Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Neuzvaramo nav

Dienu pēc Pasaules kausa izcīņas 8. posma Siguldā, kur tika izcīnīta sensacionāla trešā vieta, tik tikko paspējis savas mājas pagalmā notīrīt sniegu, Inārs Kivlenieks jau posās uz lidostu, lai šonedēļ Piemaskavas pilsētā Paramonovā pieliktu punktu starptautiskajai sezonai. Tur risināsies PK pēdējais posms, kas vienlaikus būs arī Eiropas meistarsacīkstes. Martā Siguldas trasē vēl notiks Latvijas čempionāts un pēc īsas atelpas sāksies gatavošanās pirmsolimpiskajai sezonai.

Inārs ir priecīgs, jo pirmo reizi savā kamaniņu braucēja karjerā ticis uz pjedestāla visspēcīgāko pasaules braucēju konkurencē. Apbalvošanas ceremonijā viņš stāvēja blakus diviem olimpiskajiem čempioniem — itālim Armīnam Cēgeleram, kas 2006. gadā uzvarēja Turīnā un Siguldā finišēja otrais, kā arī Vankūverā nepārspējamajam vācietim un šāgada PK līderim Fēliksam Loham.

— Bronza nāca kā zibens spēriens?!

— Nē, pamalē jau sen ducināja. Šosezon, braucot pa Siguldas trasi, salīdzināju savus rezultātus ar Mārtiņa Rubeņa sniegumu, un radās pārliecība, ka spēju konkurēt, jo Mārtiņš nekad nebrauc slikti. Mans uzdevums bija iekļūt vismaz sešiniekā. Iepriekš man augstākā vieta bija desmitā, arī vienpadsmitā un divpadsmitā. Zināma stabilitāte, kas bija pamats kāpumam.

Siguldā gan pirmajā braucienā pieļāvu nelielu kļūdu. Izanalizēju to, un otrajā braucienā izdevās pakāpties par vietu augstāk. Esmu priecīgs, ka savu mājinieku klātbūtnē izdevās tikt pie medaļas.

— Tātad sava trase palīdzēja?

— Protams, trasi pazīstu, bet arī pretinieki šeit ir bieži viesi, un nekādas lielās priekšrocības man nebija.

Mūsējā trase nav viegla, tajā ir daudz tā saucamo atslēgvirāžu. No tām nevajag baidīties, bet mēģināt tajās uzķert ātrumu. Pēdējās virāžās, pareizi tās izbraucot, var palielināt ātrumu par kādu kilometru stundā, un finišā tas pārvēršas desmitdaļu plusā.

Daudziem Siguldā neveicas, tāpēc arī tik daudz kritienu. Fēlikss Lohs, kurš ir Pasaules kausa izcīņas līderis, pēc pirmā brauciena bija tikai piektais, bet otrajā visu veica fantastiski un izcīnīja pirmo vietu. Viņš smējās, ka Sigulda turpmāk būs viņa mīļākā trase, jo esot beidzot sapratis, kā tā jāizbrauc.

— Vai šī sezona ar ko īpašu atšķiras no iepriekšējām?

— Nē, pēdējām sezonām esmu gatavojies vienādi atbildīgi, un viss notiek, tā kā jānotiek. Šoziem esmu beidzot ticis pie pareizi sagatavotām kamanām, līdz tam eksperimentējām trīs sezonas. Kamanas netop tikai manā galvā, daudz palīdzēja treneris Jānis Liepa, arī Mārtiņš Rubenis, kurš ļoti nesavtīgi dalījās savās atziņās. Es Mārtiņu saprotu, jo reiz jau viņš beigs savas sportista gaitas un sāks strādāt par treneri, tā kā savu milzīgo pieredzi jau var sākt nodot tagad. Domāju gan, ka līdz Sočiem viņš brauks.

— Kuru tu uzskati par savu treneri?

— Pašreiz man ir trīs treneri. Jānis Liepa vairāk atbild par fizisko sagatavotību, Sandris Bērziņš ir trases treneris, Pēteris Cīmanis kā valsts izlases galvenais treneris vairāk rūpējas par organizatoriskiem jautājumiem, arī filmē trasē.

Pēteris, arī Jānis un Mārtiņš, kopā ar speciālistiem nopietni meklē pareizo ziedi, lai mēs būtu konkurenti pasaules spēcīgākajiem sportistiem. Kamanām ir savi parametri, kuri jāievēro, bet ar smērēm var daudz eksperimentēt. Nekādas burvestības tur nav, slieces tās nesilda, jo slieču temperatūra tiek mērīta gan pirms, gan pēc starta, taču pareizas ziedes efekts ir jūtams. Treniņos mēs ar vāciešiem braucam vienādi, dažreiz pat ātrāk, bet mačos pat ar visām niecīgajām kļūdām viņi ir nenoķerami. Atnāk pirms mačiem, nomēra gaisu, ledu un paņem vajadzīgo smērīti. Tagad Siguldā mēs pārliecinājāmies, ka esam uz pareizā ceļa, jo kamanas slīdēja labi. Tiesa, šīs smēres maksā dārgi, bet ko darīt, ja gribam sacensties ar lielvalstīm. Tāpēc arī reizēm nākas atteikties no kāda dārgāka Pasaules kausa posma un ietaupīto naudu ieguldīt kur citur.

— Tas gan maksā vietas Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā, bet mērķis laikam attaisno līdzekļus…

— Protams, jo tas, ko daru pašlaik, ir ar domu par Sočiem. Ceru, ka tad es un visa komanda būs labā formā.

Šogad iecerēts būvēt citas kamanas, jo radušās jaunas atziņas par man piemērotāko braucamo. Daudz esmu skatījies uz sāncenšu kamanām un labāko, sev noderīgāko gribu pārņemt savējo būvēšanā.

Kamanas neveidoju viens pats, manas domas uzklausa un ievēro speciālisti. Daudz palīdz Mārtiņš, Jānis, kurš gan pagaidām sevi uzskata par lielāku divnieku ekspertu. Katrs savā ziņā ir speciālists. Kopīgiem spēkiem gribam izveidot labāko.

— Kur tu vēl redzi iespējas progresēt?

— Vispirms jau fiziskajā sagatavotībā, starta tehnikā. Treneris Jānis Liepa ir ļoti prasīgs, un fiziskie treniņi, kurus veicu kopā ar brāļiem Šiciem, ir smagi. Interesanti, ka Jānis domā, ka tieši pēc šādiem fiziski grūtiem treniņiem galvā raisās pareizās domas un tā var nonākt pie jaunas izpratnes par kamaniņām.

Daudz dod arī pieredze. Atskatoties uz saviem pirmsākumiem kamaniņu sportā, redzu milzīgu atšķirību no jaunā, azartiskā puiša, kurš, daudz nedomādams, metās cīņā. Šodien visa pamatā ir izpratne par katru trasi, par laikapstākļiem, tehnikas iespējām, pretiniekiem un milzums citiem sīkumiem, no kuriem rodas tās desmitdaļas, pat simtdaļas finišā. Gribas jau, lai viss darbs ir ar pluszīmi. Kladēs krājas rūpīgi pieraksti.

— Kādos posmos tu sadali savu kamaniņu braucēju karjeru?

— Nāku no Inčukalna un kamaniņās esmu jau kopš deviņu gadu vecuma. Sākumā braucu divniekos. Ar Lauri Bērziņu bijām pat ceturtie pasaules junioru sacensībās, taču tobrīd mums bija dažādas domas par sportošanu. Lauris kamaniņas pameta, es vēl pamēģināju startēt divniekos, bet tad sapratu, ka vairāk iegūšu, ja startēšu vieniniekos — tad par visām neveiksmēm varēšu vainot tikai sevi.

Man liekas, un to rāda arī prakse, ka divniekos labākos panākumus gūst vai nu brāļi vai vismaz brālēni, jo viņiem attiecības un domāšana ir vienotāka.

Daudz pārdomu, reizēm arī motivācijas trūkuma bija arī vēlāk, tikai pēdējos gados mani mērķi ir skaidri. Siguldas posms deva jaunu pārliecību, ka esmu uz pareizā ceļa un varu uzvarēt arī agrāk neuzvaramos.

 

Inārs KIVLENIEKS

Kamaniņu braucējs

Dzimis: 1986. gada 4. jūlijā

Izglītība: Inčukalna pamatskola, Murjāņu sporta internātskola, sāktas, bet pagaidām pārtrauktas mācības LSPA

Augums, svars: 184 cm, ap 90 kg

Sporta gaitas           kamaniņu: sportā no 9 gadu vecuma

Treneri: pirmā trenere Indra Siglica, vēlāk Aivars Kalniņš, Jānis Ozoliņš, tagad Jānis Liepa, Sandris Bērziņš un Pēteris Cīmanis

Lielākie sasniegumi sportā: 3. vieta Pasaules kausa izcīņas posmā Siguldā (2012), 18. vieta olimpiskajās spēlēs Vankūverā (2010), 4. vieta pasaules junioru čempionātā divniekos

Ģimenes stāvoklis: dzīvesbiedre Aneta, 2012. gada 22. janvārī piedzimis dēls Kristians

Vaļasprieks: pokera spēle internetā