Mezgls zelta ķēdē

Pirms diploma
saņemšanas ne viens vien Latvijas Sporta pedagoģijas absolvents vienlaikus
studijām iepazinis darba dzīvi. Šodien stāsts par Kristīni Pošku, kura ir viena
no četriem akadēmijas absolventiem, kas saņēma Izglītības un zinātnes
ministrijas Atzinības rakstu.

Kristīne akadēmijā
bija mācību grupā, kurā studēja augstas klases sportisti. Viņiem lielākoties
neizdodas absolvēt augstskolu paredzētajos piecos gados. Zināmi leģendāri
stāsti par tiem, kuri zinības apgūst astoņus, desmit pat padsmit gadus.
Kristīne klātienē paspēja ar visu tikt galā tāpat kā pārējie, kuri laiku
veltīja vienīgi mācībām.

Studē, trenē,
sporto
Kristīne paspēja
trenēties, regulāri izlases sastāvā braukt uz sacensībām, un gandrīz bez
neviena kavējuma kārtot paredzētās ieskaites un eksāmenus.

Pēdējā mācību gadā
priekšroka tika dota studijām, un, protams, no tā cieta sports. Viņa atteicās
no līdzdalības vairākās FIS sacensībās, vien piedalījās pasaules
meistarsacīkstēs. Taču tam bija vēl kāds objektīvs iemesls – pērn nācās ārstēt
kājas traumu, līdz ar to nebija pietiekami daudz būts uz sniega. Akadēmijā
Kristīne paguva laikus nokārtot visu teorijā, toties problēmas radās
praktiskajās nodarbībās, jo ar sāpošu kāju, lai kā arī gribētos, ne visu var
paveikt.

Vienubrīd bijusi
doma – saņemšu augstskolas diplomu un sportam teikšu ardievas. Kas to deva!
Izrādījās, ka tieši tagad vairāk laika atliek kalnu slēpošanai. Kristīne jau
četrus gadus trenē bērnus Rīgas Specializētajā kalnu slēpošanas sporta skolā un
strādā par instruktori. Vasarā nodarbības notiek galvaspilsētā, ziemā visas
aktivitātes risinās Siguldā.

Skolas tests

LSPA rektors Uldis
Grāvītis nebeidz atkārtot, ka akadēmija nesagatavo sportistus, bet gan
speciālistus dažādās sporta nozarēs. "Izvēlējos šo augstskolu, lai varētu
turpināt darīt to, kas patīk. Patiesību sakot, gāju līdzi draudzenei. Viņa arī
sportiska meitene. Tikām budžeta grupā," atceras Kristīne. "Nevarēju
sevi iedomāties, piemēram, ekonomikas jomā."

No sešu gadu vecuma
Kristīne ir sportā. Būtu dīvaini, dzīvojot Siguldā, neslēpot. Kamēr vecākā māsa
Diāna trenējās kalnu slēpošanā, mazākā un vēl jaunākais brālis Dāvis šļūca no
kalna ar plēvēm. Treneris teica, lai beidzot ākstīties. Laiks kāpt uz slēpēm.
Tā arī viss sākās.

Kļūstot par
akadēmijas studenti, gadu gaitā priekšstats par mācībām tomēr mainījies. Bija
pārsteigumi, jo iepriekšējie iespaidi absolūti neatbilda realitātei. Nepatika
mācību prakses. Valstī hroniski nepietiek skolotāju. Visiem, kuri mācījās
budžeta grupās, obligāta prasība bija apgūt arī sporta skolotāja zinības.
Prasības bija ļoti stingras.

Piecu gadu laikā
praksē par sporta skolotāju nostrādāts pusgads: "Biju gan Rīgas Hanzas
vidusskolā, gan 1. ģimnāzijā, kur paveicās, jo bija lieliska sporta skolotāja
Inese Bautre. Mums bija labs kontakts, un viņa ļoti daudz palīdzēja. Ja
nemaldos, daudzi studenti, kad sākās prakses, pameta mācības akadēmijā. Bērni
diemžēl ir ļoti nežēlīgi, viņi nekavējoties testē katru jauno. Man ar skolēniem
izdevās rast kontaktu, jo centos viņus saprast. Skolā mācījos Siguldā, tur viss
notika rimtāk. Rīgā skolēnu vidū spilgti izteikta cīņa par līderu tiesībām,
visi cīnās viens pret otru, cenšas izcelties, pazemojot citus, parādot bravūru.
Protams, skola no skolas atšķiras."

Vērtīgie cipari

Kristīne
nepiederēja pie tiem studentiem, kuriem vienalga, kādu atzīmi eksāmenā saņem,
sak, ka tikai nokārtots: "Man īpaši svarīgs augsts pasniedzēju novērtējums
bija studiju sākumā. Vēlāk gan, kad sākās darbs un turpinājās daudzās
treniņnometnes un sacīkstes, kādubrīd likās, ka atzīme nav svarīga. Tomēr
nonācu pie atziņas, ka vērā ņemams novērtējums ir ļoti būtisks. Atzīmju lapā ir
daudzi deviņnieki un desmitnieki."

No dienas dienā
redzot, cik trenera darbam bieza maizes garoza, arī Kristīnei, sezonai
beidzoties, nereti viss apnicis un negribas vairs nekur braukt. "Pašai
sava sportošana, vēl bērnu treniņnometnes un mači," viņa turpina.
"Protams, pie visa pierod. Daudziem liekas, redz, aizbrauc uz ārzemēm…
atpūsties, redzi tik daudz pilsētu. Tā nav izklaide. Mēs braucam trenēties,
atgriežamies pārguruši mājās, vienu vienīgu kalnu redzējuši. Retas reizes, kad
izdodas doties kādā ekskursijā."

Ziema sākas
šonedēļ

Bakalaura darba
tēma bija Kustību koordinācijas vingrinājumu kopuma ietekme uz testa
rezultātiem. Protams, viss saistībā ar kalnu slēpošanu. Pasniedzēju
vērtējums – septiņi.

Strādājot ar
jaunajiem talantiem, Kristīne neatceras brīžus, kad pārņēmusi neziņa, ko un kā
labāk darīt: "Man ir lieliski kolēģi, kuri nekad neliedz padoma. Esmu
piedalījusies daudzās starptautiskās nometnēs, iepazinusies ar dažādām treniņu
metodēm. Labi, ka pati trenējos, visu laiku esmu attīstībā, nav stagnācijas.
Mani visu laiku māca izlases treneri, un šīs zināšanas pa ķēdīti nonāk pie
maniem audzēkņiem."

Ne reizi vien viņa
iedomājusies: ja bērnībā nebūtu uzlikta uz slēpēm, noteikti brauktu ar
sniegadēli. Pamēģinājusi, iznāk visai labi. Tomēr laikus sapratusi, ka nevar
plēsties uz pusēm. Gadu trenējusies ušu cīņā, dejojusi tautu un modernās dejas.
Meitenēm tas noder. Taču agri vai vēlu bija jāizvēlas prioritātes.

Akadēmija pabeigta,
un Kristīne pelnījusi atpūtu. Priekam brauc ar kalnu divriteni, jau kuro gadu
skrituļo, pat startējusi starptautiskos mačos, arī Berlīnes maratonā. Bet
šonedēļ atkal sākas ziema. Latvijas kalnu slēpotāji trenējas uz ledāja
Austrijā.

Māra JURŠEVICA

Foto: Dainis Caune,
Sports