Rēdlihu sapņa piepildījums

2008. gada 7. februāris ir vēsturiska diena
Rēdlihu ģimenei. Pirmo reizi trīs dēli – Krišjānis, Jēkabs un Miķelis – kopā
spēlēja Latvijas hokeja valstsvienībā. Tas notika starptautiskā turnīrā Polijas
pilsētā Sanokā. Pirmais taciņu uz
pieaugušo izlasi iemina Krišjānis 2002. gadā. Tajā sezonā viņu draftēja
Nacionālās Hokeja līgas komanda Ņūdžersijas Devils.
Četras ezonas latviešu aizsargs spēlēja tās fārmklubā Olbani River Rats, līdz
atgriezās Eiropā. Cīnījies Vācijas, Krievijas un Zviedrijas līgās, Krišjānis šo
sezonu aizvada Hamburgas Freezers
vienībā. Ģimenes pastarītis
Miķelis izmēģinājis spēkus Latvijas jauniešu un junioru izlasē, vienu sezonu
spēlējis viņpus okeānam EJHL komandās Ņujorkas Apple Core un Bostonas Harbor
Wolves, tomēr nolēma turpināt karjeru pašu mājās. Latvijas valstsvienībā uzbrucējs
Miķelis debitēja 2005. gadā un, tāpat kā vecākais brālis, cīnījās arī Turīnas
olimpiskajās spēlēs. Šajā sezonā viņš aizstāv Žlobinas Metalurg krāsas Baltkrievijā.

Lielākais lepnums – universitātes diploms
Kamēr abi brāļi jau
bija kļuvuši par izlases stabiliem dalībniekiem, Jēkabu 2002. gadā draftēja
Kolumbusas Blue Jackets, un toruden
viņš uzsāka studijas preztižajā Bostonas universitātē, pārstāvot augstskolas
komandas Terriers krāsas. Un tā
četrus gadus, līdz iegūts bakalaura grāds. Pēc tam Jēkabs cēlās spārnos un divas sezonas spēlēja kolumbusiešu fārmklubā
Sirakūzu Crunch rindās, bet šosezon
latviešu aizsargs nolēma doties uz Eiropu un spēlē Čehijas Plzen klubā. Tuvāk brāļiem, tuvāk mājām.

Visi Rēdlihi,
neatkarīgi no sarunas vasarā vai ziemā, uzsvēra, ka nevarot vien sagaidīt
brīdi, kad beidzot varēšot spēlēt valstsvienības rindās. Aizķeršanās bieži vien
iznāca tādēļ, ka gatavošanās pasaules čempionātam jau gāja pilnā sparā, bet
Jēkabam vēl turpinājās sezona otrpus okeānam. Tagad, kad trīs brāļi ir Eiropā,
vienīgi viņu meistarība izšķīra – būt vai nebūt izlasē. Galvenais treneris
Oļegs Znaroks un viņa asistents Harijs Vītoliņš uzskatīja, ka nu ir īstais
brīdis trijiem Rēdlihiem būt vienā komandā.

Modelī iederīgais

„Kad saņēmu
uzaicinājumu piedalīties izlases treniņos, sajūtas bija ļoti patīkamas," stāsta
Jēkabs, „jo sen gribēju izmēģināt
spēkus valstsvienībā. Pirmā doma bija, redz, varēšu uzraut hokeju kopā ar bračkām. Šosezon man bijusi iespēja trenēties
pie vairākiem treneriem. Visi vingrinājumi lielākoties ir ļoti līdzīgi,
neatkarīgi no tā, kurā valstī tie notiek. Man nebija lielu problēmu
pievienoties komandas biedriem, kuri pie izlases treneru metodēm pieraduši.
Katrs treneris grib, lai komanda spēlē pēc viņa shēmas un likumiem. Ja vēlies
sevi redzēt šajā izlasē, uzdevumi ir jāizpilda."

Starptautiskais
turnīrs Sanokā Latvijas izlasē bija pēdējais pirms pasaules čempionāta. Mūsu
valstsvienībai vēl būs vairākas pārbaudes spēles, izejot finiša taisnē, pirms
došanās uz Kanādu. Tādēļ, ja gribi nostiprināties komandā, katrs mačs, katrs
izgājiens uz ledus var būt izšķirošs, lai apliecinātu treneriem, ka tieši tu
esi nepieciešams šajā komandas modelī. Jau tagad skaidrs, ka īpaši aizsargu
vidū būs pamatīga konkurence pasaules hokeja simtgades čempionātā.

„Atklāti sakot, pats
biju pārsteigts un pat brīnījos, ka pirmajā mačā ar poļiem biju tik mierīgs un
maksimāli koncentrējies. Dažreiz pirms spēlēm tomēr nedaudz satraucos. Galvenā
doma bija: jāspēlē tā, lai treneri būtu ar mani apmierināti un lai man būtu iespēja
sevi apliecināt arī nākotnē. Šajā turnīrā, ne tikai ar poļiem, mūsu komanda
spēlēja kā pa kalniem: te lejā, spēlējām švaki un nesavākti, te augšā, esam
aktīvi un labi. Pirmajos divos mačos biju vienā pārī ar Agri Savielu. Ar
austriešiem cīņa bija līdzīga kā iepriekšējā dienā: iemetam kādu goliņu, atkal ielaižam. Laikam lai būtu
intriga un skatītājiem asums. Protams, jāprasa treneriem, kā nospēlēju, jo
pašam grūti spriest. Centos spēlēt fiziski aktīvi un droši."

Uzbrucēja Elvisa
Želubovska trauma treneriem lika pārkārtot maiņas. Jēkabam pēdējā mačā ar
itāļiem nācās veikt centra uzbrucēja funkcijas, malās – Viktors Bļinovs un
Juris Štāls. „Atšķirība bija
diezgan liela starp šiem partneriem. Iedomājies, uzbrukumā divi uzbrucēji un
aizsargs. Tad nu gan bija brīnumi. Centos, cik varēju, spēlēt pēc uzbrukuma
likumiem un īpaši neizgāzties, taču uzbrukums ir uzbrukums. Tā nav mana
pozīcija. Iespējams, ka vairākas reizes biju tur, kur man nevajadzēja būt…
Ceru, ka treneur prātā tomēr atstāju labu iespaidu kā aizsargs. Kas palika
nepadarīts? Varbūt kāds neiemesls goliņš,
varbūt varēju reizēm vēl aktīvāk un drošāk spēlēt."

Nekad nesaki nekad

Viens brāļu Rēdlihu
sapnis piepildījies – visi trīs vienlaikus startējuši izlasē. Nepiepildīts ir vēl
viens sapnis – spēlēt vienā maiņā. „Lai
tā notiktu, nepieciešama treneru svētība, jo tikai viņi ir tie, kuri saliek
piecniekus, kuri var nolikt mūs visus trīs blakus. Protams, vēl piebilde: mums
visiem brāļiem jātiek izlasē."

Viens no viņiem
uzbrucējs, divi – aizsargi. Ar ko atšķiras Jēkabs no Krišjāņa? „Es esmu fiziskāks aizsargājošā tipa aizsargs,
bet Krišiņš ir uzbrūkošā un tehniskā tipa aizsargs, kurš ļoti labi tiek galā
arī ar aizsardzību. Savā pirmajā izlases turnīrā pārliecinājos, cik forši ir
spēlēt hoķīti un patrīt mēli ar bračkām un vecajiem čomiem."

Tik maz ir hokejistu,
kuri necer agri vai vēlu tikt pie spēlēšanas NHL. Jēkabs nebija izņēmums.
Tikai, vai atgriešanās Eiropā neliecina, ka par atgriešanos otrpus okeānam
vairs netiek domāts? „Sapnis par
NHL hokejistus nekad neatstāj, arī mani. Kas notiks nākamgad, man nav ne
mazākās nojausmas. Ļoti gribētu, lai man būtu vēl reizīti iespēja pārbaudīt
savus spēkus NHL. Taču AHL, kur biju divas sezonas sezonas, vairs negribu
spēlēt. Eiropā gokejs un atalgojums ir labāks, tad nu neredzu iemesla, kāpēc
man (te gan smejos) būtu jābojā veselība kaut kur citur. Bet, kā latvieši saka,
nekad nesaki nekad!

Māra JURŠEVICA

Starptautisks turnīrs Sanokā, Polija

Latvija – Polija 3:1 (1:0, 1:1, 1:0)

17:18 (1:0) Dārziņš
(Tribuncovs, Arm. Bērziņš), 29:14 (1:1) Radvanskis (Baginskis), 34:09 (2:1)
Cipulis (G. Džeriņš), 56:01 (3:1) A. Širokovs (Jerofejevs, Štāls). Vārtsargi:
Naumovs – Soveckis. Soda minūtes: 16 – 14.

Latvija – Austrija 4:3 (1:0, 1:1, 1:2, 1:0)

12:12 (1:0) Cipulis,
34:00 (2:0) Laviņš (Dārziņš, M. Rēdlihs), 39:29 (2:1) Latusa (Šullers), 45:33
(2:2) Rafls (Kaspics, Rafls, vair.), 49:16 (3:2) A. Širokovs (Cipulis, G.
Džeriņš), 49:55 (3:3) Ofners (Latusa, maz.), 60:25 (4:3) Cipulis (Reķis,
Sprukts). Vārtsargi: Masaļskis – Enzenhofers. Soda minūtes: 30 – 8.

Latvija – Itālija 4:3 (0:1, 2:1, 1:1, 1:0)

18:11 (0:1) Pitiss
(Helfers, de Betins, vair.), 27:02 (1:1) Jerofejevs (Mamonovs, A. Širokovs),
32:00 (1:2) Bustreo, 38:44 (2:2) M. Rēdlihs (Dārziņš, Arm. Bērziņš), 41:06
(2:3) Ansoldi (Ramosers, Lucs), 49:35 (3:3) G. Džeriņš (Cipulis, Sprukts),
65:00 (4:3) Cipulis (pēcspēles metiens).

Latvija            3          1          2          0          0          11:7    7

Austrija           3          1          0          1          1          6:8       4

Itālija   3          1          0          1          1          7:8       4

Polija  3          1          0          0          2          4:5       3

Foto

Viens no brāļiem. Jēkabs Rēdlihs pērn vēl spēlēja Sirakūzās,
bet šogad jau debitēja Latvijas izlasē

Jēkabs Rēdlihs

hokejists

Dzimis           1982. gada 29.
martā Rīgā

Augums, svars        1,87 m, 86 kg

Pozīcija         aizsargs

Spēlējis         Essamikā/Juniors,
Liepājas metalurgā, Ņujorkas Apple Core, Bostonas universitātes Terries, Sirakūzu Crunch (AHL), Rīgā 2000, Latvijas jauniešu, junioru un pieaugušo
izlasē

Foto: Viesturs Zariņš