, ka komisija ir uzsākusi sarunas ar ārvalstu uzņēmumiem, kuri varētu uzņemties arēnas ierīkošanu, un tika meklēta vieta, kur mākslīgā ledus slidotavu varētu būvēt. Komisijas darbā iesaistījās valsts amatpersonas, un visas pazīmes liecināja, ka nodomi ir nopietni. Taču 1939. gada septembrī sākās Otrais pasaules karš… Starptautiskā sporta dzīve pieklusa, olimpiskās spēles tika atceltas, bet ieceres par mākslīgā ledus laukuma izbūvi — atliktas uz nezināmu laiku.

Daiļslidošana kara laikā

Par spīti karam un valsts okupācijai Latvijas sportisti turpināja trenēties un sacensties gan stadionos, gan ledus laukumos. 1941. gada februārī norisinājās nu jau Latvijas PSR meistarsacīkstes daiļslidošanā, un par Padomju Latvijas čempioni kļuva Alīse Dzeguze. Avīze Darbsīsi dokumentēja: “Dzeguze bija labāka par savām sacensonēm ar savu rutinētāko, labi pārdomāto un precīzi izpildīto slidojuma virknējumu.”

Tomēr pirmais padomju okupācijas gads bija diezgan nemierīgs arī čempiones Dzeguzes dzīvē. Alīses ģimene joprojām atceras stāstu par to, kā Alīse tika izsaukta uz čeku, kur uzstājīgi piedāvātskļūt par spiegu Helsinkos, kur dzīvoja un strādāja Alīses māsa Elvīra. Tika draudēts, ka cietīs ģimene, ja Alīse atteiksies, tomēr par spiegu viņa nekļuva. Dīvainā kārtā čekisti viņu atstāja mierā, ģimenē sprieda, ka tas dēļ tā, ka Alīse Dzeguze bija slavena sportiste un viņas izcelsme bijusi diezgan proletāriska. 1941. gada jūnijā Alīse iestūrēja laulības ostā — kļuva par jurista un augstskolas tiesību zinātņu mācībspēka Kārļa Kļaviņa kundzi. Viņas vīrs Kārlis, kad 1941. gada 15. jūnijā pārradies savā dzīvoklī Lāčplēša ielā, no kaimiņiem uzzinājis, ka iepriekšējās nakts vidū pie viņa durvīm klauvējušies melnie zābaki. Vien laimīgas sagadīšanās dēļ izdevies paglābties no izsūtījuma uz Krievijas austrumiem.

1941. gada vasarā padomju okupāciju nomainīja nacistu režīms, un arī kara laikā Latvijas sportisti, kuri bija palikuši tepat un nebija nonākuši vienu vai otru okupantu varas iestāžu nagos, turpināja sportot. 1942. gada februārī notika gadskārtējās Latvijas meistarsacīkstes. Tās tika aizvadītas bijušajā Armijas Sporta Kluba (ASK) slidotavā — vietā, kur starp K. Barona un A. Čaka (tolaik — Marijas) ielām tagad ierīkots Rīgas Centra Sporta kvartāls. Dalībnieku skaits bija neliels, un šoreiz dāmu meistarklasē bija tikai trīs dalībnieces. Kā atzina avīzes Sporta Pasaulekorespondents, meistarsacīkstēs “krietni vien pārāka par savām konkurentēm bija Kļaviņa-Dzeguze”. Alīse Dzeguze-Kļaviņa izcīnīja savu desmito Latvijas čempiontitulu.

Vācija, Argentīna, Meksika, Kanāda

Tās izrādījās ievērojamās latviešu daiļslidotājas pēdējās lielās sacīkstes. 1943. gada decembrī pasaulē nāca meita Astrīde, bet 1944. gadā, kad frontes līnija ienāca Latvijas teritorijā, Latviešu leģiona rindās tika mobilizēts Alīses vīrs Kārlis. Toruden Alīse kopā ar meitiņu devās trimdā uz Vāciju. Tur viņai kopā ar meitu nācās izbaudīt trimdinieces skarbās gaitas, bija jārūpējas par meitu. Par laimi, vīrs nonāca angļu gūstā, un pēc kara Vācijā ģimene atkal bija kopā. Kādu brīdi Kārlis Kļaviņš strādāja par docentu Baltijas Universitātē Pinebergā, līdz 1948. gadā Kļaviņu ģimene izceļoja uz Argentīnu. Vēl Vācijā un pēc tam, pārceļoties uz Dienvidameriku, Alīse Dzeguze-Kļaviņa sapņoja, ka varētu atkal kāpt uz slidām. Tomēr pie lielā sporta, ne pašai slidojot, ne trenējot, atgriezties nenācās. 1950. gada oktobrī intervijā avīzei Laikslatviešu sportiste atzina: “Tagad esmu samierinājusies pie slidošanas vairs neatgriezties.”

Argentīna tomēr nekļuva par Kļaviņu ģimenes īstajām mājām. 1957. gadā Alīse Dzeguze-Kļaviņa kopā ar ģimeni pārcēlās uz Kanādu, tad uz sešiem gadiem devās komandējumā uz Meksiku, pēc tam 60. gadu vidū atgriezās Kanādā. Šoreiz uz palikšanu. Vīrs Kārlis strādāja par augstskolas mācībspēku Kingstonā, bet Alīsei bija vēl iespēja izmēģināt “dažus lokus un griezienus” uz universitātes (Queen’s University) studentu ledus laukuma ledus.

Izcilā latviešu daiļslidotāja Alīse Dzeguze-Kļaviņa aizgāja mūžībā 1999. gada 23. septembrī Toronto, Kanādā.

Īpaša pateicība šī raksta tapšanā — Alīses Dzeguzes-Kļaviņas meitai Astrīdei Alisei Seldebringai!

Alīse DZEGUZE (no 1941. g. — Kļaviņa)

Daiļslidotāja

Dzimusi: 1914. gada 15. aprīlī Rīgā

Mirusi: 1999. gada 23. septembrī Toronto, Kanādā

Sasniegumi sportā:

ziemas olimpisko spēļu dalībniece (Garmišpartenkirhenē, 1936. g.)

desmitkārtēja Latvijas čempione daiļslidošanā, t.sk. valsts čempione pāru slidojumā (1932. g.), valsts čempione dāmu meistarklasē (septiņas reizes; 1933.—1938., 1940. g.) un okupētās Latvijas čempione dāmu konkurencē (divreiz; 1941., 1942. g.)

Apbalvojumi: Latvijas Sporta organizāciju apvienības (LSOA) godazīme Par nopelniem (1933. g.)

Autori: Andris Zeļenkovs