Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Patriots. Kopš XVII gadsimta

“Mani dārgie hokeja draugi, laiks skrien diezgan ātri. Šķita, ka vēl tikai vakar mazajā Latvijā organizējām pasaules čempionātu hokejā. Jūs mani atbalstījāt, un tas bija brīnišķīgs brīdis manā un Latvijas hokeja dzīvē,” uzņemts Starptautiskās Ledus hokeja federācijas (IIHF) Slavas zālē un saņēmis Pola Loika balvu par ieguldījumu sporta veida attīstībā, 20. maijā svinīgā pasākumā Kopenhāgenā savā runā teica mūsu hokeja visilggadīgākais prezidents Kirovs Lipmans.

“Tā nebija tikai Lipmana apbalvošana, tā bija goda parādīšana Latvijai,” uzsver staltais kungs. “Ne jau mūsu federācija mani izraudzījās, bet starptautiskā — IIHF, kas regulāri seko visu nacionālo organizāciju darbībai, vērtē to aktivitāti. Kongresi notiek divreiz gadā, mani tur pazīst visi.” Kirovs Lipmans Latvijas Hokeja federāciju vadījis divdesmit gadus, kuru laikā gūti visi nozīmīgākie sasniegumi. 1996. gadā Latvijas valstsvienība iekļuva pasaules čempionāta elites divīzijā, kurā cīnās joprojām, tā piedalījusies četrās olimpiskajās spēlēs. Šoreiz saruna ar sekmīgo uzņēmēju AS Grindex padomes priekšsēdētāju Kirovu Lipmanu ne tikai par sportu vien.

 

— Mēs neko daudz nezinām par jūsu gaitām pirms deviņdesmito gadu sākuma. Vien to, ka neesat bijis komunists…

— Nekad mūžā! Lai gan pēc rakstura esmu ļoti aktīvs. Biju pat cītīgs pionieris, bet ar laiku šajā virzienā manas aktivitātes beidzās. Manas mātes tantes vīrs bija ministrs Kārļa Ulmaņa valdībā, kuru krievi 1940. gadā nošāva, bet tanti — valodnieci, Universitātes pasniedzēju izsūtīja uz Sibīriju. Pēc Staļina nāves, kad sākās reabilitācija, viņa atgriezās, bet nebija vairs, kur dzīvot. Mana māte piedāvāja pajumti mūsu divistabu dzīvoklītī, tā nu tante man atklāja, kas patiesībā ir boļševiki, kas bija Staļins, kas Ļeņins un kas šī ir par melu sabiedrību, kurā mums jādzīvo. Tad arī nozvērējos, ka komunists nekad nebūšu. Vēlāk augstus amatus ieņēmu, tikai pateicoties savām smadzenēm, nevis partijas biedra kartei.

— Tēvs 1944. gada ziemā gājis bojā frontē, cīnoties Latviešu strēlnieku divīzijā. Sevišķi spoža jūsu bērnība laikam nebija…

— Pēc pamatizglītības iegūšanas, tolaik tai bija nepieciešamas septiņas klases, Liepājas 2. vidusskolā četrpadsmit gadu vecumā sāku strādāt par atslēdznieka mācekli Linoleja fabrikā. Dzīve bija grūta, bet māte mani ļoti labi audzināja. Vienīgi Liepājā vairs negribēja dzīvot, vācu okupācijas laikā visi radinieki kā ebreji nošauti… Samainīja dzīvokļus, un pārcēlāmies uz Rīgu. Sešpadsmit gadu vecumā sāku strādāt par atslēdznieku Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā.

— Jaunajiem hokejistiem ir vērts ieklausīties, kā rūdījies federācijas prezidents!

— Mammai bija laba draudzene ar plašu dzīvokli Ļeņingradā, kā tolaik sauca Sanktpēterburgu, kas aicināja mani pārcelties pie viņas, solot palīdzēt iegūt izglītību. Iestājos medicīnas iekārtu (kāda sakritība!) rūpniecības tehnikumā, sāku strādāt rūpnīcā Krasnaja Zarja, kas tāpat kā VEF ražoja telefona stacijas, un nopietni pievērsos sportam, spēlējot futbolu.

— Rūpniecība un sports… Virziens iezīmējas.

— Bija arī mēģinājums no tā nogriezties. Reiz, jau pēc tehnikuma beigšanas, Ļeņingradā, ejot pa Ļiteinaja ielu, pamanīju afišu, kas aicināja pieteikties cirka skolā. Tas mani ieinteresēja. Eksāmeni mani daudz neuztrauca, izņemot pašu pēdējo un svarīgāko, kurā žūrijas priekšā ar kustībām bija jāataino situācijas no teksta, ko lasīja kāds no komisijas. Lai arī teātri nekad nebiju spēlējis, tiku galā arī ar šo etīdi. Pēc pāris dienām izrādījās, ka lielo konkursu esmu izturējis un uzņemts klaunu grupā. Priecīgs zvanīju mammai uz Rīgu. “Ko tu teici?!” māte iesaucās. “Mūsu dzimtā nekad neviens nav bijis klauns un nebūs!” Nākamajā rītā viņa ar nakts vilcienu bija klāt Ļeņingradā, lai paziņotu, ka uz cirka skolu es varu tikt tikai pār viņas līķi.

— No kurienes jums tāda interese par cirku?

— Man patīk humors. Tikai mans humors ir tāds dziļāks, slēptais humors. Ne visi to uztver. Turklāt māte pirms kara studēja konservatorijā, viņai bija laba balss, mecosoprāns. Kara laikā, bēgot no frontes uz Krieviju, viņa saslima ar plaušu karsoni, kas sabojāja balss saites.

Tā nu es iestājos Ļeņingradas Dzelzceļa transporta institūta Ekonomikas fakultātes neklātienes nodaļā, jo pašam bija jāpelna nauda dzīvošanai. Turpināju strādāt Krasnaja Zarja mehāniskajā iecirknī. Starp citu, tehnikumu pabeidzu astoņpadsmit gadu vecumā, un mani iecēla par meistaru 90 rūdītiem vīriem. Biju pagalam nobijies, kā viņi mani uztvers. Bet, kad pārgāju uz studijām klātienes nodaļā, jo mācības tomēr bija galvenais, un no iecirkņa atvadījos, sapratu, ka biju ieguvis viņu cieņu.

Pēc tam atgriezos Rīgā pie mātes un sāku strādāt VEF. Biju liela iecirkņa priekšnieks, turpināju spēlēt futbolu, bet pēc traumas to vairs nespēju darīt pietiekami kvalitatīvā līmenī, un mani iecēla par VEF futbola komandas priekšnieku. Rūpnīcā par atslēdznieku strādāja kādreiz izcilais Daugavas uzbrucējs Georgijs Smirnovs, es viņu uzaicināju par komandas treneri, un VEF septiņdesmitajos gados vairākas reizes kļuva par Latvijas čempioniem.

— Pirmo miljonu nopelnījāt jau 1989. gadā, un tam bija zināma saistība ar sportu…

— Gorbačova laikos biju VEF skaitļošanas centra priekšnieka vietnieks. PSRS sakaru ministrijas ietvaros tas bija labākais visā valstī. Sākoties perestroikai, nodibinājām savu elektronisko iekārtu ražošanas kooperatīvu VEF Radio. Minskā notika Eiropas čempionāts vingrošanā, un mēs uzvarējām konkursā par elektronisko tablo iekārtu izgatavošanu. Sākot ar to gadu, tādas kļuva obligātas visās tik augsta līmeņa sacensībās. Līdz tam tiesneši varēja arī iztikt ar drukātu ciparu mehānisku pārlikšanu. Konkursā piedalījās piecu valstu firmas. Arī no Vācijas un Francijas… Mēs uzvarējām, jo mūsu projekts bija vislētākais. Mums vēl tad bija kauns daudz naudas prasīt.

— Kur ir tas dīķis, uz kura ledus uzkāpāt ar hokeja slidām?

— Puikas gados uz tā paša laukuma, kur vasarā spēlēja futbolu, ziemā uzlēja ledu. Bet, ja runa ir par iesaistīšanos federācijas darbā, tad tas notika deviņdesmito gadu sākumā. Reiz tagad visiem zināmā trenera Harija Vītoliņa tēvs, arī Harijs Vītoliņš — vidējais no trim hokejistiem Harijiem Vītoliņiem, kas tolaik bija federācijas ģenerālsekretārs, — atnāca pie manis lūgt naudu komandas aizvešanai uz sacensībām. Es to sagādāju. Pēc tam palīdzēju vēl vairākas reizes, līdz Harijs sāka žēloties: “Man neērti no tevis visu laiku prasīt naudu. Nāc pie mums uz federāciju par prezidentu!” Tā tas ilga kādu pusgadu, līdz viņš mani pierunāja arī, un 1994. gadā es pirmo reizi kļuvu par Latvijas Hokeja federācijas prezidentu.

Pēc diviem gadiem uz šo amatu pieteicās jaunais Uģis Magonis. Ar lielu prieku atdevu viņam savu krēslu, jo zināju, cik daudz naudas prasa no tā, kas tajā apsēžas. Nepagāja pat pāris mēneši, kad Uģis bija klāt un lūdzās: “Kirov, vai tu nevari palīdzēt? Nav naudas, par ko komandu aizvest uz Franciju!” — “Bet tu taču visiem teici, ka dabūsi 300 tūkstošus!” — “Jā, man apsolīja, bet neiedeva…” Pēc gada jau Magonis sāka lūgties, lai es nāku atpakaļ. Padomāju un piekritu. Ja es kaut ko uzņemos, tad izdaru to līdz galam. Tā mani māte audzināja. Man vienmēr atgādināja — šī ir tava zeme, un tev jādara tā, lai tavs vārds tajā tiktu ierakstīts. Starp citu, mani senči te dzīvo kopš XVII gadsimta, un es esmu Latvijas patriots. Man ir ļoti bagāti un ietekmīgi radi Amerikā, kas astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad nevienam vēl nebija skaidrs, ar ko šeit beigsies politiskās pārmaiņas, aicināja pie sevis, solot palīdzību attīstīt savu biznesu. Bet es nedevos laimi meklēt citur.

— Ne visi zina, ka sporta veida federācijas prezidenta amats ir sabiedrisks pienākums, izņemot, šķiet, tikai futbolu. Prezidents nevis sev naudu pelna, bet lielākoties savu naudu tērē!

— Neesmu nopelnījis nevienu santīmu, bet ieguldījis vairāk nekā divus miljonus. Biju šokā, uzzinot, ka jaunais ģenerālsekretārs federācijā saņem algu. Man būtu kauns.

— 2003. gadā, kad kļuvāt par Grindex padomes priekšsēdētāju, uzņēmuma apgrozījums bija 10 miljoni latu, 2017. gadā tas bija 132,4 miljoni eiro, peļņa virs 10 miljoniem. LHF jūsu prezidentūras laikā Latvijas hokeja izlase divas reizes pasaules čempionātos izcīnījusi septīto vietu, piedalījusies četrās olimpiskajās spēlēs, Sočos iegūstot astoto vietu. Kas vispirms nepieciešams, lai abās tik atšķirīgās jomās gūtu tādus panākumus?

— Smadzenes. Pirms Grindex es vēl pacēlu Liepājas Metalurgu, kam 1996. gadā bija pilnīgs bankrots. Esmu tomēr liepājnieks, ekonomists ar pieredzi ražošanas vadībā, gribējās pierādīt, ka es to varu. Aizgāju pie toreizējā premjerministra Šķēles aprunāties. Viņš teica: “Ko tu, Kirov! Tur jau skatījās vācieši, islandieši — bezcerīgs variants…” Tomēr nolēmu pamēģināt. Kad sāka izdoties un parādījās peļņa, izrādījās, ka maniem, tā saucamajiem partneriem, patīk bandītu metodes. Gribēju rīkoties likumīgi, maksāt nodokļus, teicu, ka viss būs atklāti, dabūsiet dividendes, visiem pietiks… Tam bija kategoriska pretestība, līdz pat draudiem mani nogalināt. Sapratu, ka viņi var būt mani partneri tikai tad, kad vajag palīdzību. Ar tādiem es nesadarbošos! Viss… Rūpnīcu viņi izzaguši pilnībā. Tur sava loma bija arī tam ministram, kas pirms tam bija premjers un kas lūdza, lai tauta viņam samet miljonu, citādi šis nestrādāšot. Nonsenss!

— Lai tādas lietas paceltu, ar viena cilvēka smadzenēm vien taču nepietiek!

— Ļoti labi jāsaprot ražošanas organizācija. Manas disertācijas tēma bija Automatizētā ražošanas vadības sistēma.

— Jums ir arī zinātnisks grāds?

— 1991. gadā Sanktpēterburgā kļuvu par zinātņu kandidātu. Tolaik vēl, lai kļūtu par zinātņu doktoru, tā bija pirmā stadija. Tagad tā vairs nav, un mans dēls rudenī jau aizstāvēs doktora disertāciju. Bet, atgriežoties pie tēmas, jebkurā rūpnīcā galvenais ir ražošanas organizācija. Attiecīgo specifiku var apgūt ātri. Metalurgā pēc divām nedēļām es jau zināju visas tēraudkausēšanas nianses.

Protams, ar labu organizācijas sistēmu vien nepietiek. Vajadzīgi talantīgi speciālisti, kas to īsteno. Tāpēc es dibinu fondus, kas palīdz iegūt nepieciešamās zināšanas. Grindex izglītoju mums nepieciešamos ķīmiķus un farmaceitus, Metalurga laikā sūtīju jauniešus studēt uz Maskavas Tērauda institūtu.

— Vai nauda dara cilvēku laimīgu?

— Man nauda nekad nav bijusi galvenā. Šī attieksme man ļoti palīdzējusi sasniegt tos mērķus, kurus esmu izvēlējies. Man ir svarīgi, lai cilvēki, kas strādā uzņēmumā, justos labi, lai viņiem nebūtu jādomā, vai pietiks naudas savu dienišķo vajadzību apmierināšanai un kur piepelnīt vēl kaut ko klāt. Grindex ir vienas no lielākajām algām Latvijā.

Bet, ja uzņēmējs domā tikai par naudu, tad tur bieži vien tūlīt klāt ir arī nodevība. Mainoties vadībai, Latvijas Hokeja federācijā bija tāpat. Neviens man pat paldies nepateica. Tādai mazai valstij 20 gadus noturēties pasaules A grupā! Ko tas nozīmē, to starptautiskajā federācijā saprot, Latvijā — ne.

Mēs simtprocentīgi būtu kvalificējušies arī piektajām olimpiskajām spēlēm Phjončhanā, ja ne trenera nodevība. Trīs dienas pirms kvalifikācijas turnīra sākuma Beresņevs atsakās no galvenā trenera amata. Jūs varat iedomāties, ko domāja puiši?! Kā tā — treneris atsakās mūs trenēt, tūlīt jāspēlē… Paldies Haraldam Vasiļjevam, kas piekrita palīdzēt.

— Un viss izšķīrās pēdējā spēlē ar vāciešiem, pēdējās minūtēs…

— Jā, trīs minūtes pirms beigām Daugaviņš par pilnīgi nevajadzīgu, tīšu pārkāpumu dabūja noraidījumu un vācieši iemeta izšķirošo golu. Brīnos, kur ir patriotisms!

— Jaunā lasītāju paaudze nezina, kāds pirms 24 gadiem, kad pirmo reizi vadījāt federāciju, Latvijā bija hokejs.

— Kāds hokejs! Bija pusotra halle — Sporta pils un vēl apjumts ledus laukums Talsos. Manā laikā tika uzbūvētas septiņpadsmit (atkārto ar izteiksmi — sep-tiņ-padsmit!) halles. Pirmo uzbūvēju Liepājā, mani partneri Metalurgā bija kājām un rokām pret, bet es speciāli uzbūvēju Liepājā. Uz atklāšanu uzaicināju gan Ventspils, gan Daugavpils, gan citu pilsētu mērus. Lai redz — Liepājā ir, bet mums nav, kā tad tā? Vai mēs arī nevaram? Tā lēnām pamazītēm ir uzceltas septiņpadsmit halles. Tāpēc hokejs attīstās, bērniem ir, kur nodarboties.

— Cik toreiz bija aktīvo spēlētāju?

— Toreiz mēs bijām C grupā. Jūs vispār zināt, cik tas ir zemu? Bija kādi 400 reģistrēti spēlētāji. Tagad ir vairāk par septiņiem tūkstošiem.

— Jūsu laikā izlasei bija astoņi dažādi galvenie treneri…

— Jā. Tas arī ļoti svarīgi — būt gudram, lai labu treneri dabūtu. Man pārmeta, ka es necenšos noturēt Tedu Nolanu. Jā, es nebiju apmierināts ar viņu. Viņš atbrauca uz mēnesi. Ko viņš tik īsā laikā var padarīt? Dzīve pierādīja, ka man taisnība. Šogad viņš bija Polijas valstsvienības treneris, un poļi no B grupas izkrita uz C grupu. Ne velti Tedu NHL nepaturēja. Viņš jau visu laiku gaidīja, kad Latvijas izlase parādīs tik labu sniegumu, lai viņu uzaicinātu uz NHL. Tas notika Sočos, kur mēs olimpiādē diezgan labi nospēlējām, un Nolans aizlaidās uz Ameriku tik ātri, ka pat no manis neatvadījās.

— Tagad Hārtlijs aiziet uz KHL…

— Būs tas pats. Ticiet man! Iecēlām šajā amatā Maskavas Dinamo galveno treneri Znaroku, bet viņa komanda aizspēlējās līdz KHL finālam, un uz izlasi viņš atbrauca piecas dienas pirms pasaules čempionāta. Ko viņš vairs varēja satrenēt?! Nav žēl galvenajam trenerim maksāt, bet viņam jālūko arī, kā jaunieši trenējas, kas notiek ar junioriem, kāda sistēma visā hokejā kopumā. Bet, ja trenē piecas dienas!… Toreiz knapi 13. vietu izcīnījām.

— Kurš no šiem astoņiem, jūsuprāt, bija labākais?

— Atšķirība nav liela, bet pirmajā vietā es liktu Vorobjovu. Neskatoties uz to, ka 2006. gadā daži hokejisti demonstratīvi atteicās spēlēt izlasē un aizmuguriski ļoti negodīgi rīkojās kāda mūsu slavenība, Vorobjovs spēja saliedēt komandu, kas izcīnīja desmito vietu. Domāju, ka viņa vietā neviens cits to nespētu.

— Jūsu laika labākie spēlētāji?

— Oļegs Znaroks uzbrukumā bija ļoti labs. Aizsardzībā Kārlis Skrastiņš, kuru deviņpadsmit gadu vecumā pamanīju un aizsūtīju pilnveidoties spēlē uz Somiju. No vārtsargiem — Sergejs Naumovs.

— Savulaik jūsu idejas hokejā tikušas pat apsmietas kā nerealizējamas, bet lielākoties tās īstenotas.

— (Smejas.) Manai idejai Rīgā 2006. gadā sarīkot pasaules čempionātu neticēja gandrīz neviens. Toreizējais premjers, kam lūdzu palīdzību, tā arī pateica: “Nečakarē cilvēkiem smadzenes. Gribi taisi, gribi netaisi, es tam neticu…” Tā vietā, lai visus ministrus saņemtu dūrē un pasaulei pierādītu, ka mēs, lai arī maza valsts, tomēr varam izdarīt lielas lietas, viņš, pat nemēģinājis, visam atmet ar roku!

— Tas ir mūsu nācijai raksturīgs zems pašnovērtējums?

— Drīzāk mazo valstu mentalitāte. Ja tev klājas labi, mani pārņem skaudība, jo es tevi pārāk tuvu pazīstu. Tas nav raksturīgi tikai latviešiem, bet arī citām tautām, kuras ir nelielas, un visi cits citu pazīst.

Grindex to neražo, bet kādas ir jūsu zāles pret meliem, nodevību?

— Mana sieva gan ir diplomēta neiroloģe, bet viņa ir arī laba psiholoģe. Kad tāds saskrūvējies pārrodos mājās, viņa vienmēr atrod tēmu, par ko parunāt, lai nervozitāti noņemtu. Man mājās ir arī pietiekama trenažieru dažādība — gan skrejceliņš, gan štanga, ir arī baseins. Tas palīdz uzturēt formu. No medicīniskiem preparātiem es cenšos izvairīties.

— Es atceros mežrozīšu sīrupu, ko ražoja Grindex priekštece — 1946. gadā dibinātā Vitamīnu rūpnīca. Tagad esat slaveni ar mildronātu, kapsikamu, ibuprofēnu, paracetamolu, bromheksīnu. Ražojat pat pretvēža zāles…

— Jā, ftorafurs ir ļoti labs preparāts. Kopumā ražojam aptuveni 80 dažādas bezrecepšu un recepšu zāles.

— Pērn Gridex Latvijā bijis lielākais eksportētājs.

— Eksportējam uz vairāk nekā 70 valstīm. Šogad apgrozījums būs tuvu 150 miljoniem eiro. Gribu sasniegt 500 miljonus. Šobrīd Grindex strādā mazliet vairāk par 1300 darbiniekiem, mums ir rūpnīca arī Slovākijā. Varat iedomāties, kas tā par ražošanu!

— Atbalstāt arī Operu, Rīgas Krievu teātri, izglītību, medicīnu… Kādai jābūt idejai, lai jūs tai pievērstu uzmanību?

— Es vērtēju cilvēku, kas ar šo ideju atnāk. Ja viņš ir godīgs, man nav žēl. Lai arī gadās blēži un žuļiki, labo cilvēku ir daudz vairāk. Un es esmu laimīgs, ka varu viņiem palīdzēt.

— Jaunā nodokļu politika diezin vai veicina vēlmi uzņēmumiem atbalstīt gan sportu, gan kultūru…

— Būs slikti. Šobrīd iznāk, ka Operai esmu palicis viens no lielākajiem sponsoriem. Lattelecom un Latvijas Gāze jau aizgājuši projām.

— Jāmaina acīmredzamā aplamība ar atlaidēm ziedotājiem. Esat taču LOK Izpildkomitejā. Ko jūs tur darāt?

— Mēs protestējām paši pirmie un jau no paša sākuma. Rakstījām vēstules un aicinājumus. LOK prezidents un ģenerālsekretārs staigāja gan uz Saeimu, gan uz valdību, bet neizdevās Finanšu ministrijas nodomu apturēt. Tagad jāgaida jaunā valdība oktobrī, varbūt tā būs prātīgāka. Valdībai jādomā, kā naudu nopelnīt, nevis — kā to cilvēkiem atņemt.

— Kas mums vairāk vajadzīgs — viens spēcīgs Rīgas Dinamo vai stiprs Latvijas čempionāts?

— Latvijas čempionāts. Starp citu, es biju iniciators veidot Dinamo, jo gribēju, lai šī kluba treneris būtu galvenais arī Latvijas izlasē. Tad viņš visu sezonu redzētu lielāko daļu tās spēlētāju. Bet iznāca pavisam citādi.

— Būs Grindex komanda Latvijas hokeja čempionātā?

— Uzreiz nevaru atbildēt. Bet, kad nomierināšos, protams, ka palīdzēšu hokejam un sportam kopumā.

 

Kirovs LIPMANS

AS Grindex padomes priekšsēdētājs, LOK Izpildkomitejas loceklis

Dzimis: 1940. g. 5. novembrī Liepājā

Izglītība: Liepājas 2. vidusskola (7 klases), Ļeņingradas Medicīnas iekārtu rūpniecības tehnikums, Ļeņingradas Dzelzceļa transporta institūts (inženieris ekonomists), ekonomikas zinātņu kandidāta grāds, studējis LU Ekonomikas fakultātē

Darba gaitas: atslēdznieka māceklis Liepājas Linoleja fabrikā, atslēdznieks Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā, atslēdznieks, vēlāk meistars rūpnīcā Krasnaja Zarja (Ļeņigradā), VEF iecirkņa priekšnieks, skaitļošanas centra priekšnieka vietnieks, SIA VEF Radio un LipLat īpašnieks, AS Liepājas Metalurgs prezidents, kopš 2003. gada AS Grindex padomes priekšsēdētājs

Sportā: kopš 10gadu vecuma, trenējies sporta vingrošanā, paukošanā un futbolā

Sabiedriskie pienākumi: Latvijas Hokeja federācijas prezidents (1994.—1995. un 1998.— 2016. g.), LOK Izpildkomitejas loceklis, Grindex Zinātnes un izglītības atbalsta fonda priekšsēdētājs

Apbalvojumi: apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

Ģimenes stāvoklis: 42 gadus precējies, ir dēls un mazdēls

Vaļasprieki:   sports