Skeletona tēva stāsts
Šajā
sporta veidā tādas īstas sportistu piramīdas nav. Tiesa, viens otrs ir
patrenējies, pat startējis mačos, bet šobrīd nopietni trenējas un startē tikai divi
vīri un viena meitene. Viņu kontā ir septītā vieta Turīnas olimpiādē, pērn
godalgotas vietas Pasaules un Eiropas kausa izcīņā. Arī šo
sezonu viņi sākuši sekmīgi un krāj punktus kopvērtējumā, lai Latvijas komanda
iegūtu pēc iespējas augstāku vietu un gatavotos olimpiskajām spēlēm. To, kas
notiek skeletonā Latvijā, vislabāk zina Dainis Dukurs -mūsu labāko sportistu
treneris un tēvs.
– Nesen
intervijā tavi dēli atklāja, ka pirmo finansējumu skeletonam tu esi saņēmis,
pārdodams savu māju.
– Tas daļēji atbilst patiesībai. Lai dēli varētu sākt
nodarboties ar skeletonu, pārdevu jaunbūvi un zemi. Taisnības labad jāsaka, ka
mani šī zemes un mājas lieta sevišķi neinteresēja un izšķīros viegli. Jutu, ka dēliem
– toreiz vēl pusaudžiem – interesē jaunais sporta veids un pirmais ieguldījums
ir vajadzīgs. Tajā brīdī vēl neviens lāgā nezināja, kas ir skeletons un kas
ir Dukuri. Tāpēc nācās investēt, lai sporta veids pie mums attīstītos.
– Kad tu
pats pirmo reizi uzzināji par skeletonu un saprati, ka ar to varētu nodarboties
Latvijā?
– Kad padomju laikos strādāju par Siguldas trases direktoru,
tad te notika dažādas, pasaules mēroga kamaniņu sacensības, sacentās arī
bobslejā. Sapratu, ka pa ledus reni var braukt arī skeletonisti, un mans mērķis
bija panākt to arī pie mums.
Taču pirmo reizi skeletonu redzēju tikai 1996. gadā, kad aizbraucu
uz Lilihammeri uz pasaules junioru čempionātu bobslejā. Stādījos priekšā, kas
esmu, ko gribu, un mājās jau braucu ar divām skeletona kamanām mašīnā.
Pirmie cilvēki, kas Latvijā sāka ar skeletoniem braukt bija
Ivars Puķītis, kas pašreiz Siguldas trasē ir viens no labākajiem ledus
meistariem, un Guntis Maksis, kurš dzīvo un strādā Valmierā. Tie bija pirmie,
kas uzgūlās uz skeletona kamanām un aizbrauca uz pasaules čempionātu Kalgari.
Starp kādiem 60 braucējiem, mūsējie ierindojās, liekas, ceturtajā desmitā.
Tad arī viņi beidza, jo nebija nekādi jaunie puikas. Nāca
otrais vilnis, kad devu iespēju pamēģināt saviem dēliem. Viņi vēl bija ļoti
jauni, bet tā soli pa solītim mēs sākām. Skumji, bet jāpiemin, ka bija vēl
viens puisis Ģirts Ostenieks, kurš Siguldas trasē aizgāja bojā. Tas bija
muļķīgs negadījums, kad krievu sportisti ielaida trasē vēl vienu bobu un notika
nelabojamais.
– Pašreiz
Martins un Tomass ir pasaules elites galvgalī, arī jaunā Undīne Vītola tikusi
pie pirmajiem punktiem. Vairs tiešām nav jaunu sportotgribētāju?
– Jauniešiem nav īstas motivācijas. Lai iekļūtu normālā
apritē, vajadzīgs liels darbs, labs inventārs, laiks. Turklāt tas nav maizes
sporta veids kā basketbols vai futbols – pie naudas te uzreiz nevar tikt. Bet mūsu
materiālajā laikmetā tas ir būtiski. Ja gribam lai šis sporta veids attīstītos,
jābūt valstiskai pieejai. Vajag jauniešu grupas, jābūt nodaļai Murjāņu sporta
ģimnāzijā. Šobrīd tas ir atsevišķu interesentu sporta veids, ko lielā mērā
uztur vecāki. Arī Undīni (starp citu, ļoti talantīga un spējīga sportiste, kas
ar skeletonu nodarbojas tikai otro gadu) trenē un materiāli uztur tēvs. Tiesa,
manējie tagad tikuši LOV aprūpē un paldies par to – atrisinās daudzi jautājumi.
Bet līdz tam bija jānonāk.
Lai puišiem azarts būtu lielāks, algu, ko saņemu par viņu
trenēšanu, ieguldu specifiskā prēmiju fondā – tiek vērtēts progress, izcīnītā
vieta, straujākais kāpums, labākais starts. Tā sezonas laikā aiziet mana
trenera alga.
Bet, tā kā es Siguldas trasei esmu vistuvāk, saprotu, ka
par to būs jādomā lielākā mērogā, jo nākamgad krievi pie Maskavas atklās savu
trasi, mūsu lielākie nomnieki no šejienes pazudīs un tad nāksies lauzīt galvu,
kā uzturēt dārgo sporta bāzi. Esmu runājis ar sporta funkcionāriem un
piedāvājis savu pieredzi, materiālo bāzi un esmu gatavs strādāt. Turklāt man ir
labs palīgs, mans bijušais audzēknis Ivars Pakalns, kas pats vēl dažreiz brauc,
bet vairāk viņš pavada manus dēlus uz Pasaules kausa posmiem, jo es pamatdarba
dēļ bieži netieku.
Atbildes vēl nav, bet domāju, ka pavasarī izsludināšu kādu
uzņemšanas konkursu, apskatīšos, kādi jaunieši atnāks un izveidošu 6-8 lielu jauniešu grupiņu, kas gribētu
nodarboties ar skeletonu.
– Atsaucība varētu
būt?
– Nezinu. Ja arī atnāks, tad kurš katrs jau nav piemērots –
jābūt zināmam svaram, jo kamanas tomēr sver 42 kilogramus, vajag ātrumu, spēku
un galu galā arī drosmi. Vēl nepieciešams vecāku atbalsts, jo esmu dzirdējis
viedokli, ka tas ir pašnāvnieku sports, jo brauc taču ar galvu pa priekšu 100 kilometru
ātrumā. Bet tas ir mānīgs iespaids, jo skeletonists var diezgan daudz trasē
izdarīt ar kustībām. Turklāt kritieni nemaz nav tik bieži. Paldies dievam, mani
dēli nekādas nopietnas traumas nav guvuši.
– Vai
pats, savulaik bobslejists būdams, esi braucis ar skeletonu?
– Ja ar bobu braucu katru gadu (kā nekā biju pirmais, kas
nobrauca pa Siguldas trasi atklāšanas reizē), tad ar skeletonu tikai reizi –
pagājušo gadu mani izvilka no kabineta un paziņoja – „Tev, vecais, jānobrauc!"
Spurojos, spurojos, bet sapratu, ka jābrauc vien būs – sastūmu bikšu galus
zeķēs un laidu lejā. Tad īsti sapratu, ko nozīmē skeletons. No boba tas
atšķiras milzīgi – ja tur vēl var stūrēt, redzēt kaut kādus orientierus, tad
skeletonā tu neko neredzi un vadies tikai pēc izjūtām. Tad es teicu – „Visu cieņu, puiši!" Katrā
ziņā, tā ir sarežģītākā ledus trašu disciplīna. Jo viss jājūt ar ķermeni. Tur
vajadzīga milzu pieredze, kas nāk ar gadiem, jo katra trase ir citādāka.
– Vai šobrīd varam runāt par Latvijas izlasi?
– Reizē jā un reizē nē. Kā jau teicu, startē tikai trīs
sportisti – Martins un Tomass Pasaules kausā, bet Undīne – Internacionālajā
kausa izcīņā, bet vēl ir Eiropas kauss, kas ir zemākā līga, tur mēs neesam.
Kopā kādi simts sportisti apritē ir. Tas tā ir sadalīts, lai izlīdzinātu spēku
samērus un sporta veids būtu interesantāks, jo 100 braucējus pēc kārtas
neizturētu arī ledus. Tas tomēr nav sniegs.
Pirmie šīgada posmi pierādīja, ka augstākajā līgā spēki ir
tik līdzīgi, ka gandrīz jebkurš no 25 braucējiem, veiksmes gadījumā var
iebraukt pirmajā desmitā. Piemēram, Tomasu, kas pēc pirmajiem posmiem ir 21.
vietā, no pirmā desmita šķir tikai sekundes desmitdaļas.
– Par
Martinu un Tomasu. Martins, jaunākais, – kopvērtējumā ir sestais, Leikplesidas
posmā – pat ceturtais, vai Tomass meistarībā būtu vājāks?
– Neteiktu. Tomasam trasē ir ļoti laba tehnika, ne velti
viņu daudzi filmē, bet krietni vājāks ir starts. Viņš ir stipri garāks par
brāli, un nedabiskajā, noliektajā ieskrējienā augums traucē. Daudz strādājam,
lai atrastu racionālāko ieskrējiena tehniku. Toties Martins startā ir viens no
ātrākajiem, bet viņam vēl daudz jāuzlabo trases izbraukšanas tehnika. Abiem ir
ko darīt. Domāju, ka nākamajos posmos Eiropas trasēs pakāpties var gan Martins,
gan Tomass. Tas ir svarīgi, lai Eiropas čempionātā (tas ir viens no Pasaules
kausa izcīņas posmiem) viņam būtu pēc iespējas augstāks starta numurs.
Jāsaka, ka arī es nedaudz kļūdījos ar tehnikas regulēšanu,
jo abi Amerikā zaudēja pa trim kilogramiem svara un mazliet neprecīzi pārregulēju
kamanu smaguma centru. Kad kļūdu sapratām, bija par vēlu. Būs mācība.
– Tēvs un
treneris. Vai šīs lietas reizēm nejūk?
– Neteikšu. Pirmkārt, rūpējos, lai viņi sveiki un veseli
veiktu trasi. Bet to esmu darījis arī agrāk, kad Eiropas kausos man startēja
arī citi sportisti.
Turklāt uzskatu, ka mēs vēl neesam simtprocentīgi
profesionāļi – vecākajam dēlam ir sieva un dēls, abi absolvēja nopietnas
augstskolas (tā arī bija mana prasība). Tomass universitātē beidza ekonomistus,
bet Martins – Banku augstskolā finansistus. Abiem ir mazi auto biznesi. Tas
viss ir jāsabalansē, visam jābūt līdzsvarā.
Līdz ar to varbūt man kā tēvam ir atlaides, bet vispār mēs
strādājam demokrātiski, vadoties pēc apstākļiem. Liels pluss ir tas, ka viņi,
lai gan trasē ir konkurenti, viens otram ļoti palīdz, un es varu teikt, ka
katram ir divi treneri. Tas ir ļoti svarīgi sacensību laikā, jo, piemēram,
vāciešiem ir kādi seši treneri, kas var izsekot un analizēt katru virāžu, bet
es labākajā gadījumā varu redzēt un filmēt kādas divas. Tad brālis seko brālim
un informācija mums ir divreiz lielāka.
Tiesa, kad pienāks olimpiskais gads, tad gan blakus lietas
būs jānoliek maliņā un viss jāziedo startam. Ticu, ka mēs varam cīnīties par
olimpisko sešinieku un, ja veiksies, – arī par kādu medaļu.
– Daudzi
varbūt nezina, ka dēli startē ar tevis taisītām kamanām. Nevarējāt nopirkt?
– Nē, mēs nopirkām Šveices un angļu kamanas, bet tās
negāja, kā gribētos. Kad papētīju tuvāk, tad likās, ka mūs gribējuši apmuļķot,
jo daudz kas nebija izprotams.
Turklāt tā būvēšana man nav nekāds jaunums, savulaik pats taisīju
bobus. Kopā ar Jāni Vanušku, kādreizējo bobslejistu un treneri, izveidojām
kādus piecus bobus.
Liels skolotājs man bija Rolands Upatnieks – arī ar viņu strādājām
kopā. Pateicoties viņam, kā mehāniķis nokļuvu Kalgari olimpiādē. Vēlāk viņš
sāka taisīt bobus tirgum, bet es kaut kā negribēju sadarboties ar krieviem un
pamazām attālinājos.
Tad Valmieras ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā kopā ar Gunti
Maksi un nelielu brigādīti atsākām taisīt bobus. Ar tiem brauca Māris Poikāns,
Rodžers Lodziņš, Olafs Pļaviņš.
Nesen bija liels pārsteigums, kad ieraudzīju savu bobu
Amerikas olimpiskā centra muzejā. Rakstīts USA un stāv kā vēsturiska bilde.
Tagad manus skeletonus sāk pasūtīt arī citu valstu
sportisti. Mūsu skeletoni ir nopietni, par to liecina tas, ka tehniskās komisijas,
konkurentu uzkūdītas, sāk piesieties visādiem sīkumiem.
Skeletonā ir diezgan daudz radošu iespēju, jo parametri
reizēm ir visai nenoteikti. Darbojos pēc principa, kas nav aizliegts, tas ir
atļauts, un manus jaunievedumus metas ķidāt. Pagaidām gan vienojamies, ka
mazliet izmainīšu to un to, bet nekas aizliegts man vēl nav.
Taisīšu tālāk, lai viņi domā.
– Slieces
tiek gatavotas no viena materiāla?
-Materiāls ir viens, bet nedaudz brīva ir konfigurācijas
izveide. Bet tas nav viss, ir bijuši nesmukumi, kas līdz galam nav atklāti.
Viss liecina, ka uz sliecēm var uzklāt vēl kādu segumu. Pat uz normālām slidām,
nobraucot ar smilšpapīru (un tehniskās komisijas to dara), paliek kaut kādas
pēdas, bet dažiem smilšpapīrs neuzrāda neko. Protams, komisija savus kontroles
datus neafišē. Nezinu, kādi spēki tur darbojas, bet diskvalifikācija neseko.
Esmu piedāvājis eksperimentu, ka slidas pirms starta
izlozē, bet pagaidām neviens neieklausās. Bet tā, manuprāt, tiešām, varētu
noteikt meistarīgākos braucējus. Kaut pāris reizes gadā to varētu pamēģināt.
Kopumā, teikšu, ka skeletons strauji attīstās un
pilnveidojas. Ja mēs esam tik augstu, tad tas ir brīnums, jo, salīdzinot ar
lielvalstīm, mūsu spēki liekas niecīgi. It sevišķi tas attiecas uz apkalpojošo
personālu. Vēlreiz saku – ja mēs turpmāk gribam attīstīt skeletonu, tam ir jāpieiet
valstiski. Tiesa, tas nekad nebūs masu sporta veids (un tāds tas arī nekur
nav), bet negribētos, lai no pasaules trasēm pazustu sportisti ar Latvijas
vārdu uz muguras.
Dainis Dukurs
Dzimis 1957. gada 24. janvārī Apē
Mācījies Valkas 1. vidusskolā, beidzis Murjāņu
sporta internātskolu, Rīgas Politehnisko institūtu
Nodarbojies ar vieglatlētiku (desmitcīņa) un ir Latvijas
čempions bobslejā
Strādā SIA Bobsleja un kamaniņu trasē Sigulda par valdes priekšsēdētāju
Trenē
skeletonistus Martinu un Tomasu Dukurus
Ģimenes stāvoklis precējies, sieva – Marina, divi dēli un
mazbērns
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
