Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Stāsts turpinās…

Lai gan pirms deviņiem mēnešiem Phjončhanas olimpiskajās spēlēs, kurās Martins Dukurs finišēja ceturtajā vietā, bet Tomass — piektajā, šķita ka brāļi savas skeletonistu karjeras būs beiguši, tagad rādās, ka Martina pieci pasaules čempiona tituli, astoņi izcīnītie pasaules kausi, divi olimpiskie sudrabi un Tomasa neskaitāmās godalgas Eiropas un pasaules mačos nepaliks pēdējie panākumi.

Latvijas otrās simtgades pirmo dienu — 19. novembri — Tomass un Martins sāka ierastajā darba ritmā — dažas minūtes pēc deviņiem no rīta ar kārtējiem treniņbraucieniem pa Siguldas trases ledu. Pēc tam sekoja stundu ilgs darbs svaru zālē. Tāpat kā pirms gada, diviem vai divdesmit. Bija jaušams, ka sezona jau nepacietīgi mīņājas pie durvīm.

Visu oktobri līdz novembra sākumam brāļi trenējās Siguldas trasē, kas šajā siltajā rudenī Eiropā vienīgā spēja saglabāt ledu pat tad, kad temperatūra pakāpās līdz plus 21 grāda atzīmei. Nedēļu Dukuri piešāva jaunās kamanas nākamā Eiropas čempionāta trasē Kēnigszē, pēc tam atgriezās mājās, lai ar pilnu jaudu turpinātu gatavošanos Pasaules kausa izcīņai, kas šosezon sāksies Siguldā.

“Ivo Šteinbergs palika Siguldā turpināt strādāt trasē ar Rodžera Lodziņa jaunajām kamanām, kuras sākumā arī es patestēju,” Martins Dukurs, sākot sarunu, paskaidro, kāpēc uz treniņnedēļu Vācijā devušies tikai divatā. “Man vēl bija tēva jaunās kamanas, un es sapratu, ka pārāk daudz man tās lēkāšanas. Ivo tieši laikā nāca klajā ar piedāvājumu turpināt attīstīt Rodžera skeletonu. Ar olimpisko kamanu pēc spēlēm esmu tikai vienu braucienu nobraucis. Visus iepriekšējos konceptus esmu nolicis malā. Braucu tikai ar jauno. Tāpēc arī bija svarīgi pārbaudīt, kā citā trasē — Kēnigszē — kamana uzvedīsies. Soli pa solītim mēģinām, kaut ko mainām, atkal mēģinām un ejam uz priekšu.”

Ir kaut kas konstruktīvi citādāks?

— Pilnīgi cita stūrēšanas konstrukcija, arī sliecēs dažas izmaiņas.

Tā ir tava tēva konstrukcija?

— Pilnībā Daiņa Dukura konstrukcija. Šo kamanu mēs uzbūvējām jau pirms olimpiskās sezonas, bet man vienā braucienā neveiksmīgi slida iestrēga, es baigi atklapējosun uzreiz noliku malā. Kad martā atbraucām no Korejas, problēmu sākām šķetināt. Vasarā pārtaisījām rāmi, vēl šo to pielabojām.

Tagad jums jaunu koncepciju konkurence! Rodžeram Lodziņam atšķirīga konstrukcija, Dainim Dukuram vēl cita

— Jā, doma ir iet pilnīgi citā virzienā. Protams, vecā kamana ir ērta, komfortabla, bet mums jāpanāk, lai ātrums būtu lielāks. Gribam saprast, kā to izdarīt.

Vai jaunā kamanu konstrukcija liek mainīt arī to vadīšanas tehniku?

— Jā, rodas citas nianses, kuras jāķer un pie kurām jāpierod.

Phjončhanā pēc dramatiskā pēdējā olimpiskā brauciena, kurā gandrīz jau aizsniegto sudrabu nācās nomainīt pret ceturto vietu, labs laiciņš pagāja, kamēr saņēmies un iznāci žurnālistu zonā atzīt savu sakāvi. Izstāsti tagad, ko tu tur finiša zonā tik ilgi domāji?

— Pēdējā brauciena minūte bija pļauka. Pēc tam tu noskurinies un sāc visu likt pa plauktiņiem, kas notika, kāpēc notika?! Tev gribas lūgt vēl vienu iespēju, kaut gan labi zini, ka šajās spēlēs tādas nebūs. Es kļūdījos vietā, kuru treniņbraucienos atkodu viens no pirmajiem — otrajā, trešajā un tālāk ceturtajā, piektajā virāžā. Iepriekš tur man gāja no rokas, vairāk koncentrējos uz trases lejasdaļu. Bet, re kā! Pasēdēju, padomāju, nomierinājos, pieņēmu šo situāciju — nu ko — jādzīvo tālāk.

Toreiz šķita, ka skeletonam saki ardievas…

— Mani vairāk ietekmēja tābrīža situācija, par nākotnes plāniem vēl nedomāju. Jau iepriekš bijām nolēmuši pēc spēlēm Siguldā testēt jaunās kamanas. Neatkarīgi no Phjončhanā sasniegtā rezultāta, kaut vai tādēļ, lai mūsu gūtā informācija kādam būtu noderīga nākotnē. Tā arī soli pa solim sākām testēt.

Kura būvētās jaunās kamanas tās bija?

— Rodžera kamanas. Ļoti pamatīgi strādājām — testējām, mainījām, uzlabojām, vairāk nekā simt braucienus nobraucām, pa četriem pieciem braucieniem dienā. Līdz nelabumam. Frēzējām jaunas slidas, arī tās mēģinājām. Laiks bija ļoti labs, nereti padsmit grādu mīnusos, kas marta beigās Siguldā bieži negadās.

Abi ar brāli testējāt?

— Tomass pievienojās mazliet vēlāk, kad sāku attīstīt arī tēva būvēto kamanu. Tad jaunās idejas aizrāva arī viņu.

Atkal bija nopērtu suņu sajūta tāpat kā pavasarī pirms Vankūveras olimpiskās sezonas?

— Apmēram. Phjončhanā izteikti nebijām gatavi laikapstākļiem. Oktobrī šajā trasē braucām plus astoņpadsmit grādos, spēlēs mūs sagaidīja stindzinošs sals. Tagad varu teikt, ka slieču izvēle nebija pareiza, bet galvenokārt iegāza braukšana. Fiziski ļoti labi jutos.

Par palikšanu skeletonā tu saki paldies anglim. Kuram?

— Pārsonam. Ja ar 20. rezultātu startā var finišēt trešais, tad redzi, ka tur ir, ko rakt.

Bromlijam ne? Pārsons bija tikai izpildītājs, kurš brauca ar Bromlija būvētām kamanām.

— Tur vairāk ir kaut kas cits. Britiem ir divas nometnes Bromlijs un vēl viens ražotājs, kas apkalpo tieši izlasi. Meitenes zeltu un bronzu izcīnīja ar viņa kamanām. Slieču izgatavotāji arī ir vairāki. Kas var būt kopīgs? Tikai slieču apstrāde.

Tajā virzienā jūs arī tagad strādājat?

— Pamazām mēģinām. Sadarbojamies ar RTU, mūsu komandā tagad ir arī pilna laika tehniskais eksperts Jānis Krūmiņš, kas cenšas šo problēmu risināt.

Droši vien daudz esi domājis par savām piedzīvotajām olimpiskajām drāmām. Pirms Vankūveras esi pasaules līderis, spēlēs otrā vieta, pirms Sočiem esi vēl izteiktāks līderis un atkal tikai sudrabs. Pirms Pjhončhanas gan līderis nebiji, toties pēdējā braucienā vispār pazaudēji medaļu…

— Tie ir trīs dažādi stāsti. Vankūverā pats zeltu pēdējā braucienā izlaidu no rokām. Sočos īstu variantu uzvarēt man nebija. Mājas trase tomēr dod lielas priekšrocības. Sunbins Juns jau sezonas laikā kļuva grūti aizsniedzams, bet Phjončhanā vispār spēlēja vienos vārtos. Ja savā trasē vari veikt par simt braucieniem vairāk nekā citi, agrāk vai vēlāk tajā atrodi kādu sevišķu knifu.

Varbūt arī paši kaut kur nenospēlējām līdz galam. Kad labi gāja, varbūt vajadzēja piebremzēt, palaist muļķi, lai citus nemotivētu iet uz priekšu. Bet nezinu, vai tas mums izdotos. Man žēl savu laiku nomest zemē. Ja vasarā smagi trenējos, ko tad es tur ziemā māžošos!

Kad galīgi izšķīries palikt skeletonā?

— Diezgan ātri. Kad Olimpiskā vienība atbalstīja ideju, ka šosezon varam strādāt pēc individuāliem kritērijiem, vairāk uzmanības veltot tehnikas testēšanai. Pamazām sākām strādāt, bet tad guvu ceļgala traumu un jūlija beigās nācās operēt menisku. Tas mani drusku atmeta atpakaļ, tikai tagad uzņemu apgriezienus. Startā no personīgā rekorda vēl piecas sešas simtdaļas atpalieku, bet pamazām pa simtdaļai ņemu nost.

— Tomass arī šovasar ļāvās ķirurgiem…

— Jā, viņam tā bija otrā kārta pēc pērn veiktās ceļgala operācijas. Bet tagad jūtas labi. Vienīgi viņam ir divas tēva jaunās konstrukcijas kamanas un vēl jāizšķiras, kuras būs īstās.

— Šīssezonas Pasaules kausa izcīņa beidzot sākas jūsu mājas trasē. Starp citu, pirms gadiem četrpadsmit Tomass šeit, Siguldā, latviešiem izcīnīja pirmo Pasaules kausa uzvaru.

— Viņš arī tagad to varētu izdarīt. Tiesa, mēs brauksim ar jaunajām kamanām, ar sacensībās vēl netestētām sliecēm. Nelēksim vecajās kamanās, lai tikai noteikti uzvarētu. Mums būs interesanti uzzināt, kā uz konkurentu fona izskatāmies ar jauno ekipējumu. Pēc tam skatīsimies, ko mainīt, ko uzlabot. Bet es cieši esmu nolēmis visu sezonu turēties pie jaunās kamanas un to attīstīt.

Kas zināms par konkurentiem?

— Visi būšot Siguldā.

Olimpiskais čempions arī?

— Jā, jā, Sunbins Juns pirms braukšanas šurp Vistlerā gatavojas pasaules čempionātam. Būs krievi, arī Soču čempions Tretjakovs, kas pirms Siguldas trenējas Kēnigszē.

Kuras sacensības šajā testu sezonā jums būs galvenās?

— Eiropas un pasaules čempionāti, kas notiks attiecīgi Kēnigszē un Vistlerā. Par Pasaules kausa izcīņu vēl nezinām, skatīsimies, kā mums tajā klāsies. Iespējams, kādu kārtu izlaidīsim.

Tas, ka tu tik cītīgi tagad darbojies, nozīmē, ka esi sācis pilnu jauno olimpisko ciklu?

— Jā, ir plāns četriem gadiem.

Kas tevi 34 gados motivē turpināt?

— Īpaša motivācija nav vajadzīga. Man patīk tas, ko daru. Joprojām ir interesanti. Jaunu kamanu testēšana, attīstīšana, labākā risinājuma meklēšana — tas aizrauj. Es nenāku uz treniņu ar gariem zobiem.

 

 

Martins DUKURS

Skeletonists

Dzimis:1984. gada 31. martā Siguldā

Augums, svars: 180 cm, 77 kg

Izglītība: Siguldas Valsts ģimnāzija, LU Ekonomikas un vadības fakultāte (bakalaurs)

Sportā: no septiņu gadu vecuma. Pirmais sporta veids — volejbols, pirmais treneris — Jānis Turauskis, trenējies arī vieglatlētikā (400 m), kopš 1998. gada skeletonā, treneris — Dainis Dukurs

Lielākie sasniegumi: vairākkārtējs Latvijas jauniešu čempions volejbolā un pludmales volejbolā, skeletonā: divkārtējs olimpiskais vicečempions (2010., 2014. g.), 4. v. Phjončhanas olimpiskajās spēlēs (2018. g.), 7. v. Turīnas olimpiskajās spēlēs (2006. g.); pieckārtējs pasaules čempions (2011., 2012., 2015., 2016., 2017. g.), astoņu Pasaules kausu ieguvējs (2010., 2011., 2012., 2013., 2014., 2015., 2016., 2017. g.)

Ģimenes stāvoklis: divu meitu tēvs

Aizraušanās: hokeja spēlēšana vasarā

 

 

PASAULES KAUSA IZCĪŅA

Latvijas komanda PK 1. posmam

Martins Dukurs

Tomass Dukurs

Ivo Šteinbergs

 

PK 1. posms, Sigulda (Latvija) 7. — 9. decembris

PK 2. posms, Vinterberga (Vācija) 14. — 16. decembris

PK 3. posms, Altenberga (Vācija) 4. — 6. janvāris

PK 4. posms, Kēnigszē (Vācija) 11. — 13. janvāris

PK 5. posms, Īglsa (Austrija) 18. — 20. janvāris

PK 6. posms, Sanktmorica (Šveice) 25. — 27. janvāris

PK 7. posms, Leikplesida (ASV) 15. — 16. februāris

PK 8. posms, Kalgari (Kanāda) 23. — 24. februāris

 

Eiropas čempionāts, Kēnigszē (Vācija)       11. 13. janvāris

Pasaules čempionāts, Vistlera (Kanāda)    1. — 9. marts

Dainis Caune
Dainis Caune