Rekordista jaunie uzdevumi
Leonīds Tambijevs
joprojām ir visu laiku rezultatīvākais Latvijas hokeja izlases spēlētājs.
Tambijevs kopā ar Aleksandru Semjonovu ir vienīgie Latvijas izlases hokejisti,
kuri sasnieguši 200 izlases spēļu robežu. Leonīds Tambijevs 11 gadus pēc kārtas
aizstāvējis Latvijas izlases krāsas pasaules čempionātā elites grupā, bet nu
jau otro sezonu apgūst trenera profesiju, strādājot ar jauniešu komandu SK Rīga/Profs-18.
Leonīds Tambijevs
sāka hokejista karjeru vēl padomju laikos, taču viņam neiznāca uzspēlēt Rīgas Dinamo
sastāvā PSRS čempionātā – rīdzinieku sudraba sezonā viņš spēra pirmos
soļus lielajā hokejā mūsu otrajā komandā RASMS-Energo, kas spēlēja PSRS
čempionāta otrajā līgā. RASMS junioru komandas rindās Tambijevs tika arī
pie pirmajām nopietnajām medaļām, izcīnot PSRS junioru čempionāta bronzas
(1988. g.) un sudraba (1989. g.) godalgas. Tambijevs vēl paguva iziet laukumā
pēdējā PSRS čempionātā, taču jau Ļeņingradas SKA sastāvā, bet Rīgas
meistarkomandā viņa laiks pienāca uzreiz pēc padomju impērijas sabrukšanas, kad
Dinamo pārtapa par Rīga-Stars, bet vēlāk – par HK Pārdaugava.
1994./95. gada sezonā Tambijevs PSRS čempionāta mantiniecē Starpnacionālajā
Hokeja līgā kļuva par rezultatīvāko pārdaugaviešu spēlētāju, bet jau
nākamajā sezonā viņš devās iekarot Eiropu. 13 sezonu laikā Tambijevs izmēģināja
spēkus septiņās valstīs – Dānijā, Somijā, Krievijā, Vācijā, Šveicē, Itālijā un
Austrijā. Pats Tambijevs atzīst, ka labāko laiku viņš aizvadījis Somijā (1997.-2000.
g.), kur bija Somijas augstākās līgas kluba Raumas Lukko uzbrukuma
līderis, bet 1999. gadā kļuva par sezonas trešo labāko čempionāta vārtu guvēju.
Spēlētāja karjerai Tambijevs punktu pielika 2008. gadā pēc Austrijas otrajā
līgā aizvadītas sezonas.
Tambijevs piedalījās
jau pirmajā oficiālajā Latvijas izlases spēlē pēc mūsu neatkarības
atjaunošanas, 1992. gada rudenī Rīgā piedaloties kvalifikācijas turnīrā par
tiesībām spēlēt pasaules čempionāta C grupā. Pēc tam Tambijevs kopā ar Latvijas
izlasi piecu gadu laikā veica ceļu līdz pasaules čempionāta A grupai,
piedaloties visos turnīros. Elites grupā Tambijevs spēlēja 11 čempionātos pēc
kārtas, viņš piedalījies arī 2002. gada Soltleiksitijas un 2006. gada Turīnas
olimpiskajās spēlēs. 1997. gada 13. aprīlī Espo pārbaudes mačā ar Somijas
izlasi Tambijevs kopā ar Semjonovu pirmie un pagaidām vienīgie Latvijas izlasē
sasniedza 200 aizvadīto spēļu robežu. Turklāt Tambijevs ar 154 punktiem (69
vārti + 85 piespēles) ir visu laiku rezultatīvākais Latvijas izlases spēlētājs.
Līdzjutēju mīlulis Ļoņa ir arī mūsu rezultatīvākais spēlētājs pasaules
čempionāta elites grupā – 32 (15+17) punkti.
Pirmie soļi
Pirms gada Tambijevs
beidza profesionālā spēlētāja karjeru, bet vēl pagājušajā sezonā viņu varēja
redzēt laukumā amatieru mačos. Taču šosezon Leonīds ir pilnībā koncentrējies
trenera darbam.
„Kad pagājušajā gadā
atgriezos mājās no Austrijas, vēl nebiju izlēmis, ko darīt tālāk. Tā kā nebija
interesantu piedāvājumu, piekritu uzaicinājumam sākt strādāt par treneri SK Rīga-18
komandā. Manā rīcībā nonāca tie jaunieši, kuri netika LSPA/Rīga sastāvā.
Sākumā bija grūti. Pagājušajā sezonā līdz jaunajam gadam bijām guvuši tikai
vienu uzvaru, bet sezonas otrajā pusē jau spējām pa reizei uzvarēt visas
pārējās komandas. Pērn vēl brīžiem radās sajūta, ka gribētos iziet laukumā,
taču šogad jau pilnībā esmu iejuties trenera ādā. Jūtu, ka šis darbs ir man
piemērots. Pagājušajā sezonā vēl uzspēlēju amatieru komandā, bet uzskatu, ka
abas lietas apvienot ir grūti, tāpēc tagad visus spēkus veltu trenera darbam,"
saka Leonīds Tambijevs. „Pēc sava
darba stila noteikti neesmu diktators, taču kaut kādai kārtībai ir jābūt. Nevar
būt tā, ka laukumā katrs dara, ko vēlas. Trenerim jābūt taisnīgam pret visiem
spēlētājiem, viņam nevar būt mīluļu. Jau savas spēlētāja karjeras laikā
redzēju, cik ļoti svarīgi ir, lai treneris komandā izveido labu atmosfēru.
Nevar būt tā, ka spēlētāji redz, ka treneris pret vienu izturas labāk nekā pret
citu. Spēlētāja karjeras laikā esmu strādājis kopā ar daudziem treneriem. Pēc
30 gadu vecuma jau sāku pievērst uzmanību tam, kā strādā dažādi treneri. Kaut
ko esmu ieguvis no Viktora Tihonova dēla Vasilija Tihonova, ar kuru strādāju
jau junioru vecumā, bet vēlāk – arī Somijā, daudz ko varēja iemācīties no
Vladimira Jurzinova. Labi treneri bija Šveicē, arī no citiem treneriem var kaut
ko iegūt. Ar interesi vēroju, kā strādā Oļegs Znaroks."
Divās frontēs
Tambijeva trenētā
komanda SK Rīga/Profs-18 cīnās uzreiz divās frontēs – Latvijas
čempionāta virslīgā un Baltkrievijas atklātajās junioru meistarsacīkstēs.
Latvijas čempionātā rīdziniekiem klājas visai grūti – pirmajās 11 spēlēs
izcīnītas tikai divas uzvaras, bet Baltkrievijā savu vienaudžu konkurencē
Tambijeva audzēkņi demonstrē teicamu sniegumu, uzvarot 11 no pirmajām 12 spēlēm
un savā apakšgrupā pārliecinoši ieņemot pirmo vietu. Baltkrievijas junioru līgā
(1992. un 1993. g. dz.) piedalās 12 komandas, kas sadalītas divās apakšgrupās.
Bez Baltkrievijas vienībām turnīrā piedalās Kijevas Sokil, lietuviešu Energija
un arī mūsu Liepājas metalurgs (otrajā apakšgrupā liepājnieki ieņem
piekto vietu).
„Baltkrievijā mūsu
uzdevums ir iegūt pirmo vietu vai vismaz tikt pirmajā trijniekā. Viss
izšķirsies pavasarī, kad būs jātiekas ar otras grupas labākajām trim komandām.
Tur ir spēcīgas komandas – Minskas Dinamo un Gomeļa, tās veido
Baltkrievijas izlases kodolu. Lai gan zinu, ka daži nav sajūsmā, ka spēlējam
Baltkrievijā, jauniešiem ir svarīgi tikties tieši ar vienaudžiem. Latvijas
čempionātā mums ir grūti, jo pretī stājas krietni vecāki spēlētāji. Katrā spēlē
cīnāmies līdz galam, bet ne vienmēr pietiek spēka. Protams, mēs varētu
pieaicināt komandā pāris vecākus spēlētājus un izcīnīt kādu uzvaru vairāk, bet
tas nebūtu pareizi – tad kādam no jaunajiem būtu jāpaliek malā. Lai jaunie
mācās un gūst pieredzi. Sezonas laikā mums sanāk vairāk nekā 60 spēļu, tā ir
nopietna slodze. Turklāt jaunajiem puišiem vēl arī jāatrod laiks skolai. Tas
mums ir smags jautājums. Sekojam, lai viņi neielaistu mācības, bet puišiem
hokejs ir pirmajā vietā," stāsta SK Rīga/Profs-18 komandas galvenais
treneris. Viņš saviem audzēkņiem velta labu vārdus.
„Mums ir perspektīvi
jaunieši, tā ka ir labs materiāls, ar ko strādāt. Skaidrs, ka tagad jaunatne ir
daudz citādāka nekā tajā laikā, kad es biju viņu vecumā. Tad bija pavisam citi
laiki – mēs bijām sētas puikas, bet tagad viņi visi ir mājas bērni.
Cenšos viņus pieradināt pie disciplīnas, lai uz treniņu viņi ierastos jau
stundu vai pusotru pirms tā sākuma. Dažreiz gan redzu, ka pietiek tikai atlaist
grožus, lai puikas uzreiz samazinātu prasības pret sevi. Puikām ir jāsaprot, ka
mēs neesam amatieru komanda, ka viņi gatavojas profesionāļu karjerai, kur būs arī
nopietni jāstrādā un neviens nedos atlaides. Viņiem ir jāpierod pie jaunajām
prasībām, kas sagaida profesionālajās komandās. Jāspēlē un jātrenējas ar pilnu
atdevi. Ja jaunietis to neņem vērā, tad vienreiz varbūt piedošu, bet pēc otras
reizes mums būs jāšķiras."
Tēvi un dēli
Jaunatnes komandās
trenerim ne tikai jāatrod kopīga valoda ar jaunajiem spēlētājiem, bet arī
jārēķinās ar bērnu vecākiem, kuri bieži vien jau sapņos redz, kā viņu dēli
spēlē NHL un pelna miljonus.
„Jau pašā sākumā
pateicu bērnu vecākiem, ka viņiem būs jāpieņem mani noteikumi. Viņi pazīst manu
darba stilu un zina prasības. Lai vēlāk nebūtu jānāk pie manis un jāsaka –
dēls par maz spēlē," atklāj Tambijevs, kuram ģimenē arī aug jauns hokejists –
Leonīda septiņpadsmitgadīgais dēls Kirils spēlē tēva vadītajā komandā. „Dēlam uzreiz pateicu, ka tikai mājās viņš ir
mans dēls, bet komandā visi ir vienādi. Aiz muguras neviens nesačukstas, jo
visi redz, ka pret savu dēlu izturos tāpat kā pret visiem pārējiem, varbūt esmu
pat vēl stingrāks. Viņš ir kombināciju stila piekritējs, bet pagaidām vēl
pietrūkst fiziskās sagatavotības."
Šajos grūtajos laikos
daudziem aktuāls ir jautājums par izdzīvošanu. Tomēr, par spīti ekonomiskajai
krīzei, jaunatnes hokejā dzīve neapstājas.
„Mūsu komandai ļoti
palīdz firma Moduls, kuru vada Māris Martinsons. Par komandu rūpējas sporta
klubs Rīga, ir vēl arī citi labvēļi – veselības un atpūtas klubs Atlantis
sniedz mums iespēju trenēties trenažieru zālē. Tomēr ne visu spējam jauniešiem
nodrošināt – piemēram, nūjas ir jāpērk pašiem," saka Tambijevs.
Daudzi jaunieši sapņo
par spēlēšanu ārzemēs, taču Tambijevs, kurš spēlētāja karjeras laikā
izdzīvojies pa daudzām Eiropas valstīm, aicina nesteigties ar šo soli.
„Nedomāju, ka
jaunajiem vajadzētu steigties ar braukšanu uz ārzemēm. Jauniešu izlasēs mēs
redzam, ka ne vienmēr no ārzemēm atbraukušie spēlētāji ir labāki par tiem, kas
apgūst hokeja gudrības tepat. Piemēram, šogad mūsu komandai pievienojās Artūrs
Salija, kurš pagājušajā sezonā spēlēja Maskavas komandā Rusj. Protams,
par naudu. Šosezon Saliju aicināja spēlēt uz Jaroslavļas Lokomotiv otro
komandu, taču viņš nolēma palikt pie mums. Kamēr mums ir normāli apstākļi,
spēlējam Baltkrievijā, nav jēgas nekur braukt. Ja mums viss sabruks, tad jau
puiši paši ātri izklīdīs pa pasauli. Ne jau tāpēc viņi desmit gadus lējuši
sviedrus, lai spēlētu amatieru komandās. Tagad mums ir Rīgas Dinamo, tā
ka arī mājās var spēlēt augstā līmenī. Cita lieta, ka ne visi tiks Dinamo,
bet mums ir tikai trīs profesionālas komandas (vēl arī Liepājas metalurgs
un Dinamo/Juniors, kas spēlē Baltkrievijas čempionātā). Tas ir par maz.
Arī mani pirms sezonas aicināja strādāt uz Austriju ar Vīnes U-20 komandu, bet
es atteicos, jo vēlos pabeigt darbu ar šo komandu."
Skats no malas
Tambijevs seko līdzi
arī mūsu hokeja aktualitātēm, neatsakoties padalīties ar saviem iespaidiem par
mūsu galvenās komandas Rīgas Dinamo šīs sezonas gaitām.
„Iespējams, daudziem
spēlētājiem vēl prātā ir pagājusī sezona, tāpēc šogad vairs tik labi neiet.
Šosezon Dinamo vairs nav tik labu leģionāru, kādi pērn bija Hartigans
vai Elisons. Kaut kas nav kārtībā ar spēlētāju psiholoģiju – vienu dienu Dinamo
lieliskā stilā apspēlē Sanktpēterburgas SKA, bet jau pāris dienām Minskā
komanda ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Tas liecina, ka vaina ir psiholoģijā.
Arī Habarovskas vai Novosibirskas komandas savā laukumā jau nu vajadzētu
apspēlēt. Dinamo arī bieži pāriet uz spēli ar trim maiņām, tāpēc
hokejistiem ir liela slodze. Vēl gan jāspēlē vairāk nekā 30 maču, tā ka Dinamo
ir visas iespējas izlabot situāciju," uzskata Tambijevs.
Pēdējos gados
Latvijas izlasē ir notikusi paaudžu maiņa. Vai jaunajiem ir pa spēkam aizstāt
mūsu slavenos veterānus, kuri Latvijas izlasē guvuši daudz skaistu uzvaru?
„Mums ir labi
jaunieši – Dārziņš, brāļi Rēdlihi, Džeriņš, Meija, viņiem vēl joprojām var
palīdzēt pieredzējušie Herberts Vasiļjevs, Ņiživijs, varbūt izlasē vēl uzspēlēs
Ozoliņš. Domāju, ka ar Latvijas izlasi viss būs kārtībā," saka Tambijevs. „Jau esmu pārvarējis nostalģiju pēc tiem
laikiem, kad pats spēlēju. Mājās gan ir daudz dažādu manu spēļu ierakstu, dēls
dažreiz tos paskatās. Man pašam vistuvākie ir mūsu pirmie gadi pasaules
čempionāta elites grupā. Tad mums bija ļoti laba komanda. Man bija labākie
gadi, bet vēl paguvu uzspēlēt kopā ar īstiem meistariem – Beļavski, Znaroku,
Čudinovu."
Kristiāns GIRVIČS
Leonīds Tambijevs,
hokeja treneris
Dzimis: 1970. gada 26. septembrī Rīgā
Trenē: SK Rīga/Profs-18
Spēlējis: Latvijas Bērzs, RASMS-Energo, SKA
(Ļeņingrada, PSRS), Rīgas Stars, HK Pārdaugava, Hvidovre
(Dānija), Essamika (Ogre), Lukko (Rauma, Somija), Roosters (Izerlona,
Vācija), Rodovre (Dānija), Torpedo (Ņižņijnovgoroda, Krievija), Amur
(Habarovska, Krievija), Tappara (Tampere, Somija), Chur (Šveice),
Basel (Šveice), Olten (Šveice), Latgale (Latvija), Merano
(Itālija), Zeltweg (Austrija)
Latvijas izlasē: 208 spēles, 154 punkti (69 vārti + 85
piespēles), pasaules čempionātu elites grupā gūti 32 (15+17) punkti
Sasniegumi: visu laiku rezultatīvākais Latvijas izlases
spēlētājs, spēlējis pēc kārtas 11 pasaules čempionātos elites grupā,
piedalījies 2002. un 2006. gada olimpiskajās spēlēs, viens no diviem
spēlētājiem (vēl – Aleksandrs Semjonovs), kuri pārsnieguši 200 Latvijas izlases
spēļu robežu
