Savējais savējo vidū

Pērn, komandas biedru vēlēts, par Latvijas hokeja
izlases kapteini kļuva  aizsargs Rodrigo
Laviņš. Arī šajā sezonā visos pārbaudes mačos viņš ir šajā amatā. Rodrigo gan
pieļauj domu, ka pirms pasaules čempionāta Kanādā notikšot vēlēšanas un varbūt
burts C uz izlases krekla rotās citu
spēlētāju. Vai tā notiks, redzēsim.Bija laiks, kad Rodrigo
izgāja uz ledus kopā ar Hariju Vītoliņu un Oļegu Znaroku. Tagad abi uzbrucēji
ir valstsvienības treneri. Kur ir robeža, kas tagad šķir spēlētāju no trenera?„Man ar viņiem ir labas
attiecības," stāsta Rodrigo. „Treneri man uzticas, zina, ko es varu izdarīt
laukumā. Viņu prasības cenšos izpildīt, katrā ziņā uz ledus simtprocentīgi
atdotu visus spēkus. Tik ilgi esam pazīstami, ka man nevajadzēja īpaši
pārorientēties, kad Haris ar Oļegu kļuva par treneriem. Ja ir labs treneris, ir
patīkami iet laukumā un cīnīties par sevi, par komandu, par treneriem un savu
valsti.Kad pagājušajā gadā pirms
pasaules čempionāta Maskavā mani ievēlēja par kapteini, tas bija negaidīti.
Visu, kas notiek, uztveru nopietni. Pēc dabas esmu lēns. Biju satraucies, jo
nācās reizēm ekstraātri pieņemt lēmumus."Sportā dzīvojoši ļaudis zina,
ka būt kapteinim tā ir arī liela atbildība. Vairs ne tikai par sevi, bet arī
par visiem komandas biedriem. Rodrigo nonāca gandrīz uz vienām trepītēm ar izlases treneriem.„Man patīk nesteigties, visu
apdomāt. Bet te pēkšņi nonācu daudzu uzdevumu priekšā. Sāksim ar mazumiņu:
nedrīkstēju ierasties komandas autobusā pēdējais, neko nedrīkstēju nokavēt,
visur jābūt laikā. Nu biju atbildīgs par visu izlasi. Esmu starp treneriem un
spēlētājiem. Ja jūtu, ka treneris uz kādu
uzēdies, lai arī noteikti tam ir iemesls, varu viņam pateikt, ka vajag
izturēties pret visiem vienādi. Tāpat ir ar spēlētājiem, ja kāda attieksme pret
otru ir nepieņemama. Noteikti aprunāsimies un nonāksim pie tā, ka šodien jauna
diena, aizmirstam pāridarījumus vai aizvainojumus. Neesmu no ilgajiem
runātājiem. Neesmu un nekad nebūšu tāds, kurš ieies ģērbtuvē, bļaus un auros nelabā
balsī, lai tikai kādu uzmundrinātu. Cenšos visus saprast. Ja uzskatu, ka kaut
ko var uzlabot lietas labā, tā arī pateikšu, cerot, ka manī ieklausīsies. Ļoti
vēlos harmoniju, lai visi labi justos, lai nebūtu strīdu, valdītu draudzīgas
attiecības."Izlase pasaules čempionātam
gatavojas kopš aprīļa sākuma. Tās mītnes vietā Mežaparkā vakari, kad abi
treniņi beigušies, vienam ir garāki, citam īsāki. Katrs laiku īsina pēc
saviem ieskatiem. Nu nav tā, ka kapteinis skraida no vienas istabas uz otru un
māca dzīves gudrības.

„Jā, mani uztrauc viss, kas
notiek ar katru no spēlētājiem. Beigu beigās izlasē esmu otrais vecākais. Ik
dienu rit ierastais darbs, bet vakaros, kad stundas atvēlētas atpūtai, eju ar
viņiem aprunāties kā Rodrigo, bez jebkādiem amatiem. Ja kādam varu palīdzēt,
labprāt to darīšu. Interesanti, ka visā sezonas garumā klubā mani daudz kas
nesatrauc, jo tur nejūtos kā savējais. Reizēm pat manu, ka esmu kļuvis
vienaldzīgs. Tā vienmēr man bijis ārzemju klubos."

Proti savaldīties komandas labā

Ne īpaši zinoši līdzjutēji
reizēm brīnās, ka kapteinis it kā skarbi diskutē ar galveno tiesnesi par vienu
vai otru lēmumu, bet galaiznākumā nekas nemainās.

„Piekrītu, kapteinis galvenā
tiesneša lēmumu nevar ietekmēt. Viņam vienmēr būs taisnība pat tad, ja daudzi
redz, ka tā nevajadzētu būt. Piemēram, starptautiskajā turnīrā Polijā, kur
piedalījās arī Latvijas izlase. Kad jūtu, galvenajam nav taisnība, eju un saku
viņam skarbākus vārdus. Viņš apvainojās, pēc minūtes papildlaikā par neparko
iedeva man divīti, un mēs gandrīz
zaudējām spēli. Ja es būtu jaunāks, noteikti sāktu plosīties par netaisnību.
Tagad esmu sapratis, ka nav jēgas ar tiesnešiem runāt. Viņi nekad neatkāpsies
no sava lēmuma."

Un tomēr arī kapteinis
Laviņš, visu to zinot, reizēm pieslido pie galvenā tiesneša kaut vai uz pāris
vārdiem. Lai pats nomierinātos? Lai svītrainajā kreklā ģērbtajam vīram
pierādītu, ka neļaus savai komandai kāpt
uz galvas?

„It kā jau tā, taču zinu, ka
viņus nevar ietekmēt. Varbūt citi kapteiņi māk labāk ar tiesnešiem runāt, es
acīmredzot to tik labi neprotu. Nezinu, kā to darīt. Lielākā daļa tiesnešu ir
nepieejami, stāv kā sfinksas, patiesībā pat neklausās. Nupat pārbaudes spēlē ar
somiem redzu, kā pretinieks no muguras iegrūž apmalē Cipuli. Aizslidoju pie
galvenā tiesneša Zviedrīša runāt. Viņam licies, ka nav bijis pārkāpums, mans
viedoklis bija pretējs. Strīdīgi noraidījumi vai, pareizāk sakot, nenoraidījumi
mani nesatrauktu. Bet ir situācijas, kurās nedrīkst nedot vismaz divas soda
minūtes, lai arī konkurentiem jau ir daudz noraidījumu, jādod vēl. Tā ir mana
pārliecība."

Katrā valstī tiesneši it kā
darbojas pēc vienādiem spēles noteikumiem, tomēr rīcība nereti ir atšķirīga.
Vai varam pateikt, kuras zemes soģi ir viskvalificētākie, gudrākie,
bezkaunīgākie?

„Agrāk man likās, ka Somijā
ļoti labi tiesā. Krievijā, šķiet, viņi nereti ir ļoti ietekmējami. Zviedru
tiesneši tomēr ir aiz somiem. Pagājušajā sezonā spēlēju Zviedrijā. Esmu
sapratis: jo spēlētājs ir klusāks, jo tiesneši viņu neaiztiks. Jo skaļāks būsi,
soģi pievērsīs lielāku uzmanību. Man ir labas attiecības ar viņiem, un sezona
pagāja mierīgi. Pat ja iedod divīti
par neko, eju uz sodīto soliņa bez komentāriem."

Taču cik reižu nav redzēts,
kā spēlētāji, ieraugot negribēto tiesneša žestu par soda minūtēm, vēl steidz
diskutēt, izrādīt savu neapmierinātību. Varbūt hokejistam no tā kļūst vieglāk?

„Viņam varbūt, bet komandai –
ne. Jāprot savaldīties, citādi saņemsi vēl lielāku sodu. Mēdz būt tiesneši,
kuriem nepatīk, teiksim, konkrētas komandas treneri, un šai vienībai daudz vairāk
piekasīsies."

Lai nebūtu tirgus varianta

Kad notiek turnīri, pārbaudes
spēles, pasaules čempionāts, nerakstīts likums, ka pēc katras trešdaļas izlases
treneri uzreiz neiet ģērbtuvē. Atstāj mirkli pašiem spēlētājiem, lai viņi
izpauž emocijas, viedokļus par padarīto vai veicamo.

„Tā notiek vienmēr. Pirms tam
runā gandrīz visi. Īpaši, ja aizvadīts labs periods. Nereti pat… neviens
vairs neklausās, visi kaut ko saka. Sanāk tirgus variants. Tas nav vajadzīgs.
Tad gan jāpasaka: „Klusāk, atpūšamies!" Treneri ienāk ģērbtuvē pēc minūtēm
piecām vai desmit. Tad viņi pasaka, kas jādara labāk."

Ārstējamā slimība

Latvijas izlasē kādreiz īpaši
aktuālas bija veco un jauno spēlētāju ietekmes sfēras. Rodrigo valstsvienībā
aizvada piecpadsmito (!) gadu. Savulaik komandā jaunie ienāca pa vienam, tagad pat
vairāki uzreiz.

„Izlasē esmu otrais vecākais
aiz Sergeja Naumova. Piedzīvoti visādi laiki. Tagad komandā ir tik daudz jauno
spēlētāju. Ne katrs uzreiz tiek līdz pasaules čempionātam. Atmosfēra, protams,
ir citādāka. Jaunajiem hokejistiem savas kompānijas, savi joki. Lieliski
saprotos ar visiem, bet kopš seniem laikiem vairāk esmu kopā ar Hari, Oļegu,
Arvīdu (Reķi), Agri (Savielu)."

Un tomēr – ar ko vēl jaunākās
paaudzes spēlētāji atšķiras no saviem priekšgājējiem?

„Ar visu. Viņi ir nopietni
čaļi. Man liekas, viņi tagad ir profesionālāki, bet varbūt ne tik talantīgi kā
vecie hokejisti, bet daudz ko sasnieguši ar darbu. Tās ir dažādas skolas. Agrāk
bija padomju hokeja skola, tagad ir Latvijas skola. Pieļauju, ka vēl tagad
kandidātu vidū ir kāds, kurš domā, ka vieta izlasē jau nu noteikti ir
garantēta. Nezinu, vai tā ir ārstējama
slimība. Viss atkarīgs no katra rakstura."

Domas vienā un citos virzienos

Tiekoties ar konkurentiem,
Rodrigo, protams, pamana, kurš no viņiem arī ir kapteiņa amatā.

„Man ir interesanti redzēt,
kurš pirms mača izslido sarokoties. Nupat spēlē ar somiem kapteinis bija Anti
Niemi, kurš izlasē ir daudzus gadus. Es viņu pazīstu jau gadus divpadsmit vai
pat trīspadsmit. Izņemot amerikāņu un kanādiešu izlasē, es, šķiet, pazītu
gandrīz visus kapteiņus, ar kuru komandām esam cīnījušies vienā čempionātā.
Katras meistarsacīkstes ir sarežģītas, katrai izlasei savi uzdevumi. Mums
sarežģītākais, šķiet, būs labu situāciju realizēšana vārtu guvumā. Esmu
pārliecināts, mums tādu būs daudz, nu pienācis laiks tās realizēt. Tas liecina
par komandas klasi – gūt pēc iespējas vairāk vārtu. Domāju, mēs būsim fiziski
labi sagatavoti."

To kapteinis paziņo ar tādu
pārliecību, it kā citādāk nemaz nevarētu būt. Iespējams, treniņi kļuvuši
citādāki, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem?

„Viss ir citādāk. Treneri
ieviesuši tik daudz jauna, esmu darbam piesaistījis savu ļoti zinošu draugu,
kurš arī daudz paveic mūsu fiziskās sagatavotības jomā. Ar viņu kopā mācījos
Sporta pedagoģijas akadēmijā. Vilnis savu roku pielicis arī maniem vasaras
treniņiem, pats arī esmu studējis un zinu, ka viss notiek progresa virzienā."

Visiem izlases kandidātiem
tagad lielākoties prātā viena doma – pēc iespējas labāks starts pasaules
čempionātā, lai ar pirmo piegājienu tiktu arī pie 2010. gada olimpisko spēļu
ceļazīmes. Kad pienāks rudens, varbūt viņu galvās rosīsies ne tikai hokeja domas,
bet kāds arī nolems mērķēt uz studijām augstskolā. Piemēri ir tepat līdzās.
Izlases kapteinim Rodrigo Laviņam ir LSPA bakalaura grāds, Jēkabam Rēdliham –
Bostonas universitātes bakalaura diploms.

Vizītkarte

Rodrigo Laviņš

hokejists

Dzimis        1974. gada 3. augustā Rīgā

Augums, svars     1,80 m, 84 kg

Pozīcija      aizsargs

Pirmais treneris   Gints Bisenieks

Hokejā       kopš četru gadu vecuma

Spēlējis       HK Pārdaugava,
Reilijas IceCaps (ECHL), Telehesijas Tiger Sharks (ECHL), Maskegonas Fury (CoHL), Takomas Sabercats (WCHL), Lasvegasas Thunder (IHL), Helsinku Jokerit (Somija), Solnas AIK (Zviedrija), Tamperes Ilves (Somija), HPK Hameenlinna (Somija), Augsburgas Panthers (Vācija), Permas Molot-Prikamie
(Krievija), Maskavas Dinamo-2
(Krievija), Rīga 2000, Jevles Brynas (Zviedrija), Novokuzņeckas Metallurg-2 (Krievija), Sodertalje (Zviedrija)  

Debija Latvijas izlasē   1993. gadā

Ģimene       sieva Jana, dēls Martins (5 gadi)

Māra JURŠEVICA

Foto

Konkurentiem nav variantu. Rodrigo Laviņš precīzi pilda aizsarga pienākumus

Kādam jāieklausās. Darba gaitā kapteinis paspēj dot padomus

Foto: Mārtiņš AIŠE