Svētku radīšanas ikdiena

Bijušais
vieglatlēts, kurš sponsorē biatlonu. Lieluzņēmuma Tapeks valdes
priekšsēdētājs, kurš ne tikai rīko tautas sporta sacensības, bet arī pats tajās
piedalās. Latvijas Biatlona federācijas valdes loceklis Vilnis Priedītis.It kā pasvītrojot
paradoksu, mūsu saruna šajā siltajā martā notiek, stāvot sniegā uz distanču
slēpēm Alūksnē.
– Iet vaļā jau
trešais ar jūsu tiešu līdzdalību rīkotais Sportlat balvu izcīņas
seriāls. Jūs vienīgie tā ietvaros šogad esat pratuši sarīkot pat divus masu
slēpojumus. Seriāla programmā ir arī seši MTB velobraucieni. Gribat izkonkurēt
Igo Japiņa velomaratonus?!
– Nekādā gadījumā. Nevēlamies
nevienu izkonkurēt. Mūsu mērķis ir daudzveidība, radīt iespēju pārbaudīt sevi
dažādos sporta veidos. Svarīgi, lai sacensības būtu interesantas, lai valdītu
patīkama gaisotne, lai dalībnieki satiktos kā labi draugi. Tāpēc arī rezultāti
tiek vērtēti piecās vecuma grupās sievietēm un sešās – vīriešiem. Katrs var
atrast sev piemērotu konkurentu. Ne tikai sacensties, bet arī patīkami pavadīt
laiku.
– Savā seriālā
apvienojat piecus dažādus sporta veidus – slēpošanu, skriešanu, orientēšanos,
riteņbraukšanu un vēl triatlonu. Jābūt gandrīz vai dzelzs vīram, lai visos
varētu pienācīgi startēt!
– Tie visi ir
izturības sporta veidi. Tie, kuri ziemā slēpo, vasarā arī noteikti skrien vai
brauc ar riteni. Ar dažādību vairojam papildu intrigu. Vaidavas triatlons ir
gandrīz leģendārs tautas pasākums. Katrs var pamēģināt vienā paņēmienā nopeldēt
150 metrus, 12 kilometrus nobraukt ar divriteni un vēl divus noskriet. Turklāt
pēc tam justies kā triatlonists. Mēs dodam šo iespēju.

Bet var piedalīties
tikai vienās sacensībās. Arī tiem, kuri vēlas cīnīties par labu rezultātu
kopvērtējumā un galveno balvu, nav jāstartē visos sešpadsmit posmos, tiek
vērtēti tikai septiņi labākie rezultāti. Un pietiek, ja startē trijos sporta
veidos.

Gribam, lai cilvēki
ne tikai par sportu interesētos, to skatītos, bet arī paši sportotu. Vairāk
priecājamies par dalībnieku nevis skatītāju daudzumu. Protams, MTB maratonam
tas nekad nebūs tik liels kā basketbola spēlei. Esmu izvēlējies vairāk
atbalstīt sporta veidus, kuros daudzi cilvēki var piedalīties nevis tikai
daudzi – skatīties. Sportot ir veselīgāk nekā sportu vērot. Tiem sporta
veidiem, kuriem netrūkst skatītāju, jau tā ir vairāk atbalstītāju.

– Uz biatlonistu
šautenēm redzētas gan Tapeks, gan Tapro uzlīmes. Tie ir divi
dažādi uzņēmumi?

– 1995. gadā
nodibinājām SIA Tapeks, kas nodarbojās tikai ar būvmateriālu
vairumtirdzniecību, 2003. gadā izveidojām veikalu tīklu ar nosaukumu Tapro.
Tiem, kuri vēlas nopirkt Tapeks gādātos būvmateriālus, iesakām doties uz
Tapro veikaliem.

– Tātad Tapro
radījis Tapeks. Šis nosaukums norāda uz saistību ar kādu ārzemju
uzņēmumu?

– Ne mazākā mērā.
Vienkārši sākumā tirgojām… tapetes. Ar žiguli, moskviču paši
vadājām pa veikaliem. Uzņēmumam vajadzēja nosaukumu, tā arī izdomājām.
Sakritība.

– Sākāt visai
vēlu – deviņdesmito gadu vidū. Konkurenti jau bija priekšā!

– Jā, Nelss,
Saimniekserviss, Berģu nams…

– Ko tad jūs tā
kavējāties?

– Agrāk neizdomājām.
Vispirms attīstījām vairumtirdzniecību, izveidojām noliktavu. Savu pirmo
veikalu atvērām tikai 2001. gadā.

– Cik jums tagad
ir veikalu?

– Mūsu grupā, kurā
ietilpst vairāki meitas uzņēmumi, ir 20 veikali.

– Ko vēl
tirgojat bez tapetēm?

– Visu, kas
nepieciešams, lai uzbūvētu ne tikai dzīvojamo māju, bet arī lielākus objektus.
Pērn bijām Latvijas būvmateriālu tirgus līderi.

– Ko tas nozīmē
skaitļos?

– 88 miljoni latu
liels apgrozījums.

– Kā divpadsmit
gados mainījies darbinieku skaits uzņēmumā?

– Dažu vietā tagad
ir vairāk nekā tūkstotis. Tā mēs esam mainījušies, auguši.

– Noderējis jaunības
gados pie trenera Raita Ravinska šķēršļu skrējienos gūtais rūdījums?

– Protams. Tas
nācis par labu. Paši no sevis miljoni nesāk apgrozīties. Lai tas notiktu,
jāiegulda milzīgs darbs. Izturība, nepadošanās grūtībām vajadzīga tikpat kā
maize. Ir jācīnās, jādarbojas – tas ieradums nāk no sporta.

– Uzņēmuma
vadībā vēl kāds ir ar sporta rūdījumu?

– Mans kompanjons
Ints Jansons arī bijis sportists – orientierists.

– Par
orientieristiem jau nesaka – bijis…

– Protams, mēs
joprojām esam orientieristi, noskrienam pa kādam Magnētam. Sports arvien
vairāk velk atpakaļ. Vasarā grūti izvēlēties – piedalīties golfa mačā vai
braukt uz MTB maratonu. Ziemā no kalnu slēpēm esmu pārkāpis atpakaļ uz
distancenēm. Man bijis arī maratonu periods. Starp citu, mūsu rīkotā Valmieras
maratona uzvarētājs Modris Liepiņš pērn skrēja lēnāk par manu personisko
rekordu 2.43:56, kuru sasniedzu Tartu – Otepes maratonā. Tomēr tagad
aktivitātes sportā vairāk izpaužas kā atbalsta sniegšana un pasākumu rīkošana.
Galvenokārt atbalstu biatlonu, nedaudz arī orientēšanos, Slēpošanas savienību
un, protams, Sportlat balvas izcīņas seriālu.

– Kāpēc bijušais
vieglatlēts atbalsta un sponsorē biatlonu?

– Skolā man reiz
vaicāja, kādu sportu man visvairāk patīk skatīties televīzijā? Atbildēju, ka
biatlona stafeti. Toreiz vēl nebija ne sprinta, ne iedzīšanas, ne masu starta.
Pirms sāku trenēties vieglatlētikā, no ceturtās līdz septītajai klasei gandrīz
katru ziemas pēcpusdienu Valmierā slēpoju garām estrādei, pāri Gaujai prom uz Baiļiem.
Man ļoti patika distanču slēpošana. Ja Valmieras sporta skolā būtu bijusi
iespēja, es noteikti trenētos tieši šajā sporta veidā vai biatlonā. Starp citu,
armijas laikā, kā vieglatlētam dienot sporta rotā, robežsargu sacensībās divas
ziemas man nācās startēt arī biatlonā. Labākais sasniegums bija stafetē guļus
šautuvē iztikt bez soda apļiem.

– Kā jūtas
sponsors brīžos, kad viņa atbalstīto sporta veidu lamā visi, kam nav slinkums,
kā tas bija biatlona sezonas pirmajā pusē?

– Saprotu, ka
cilvēka dabā ir nemitīgi gaidīt uzvaras un panākumus. Bet salīdzināsim. Kurā
vietā Latvija ir, piemēram, futbolā? Ar pūlēm turas pirmā simtnieka beigās. Jā,
futbolu spēlē gandrīz visās divsimt pasaules valstīs, bet mēs tomēr knapi
tiekam to pirmajā pusē. Cik pasaulē ir motobraucēju, kas startē blakusvāģu
klasē, cik kamaniņu braucēju vai bobslejistu? Nevienu mirkli negribu noniecināt
kādu sporta veidu. Bet, skatot salīdzinājumā, Latvijas biatlons pasaulē ir ļoti
augstu. Turklāt šis ir sporta veids ar ļoti plašu auditoriju, kas nemitīgi
norit miljoniem televīzijas skatītāju acu priekšā. Šie skatītāji, no kuriem 50
miljoni gaida vāciešu uzvaru, vismaz tikpat fano par krieviem, miljoni krīt
par norvēģiem, tikpat daudzi cer uz zviedru, francūžu, ukraiņu, čehu vai
austriešu panākumiem, piespieduši biatlonu ārkārtīgi strauji attīstīties,
atlētiem pilnveidoties līdz tādai meistarībai, kurā uzvaras likteni izšķir
tikai nianses. Piecdesmitā vai sešdesmitā vieta pasaules biatlonā vairs nav
zema. Daudzi no tādām pozīcijām vienas sezonas laikā nokļūst arī līdz
pjedestālam. Vēl nesen uzskatīja, ka to spēj tikai divdesmit trīsdesmit
biatlonisti.

Nevienu brīdi
šoziem man nav licies, ka biatlonā ieguldītā nauda aiziet vējā. Redzu, cik
pašaizliedzīgi mūsu cilvēki biatlonā strādā, kādos apstākļos viņi mēnešiem
dzīvo – ne jau tajās smalkākajās viesnīcās. Tas ir šausmīgi skarbs darbs, kas
tomēr tiek veikts Latvijas labā. Ja neizdzīvosim šo pelēko ikdienu, ja
novērsīsimies pēc neveiksmēm, nekad nesagaidīsim skaistās svētku dienas.

– Biatlons
šoziem vārās intrigu katlā. Šķiet, burbuļu ir vairāk nekā zupas.

– Nedrīkstam
rīkoties kā politikā. Ja tā partija pie varas, dodam naudu, ja šī, – ne. Ar to
domāju uzņēmējus, kuri būtu ar mieru sponsorēt biatlonu, bet viņiem, lūk,
nepatīk kāda personība mūsu sporta veidā. Mums jāatbalsta biatlons kopumā, un
federācijai jālemj, kā šos resursus taisnīgi sadalīt.

Mums jāmācās no Bobsleja
federācijas, kurā arī nav trūcis strīdu, bet tā ar saimniecisku pieeju un
optimismu vienā rāvienā savu sporta veidu pacēlusi pakāpienu augstāk. Neko
daudz vairāk arī biatlonam nevajag. Tas ziemā Latvijā tomēr ir vadošais sports.
Vispirms vajag ticēt, ka varam, un tad to arī izdarīsim.

Dainis CAUNE

Foto: Juris Kalniņš

2000 m šķēršļu
skrējiens. Vilnis Priedītis
(36. numurs) 1985. gadā vissavienības jaunatnes sporta spēlēs Kijevā

Foto no personiskā
arhīva

Risinājumus
meklējot. Pasaules kausa
izcīņas kārtējā posmā Vilnis Priedītis kopā ar Vitāliju Urbanoviču un Ilmāru
Brici

Foto: Evita
Priedīte

Jaunākais
hobijs. Vilņa Priedīša sporta
veidu klāstam pievienojies arī golfs

Foto no personiskā
arhīva

Kā jaunībā. Bez orientēšanās sacensībām dzīvot nav
iespējams

Foto no personiskā
arhīva

Vilnis Priedītis

Latvijas
Biatlona federācijas valdes loceklis,

SIA Tapeks
valdes priekšsēdētājs un līdzīpašnieks, Latvijas Būvmateriālu tirgotāju
asociācijas prezidents

Dzimis 1968. gada maijā Valmierā

Izglītība         absolvējis Valmieras 5. vidusskolu, studējis LU Fizikas un
matemātikas fakultātē, kā arī uzņēmējdarbību dažās citās augstskolās

Sportā           kopš četrpadsmit gadu vecuma, kad pie Raita Ravinska sācis
trenēties vieglatlētikā. Specializējies šķēršļu skrējienā. Nodarbojies arī ar
distanču slēpošanu un orientēšanās sportu, vēlāk pievērsies maratoniem

Lielākie
sasniegumi           vairākkārtējs Latvijas jauniešu čempions,
ceturtā vieta vissavienības jaunatnes spēlēs 2000 m šķēršļu skrējienā

Ģimenes
stāvoklis             precējies, divu meitu tēvs

Hobiji golfs,
orientēšanās, MTB, garo distanču skrējieni