Septiņas detaļas un labas domas
Valdis Ķuzis piedalījās leģendārās Cīrulīšu kamaniņu trases būvē un 1968. gada nogalē pats arī startēja tās atklāšanas sacensībās. Nākamnedēļ Pasaules kausa izcīņas 8. posma sacensībās Siguldā viņš kārtējo reizi būs oficiāla persona — tehniskais delegāts. Valdis Ķuzis bijis akreditēts septiņās olimpiskajās spēlēs. 1976. gadā Insbrukā kā sportists, kopā ar Rolandu Upatnieku divniekā izcīnot devīto vietu, nākamajās piecās spēlēs pēc kārtas kā komandas mehāniķis (vispirms pārstāvot PSRS, pēc tam — Latviju), bet 2006. gadā Turīnā Ķuzis bija Starptautiskās Kamaniņu sporta federācija (FIL) tehniskais delegāts. Pēdējos 45 gadus par kamaniņu būvi viņš zina visu.
„Daži vācieši zina vairāk!” tūlīt iebilst Valdis, norādot uz šīs valsts mehāniķu spējām uzbūvēt neizskaidrojami ātras kamanas. Atšķirībā no bobsleja un skeletona kamaniņu sportā visiem slieces nav jāizgatavo no vienā rūpnīcā lieta metāla. Šajā ziņā eksperimentiem brīvas rokas. Vācieši metāla sastāvā droši vien atraduši kādu knifu, domā Ķuzis.
Tomēr nav Latvijā cilvēka, kurš būtu uzbūvējis vairāk kamanu par viņu. Kopā ar bijušo Latvijas izlases vecāko treneri Edvīnu Guršponu Valdis Ķuzis 1989. gadānodibināja uzņēmumu Fiberglass, kurš šobrīd kamaniņu sērijveida būvē ir vadošais pasaulē, savu produkciju (vairāk nekā 100 kamanas gadā) eksportējot uz 16 valstīm, ASV, Norvēģiju un Jaunzēlandi ieskaitot.
FASTMANTELA DEGUNOS MĒRĪTAS
„Nekā sarežģīta —jāsaliek kopāseptiņas detaļas un labas domas,” vaicāts par kamaniņu būves noslēpumiem, ar Budas smaidu atbild olimpiskās bronzas laureāts Mārtiņš Rubenis. Latvijas kamaniņu sporta rītausmā detaļu bija mazliet vairāk. Nozīmīgi kamanu elementi bija lonžeroni — garenstieņi ar izlocītiem priekšgaliem, pie kuriem tika siets klāt sēdeklis.
Cīrulīšos pie Cēsīm sākot būvēt trasi, neviens Latvijā īstās sacīkšu kamanās vēl nebija sēdējis. Nekādi starptautiskās federācijas noteikumi vai šī sporta rīka rasējumi ar dzelzs priekškaru no brīvās pasaules norobežotajā padomju okupācijas teritorijā nebija pieejami. Atlika vienīgi… spiegu metodes. Latviešiem par laimi, kāds austrumvācu žurnāls bija publicējis fotoattēlu, kurā pasaules čempions austrietis Fastmantels pilnā augumā stāvēja pie savām kamanām. Tika noteikts, cik milimetru garš varētu būt Fastmantela deguns un pēc tam nomērīts, cik degunus garas, platas vai augstas ir čempiona kamanas.
ROKTURIS UN SIKSNA
Gandrīz vai katrs braucējs kamanas sev taisīja pats. Izcēlās inženieri — vēlākais Latvijas un PSRS izlases galvenais treneris Valdis Tiliks, kā arī padomju un Latvijas bobsleja tēvs Rolands Upatnieks. Populārs bijis modelis RŪJA, kura nosaukums radies, savienojot tā autoru — Rolanda Upatnieka un Jāņa Akolova (vēlāk neaizstājams bobsleja kamanu būves guru) iniciāļus. Kvalitatīvas kamanas taisījuši arī Uldis Bergmanis, Juris Roze un Viktors Kārkliņš, atceras Ķuzis.
Kamaniņu stūrēšanai aktīvi izmantoja siksnu, cenšoties pavilkt uz augšu vienu vai otru slieci. Savukārt ar otru roku turējās pie īpaša roktura. Mūsdienu kamanās aptecētājā ieslēpts katrai rokai savs rokturis. Lai grubuļainajās dabiskā ledus trasēs no braucamā neveltos ārā, pat sējuši sevi pie kamanām, kas gan drīz ticis aizliegts. Pirmajos gados Latvijā nekādi kamaniņu būves noteikumi nav eksistējuši. Galvenais bijis — lai ar tām varētu nobraukt pa trasi.
Vēlāk parādījās arī poļu Bekradi un austrumvācu Olympia Blitz sērijveida kamanas, bet tās tika tikai izredzētajiem un pašmāju kamanu būvniecību neapstādināja.
VANNAS UN CIGĀRI
Kamaniņu izskats radikāli mainījās septiņdesmito gadu otrajā pusē, kad plaši pieejama kļuva stiklšķiedra, no kuras varēja ērti līmēt dažādas formas izturīgas konstrukcijas.
„Pirmie aptecētāji atgādināja vannas, kas tika piesietas zem sēdekļa,” atceras Ķuzis. Kuri pirmie sāka izmantot aptecētājus? Latvieši? Vācieši? Skaidras atbildes nav. Neapšaubāmi, visi, kas tiecās pēc lielākiem ātrumiem, centās samazināt gaisa pretestību. Rolands Upatnieks ar Valdi Ķuzi tādēļ divnieka kamanās pat iekārtojās viens virs otra, ar šādu stilu pārsteidzot visus 1976. gada olimpiskajās spēlēs. Starptautiskās federācijas amatpersonas pēc tam noteica, ka, braucot divnieka kamanās, sportistiem jāatrodas vienam aiz otra.
Arī kamanu aptecētāju būvē Upatnieks un Ķuzis bija oriģināli. Savam divniekam viņi to izgatavoja 3,2 metrus garu. Maskavā, aerodinamiskajā caurulē, veiktie mērījumi liecināja, ka šādam cigāram trasē rezultātu vajadzētu uzlabot par… astoņām sekundēm. Iespējams, tā arī būtu, ja vien šī konstrukcija, sasniedzot zināmu ātrumu, nesāktu celties gaisā, tādā veidā kamanas padarot nevadāmas. Drīz arī aptecētāja garums tika ierobežots.
NEVIENS NEKO NESTĀSTĪS…
Vera Zozuļa 1980. gada olimpiskajās spēlēs Leikplesidā zelta medaļu izcīnīja kamanās, kuras pēc Tilika norādījumiem bija būvējis Ķuzis un par kurām vairs nebrīnītos arī šodienas ledus trašu asi. Kopš tiem laikiem kamanām patiešām ir tikai septiņas detaļas: divas slieces, divas slieču pamatnes jeb turētāji — saukti arī par ragiem —, divi kronšteini un aptecētājs. Nav mainījušies arī galvenie noteikumi. Kamanas nedrīkst būt platākas par 550 mm, aptecētājs — augstāks par 120 mm, tas nedrīkst sniegties tālāk par sportista ceļiem un pleciem. Ragavu sliedes platums nedrīkst pārsniegt 450 mm, sliecēm starp abiem kronšteiniem jābūt vismaz 25 mm platām, vieninieku kamanu svaram jābūt 21—25 kg robežās. Neliela amortizācija ar gumijas buksēm atļauta tikai kronšteinu stiprinājumu vietās.
Starp citu, nav ierobežots slieču garums un noteikts metāls, no kāda tās jāizgatavo. Latviešu Fiberglass savu kamanu būvē izmanto austriešu Gasser slieces, kuru metāla sastāvs arī ir īpašs. Pie šīm sliecēm magnēts gandrīz neturas klāt. Tik maz dzelzs ir to sastāvā.
Individuālie kamanu būves ģēniji, kas kamanas atbilstoši savam augumam un raksturam taisa kā smalki skroderi, slieču pamatni jeb turētāju veido, izmantojot vairākus materiālus. Pamatā ir koks, kas aplīmēts ar stiklšķiedru un kam pievienoti attiecīgi izlocīti vieglmetāla ragi. Tomēr arī Fiberglass kamanas, kurām šīs detaļas pilnībā izgatavotas no stiklšķiedras, ir konkurētspējīgas. Vankūveras olimpiskajās spēlēs Krievijas sportiste Tatjana Ivanova latviešu būvētās ragavās izcīnīja ceturto vietu.
Patiesi, kas tad tur ir tik sarežģīts, ka čempioni kamanas būvē un pārbūvē gadu gadiem? Arī Valdis Ķuzis uz šo jautājumu atbild ar tēvišķu smaidu: „Katram sportistam kamanās jāatrod sev atbilstošais smaguma centrs, pareizais slieču izliekums jeb kofs… Dažiem varbūt slieces ir ne tikai siltam un aukstam laikam, bet pat katrai trasei. Dažs ar vienām brauc visur un vienmēr. Tikai neviens tev par to neko nestāstīs.”
Tāpēc arī vienkāršās, no septiņām detaļām būvētās kamanas ir tik sarežģīti noslēpumainas.
