Sešpadsmit miljonu varavīksne

Olimpiskais
čempions Jānis Ķipurs ir vienīgais latvietis, kas ziemas spēlēs izcīnījis divas
medaļas – zeltu 1988. gadā Kalgari, pilotējot bobsleja divnieku, un bronzu
četrinieku konkurencē. 1992. gadā Albērvilā, Latvijai atgriežoties olimpiskajā
saimē, Jānis bija mūsu karognesējs.

Pēc tam
Ķipurs strādājis par pilotu treneri Šveices (ar diviem pārtraukumiem desmit
gadus), ASV, Francijas un Kanādas izlasēs. Viņš palīdzējis kļūt par olimpisko
čempionu un vicečempionu Gustavam Vēderam, olimpisko sudrabu izcīnīt Reto Geči,
Marselam Roneram un Kristianam Raiham, Martinam Annenam kļūt par trīskārtēju
bronzas laureātu.

Pār
Kalgari tāpat kā Vankūveru plīvo Kanādas karogs. Lai tā mums kalpo par labu
zīmi.

Jānis
Ķipurs

Dzimis
1958. gada 3. janvārī Kurmenē

Statuss

Toreiz: Bobslejists,
PSRS izlases dalībnieks

Tagad: Individuālais
komersants (veca kokmateriāla eksports), pilotu treneris (patlaban bez līguma)

Augums

Toreiz: 178 cm

Tagad: 177 cm

Svars

Toreiz: 88-89 kg

Tagad: 87-89 kg

Fiziskās
sagatavotības rādītāji

Toreiz: Dziļais
piesēdiens ar 230 kg svaru stieni, guļus no krūtīm – 155 kg, 100 m – 11,2

Tagad: Dziļais
piesēdiens ar 160 kg, guļus no krūtīm – 110 kg

Ģimenes
stāvoklis

Toreiz: Precējies,
audžumeita, meita, divi dēli

Tagad: Šķīries,
audžumeita, meita, divi dēli

Inventārs

Toreiz: Pasaulē
labākais, tepat Latvijā izgatavots. Pirms Sarajevas olimpiskajām spēlēm pēc
Rolanda Upatnieka skicēm tika uzbūvētas principiāli atšķirīgas bobsleja kamanas
ar šaurākiem vienlaidu korpusiem un spārniem, kādi tagad raksturīgi visiem
bobiem un kuru dēļ mūsējos toreiz sauca par krievu raķetēm vai peršingiem. Pat
četrinieks bija ar vienlaidu korpusu, un es ar to Sarajevā izcīnīju sesto
vietu. Pārējie centās būvēt līdzīgus bobus, bet nekas neiznāca, tie virāžās
gāzās un lūza.

Pēc
Sarajevas spēlēm vienlaidu korpusi tika aizliegti. Nācās atkal būvēt divdaļīgas
un nedaudz platākas virsbūves. Kalgari jau visiem bija līdzīgas kamanas un mums
nekādu sevišķu tehnisko priekšrocību vairs nebija, bet vienalga – ar VEF
ražojumiem olimpiskās medaļas izcīnījām.

Tagad: Principiāli
kamanu uzbūve nav mainījusies. Vienīgi tiek izmantoti modernāku tehnoloģiju
radīti materiāli, kas ļauj pilnveidot ļoti smalkas nianses – piemēram,
izgatavot amortizējošākas asis, izsvarotāku rāmi. Toties slidu materiāls visiem
ir vienāds, tikai apstrāde atļauta individuāla. Tagad papildus reglamentēts arī
kamanu minimālais svars, jo iepriekš noteikts bija tikai kamanu un ekipāžas
kopējais maksimālais svars (divniekiem – 390 kg, četriniekiem – 630 kg). Tas
novērsa tendenci būvēt ļoti vieglas (un arī trauslas, neizturīgas) kamanas un
meklēt ļoti masīvus stūmējus.

Mērķi

Toreiz: Medaļa
bija iezīmēta tur augšā treneru plānos. Mēs apakšā tikai maucām, maucām un
maucām, kamēr acis uz kātiņiem! Jau komandas iekšienē bija spēcīga konkurence –
Ekmanis, Poikāns, Kļaviņš, Ščavļevs no Krievijas… bija pieci seši spēcīgi
piloti, bet uz starptautiskajiem mačiem tika tikai trīs.

Pirms
Sarajevas spēlēm, uzvarot gan Veltinsa kausa izcīņā, gan Eiropas čempionātā,
izlasē biju kļuvis par pirmo numuru. Mani uzskatīja par reālu pretendentu uz
medaļām, bet pirmajā braucienā trases augšdaļā kļūdījos, pussekundi pazaudēju
un kopvērtējumā paliku ceturtais. Toties Ekmanis tika pie medaļas.

Tad gan
man bija dusmas! Visu sezonu es biju komandā labākais, bet olimpisko medaļu
nedabūju. Raksturs man spēcīgs, nolēmu, ka esmu vēl pietiekami jauns, lai uz
pjedestāla tiktu pēc četriem gadiem, sakodu zobus, uzliku klapes uz acīm, lai
būtu redzams tikai viens virziens, un gāju pēc savas medaļas. Dabūju divas.

Tagad: Lielie
mērķi sasniegti, tagad kārta mazākiem. Nostiprināt savu nelielo biznesu, lai
nav vairs jāmētājas pa pasauli, un naudiņu varu pelnīt šeit. Sakārtot savu
saimniecību Drabešu pagasta Zariņos, atbalstīt bērnus, savest kārtībā savu
privāto dzīvi.

Kaut
gan, ja bizness nenostabilizējas… Dažu valstu izlases par mani kā pilotu
treneri joprojām izrāda interesi. Tas ir darbs, ko es protu, kas man sagādā
gandarījumu. Tagad esmu nosvērtāks, situāciju un detaļu analīzē ievērojami
labāks. Startējot bobslejā, es visu laiku izteikti strādāju individuāli –
meklēju idejas, braukšanas tehnikas nianses… Pastrīdējos ar kolēģiem,
treneriem, bet galīgo lēmumu vienmēr pieņēmu pats. Tagad, sešpadsmit gadus
strādājot par pilotu treneri, izmantojot videotehniku un datoriespējas, to visu
izprotu vēl daudz dziļāk.

Vērtības

Toreiz: Sports
un ģimene. Tad lauvas tiesu mana laika paņēma bobslejs, un liels paldies jāsaka
manai nu jau bijušajai sievai, uz kuras pleciem gūlās ģimenes rūpju lielākā
nasta.

Tagad: Esmu
tuvu tai fāzei, kad mierīgi gribu nodzīvot mūža otro daļu.

Problēmu
risināšanas metodes

Toreiz: Esmu
cilvēks ar ļoti augstu taisnīguma izjūtu. Ja redzu negodīgu rīcību, es nebūšu
tas, kas paliks malā. Tiesa, širmis man nekrīt ātri ciet. Esmu ieturēts, kā
angļi saka – cool, problēmas
vispirms mēģinu atrisināt ar sarunām, ar argumentiem, ar pārliecināšanu. Bet,
ja galējā robeža ir pārkāpta, taisnības aizstāvēšanai varu pielietot jebkādus
līdzekļus.

Tagad: Nekas
nav mainījies.

Lielākā
neveiksme

Toreiz: Aizbraukšana
garām medaļai Sarajevas olimpiskajās spēlēs. Ja es pirmo braucienu toreiz būtu
nobraucis tāpat kā pārējos trīs, man būtu sudrabs un pilns olimpisko medaļu
komplekts. Jā… Bet varbūt tad nebūtu tā niknuma gatavoties Kalgari spēlēm un
es nekļūtu par čempionu. Ej nu sazini, kā kuro reizi tās kļūdas un neveiksmes
iespaido mūsu dzīvi.

Tagad: Situācija
biznesā nav spoža. Bet vai tā ir mana kļūda? Pērnā gada martā aizsūtīju kravu
uz Franciju, bet pagāja vēl četri mēneši iekams partneris par to samaksāja. Es
savu biznesu neapturēju, strādniekus neatlaidu, jo partneris nemitīgi solīja –
nauda būs pēc nedēļas… Es ņēmu kredītu, lai darbu turpinātu. Iekūlos parādos,
paldies Dievam, banka ir pretimnākoša, izskatās, ka varēšu visus maksājumus
sakārtot. Šis ir tāds neveiksmīgs brīdis, bet to neizraisīja mani stratēģiski
nepareizi lēmumi. Vairāk vainojama kopējā finanšu krīze. Es tomēr turpināju
strādāt, man materiāli ir sagatavoti, tiklīdz atjaunosies pieprasījums, es tos
varēšu piedāvāt.

Veiksmes

Toreiz: Esmu
baudījis tikai pelnītas veiksmes, kas nākušas pēc smagām cīņām. Nekas man nav
nokritis no zila gaisa.

Tagad: Skaidri
zinu, ka man viss dzīvē nāk ar smagu darbu. Esmu ar to ne tikai samierinājies,
bet arī tam noskaņojies. Bieži vien tas kaitina – tu strādā, strādā un strādā,
bet nav tā rezultāta! Dari vēl un vēl, bet joprojām neiet! Jebkurš cits būtu kritis
izmisumā, bet es turpinu, jo ticu, ka pienāks tas brīdis, kad sasniegšu kāroto.

Lielākais
piedzīvojums

Toreiz: Piedzīvojumi
un pārdzīvojumi bijuši visdažādākie. Sportā, barikāžu laikā, premjeru sargājot,
Albērvilas spēlēs pēc 56 gadu pārtraukuma olimpiskajā stadionā atkal ienesot
Latvijas karogu… Man ir jauki bērni izauguši – arī tas ir brīnišķīgs
piedzīvojums.

Tagad: Mana
dzīve turpina būt ļoti krāsaina.

Dienas
režīms

Toreiz: Tuvu
armijas režīmam. Celšanās pulksten 6.30. Ziemā tad vēl ir nakts melnums, bet
mums rīta rosmes 20 minūšu kross, pēc tam vispārēji vingrinājumi. Dienā divi
treniņi. Pēc vakariņām jāuztrin slidas, ar bobu jāpaķimerējas, un viss – lūziens
virsū, gultā iekšā.

Vasarā,
sagatavošanās periodā, trīs treniņi dienā, jo tā dēvētajā rīta rosmē jau bija
tāda slodze, ka dažs zaudēja samaņu. Tu esi nupat pamodies, bet treneris
stadionā jau gaida ar hronometru – iesildīšanās skrējiens – desmit apļi
jeb četri kilometru 15 minūtēs! Padomājiet, kā jājož, lai to spētu. Parasti
šajā normā iekļāvās tikai kādi trīs četri no trīsdesmit izlases vīriem.

Pēc tam
uz vienas kājas 30-40 lēcieni pa tribīņu soliem uz augšu. Arī ar laika
kontroli. Pēc tam tas pats uz otras kājas. Un tā vairākas reizes. Tad
atspiešanās balstā guļus. Hronometrs tikšķ, un tu dragā! Pēc tam, atsperoties
ar abām kājām lēcieni uz sola – augšā un lejā. 30 sekundes dragā maksimālā
tempā, 20 sekundes atpūta un 30 sekundes dragā atkal! Trīs četras šādas
sērijas… Nevis rīta rosme, bet treniņš smagākajā sacensību režīmā.

Pēc
brokastīm divarpus stundu garš pirmais treniņš. Parasti sākumā futbols vai
volejbols, pēc tam vieglatlētika. Protams, atkal ar hronometra palīdzību.

Paēd,
vakarā – divas stundas līdzīgā stilā svarcelšanas zālē!

Toreiz
treneru savstarpējā sarunā dzirdēju Upatnieka frāzi: "Ja no šiem
trīsdesmit divi trīs izturēs līdz Sarajevas spēlēm, tad viņi arī būs gatavi tur
izcīnīt medaļu." Tā arī bija, no pirmā iesaukuma līdz Sarajevai palikām
trīs – es, mans stūmējs Aivars Šnepsts un Zintis Ekmanis. Šad un tad tika
atgādināts: "Mums Padomju Savienībā ir 250 miljoni cilvēku, ja tu nevari,
atradīsies, kas varēs!"

Tagad: Režīmu
nosaka mans darbs. Ja esmu bobslejā, tad ir agrie rīti un darbs līdz vēlam
vakaram – tā, ka nav laika pat uz mājām vēstuli aizrakstīt. Strādājot
sportā, pašam ar sportu iznāk gandrīz vai mazāk laika nodarboties.

Protams,
kā visiem bijušajiem sportistiem man ir savas veselības vainas, bet tādēļ es
nečīkstu. Es kustos. Jo, kā teicis kāds profesionāls sportists, ja tev no rīta
nekas nesāp, tad tu esi miris. Labprāt slēpoju ar distanču slēpēm, vasarās
braucu ar MTB velosipēdu, bet gribētos to visu darīt biežāk. Man organisms
prasa slodzi. Kaut vai no rītiem mazliet balstā guļus papumpēties un vēdera
presi padarbināt.

Hobiji

Toreiz: Makšķerēšana,
mūzika.

Tagad: Klāt
nākusi fotografēšana. Iepriekšējiem mainījušies uzsvari. Makšķerēšanai laika
gandrīz vai neatliek. Mūzikā dominē klasiskie skaņdarbi. Agrāk patika visu veidu
mūzika. Tagad atzīstu, ka, piemēram, reps, tās ir tikai divas krāsas – melnā un
baltā -, laba popmūzika – septiņu krāsu varavīksne, bet klasiskā mūzika –
tie ir 16 miljoni krāsu toņu.

Dainis
CAUNE