Pirms brauc, padomā…

Latvijā hokejs puiku vidū ir uz iedvesmas
viļņa. Daudzi mēģina iejusties šajā dinamiskajā spēlē, tikpat daudzi uz to
spiesti noskatīties no malas vērā ņemamu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ.
Šoreiz runa par tiem, kuru lielākais sapnis nonākt viņpus okeānam hokeja
dzimtenē.
Šonedēļ, kad Rīgā
notiek pasaules U-18 čempionāts 1. divīzijā, mūsu galvaspilsētā ieradīsies
vismaz pāris skautu, lai pavērotu, vai arī te nav atrodams kāds lietaskoks
Ziemeļamerikas hokejam.Viena lieta, kā
iespējamā dzīvesvietas un komandas maiņa izskatās no šī krasta. Pavisam cita,
ja raugās no Kanādas puses. Šo viedokli mums piedāvā Kanādā dzīvojošais Viesturs Zariņš, kurš hokeja dzīvei
līdzi seko jau gadu desmitiem. Viņš arī tas cilvēks, kurš cenšas pēc iespējas
biežāk tikties ar Latvijas spēlētājiem, kas sevi apliecina dažādu līgu
komandās. Viesturs saka: „Latvijas
jaunie hokejisti uz Kanādu dodas jau gadus divpadsmit. Taču lēmums – doties
pāri okeānam – ir rūpīgi pārdomājams."Šie viedokļi, atziņas
un padomi kādam, iespējams, būs pamācoši, cits tos izlasīs, ziņkārības dzīts,
vēl cits vien pavīpsnās. Tomēr tiem jauniešiem, kuri tuvākajā vai tālākajā
laikā domā kravāt ceļasomas tālajam ceļam, noteikti ir vērts iepazīties ar
turpmāk rakstīto.
Labs aģents Ikvienam spēlētājam
tas ir ļoti būtiski. Labs aģents jaunajam censonim atradīs komandu un palīdzēs
viņu labāk sagatavot varbūt neierastajiem apstākļiem, kā arī kārtos daudz
praktisko jautājumu. Aģenti lielākoties saņem komisijas naudu vien tad, kad
hokejists paraksta profesionālu līgumu. Viņi ir izvēlīgi. Protams, visi vecāki
uzskata, ka viņu Jānītis vai Pēterītis ir labākais. Taču, ja aģents tā
nevērtēs, viņš ar šo spēlētāju nesadarbosies.

Zvaigžņu slimībai – nē!

Būt labam spēlētājam
Latvijā, kur reģistrēti nepilni pieci tūkstoši hokejistu, ir viena lieta. Taču
izcelties Kanādā, kur ir vairāk nekā pusmiljons spēlētāju, pavisam kas cits.
Eiropiešiem, atbraucot uz Ziemeļameriku, nereti samanāma zvaigžņu slimība. Tas,
ka te ir labi un pat labāki spēlētāji, viņiem ir pārsteigums. Slimo arī vietējie, kuri savās jauniešu
komandās ir labākie, bet aizbraucot uz CHL (Canadian
Hockey League) treniņnometnēm, samesti vienā katlā ar pārējiem labākajiem,
ne ar ko neatšķiras.

Nepieciešams vismaz gads

CHL menedžeri uzskata,
ka eiropietim paiet gads, lai iejustos Ziemeļamerikā un pierastu pie tās
spēles. Turklāt jāņem vērā, ka katrai komandai var būt tikai divi eiropieši.
Līdz ar to vēl virkne stāv un gaida aiz vārtiem savu iespēju. Eiropiešiem ir
ātri jādemonstrē, ka viņiem ir potenciāls, turklāt jābūt rezultatīviem.
Vislabāk uz Kanādu vai ASV junioriem ir pārnākt 18 gadu vecumā. Lai atliek
viena sezona pierašanai un vēl viena – tikt ievērotam. CHL komandās maksimums
var būt trīs 20 gadu vecu juniori. Ja spēlētājam 19 gadu ir 1. janvārī, tas
nozīmē, ka viņš varēs junioros cīnīties līdz 21 gadam. Tas palīdzētu
eiropietiem izsisties profesionāļos, ja viņš līdz tam nav ticis draftēts.

Pēc Kanādas un ASV
Hokeja federāciju noteikumiem, šo valstu komandās var spēlēt tikai junioru vecuma
sportisti. Katra junioru komanda var draftēt tikai divus no Vecā kontinenta.
Kanādā eiropieši drīkst spēlēt tikai augstākajās junioru (Major Junior) un CHL
līgās, kurās ir WHL (Western Hockey
League), OHL (Ontario Hockey League)
un QMJHL (Quebec Major Junior Hockey
League). Šajā valstī eiropiešus nedrīkst nosūtīt aklimatizēties un junioru
zemāko līgu komandām. Ja spēlētājs netiek sastāvā, viņu sūta uz mājām. Toties
ASV Eiropas juniori var spēlēt visos līmeņos.

Par ierobežojumiem

Ja spēlētājam ir Kanādas
vai ASV studentu vīza ar atļauju apmeklēt vidusskolu, koledžu vai universitāti,
jaunietis var cīnīties jebkurā komandā, un uz viņu ierobežojumi neattiecas.
Tāpat kā gadījumā, ja hokejists ar ģimeni pārceļas uz Kanādu vai ASV ar
oficiālu imigranta statusu.

Taču ir arī
ierobežojumi. Kādēļ? Tiek uzskatīts, ka spēlētāji pusaudžu gados ir par
jauniem, lai būtu tālu prom no mājām un dzīvotu svešā vidē. Turklāt federācijas
vēlas paturēt maksimāli daudz vietu saviem spēlētājiem, lai viņi progresētu.

Jāņem vērā, ka ASV
NCAA (National Collegiate Athletic
Association) augstskolas uzskata: Kanādās augstākās junioru līgas ir
profesionālas, jo spēlētājiem izmaksā kabatas naudu. Tie, kuri aizvadījuši pat
vienu spēli CHL, nevar pretendēt uz vietu NCAA koledžu komandās un saņemt
stipendiju. Tādēļ ne viens vien dauzsološs Kanādā spēlējošs hokejists, kuram
veicas arī mācībās, noraida iespēju startēt CHL, cerot nākotnē saņemt studiju
stipendiju ASV koledžā vai universitātē. Šis noteikums neattiecas uz ASV ACHA (American Collegiate Hockey Association)
skolām, kuras nepiešķir stipendijas, turklāt to meistarība ir zemāka par NCAA.
Lai gan NCAA hokejistiem ir vairāk laika nobriest, mīnuss ir tas, ka viņi tikai
22 vai 23 gadu vecumā, beidzot augstskolu (kā Jēkabs Rēdlihs, Kārlis Zirnis),
var mēģināt ielauzties profesionāļu rindās. Toties Kanādas augstāko junioru
līgu spēlētāji to jau sākuši darīt divus trīs gadus agrāk un ir viņiem priekšā.

Tevi jāievēro

Lielākoties dažādos
starptautiskos turnīros un čempionātos skauti, treneri un klubu menedžeri vēro
jaunos talantus. Latvijas spēlētājiem, kuri cer tikt uz Ziemeļameriku, ļoti
būtiski iekļūt viņu redzeslokā. Datus par ievērotajiem hokejistiem apkopo, un
tie pieejami, piemēram, European Scouting Bureau izdevumos. Tos pēta
Ziemeļamerikas klubi, kuri bieži paļaujas uz jauno talantu statistiku un
ekspertu ieteikumiem.

Psihologiski gatavs

Ja beidzot rodas
iespēja doties uz Ziemeļameriku, jābūt drošam, ka esi fiziski un psiholoģiski
gatavs ievērojamajām pārmaiņām. Lai gan ir Skype
un draugiem.lv, doties pāri okeānam
nozīmē uz sezonu atvadīties no ģimenes, draugiem un draudzenēm, ja nu vienīgi
vēl ir izredzes tikt uzaicinātam uz kādu no valsts izlasēm. Tad iespēja savus
mīļos satikt vēl kādu reizi.

Kanādā un ASV cilvēki
ir atvērtāki, un komandas dalībnieki, treneri, menedžeri cenšas palīdzēt
jaunpienācējiem justies kā mājās. Tomēr jāpierod pie citas vides, ēdieniem,
dzīves ritma un valodas. Vairums Latvijas jauniešu mācās angļu valodu. Jo labāk
to apguvuši, jo viņiem vieglāk. Potenciālajiem QMJHL spēlētājiem gan jāņem
vērā, ka līgā ir divas divīzijas. Viena ir franču valodā runājošā Kvebekas
provincē, bet otra Kanādas angļu valodā runājošās, galvenokārt Atlantijas
piejūras provincēs. Kvebekas provinces pilsētās pārsteidzoši maz iedzīvotāju
runā angliski. Komandu treniņi notiek franču valodā, vien atsevišķas piezīmes
vai rīkojumi izskan angliski, ja nu kāds komandā tomēr nesaprot.

CHL komandas Eiropas
spēlētāju vecākiem izmaksā brīvbiļetes reizi gadā apciemot savas atvases. Dažas
komandas pat nokārto viņiem apmešanās jautājumus. Piemēram, Toronto un Otavā ir
ārzemju latviešu kolonijas, kur paveras iespējas tikties un sadraudzēties ar
vietējiem latviešiem. Toties vairums CHL komandu ir Kanādas mazpilsētās, kur
mūsu tautiešu  ir maz.

Eiropas juniori
Kanādā un ASV dzīvo viesu ģimenēs. Komandas tām maksā par spēlētāju uzturu,
toties ģimenes par hokejistiem rūpējas kā par savējiem. Ir noteikumi, kas
jāievēro. Piemēram, komandanta stunda
ir ap pusvienpadsmitiem vakarā, kad spēlētājam jābūt mājās.

Hokejs te, hokejs tur

Eiropā vairāk cieņā
kombinacionālā spēle, nereti ir pārāk daudz piespēļu, līdz zūdusi iespēja gūt
vārtus. Ziemeļamerikā ir vairāk improvizācijas, nepārtraukts spiediens uz
konkurentu vārtiem, spēles temps ātrāks. Laukums te ir par pieciem metriem
šaurāks (ir arī mazākas halles), un hokejistiem neatliek laika daudz gudrot, kā
rīkoties. Jāreaģē acumirklī. Te ir daudz metienu uz vārtiem, daudz fiziskas spēles
pie apmalēm.

Kaspars Daugaviņš
domāja, ka pirms atbraukšanas uz Kanādu viņš 
smagi strādājis un ir labi fiziski sagatavots. Ne vienā vien intervijā
latviešu hokejists atzinis, ka vienīgi Kanādā sapratis, ka tur spēlētāji strādā
daudz smagāk nekā Latvijā un pat visu vasaras brīvo laiku pavada, intensīvi
trenējoties. Daudzi jau ir laba fiziska kondicijā treniņunometnes pirmajā
dienā. Fiziskajai sagatavotībai un pareizam uzturam ir liela nozīme. Pārbaudot
potenciālos juniorus 2007. gada draftam, Kolumbusas komandas fiziskās
sagatavotības treneris Barijs Brenans teica: „Mēs melējam spēlētājus, kuri sev izvirzīs maksimālas prasības."

Labākie Kanādas
hokejisti izceļas ar degsmi, emocijām un vēlmi par katru cenu uzvarēt. Šīs
valsts izlase daudzkārt guvusi panākumus, tieši pateicoties emocionālai spēlei.
Kanādieši treneri uzskata, ka lielākajai daļai eiropiešu tieši pietrūkst šo
emociju.

Tūkstošu konkurence

Pirms gadiem pieciem
kanādietis Džims Parsels veica pētījumu, cik daudziem ir izredzes spēlēt
profesionāļu hokeju. Tikai sešiem (!) no 1975. gadā dzimušajiem 30 000
puišiem bija sekmīga karjera NHL. Tiklīdz tu paklūpi, cits tūlīt kāps pāri. Tas
gan nenozīmē, ka spēlētājs, piemēram, Eiropā nevar pelnīt labu iztiku.

Pēc hokeja

Augstvērtīga karjera
NHL, pieliek pāris gadu zemākās līgās, parasti ir gadus desmit. Laiks skrien
ātri, un ne jau tūkstoši spēlētāju sapelna sev finanses visam mūžam. Ja ne?
Kanādā un ASV spēlētāju izglītībai tiek pievērsta liela uzmanība. Noteikts, ka
visiem junioru spēlētājiem jāturpina iet vidusskolā, kamēr tā pabeigta.
Eiropiešiem ir iespēja iet vietējās Kanādas vidusskolās vai Latvijā to pabeigt
neklātienē. Pēc tam viss atkarīgs no paša hokejista. Vairums junioru komandu ir
pretimnākošas un palīdz Eiropas spēlētājiem ņemt kursus kādā no koledžām vai
universitātēm, apvienojot to ar spēlēšanu. Ar izglītības iegūšanu labāk beicas
NCAA spēlētājiem, kuri izmanto hokeja spējas, lai iegūtu izglītību. Galvenais
par to nesākt domāt, kad ir jau par vēlu.

Mūsējo gandrīz 20

Kanādas augstākajās
junioru līgās spēlējuši Latvijas 17 hokejisti. Ja pieskaita Raiti Ivanānu, kurš
startēja līmeni zemāk, sanāk visi 18. No viņu vidus NHL nokļuvis tikai Herberts
Vasiļjevs, Jānis Sprukts un Raitis. Visātrāk tas izdevies Herbertam, kurš divus
gadus pēc junioru gaitās jau aizvadīja pirmo NHL spēli. Izņemot Ivanānu, no
zemākām junioru līgām vai koledžām pašlaik neviens no mūsējiem nav ticis NHL
tuvumā. Latvijas NHL zvaigznes Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš un Kārlis Skrastiņš,
vēl citi mūsējie, uz NHL tika pa taisno no Eiropas, galvenokārt sākot ar AHL
vai bijušo IHL.

Citiem junioriem, pat
tiem, kuri bijuši draftēti NHL, piemēram, Krišjānim Rēdliham, Laurim Dārziņam,
Jurim Štālam, nav izdevies, un viņi pārgāja uz dažādām Eiropas līgām. Redzēsim,
kā veiksies pašlaik daudzsološākajiem Mārtiņam Karsumam, Oskaram Bārtulim,
Kasparam Daugaviņam, Arturam Kuldam un Andrim Džeriņam.