Pirms ieslēpošanās
Pēc pērnās sezonas pēdējās Pasaules kausa izcīņas dienas Holmenkollenā, kur 15 km distancē ar kopējo startu Andrejs Rastorgujevs pirms pēdējās šautuves bija ieguvis gandrīz 20 sekunžu pārsvaru, bet, nopelnot trīs soda apļus, atkal savu pirmo lielo uzvaru izlaida no rokām, viņš vēl gandrīz trīs nedēļas turpat Norvēģijā palika uz slēpēm. „Atslēpojos,” īsi paskaidro mūsu biatlona līderis. „Pēc tam pakārtoju mācību lietas Sporta pedagoģijas akadēmijas maģistrantūrā un ar sievu devos ceļojumā uz siltajām zemēm. Viņa teica, ka pa garo ziemu esot nosalusi…”
Kopš jūnija vidus Andrejs Rastorgujevs divatā ar savu treneri Intaru Berkuli sāka gatavoties pēcolimpiskajai sezonai.
— Ņemot vērā pagājušo ziemu, ko centāties labot?
— Daudz ko. Taktiku, pašu sagatavošanās procesu… Šogad mums galvenās sacensības būs pasaules čempionāts. Tas notiek Somijā, Kontiolahti, tepat zemienē. Trase tur diezgan pasmaga, tai vajadzīgs spēks un ātrums. Gari kāpumi, stāvi nobraucieni.
— Tātad šogad braucat mazāk uz kalniem?
— Nevis mazāk, bet gan tajos darbojāmies citos laikos un citādāk.
— Uz slēpēm vēl neesi bijis?
— Nē, slēpot sāksim oktobra vidū pa Ramzavas ledāju. Novembra sākumā dosimies uz pirmo sniegu Norvēģijā, kur arī paliksim līdz pat Pasaules kausa izcīņas pirmajam posmam, kad 3. decembrī Esterzundā būs starts 20 km distancē.
— Bija runa, ka pērnziem šautenei mainīsi stobru, tomēr pirms olimpiskajām spēlēm neriskēji. Tagad tas izdarīts?
— Jā, laidne tā pati, bet ar jaunu Anschutz stobru. Viss kārtībā, jābrauc vienīgi patronas atšaut…
— …Tas nozīmē atrast šim stobram piemērotāko sēriju?
— Jā. Lapua palaiž tirgū vairāku sēriju patronas un katru gadu tās maina. Tas ir bizness.
— Ar ko patronu sērijas atšķiras?
— Slēpes arī visas ražo it kā vienādas, bet tās tādas nav. Patronu nianses ir sīkas, precīzi uzskaitīt nevaru. Iespējams, atšķiras lodes svars, pulvera daudzums, kāds čaulītes izmērs… Protams, šīs atšķirības ir niecīgas, bet tik precīzā lietā kā šaušana tam ir nozīme.
— Tātad meklē ar konkrēto stobru saderīgākās patronas?
— Ne tikai ar stobru. Ar visu sistēmu. Svarīgi arī, kā patrona slīd pa aptveri, kā aizslēgs to pārlādē… Katra stobra lējums un vītne arī ir mazliet atšķirīgi. Svarīgi, kā stobrs strādā aukstumā, siltumā, lietū.
— Kāpēc vasaras biatlonā tev šogad šis ir tikai pirmais starts, kurš droši vien arī paliks pēdējais?
— Pērn arī es neko daudz vairāk nestartēju. Varbūt divās trijās sacensībās.
— Tātad rollerbiatlonu diezcik augstu nevērtē?
— Kontrolei tas ir svarīgs. Šādas sacensības faktiski ir tikai kontroltreniņš. Pārbaudi sevi, izmēģini kādas taktiskas nianses, salīdzini sevi ar citiem. Līdz šim jau faktiski es biju trenējies vienatnē. Tagad brauksim mājās analizēsim kļūdas.
— Kas tevi pirms sezonas vairāk uztrauc? Šaušana, ātrums distancē?
— Ja godīgi, — finanšu trūkums. Šaušana un ātrums ir manā ziņā, bet finanšu daudzumu es nevaru ietekmēt. Mēs, piemēram, vēl nezinām, kā spēsim nodrošināt savu servisa komandu. Vai pietiks naudas smēriem, pulveriem, testa slēpēm. Sezonas sākumā apņēmāmies celt latiņu augstāk un to arī darām — ejam uz rezultātu. Ja nepietiks līdzekļu, vilksim no savas kabatas. Iepriekšējos gados jau arī tā nācās darīt. Ko citu?! Kaut ko jau visu laiku meklējam. Mazliet atrodam, neatrodam. Arī atbalstītājus ietekmē notikumi Ukrainā, viņi vairs nav tik droši par savu peļņu. Sākumā viss izskatījās cerīgi, bet tagad, lai pilnvērtīgi visu izdarītu, pietrūkst ļoti daudz.
— Pērnās sezonas servisa komanda ar tevi vairs nestrādās?
— Tā komanda pajuka. Smērētāji aizgāja citur strādāt. Mēs viņus noturēt nevarējām, nepietika naudas. Pagaidām mums ir cits cilvēks. It kā pārbaudīts, pieredzējis profesionālis, bet nu redzēsim…
— Sezonā vairāk koncentrēsies uz kādu vienu disciplīnu?
— Nē, uz visām četrām.
— Pērn tev veiksmīgākā bija iedzīšana!
— Jā, it kā labākais rezultāts, bet kaut kas jau sanāca arī sprintā un masu startā. Tāpat divdesmitniekā varu izšaut… Jāstrādā, galvenais psiholoģiski jāstrādā pašam ar sevi.
— Esi vērsies arī pie kāda speciālista?
— Jā, Olimpiskajā vienībā ar mani strādājusi sporta psiholoģe Dace Eikena.
— Tev tas biatlonam raksturīgais pēdējā šāviena sindroms…
— Nē, nekāda sindroma man nav. Vienkārši sakrīt daudzi apstākļi. Televizorā jau redz tikai, ka slēpo pa priekšu, bet nezina, ka uz Pasaules kausu tu esi atbraucis gandrīz viens pats. Tāpēc reizēm tā sanāk.
STABILITĀTE UN RĪTDIEN NEZINĀMAIS
„Strādājam ļoti piesardzīgi, varbūt pat mazāk nekā pērn,” atklāj Andreja Rastorgujeva treneris Intars Berkulis. „Pagājušā sezona bija ļoti smaga. Nevienas sacensības netika izlaistas. Visas stafetes, visas iedzīšanas, visi masu starti, vēl psiholoģiski smagās olimpiskās spēles… Tāpēc šovasar sagatavošanās posmā nedaudz piebremzējām. Daudz ar šaušanu strādājām. Nereti treniņos pat stundu ilgāk nekā parasti. Slēpošanas tehniku centāmies uzlabot. Grūti jau vienam visu izdarīt. Tu esi vai nu šautuvē, vai trasē.
Katrā ziņā Andrejs šaut prot. Pērnsezon galvenokārt viss izšķīrās tieši pēdējā šautuvē. Fiziskā forma laba, šaut māk, bet netrāpa… Tātad psiholoģija. Strādājam šajā virzienā. Grūti atrast īsto cilvēku, kas tieši Andrejā spētu ielīst. Arī laika nepietiek. No 20. jūlija galvenokārt strādājam treniņnometnēs.”
Gaidāmās sezonas galveno uzdevumu treneris nosauc vienā vārdā: „Stabilitāte.” Lielākās bažas viņā raisa, vai nolūkotais baltkrievu slēpju smērētājs būs tikpat labs meistars, cik pērn abi franču speciālisti: „Tā ir nezināmā rītdiena.”
Ap kādu vietu rezultātu tablo šai stabilitātei jāgrozās, to treneris atsakās precizēt, vien atgādina, ka audzēknis vienmēr tiecies pēc visaugstākajiem mērķiem. „Jāsagaida pirmais Pasaules kausa posms, tad varēsim runāt konkrētāk. Ir doma pirms tam novembra vidū iesildīties Norvēģijas čempionātā un iespējams arī pirmajā IBU kausa izcīņas kārtā.”
