Pa tepiķi līdz izlasei
Latvijas U-18 hokeja izlases kapteinim
Raimondam Vilkoitam šis bija pēdējais gads jauniešu hokejā. Šogad neizdevās
kopā ar komandas biedriem tikt pasaules elitē. Toties Latvijas jaunatnes
čempionāta vecākajā grupā Raimonds kļuva par rezultatīvāko spēlētāju, gūstot 30
vārtus un izdarot 47 rezultatīvas piespēles.– Izlases kapteinņa amatu uztver kā īpašu
misiju?– Šķiet, man ir
lielāka atbildības sajūta, zinu, ka nedrīkstu citus pievilt. Daudzas sarunas ar
treneriem, risinājās ar manu palīdzību. Jaunatnes izlases dalībnieki bija ļoti
draudzīgi. Nebija problēmu, kolektīvs saliedēts, kopā gājām pretī mērķim.– Kā pietrūka, lai atkārtotu savu priekšgājēju
panākumu, iekļūstot pasaules elitē.– Mazliet veiksmes. Mums
visas maiņas bija aptuveni vienādi stipras, sastrādātas. Absolūti neveicāsspēlē ar Norvēģiju. Mums bija vismaz piecpadsmit metienu vairāk nekā viņiem, bet
vairākkārt trāpījām pa vārtu stangas, turklāt viņu vārtsargs bieži glāba.– Šis gads tev bija pēdējais jauniešu izlasē.– Tagad jācenšas tikt
junioru izlasē.– Pasaules čempionāts beidzās, bet vē,
turpinājās Latvijas bērnu un jaunatnes meistarsacīkstes.– Daudz spēka
iztērējām čempionātā. Tas bija grūts periods, bet veiksmīgi tikām tam pāri.
Treneri vēl un vēl atgādināja, ka mums vēl ir par ko cīnīties. Palikām otrie
aiz Liepājas metalurga. Vēl bija pirmās
līgas mači, kur mums gāja kā pa viļņiem.
Lai arī daudzās spēlēs bija līdzīga cīņa, vienkārši kādam vienmēr jāuzvar.
– Kāpēc esi hokejā?
-Man bija baigi daudz
enerģijas un vecākiem nācās atrast, kur to pielietot. Tētis izdomāja, ka man jātrenējas
hokejā. Tas bija laikā, kad notika kārtējais pasaules čempionāts. Viņš paprasīja,
vai es spēlēšu. Gribēju pamēģināt.
– Kā nonāci līdz uzbrukumam?
– Sākumā jau kādu
vajadzēja likt uzbrukumā un kādu – aizsardzībā. Man bija problēma, jo slikti slidoju
atmuguriski. Vēlāk treneris pamanīja, ka man izdodas uzbrukums. Savukārt par
centra uzbrucēju kļuvu pirms gadiem četriem. Man izdevās veiksmīgi atrast
pareizo pozīciju, patīk iemetienos, sanāk divcīņas.
– Vienmēr saka: centra uzbrucējs ir maiņas
smadzenes.
– Tā ir taisnība.
Laukuma pārredzēšanu nevar iemācīt, tā vai nu ir vai – nav. Es vienkārši jūtu,
kur un kam ripa jāatdod, kur jāslido.
– Kādreiz esi gribējis mest mieru hokejam?
– Vienreiz. Man bija
septiņi gadi. Neaizgāju uz vienu treniņu. Laikam ļoti negribēju un mēģināju
kaut ko vecākiem sastāstīt. Viņi lika izvēlēties: spēlēsi vai – ne. Kopš tās
reizes ne reizi neesmu domājis, ka varētu neiet uz treniņui.
– Ar kuriem hokejistiem tev visvieglāk spēlēt
kopā?
– Divus gadus kopā esmu
vienā maiņā ar Aldi Popenu (rezultatīvāko sarakstā trešais aiz Raimonda ar 70
punktiem. – M.J.) un Arvi Cimermani (otrais sarakstā aiz
Raimonda ar 71 punkti. – M.J.).
Aizsardzībā Jānis Bullītis un Agris Ozoliņš. Ar viņiem spēlēt ir ļoti patīkami
un viegli.
– Ar ko, tavuprāt, atšķiras jauniešu un
junioru hokejs?
– Junioriem ir ātrāks
hokejs, ātrāk jāpieņem lēmumi. Bet atšķirība ir vien ātruma ziņā un arī
domāšanā. Toties pieaugušo izlasē atšķirības ir milzīgas.
– Kas jāpilnveido, lai to visu labāk darītu?
– Viss. Jāuzlabo
ātrums, roku tehnika, metiens.
– Esi tik apzinīgs, ka strādā arī pēc noteiktā
treniņa?
– Šosezon tā darīju.
Pērn tam nepievērsu īpašu uzmanību, jo pusi sezonas nevarēju spēlēt – nupat kā
biju pārnācis uz Sāgu un pēc četrām
nedēļām treniņā muļķīgi kritu un pamatīgi lauzu roku. Otrajā sezonas pusē atkal
sāku gūt vārtus. Sapratu, ja gribu tikt jauniešu izlasē, pamatīgāk jāstrādā. Daugavas stadionā ir ļoti daudz vietas,
bija vārti, kur var pamētāt ripu, tur ir labs segums driblēšanai, savos laukos
skrēju krosus. Reizēm, kad treneris neredz, zemapziņā nodomā – varbūt kaut ko nošmaukšu,
neizdarīšu. Bet labi zinu, ka visu daru sevis pilnveidošanai. Man ir pietiekama
atbildības sajūta.
– Pēc rokas saārstēšanas nebija bail iet
laukumā?
– Uztraukums bija pamatīgs.
Grūti bija pievērsties hokejam, visu laiku domāju, kas būs ar roku, lai arī tai
bija īpašs sargs, kas tomēr nedeva pārliecību.
– Rīgai
18 nu jau esi par vecu?
– Šajā komandā droši
vien vairs nespēlēšu. Ja būtu piedāvājums, labprāt spēlētu kādas citas valsts
komandā. Tad hokejs būtu primārais, ar skolu citās zemēs arī nebūtu problēmu,
jo ar angļu un krievu valodu nav problēmu. Redzēsim, kā jutīšos sezonas sākumā.
Tad arī viss izšķirsies.
– Kā tev izdevās kļūt par rezultatīvāko
spēlētāju Latvijas jauniešu čempionātā?
– Esmu pareizajā
vietā un pareizajā laikā. Man paveicas vairāk nekā pārējiem, lai gan kopā ar Aldi
Popēnu un Arvi Cimermani spēlējām līdzīgi.
– Daudz skaties citu spēlēto hokeju?
– Paskatos tikai
labākos momentus, turklāt nevis televīzijā, bet internetā – NHL, piemēram,
vārtu gūšanas momentus. Esmu centies pat atdarināt Pāvels Dacjuks. Viņš
interesanti izpildīja vienu bullīti.
Man tas baigi iepatikās. Izmēģināju, man arī sanāca, bet reizēm jau arī nesanāk.
Īstenībā cenšos nevienu nekopēt.
– Skatoties Latvijas izlasi, vari pateikt, ar
kuriem gribētu spēlēt, ar kuriem būtu interesanti vienā maiņā?
– Labprāt uzspēlētu
ar Raiti Ivanānu un Mārtiņu Karsumu.
– Kā beigu beigās iemācījies slidot
atmuguriski?
– To gan atceros.
Mājās bija tepiķis, kas ļoti labi slīdēja. Tētis vienu vakaru teica – kāp virsū
un mācies. Es ar slidām pa to vazājos. Tieši taja vakarā man baigi labi sanāca.
Jocīgi bija, bet nākamajā dienā uz ledus arī sanāca. Tepiķis bija baigi
izturīgais, droši vien slidas todien bija neasas.
– Cik nūjas sezonā salauz?
– Ap divdesmit, pat
varbūt vairāk. Sezonas vidū kādu arī pats pirku. Kāts maksā 88 latus, grafita
lāpstiņa vēl trīsdesmit latu. Katrā ziņā es nevienu nūju niknumā speciāli
nelaužu, man tās pārāk žēl, turklāt ir grūti dabūt tieši tādu pašu. Jāpērk
pašam savs nūjas pagarinātājs, jo kāts man par īsu. Pa rslidām arī savs stāsts.
Man likās, ka kāja vairs neaug, bet pa pagājušo gadu izauga no 47. uz 48.
izmēru. Svarīgi, lai slidzābakā kāja neļurkātos. Man nav īpaši lielas izvēles,
jo šis izmērs ir nepopulārs. Savukārt cimdi man ir īpaši ērti. Ja kādreiz
pirkšu jaunus, pirkšu tieši tādus pašus. Roka man nav nekāda mazā. Šos cimdus
dabūju kā rezultatīvākais spēlētājs sacīkstēs Lietuvā pirms diviem gadiem.
Krāsai nav nozīmes, lai gan negribētu ļoti spilgtus, lai īpaši neizceltos. Man
nepatīk, ka man pievērš uzmanību.
– Skolā tevi uztver kā kaut ko īpašu?
– Pēc čempionāta bija
novērtējoša attieksme, mani aizkustinoši sagaidīja. Centos saglabāt mierīgu
prātu, klusībā, protams, priecājos. Manā klasē ir futbolisti, hokejisti.
– Kā veicas mācībās?
– Man paveicies ar
skolotājiem, kuri atbalsta un palīdz. Dzīvi apgrūtina fizika, ar to iet smagi.
Vieglākais un interesantākais ir matemātika, diezgan viegli padodas ķīmija, kas
šķiet baigi interesanta. Visi priekšmeti iet pie sirds.
– Ko tu gribētu turpmāk mācīties?
– Sen sapņoju kļūt
par sporta ārstu. Tā kā fizikā ir problēmas, nezinu, kā būs. Vēl jau laika
diezgan. Pagaidām man primārais hokejs. Nākotnē? Ja tiktu kādā Amerikas
augstskolas pirmajā komandā ar pilnu stipendiju, būtu priecīgs. Taču tad ir
jābūt ļoti labam spēlētājam. Pagaidām
cenšos domāt par reālām lietām.
– Būsi viens no junioru izlases kandidātiem?
– Cerams, tā būs.
Iznāktu divi čempionāti vienā gadā. Tas sagādā lielu baudu. Fizisko slodzi
kompensē savi skatītāji, viņi sūta vēstules, interesējas par tevi. Man patīk draugos.lv pasēdēt, bet ja varu kaut ko
citu padarīt, daruto, jo zinu, ka dators bojā redzi, bet tā hokejistam ir ļoti
svarīga. Junioru čempionāts elites grupā būs Kanādā. Īpaši zviedri, amerikāņi
un kanādieši jau šajā vecumā spēlē pieaugušo hokeju. Nezinu, kā būtu spēlēt pie
svešiem, skatītāju pārpildītām tribīnēm. Nekad kaut ko tādu neesmu izbaudījis. Droši
vien nebūtu pārāk patīkami. Bet tas uzdzītu dusmas, gribētos parādīt, ka mēs, latvieši,
neesam ar cepurēm nomētājami.
– Tu arī piederi pie hokejistiem, kuri pēc
uzvaras laukumā dzied valsts himnu?
– Protams.
– Kas tev ir vasara?
– Ja gribu būt labā
formā, pāris nedēļas atpūšos un atkal jāsāk trenēties. Pērn vasarā no 14. jūnijā
biju uz ledus Daugavas hallē. Man tur
ledus ļoti patīk. Varbūt esmu pieradis, bet te ir tieši tāds kā vajag. Esmu sev
pateicis, ka 1. jūlijs ir robeža, kad jāsāk plānot, kam morāli un fiziski
gatavoties jaunajai sezonai.
Raimonds Vilkoits
hokejists
Dzimis 1990. gada 10.
aprīlī Rīgā
Augums, svars 1,91
m, 94,5 kg
Hokejā kopš piecarpus
gadiem
Pirmais treneris Gints
Bisenieks
Spēlējis Junioros, EVHS, Aisbergs, Prizma, Sāga, Rīga
18
Mācās Rīgas 64. vidusskolas 11. klasē
Vaļasprieki atpūšas no hokeja, kino,
brauc uz laukiem Oškalnos
Ģimene māte Nellija, tēvs
Juris, māsa Ilona (25 g. v.), Medicīnas akadēmijas absolvente
Māra JURŠEVICA
Foto
Līderis. Raimonds Vilkoits grib sasniegt hokeja virsotnes
Foto: Juris
Bērziņš-Soms, Sports
