Prūša laiki
Viņa vadībā Latvijas bobslejisti izcīnījuši Pasaules kausus, vairākkārt un dažādos sastāvos kļuvuši par Eiropas, kā arī pasaules čempioniem, Soču olimpiskajās spēlēs izcīnījuši sudrabu, kas pēc Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmuma jānomaina pret zeltu un jāpapildina ar bronzu. Phjončhanas spēlēs vistitulētākais mūsu pilots Oskars Melbārdis divniekos sasniedza otro labāko rezultātu, bet palika trešajā vietā, jo pēc četriem braucieniem ar vienādu, par piecām sekundes simtdaļām labāku, rezultātu finišēja divas ekipāžas, kuras pilotēja Frančesko Frīdrihs (Vācija) un Džastins Kripss (Kanāda). Pērn Sandis Prūsis ceturto reizi tika atzīts par gada labāko treneri Latvijā.
Šīs ziemas Pasaules kausa izcīņa divnieku ekipāžām pirmo reizi sākās Siguldā, kur, sezonu izlaižot mūsu līderim Melbārdim, Oskars Ķibermanis abos posmos piekāpās vienīgi Frančesko Frīdriham. Tradīciju zaudēt tikai olimpiskajiem čempioniem, turklāt abās bobsleja disciplīnās, līdzšinējais Latvijas izlases otrais numurs turpināja sarežģītākajā Vācijas trasē Altenbergā, bet janvāra vidū Eiropas čempionātā Kēnigszē četriniekos Oskars Ķibermanis Frīdrihu beidzot pārspēja, tiesa gan, zaudējot Johannesa Lohnera kvartetam un kopā ar Matīsu Mikni, Arvi Vilkasti un Jāni Strengu kļūstot par Eiropas vicečempionu. Īglsasposmā Ķibermanis vēlreiz kāpa uz pjedestāla abās disciplīnās, bet jaunā pilota Ralfa Bērziņačetrinieks pirmo reizi finišēja astotais. Tā Sandim Prūsim sācies 37. gads bobslejā, kas vēlreiz apliecina — viņš nav tikai viena audzēkņa vai vienas ekipāžas treneris.
— Pēc Ugāles vidusskolas absolvēšanas, lai izvairītos no iesaukšanas padomju armijā, tu iestājies Rīgas 3. tehniskajā skolā, kuru beidzi kā IV kategorijas rūpniecisko iekārtu remontatslēdznieks. Šī profesija tavā bobsleja karjerā droši vien bijusi itin noderīga.
— Jā. Lai arī tā paša bobsleja dēļ nodarbību apmeklējums brīžiem kļuva pavisam rets, pa blatu neko nedabūju. Visas ieskaites nokārtoju pats, kad atgriezos no treniņnometnēm vai sacensībām. Vīlēt mācēju, ar dzelzs zāģi zāģēt mācēju, meistars redzēja, ka man patīk pa tehniku urķēties. Diezgan daudz pa kamanām rakājos, strādājot ar Itālijas izlasi. Tas nebija mans pienākums, bet man patika censties kaut ko uzlabot. Viņiem arī patika.
Kad jau bobslejā biju pavadījis gadus desmit piecpadsmit, reiz ar Ivaru Čākuru prātojām par savu nākotni. “Es redzu, ka ar laiku tu te bobslejā būsi galvenais,” teica Čākurs. “Ivar, beidz! Mani tas vispār neinteresē,” attraucu, jo biju sportists. Šķita, ka ar piedalīšanos sacensībās man bobslejs arī beigsies. Ko pēc tam darīšu, vēl nezināju.
Par labu trenera profesijai palīdzēja nosvērties tas, ka manas sportista karjeras beigu daļā mūsu federācija bija pašvaka, Zinča* arī pagāja malā, un pēdējos četrus piecus gadus daudzus darbus man nācās veikt pašam — gan sev stūmēju komandu vākt, gan sagatavošanas treniņnometnes vasarās organizēt un vadīt. Protams, man paveicās, Ventspils toreiz labi gāja uz augšu, nodibinājās pirmais olimpiskais centrs, varēja atrast sponsorus, man bija taisnāks ceļš.
Daudz kas būtu nogājis pa burbuli, ja neiesaistītos arī Jānis Skrastiņš, kas tolaik oficiāli strādāja ar ASV izlasi. Mums Ventspilī jau 1997. gadā bija nodibināts bobsleja klubs Kurzeme, un mēs VEF darbnīcās uzbūvējām vismaz divus divniekus un vienu četrinieku, arī to, ar kuru vinnējām Eiropas čempionātā. Arvīds Miezis ņēmās ar virsbūvēm, bet konstrukcijas konceptu izstrādāja Skrastiņš, es vairāk nodarbojos ar kamanu pielāgošanu sportistiem. Tas vienu posmu Latvijas bobslejā pavilka uz priekšu, kamanu būvniecība Latvijā nepārtrūka. Tikai pēc tam radās tagad slavenais BTC.
— Tad kurā brīdī tu kļuvi par treneri?
— Gatavojoties Soltleiksitijas spēlēm, mani izlasē ielika par spēlējošo treneri, kas man absolūti nepatika. Bet es arī sapratu situāciju — nebija neviena, kas to darītu. Papildu algu man par to nemaksāja, bija tikai papildu pienākumi un atbildība. Stulba situācija. Nezinu, kā ir sporta spēlēs, bet individuālajos sporta veidos spēlējošais treneris nav tas labākais variants.
— Vai tad bobslejs ir individuāls sporta veids?
— Tas ir mūžīgais jautājums. Zināmā mērā tas ir individuāls sports, bet tajā ir arī ļoti liels komandas darbs. Bez tā vispār nekas nav iespējams. Melbārža ekipāžu mūžīgi apbalvo kā labāko komandu individuālajos sporta veidos. Kas to tā izdomājis, nezinu, bet diezgan precīzi.
— Kad sāki saņemt algu kā treneris?
— Pēc manas sportista karjeras beigām, kad sāku strādāt Itālijā — 2003. gadā.
— Spēlējošā trenera darbs tev nepatika, bet par treneri strādāt piekriti…
— Uzreiz nemaz tā nepiekritu. 2003. gada sezona bija labi beigusies — Eiropas čempī vinnējām, Pasaules kausa izcīņā palikām otrie. Tajā vasarā nemaz nebija doma beigt sportot. Bet jau pavasarī sāka zvanīt itāļi.
— Kas zvanīja? Feriāni**?
— Nē, nē. Viņš tajā laikā vadīja Turīnas olimpiskās trases būvniecību Čezānā. Zvanīja Itālijas izlases menedžeris. Latvijas federācijā arī veidojās jauna kārtība, kas solīja jaunus konfliktus. Tas man galīgi nepatika, un pēc trešā zvana es piekritu itāļiem. Pēc tam gan nošausminājos: ko es, bļin, izdarīju!? Bet lēmums bija pieņemts un nācās vien mesties iekšā jaunā izaicinājumā.
— Kāpēc itāļi izvēlējās tevi? Kā treneris tu biji strādājis, tikai trenējot sevi un savu komandu?
— Iniciatīva nāca no mana Nagano spēļu konkurenta — Antonio Tartalja, kas kopā ar Hūberu kļuva par olimpisko čempionu un pēc tam vadīja Itālijas izlasi. Mums diezgan labi sapasēja, gan sportojot, gan strādājot par treneriem.
— Tavs darbs Itālijas izlasē beidzās ar dāmu bronzas medaļām Turīnā. Tas bobslejā arī ir Itālijas pēdējais guvums olimpiskajās spēlēs…
— Gerda bija ļoti apņēmīga dāma, Lillehammeres olimpiskā čempione kamaniņu sportā. Kā krievs saka, hvatka viņai bija, brauca labi, raksturs — stingrs, pedantisks. Vienīgi startā, kā jau augumā sīciņa dāma, bija pavāja. Pēc pirmās dienas Turīnā divas vietas bija aizņemtas, drošā vadībā vāciete Kiriasis un amerikāniete Roboka, bet uz trešo pretendē Sūzija Erdmane no Vācijas, mūsu Gerda Veisenšteinere, vēl tur kāda. Faktiski trešā vieta ir brīva. Nu tad jāņem! Erdmane jau staigāja tāda uzvilkusies, jo braukusi par zeltu cīnīties, bet beigās pat uz pjedestāla netika. Par Gerdas bronzu tiešām bija liels prieks. Olimpiskajā sezonā daudz ar viņu strādāju gan Pasaules kausa izcīņas trasēs, gan ar viņas kamanām garāžā. Savukārt džeku izlasē bija paaudžu maiņa. Būtībā es izvilku Bertaco***, kuru paši itāļi trīs reizes bija izbrāķējuši, bet es teicu: “Uz šito mēs strādāsim!”
— Tā arī jums —itāļiem — savā mājas trasē Čezānā bija vienīgā medaļa!
— Mēs tur absolūti nejutāmies kā mājinieki. Kad Čezānā uztaisīja starta estakādi? Gadu pēc olimpiādes! Trasē mēs kā sportisti nevienu neinteresējām. Tur galvenais bija līdz spēlēm paspēt pabeigt būvdarbus. Varbūt 10 braucienus savā mājas trasē nobraucām vairāk par citiem.
— Nu jau vairākus gadus Itālijā vienīgā mākslīgā ledus trase nedarbojas…
— Tā ir iekonservēta, bet nav nojaukta, kā te daži runā. Starp citu, Čezāna gaida uz atdzimšanu kā Siguldas konkurente. Ja 2026. gada spēļu rīkošanu uzticēs Milānai un Kortīnai d’Ampeco, tad sacensības renes sportos visdrīzāk notiks Čezānā, ja vien vietējās pašvaldības par to spēs vienoties. Zaļie Čezānā pieprasot vienīgi pārbūvēt saldēšanas iekārtas, lai varētu lietot videi draudzīgākas vielas.
— Atšķirībā no citiem sporta veidiem bobslejā pie trenera nenonāk mazgadīgi puišeļi, bet skabargaini vīri…
— Jā, vīri ar raksturu un bieži vien arī ar problēmām. Dzīves skolā jau vairākas nopietnas klases beiguši. Tas ir gan labi, gan slikti.
— Kāda ir tava pirmā saruna ar jauna iesaukuma bobslejistiem?
— Necenšos katrā iedziļināties un ielaisties attiecību niansēs, jo zinu, ka daudzi ir tikai garāmgājēji, kuriem mēs dodam iespēju. Protams, iepazīšanās saruna notiek — kāda ir kārtība, ko gribam, kā to varētu sasniegt… Usmā, kur parasti tiek rīkota pirmā nometne, visiem priekšā rādās skaista nākotne. Bet paiet pirmā nometne, sākas otrā, un bieži vien tu redzi, ka tas, kas testos varbūt bija labākais, tomēr nemaz nebūs derīgs. Negrib piespiesties, meklē kaktus, kad citi strādā…
— Kāds ir procentuālais atbirums pēc pirmās nometnes?
— Visu laiku tas bija liels. To daudzi, pat priekšniecība, nezina. Pavasarī atnāk 10 jauni cilvēki, rudenī paliek divi, pat viens! Bijuši gadi, kad līdz pirmajam ledum neizdzīvo arī neviens. Šogad, cepuri nost, sāka astoņi un arī tagad ir astoņi. Tāda gada nav bijis! Neteiktu, ka viņi visi ir baigie monstri, ka viņus visus gaida olimpiskais pjedestāls. Bet viņi ir centīgi, neatlaidīgi, grib sevi apliecināt — to gan es varu teikt.
— Kādas tu veido attiecības ar saviem audzēkņiem? Centies saglabāt distanci?
— Nemeklēju iespēju sadzert tubrālības, bet, ja ir apstākļi, neatsakos. Viņi, viens no otra iespaidojoties, ir radījuši starp mums zināmu distanci. Mani tas apmierina. Kādam baigi pieķerties, zināt par viņu visu no A līdz Z, par viņa problēmām, sāpēm un priekiem — tas traucē pieņemt objektīvu lēmumu. Mani interesē sportiskā puse. Mums treniņnometnēs nav pat tāda režīma, kurā būtu pateikts — tikos un tikos sākas naktsmiers, gaisma jānodzēš, tikos jāceļas. Pateikšu godīgi — mani pat neinteresē, vai viņi pa nakti ir mājās. Mani interesē, lai pirmajā treniņā visi ierastos ar skaidru galvu un nekādi naktsdzīves zīmogi to netraucētu. Pirmajos gados bija gadījumi, kad stiprie čaļi atnāca pusdulli un uz paģirām pat personiskos rekordus laboja. Bet tas nav attaisnojums, lai neadekvātā stāvoklī nāktu uz treniņu. Tas nav attaisnojums! Agrāk ar to cīnījāmies, tagad par to vairs nav jārunā.
— Kopš tu pamazām paliec sirmāks, ieturēt distanci starp audzēkņiem kļūst arvien vieglāk.
— To, ka palieku sirms, redzu tikai spogulī. No iekšpuses tā galva sirmāka nepaliek. Sākumā tiešām ar distanci bija grūtāk. Laikam jau tas sirmums dod kādu respektu. Tramvajā gan savu sēdvietu neviens vēl nav piedāvājis.
— Ko par tavām metodēm teiktu leģendārais bobsleja celmlauzis un ar savu autoritāro trenera stilu slavenais Rolands Upatnieks?
— Es droši vien dzirdētu: “Nū-ū, te visus esi galīgi izlaidis!” Kaut gan es tā neteiktu. Šodien kārtību jāmāk uzturēt, ne tikai kulaku rādot.
Vasaras nometnēs Usmā es bieži vien ierodos tikai uz pirmo treniņu desmitos piecpadsmit. Neesmu ne uz rīta rosmi astoņos, ne uz brokastīm. Es taču neesmu policists! Protams, viens treneris, kas atbild par vispārējo fizisko sagatavotību, visu laiku dzīvo uz vietas. Problēmas, ar kurām kādreiz cīnījāmies, mums tagad vairs nav pat jāapspriež. Jaunie saņem informāciju no vecajiem, un man jaunajiem nav, par ko aizrādīt. Savulaik es pats esmu ziepes taisījis, arī pie Roļa****. Jauni visi esam bijuši. Tagadējie saprot, ka var jau vienu otru reizi pagrēkot, bet ar sportu to tik grūti savienot, ka vienkārši nav nav vērts.
Šai paaudzei daudz nozīmīgāka ir pašmobilizācija. Tagad jācenšas savienot visu — sportu, mācības, darbu, ģimeni. Manos laikos bija tikai divas izvēles — vai nu simtprocentīgi 24 stundas diennaktī esi sportā, vai arī esi no tā simtprocentīgi brīvs. Tev algu maksā!? Tad aizver muti un kusties! Dažs pat uz savām kāzām nevarēja tikt…
— Toreiz motivācija bija vienkārša: iekļūsi PSRS izlasē — regulāri brauksi uz ārzemēm, būsi Cilvēks atšķirībā no absolūtā vairākuma, kam kaut reizi mūžā tikt uz kādu Rietumvalsti bija visai maz izredžu. Kas tagad jaunos motivē diendienā, Upatnieka vārdiem runājot, ar kartupeļu maisu plecos censties 100 metrus noskriet ātrāk par 12 sekundēm?
— Tagad noteikti — rezultāts. Ne jau būt pirmajiem ciemā vai pirmajiem Latvijā, bet pirmajiem Eiropā vai pasaulē. Daudzi savus konkurentus redz vāciešos, amerikāņos, kanādiešos. Cīņai ar tiem viņi gatavojas un mobilizējas. Protams, jaunajiem vispirms jānostiprinās pašu komandā.
Jā, manos laikos galvenā motivācija bija ārzemes. Tām līdzi nāca komandējuma nauda. Tur kaut ko nopērkot, te attiecīgi pārdodot, tu varēji dzīvot zaļi, pēc divām sezonām jau mašīnu nopirkt, ko parastais cilvēks, tolaik pat visu mūžu krājot, ne vienmēr varēja atļauties. Kaut gan es arī esmu līdzīgi rīkojies, man tas nekad nav paticis. Ārzemēs mēs ne vienmēr zinājām, kur atrodas sporta zāle, uz kuru var aiziet patrenēties, bet noteikti zinājām, kurā veikalā pa lēto var dabūt šo un kurā — šito. Arī visa priekšniecība bija tāda, no augšas līdz pēdējam sportistam. Tur pa lēto nopirkt, te pa dārgo pārdot. Mani tas kaitināja.
— Tie, kas grib būt pirmie nevis ciemā, bet starp vāciešiem, amerikāņiem, kanādiešiem, ar šādu motivāciju jau nāk uz bobsleju?
— Jā, daudziem šāda motivācija jau ir iepriekš radīta. Tikai viņi ir diezgan naivi, jo nezina, kas viņus sagaida. Televizorā saskatījušies, cik smuki bobslejisti kamanās salec, kad pašiem tas pirmo reizi jādara, brīnās — kā te vispār var tikt iekšā, te taču ar naglenēm var sadurties!? Protams, tā tas vienmēr ir bijis, te asinis tek, tur zilums, te puns… Viņiem liekas, ka pēc vienas vasaras treniņnometnes jau ir bobslejisti. Tās ir muļķības. Tikai tad, kad viņi būs pa kārtīgām trasēm izbraukuši, nokrituši, apdauzījušies, piecēlušies un atkal aizbraukuši, tikai tad viņi būs kļuvuši par bobslejistiem.
— Pēc Jāņa Vanuškas tavs treneris izlasē bija Rolands Upatnieks, droši vien esi kaut ko no viņa arī mācījies?
— Noteikti. Man grūti nosaukt detaļas. No viņa esmu pārņēmis vispārīgas lietas. Piemēram, ka ir darbi, kas nav apspriežami. Mums uz turieni jāaizbrauc, un viss! Vienalga, vai, kā tajos laikos, piekabei ritenis izšāvis, vai mašīna pārkrauta un mūs tūlīt policija apturēs, tas nav svarīgi. Mums tur jānokļūst. Protams, man kā galvenajam trenerim jāpārredz viss procesa mehānisms, kā darbosies katrs zobrats, man jāsaliek cilvēki savās vietās, jo esmu atbildīgs par kopumu. Tad es atceros Roļa izcilās organizatora spējas. Viņam gan varbūt bija mazliet vieglāk, jo toreiz galvenajam trenerim baidījās iebilst. Man vispirms jātiek galā ar tā saucamo demokrātiju, es nevaru pavēlēt. Man cilvēks gandrīz vai jāpierunā, vispirms jāiesūc šajā komandā iekšā.
— Un kā tu to izdari?
— Man jāatceras, ka jāstrādā ar tiem sportistiem un izlases personāla cilvēkiem, kādi ir manā rīcībā, un ka citus es nevaru dabūt. Agrāk dažu jauno sportistu komandā mēs nemaz nebūtu ņēmuši, viņš liktos par vāju. Arī kopumā — ne jau visi zobrati izlasē mums griežas ideāli.
— Treneris ir arī pedagogs. Dzīve šīs zinības mācīja vai LSPA?
— LSPA esmu beidzis tikai treneru kursus. Bet man ir milzīga pieredze — padomju laikos kādām tik sporta biedrībām nav iziets cauri — Vārpai, Dinamo, Daugavai, CSKA, Trud… Te trenējos pie Vanuškas, tad mani pārņem Miķelsons, pēc tam kāds cits, tad vēl un vēl. Starp viņiem bijušas gan izcilas personības, gan pēdējie maitas, kam arī jāsaka paldies, jo, pateicoties viņiem, es simtprocentīgi zinu, kā rīkoties nedrīkst.
Bobslejā ienācu agri — vēl kā 11. klases skolnieks, tagad šajā sportā pavadīti jau 36 gadi, kas devuši apjomīgu pieredzi. Dažādu situāciju, treneru, kolēģu bijis tik daudz… Ir izveidojusies universāla darba metode, kas joprojām lēnām mainās. Agrāk baigi uzvilkos par it kā sīkumiem, tagad uz problēmām skatos rāmāk. Saprotu, ka arī man vajag uztaisīt trīs dziļas ieelpas, nomierināties un uz šo jautājumu paskatīties vēlreiz. Ne vienmēr vajag skaldīt un valdīt.
— Bet smagus lēmumus laiku pa laikam nākas pieņemt neglābjami!
— Tā ir mana atbildība, es no tās nebēgu. Bet, runājot par Phjončhanu, lai arī tur ir medaļa galā, nevajag mani uzskatīt par varoni. Kāds var teikt arī tā — nebūtu Dreiškenu nomainījis ar Strengu, tās piecas simtdaļas nezaudētu un bronzas vietā būtu zelts! Tur viss bija tik tuvu! Zinot situāciju komandā, loģika tomēr šo maiņu prasīja. Kaut gan Melbārdis būtu labi nostartējis arī ar Daumantu. Bet kāda tieši būtu viņu vieta, tās ir spekulācijas, tukša muldēšana.
— Daumants Dreiškens tiešām uz tevi nav apvainojies, ka tu Phjončhanā pēc treniņbraucieniem divnieka ekipāžā viņu nomainīji?
— Es to nejutu. Man ar Daumantu bija nopietnas sarunas gan pirms, gan pēc maiņas. Ja viņš netēlo, tad aizvainojuma nav. Ažiotāžu sataisīja viņa fani, un Daumants pats tās dēļ jutās neērti. Vēl gan neesam katrs pa 0,7 izdzēruši un to brīdi pārrunājuši, bet skaidrā tas izrunāts ir. Daumantu vienmēr esmu uzskatījis par komandas cilvēku. Maiņas jau mums bijušas arī agrāk. Starp citu, treniņbraucienos Phjončhanā Melbārža ekipāžā viņi piedalījās abi.
Šī epizode komandai bija nopietns pārbaudījums un skola priekšdienām. Kādam sāpīga… Mēs visu laiku runājam par Daumantu, bet reti kurš aizdomājas, kā tajā brīdī jutās Jānis. Viņi bija divi cilvēki, divi sportisti — vienlīdz labā sagatavotībā. Runa bija par niansēm, par simtdaļām.
— Izlases vadīšana arī ir komandas darbs. Var teikt, ka tu joprojām brauc vienās kamanās ar savu Nagano un Soltleiksitijas spēļu ekipāžas biedru Jāni Ozolu…
— Jā, viņš pilnībā atbild par bobslejistu fizisko sagatavotību. Jānis gan startēja vēl pēc manis — arī Turīnā. Mums paveicies ar Latvijas Olimpiskās vienības dakteri Jāni Kaupi, kas ir arī fizioterapeits, kam tiešām patīk sports, kas tā dēļ gatavs celties un gulties. Ja vajadzēs, viņš arī bobu palīdzēs nest. Tas, kas televīzijā startā bļauj, ir mūsu mehāniķis Viesturs Pērkons, kas dara visus neredzamos darbus. Tā ir mūsu ilggadējā mikrokomanda. Kāds varbūt apvainosies, ka nenosaucu arī viņu, bet visiem nevaru būt labs. Kā domāju, tā arī saku. Armands Krauliņš, ar kuru šad tad par sportu pafilozofējam, reiz man teica: “Mēle ir tavs ienaidnieks. Ne vienmēr drīkst teikt to, ko domā. Es to nevaru atļauties.” Un vēl viņš teica: “Sportā trūkst gudru cilvēku, ar ko parunāties. Ja galīgi nevienu nevar atrast, jāliek sev spogulis priekšā!” Tā nu gan es nedaru.
— Krauliņa pirmajam padomam tu klausi?
— Es neklausu. Varbūt tagad vairāk tomēr to ņemu vērā.
— Bez virsvadības, kāda vēl ir tava funkcija šajā Pasaules kausa izlases kvartetā?
— Trases braukšana, protams. Par visu jau ir mana atbildība. Es tagad nemetinu, nezāģēju, to dara mehāniķis, bet ar manu ziņu. Fiziskā sagatavotība ir Ozola Jāņa ziņā, bet pēc tās nāk ekipāžu komplektēšana, starta sadarbības slīpēšana… tas ir kopīgs process.
— Vai tāpat kā Upatnieka laikos izlases galvenajam trenerim nākas arī mašīnu stūrēt uz pasaules mačiem?
— Regulāri. Ja braucam kopā ar Eiropas kausu komandu, tad ceļojam astoņās mašīnās. Nekur neguļam, pie stūres maināmies. Citu sporta veidu pārstāvji jau pārsvarā lido, bet tas ir dārgāk, un mums tās mašīnas vajadzīgas arī sacensību vietās. Lidojam vienīgi uz Amerikas posmiem, bet pa Eiropu visur stūrējam paši. Rietumnieki, kas decembrī beidzot ieradās Siguldā, saprata, ko tas nozīmē — nobraukt tādu gabalu un tūlīt mačoties. Pa Vāciju, pa Alpiem braukāt no trases uz trasi jau ir daudz tuvāk.
Ir jau daudzas trenera darba nianses, kuras ārēji nemaz nav manāmas. Tāpat kā skolotājam, kurš, lai novadītu vienu mācību stundu, tai gatavojas varbūt trīsreiz ilgāk. Reizēm šķiet, ka viss ir izdarīts, bet tad pēkšņi — tas noplīst, šitas neiet, tam trauma… Ārprāts, kā mēs tagad izrullēsim! Kā mēs to izdarām, to neredz ne līdzjutēji, ne žurnālisti — tā ir tā pievienotā vērtība, kas nāk sportam klāt. Atceros tikai vienu sezonu, kad viss gāja daudzmaz gludi. Pēc Soču olimpiādes, kuros tik mačos Osis brauc, visur ir trijniekā! Man gandrīz vai atlika tikai pieteikt komandu, aiziet uz izlozi, uz pārstāvju sanāksmi… Tas virzulis bija tā iekustējies, ka likās — viss notiek pats no sevis.
— Kad, iesācēju trasē vērojot, vari pateikt, — būs labs pilots vai nebūs?
— Tas, ka pilots nemitīgi gāžas, nenozīmē, ka viņš būs slikts braucējs. Ir cilvēki, kas stūrē, lai tik nobrauktu līdz lejai. Viņi nav apgāzušies, viņu līnija ir droša, bet… lēna. Mani tāda neinteresē. Labāk, lai viņš riskē, lai krīt, lai brauc uz būt un nebūt robežas. Tas man patīk labāk. Tagad gan, jo vecāks palieku, jo vairāk par to uztraucos. Galu galā, ja gāžas četrinieks, ne jau viens, bet četri veči apdauzās. Kļūstu piesardzīgāks.
Principā, lai redzētu, kas būs, kas nebūs, iesācēji jāpārbauda dažādās situācijās. Tāpēc cenšamies, lai pirmajos divos gados jaunie dabū braukt iespējami dažādākās trasēs.
— Kāds būtu tavu audzēkņu labāko pilotu trijnieks?
— Pilots bobslejā ir ne tikai ātrs startā un izcils braukšanas meistars trasē, bet arī savas komandas veidotājs. Ar lielu atrāvienu pirmajā vietā droši vien liekams Oskars Melbārdis. Otrais būtu Oskars Ķibermanis, kurš jau sākumā sarežģītākās un grūtākās trases ķēra labāk. Spēcīgs līderis, kas vāca komandu, cīnījās par savējiem un daudzās trasēs brauca labi, bija Jānis Miņins. Lepojos, ka astoņos gados ar četriem dažādiem pilotiem — Edgaru Maskalānu, Jāni Miņinu, Oskaru Melbārdi un Oskaru Ķibermani — Pasaules kausa izcīņas posmos četriniekos esam uzvarējuši Eiropā ātrākajā un pasaulē vienīgajā dabiskā ledus trasē Sanktmoricā.
— Ja ar laika mašīnu līdz šai sezonai atbrauktu trīsdesmitgadīgs Kalgari spēļu čempions Jānis Ķipurs un 26 gadus vecs Sarajevas bronzas laureāts Zintis Ekmanis, kā viņi izskatītos šajā konkurencē?
— Trasē viņi būtu ļoti labi, Ķipurs arī startā. Zinča bija tāds dabas braucējs. Viņš varēja trasi veikt pa izcilām trajektorijām, bet nemācēja izskaidrot, kā to izdarīt. Es kā jaunais čalītis viņiem savulaik uzmācos ar šādiem jautājumiem, un Ķipurs uzreiz pedantiski sāka programmēt — te tu dari tā, tur šitā… es nemaz to visu nevarēju atcerēties! Vieglāk bija ar Māri Poikānu, kas visu skaidroja vienkāršāk.
Ja Melbārdis ne tikai juridiski, bet arī faktiski kļūs par Soču spēļu olimpisko čempionu, tad, visu cieņu Jānim, bet es Osi tomēr likšu pirmajā vietā. Mums pārējiem kopā nesanāk tik daudz titulu, cik Oša ekipāža sasniedza piecos sešos gados.
— Vai Latvijas Pasaules kausa izlasē briest dāmu iesaukums?
— Pagaidām vēl ne. Tur ažiotāža iet pa priekšu darbiem. Iespēju devām, kas no tās sanāks, to vēl redzēsim. Droši vien kādu monobraucēju līdz nākamajām spēlēm mēs varētu sagatavot, bet mani kā treneri piedalīšanās vien neinteresē. Ja mēs braucam uz olimpiskajām spēlēm, tad tajās arī par kaut ko jācīnās. Protams, ir dažādi nosacījumi. Līderis cīnās par medaļām, jaunais — par iespējami augstāku vietu, gatavojoties nākamajam ciklam.
Pasaulē dāmu bobslejs ir augstā līmenī, un skaidrs, ka tās pilotes, kas tagad sekmīgi brauc divniekos, sēdīsies arī monobobos. Būs tāpat kā čaļiem — vieni un tie paši pilotē gan divniekus, gan četriniekus. Ja monobobs būtu kaut kas pilnīgi jauns un tajā nesēstos tās, kas jau brauc divniekos, tad uz šo situāciju skatītos daudz pozitīvāk. Kad Osis (Melbārdis) no stūmēja pārkvalificējās par pilotu, viņš braukt nemācēja, bet startā bija visiem divas desmitdaļas priekšā. Mūsējās šajā rādītājā ir aiz tām, kas jau māk braukt. Vai viņas īsā laikā spēs tik daudz pielikt, to es nezinu. Lai viņas to parāda! Esam tikušies, izrunājušies, viņas sāk izprast bobsleju. Ir piedzīvoti kritieni, ir bijuši arī labi brīži, nekādā gadījumā nesaku, ka viss ir slikti. Es šajā procesā esmu piedalījies kā brīvprātīgais talcinieks. Ja nolemjam, ka jāturpina dāmu bobsleja attīstība, uzskatu, ka jāveido atsevišķa struktūrvienība ar saviem treneriem, palīgiem un pārējo nodrošinājumu. To nevajadzētu vienkārši piekabināt galvenajai komandai kā tādu asti.
Mana prioritāte ir Pasaules kausa komanda, otrajā vietā — Eiropas kausa komanda, ja iznāk brīvs brīdis, varu vēl dāmu labā padarboties, bet tuvojas arī jaunatnes olimpiskās spēles, un februārī uz pirmajiem treniņiem gatavojamies sūtīt trīs jauniešus.
— Gatavojoties pirmajām Jaunatnes olimpiskajām spēlēm, kas 2012. gadā notika Insbrukā, jūs atradāt Ķibermani!
— Tāds arī bija mans uzstādījums. Meklēt jaunekļus, kas varētu papildināt lielo izlasi. Un mazo Osi (Ķibermani) mēs tiešām tā arī atradām. Uz otrajām spēlēm mēs negatavojāmies, trešajās, kas monobobos notiks 2020. gadā, dalībnieku vecums ir samazināts līdz 16 gadiem. Tātad mums tagad jāstrādā ar četrpadsmitgadīgiem. Kas ar viņiem notiks pēc četriem gadiem, vai bobslejs vēl interesēs, to neviens nevar pateikt. Mēs varam tikai piedalīties procesā un veicināt interesi par bobsleju, kas tā īsti sākas tikai pēc pilngadības.
Sandis PRŪSIS
Latvijas izlases galvenais treneris bobslejā
Dzimis: 1965. gada 24. oktobrī Ventspilī
Izglītība: Ugāles vidusskola, Rīgas 3. tehniskā skola, LSPA
Sportā: deviņu gadu vecumā sācis trenēties vieglatlētikā, bobslejā kopš 1983. gada
Pirmais treneris: vieglatlētikā — Dainis Lodiņš, bobslejā — Jānis Vanuška
Lielākie sasniegumi: kā bobsleja pilotam: OS Albērvilā (1992. g.) — 14. v. 2x, 15. v. 4x, Lillehammerē (1994.) — 16. v. 2x, 19. v. 4x, Nagano (1998.) — 5. v. 2x, 6. v. 4x, Soltleiksitijā (2002.) — 7. v. 4x, 11./12. v. 2x; EČ 2003. g. — 1. v. 4x, 2000. g. — 2. v. 4x, 2000. g. Labas gribas spēļu uzvarētājs 2x, PSRS junioru čempions, daudzkārtējs Latvijas čempions
Darba gaitas: 1984.—1985. g. frēzētājs Rīgas Vagonu rūpnīcas armatūras cehā,1986.—2006. g. profesionāls bobslejists (pilots), 2003.—2006. g. Itālijas izlases treneris, kopš 2006. g. Latvijas izlases galvenais treneris
Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis, četras reizes atzīts par Latvijas gada labāko treneri (2014., 2015., 2016. un 2018. g.)
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Linda, meita Līna Tīna, dēli Rūdolfs un Roberts
Vaļasprieki: kokapstrāde, lauku dzīves stils
* Zinča — Zintis Ekmanis, četrkārtējs olimpietis, izcīnījis 3. vietu 1984. g. OS 2x, ilggadējs Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas aktīvists, tagad ģenerālsekretārs
** Feriāni — Ivo Feriāni, kopš 2010. g. Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas (IBSF) prezidents, SOK loceklis, bijis bobsleja pilots, pārstāvējis Itāliju 1988. g. OS (19. v. 2x)
*** Bertaco — Simons Bertaco, itāļu bobsleja pilots, trīskārtējs olimpietis, izcīnījis 9. vietas 2006. g. OS 2x un 2010. g. OS 4x, 3. vietu 2007. g. PČ 2x, 3. vietu 2011. g. PK kopvērtējumā 2x
**** Rolis — Rolands Upatnieks, padomju un Latvijas bobsleja pamatlicējs, kamanu konstruktors, pirmais PSRS izlases galvenais treneris (1980.—1986.)
