Tikai ar ķiveri galvā

Bobslejs un olimpiskās cerības… Saderīgi jēdzieni, kaut gan Latvijas Republikas laikos vēl neviens bobslejists uz piecapļu goda pjedestāla nav kāpis. Klāt nākamā cerību ziema. Pērno sezonu Pasaules kausa izcīņā latvieši ar pilotu Oskaru Melbārdi priekšgalā beidza kā otrie gan divnieku, gan četrinieku konkurencē. Droši savu pirmo sezonu aizvadīja jaunais Oskars Ķibermanis, kas brīžiem tricināja pat pirmo pasaules desmitnieku. Olimpiskās cerības nav zaudējis arī mūsu trešais pilots Uģis Žaļims.

Par gatavošanos atbildīgajai sezonai saruna ar izlases galveno treneriSandi Prūsi. Sandis īsajā atelpā starp treniņnometnēm Rīgā sastopams savā Ugālē pie kamanām, kur kopā ar izlases mehāniķi Viesturu Pērkonu kārtējo reizi mēģina uzlabot braucamos vismaz par mata tiesu, kas bobslejā reizēm ir tik izšķiroši.

— Gatavošanās olimpiskajām spēlēm izgājusi galvenajā taisnē…

— Es tā to nedalu. Mums gatavošanās Sočiem sākās tūlīt pēc Vankūveras. Īss pārdomu laiks — ar ko un kā strādāt. Bet 2010. gada martā Siguldā jau kāpām nākamo olimpisko spēļu trasē. Šie četri gadi man ir viens cikls, par kuru tālāk pagaidām nedomāju.

— Vai lielā atbildība, neslēptās cerības uz medaļām nav pārāk liels slogs?

— It kā jau ir. Arī pats uzskatu, ka tas būtu loģisks pēdējo gadu darba rezultāts, taču nevaru sist pie krūtīm un zvērēt, ka medaļas būs. Daudz esmu stāstījis, ka par normālu pilotu visaugstākajā apritē var kļūt piecos, sešos, pat astoņos gados. Tas prasa laiku. Mūsu līderis Oskars Melbārdis pilotē tikai ceturto gadu, Uģis, un jo vairāk mazais Osītis (Ķibermanis), — vēl mazāk. Un mēs, es to skaitā, jau gaidām medaļas. Runājam pretim likumiem.

— Vai tas, ka Melbārdis, arī Žaļims, bijuši labi stūmēji, ātrāku pilotu izaugsmi nepastiprina?

— Protams, jo tā ir pieredze. Kaut stūmējs par pilota lietām galvu daudz nelauza, taču bobsleja pasaulē viņš ir iekšā līdz ausīm. Pieredze veidojas ne tikai no pilotēšanas, bet no tā visa, ko esi jau iepazinis. No tā, kā gatavojies startiem, kā kulies no vienas trases uz otru, visa tā garāžas dzīve… Tev nav nekā sveša. Es uzskatu, ka tas ir labākais ceļš — stūmējam kļūt par pilotu. Protams, ja tev ir nepieciešamie dotumi.

Nevajag domāt, ka mēs esam baltās vārnas — pasaulē daudzi stūmēji kļuvuši par labiem pilotiem. Savulaik tas pats Vēbers, Langens skatījušies citiem pakausī.

— Tie laiki, kad trīs iestūma, bet viens gudrinieks sēdēja priekšā, ir garām?

— Jau sen. Ja četriniekā pilots var arī nebūt tik līdzvērtīgs stumšanā, tad divniekā tas neiet cauri. Pilotam jābūt tikpat stipram un ātram kā stūmējam.

— Kādi šobrīd ir izlases galvenie uzdevumi?

— Gatavojamies spēlēm ar diviem divniekiem un diviem četriniekiem. Teorētiski varētu būt arī trīs ekipāžas, bet tas ir smags uzdevums. Lai startētu Sočos, līdz janvāra vidum pasaules rangā jābūt pirmajā divdesmitniekā. Domāju, tam nevajadzētu būt problemātiskam pasākumam. Ja gribam vēl trešo ekipāžu, tad tai stabili jābūt pirmajā trijniekā Eiropas kausa izcīņā, kas arī nav joks.

Turklāt ar trim ekipāžām olimpiskajās spēlēs var startēt tikai trīs labākās valstis. Tie noteikti būs vācieši, arī krievi. Par trešo vietu mums jācīnās ar amerikāņiem, kanādiešiem, šveiciešiem, droši vien vēl kādiem. Ja tiktu, tas būtu brīnums. Bet sportā to netrūkst.

Ja izspiest līdzdalības maksimumu būtu pašmērķis, tad varētu stiprāko ekipāžu likt Eiropas kausos (domāju, ka tad mēs diezgan droši tiktu trijniekā), bet es negribu upurēt kvalitāti kvantitātes dēļ. Tāpat spēcīgākajai ekipāžai negribu atņemt iespēju pacīnīties ar vislabākajiem, jo pasaulē konkurence ir lielāka.

Atceramies šķēpmetējus Londonā — seši aizbrauca, bet no augstām vietām čiks vien iznāca.

— Vai ekipāžu sastāvi ir puslīdz skaidri?

— Nekas nav skaidrs. Ja pirmais pilots tā kā būtu zināms, tad par pārējiem, it sevišķi stūmējiem, visa izlemšana vēl priekšā.

Mēs te lepojamies, ka visi, arī vecie, šovasar pielikuši fiziskajā sagatavotībā, bet patieso ainu rādīs tikai pirmie braucieni uz ledus. Process turpinās, jo vērā ņemamie kritēriji kļūst skaidri tikai ar ķiveri galvā un uz ledus kamanās.

Šobrīd mums trenējas 14 puiši, bet uz Sočiem brauks astoņi, seši lieki. Man jāredz, kas der divniekā, kas četrinieka aizmugurē, kas labās vai kreisās puses stūmēju vietās.

— Daudzus interesē, kā bobslejā klājas diviem mūsu valsts rekordistiem — 100 m sprinterim Ronaldam Arājam un desmitcīņniekam Edgaram Eriņam?

— Lielas skaidrības nav, jo viņi vēl nav tikuši uz ledus. Vasaras testos, kur ledus pieredzi nevajag, neko pārāk spožu viņi nav parādījuši.

Pirmajās divās komandās es viņus pagaidām neredzu, bobsleja vilcienā viņi tomēr lec pārāk vēlu. Puišiem, kuriem nav tik skaļu titulu stadionā, bet kuri bobslejā trenējušies trīs gadus, ir stiprāki. Bet esmu gatavs pārsteigumiem un nekad nesaku nekad. Katrā ziņā tiek apstiprināta vecā patiesība, ka ātrums vien neko nedod, jo sprints stadionā un sprints, stumjot kamanas uz ledus piecas reizes īsākā distancē, ir divas dažādas lietas. Protams, ka sprintera dotības dod lielas priekšrocības, sākot nodarboties ar bobsleju, bet tālāk viss iet pa blakus sliedēm, kas tomēr ir cita platuma.

— Tavu galvu noteikti nodarbina otrā pilota posteņi — Oskars Ķibermanis vai Uģis Žaļims?

— Pilnīgi noteikti neko nepateikšu, bet pērnās sezonas otrajā pusē Ķibis tomēr pierādīja, ka viņam pilotēšana iet nedaudz vieglāk un labāk. Pat trasēs, kur viņš brauca pirmo reizi. Arī Uģis ir stiprs, turklāt viņš ir labs stūmējs, tāpēc viss joprojām ir pašu puišu rokās. Savu lēmumu varu mainīt vēl 15. janvārī.

Katrā ziņā šobrīd ir skaidrs, ka uz Pasaules kausu izcīņu brauks divas četrinieku ekipāžas, bet uz Eiropas kausu izcīņu — viena. Tad skatīsimies.

— Labākajām komandām tiks labākie stūmēji, labākās kamanas?

— Protams, bet atlases kritērijos to es ņemšu vērā. Tikai normāli būtu, ka visi ir vienlīdz spēcīgi un pirmajai ekipāžai tiek ne tikai labākie, bet arī piemērotākie. Skaidrs, ka mēģināsim izspiest maksimumu no visas komandas neatkarīgi no tā, kurās kamanās katrs sēž.

Ar tehniku un materiālo nodrošinājumu mums viss ir kārtībā. Pilnīgi jaunas kamanas nebūs nevienam. Jaunākās mēs jau iemēģinājām pērn, taču bobslejs ir tehnisks sporta veids, un viss jāuzlabo nepārtraukti. Pie tā arī strādājam. Iespējams, ka vēl kaut kas mainīsies, taču nedomāju, ka mēs tiksim pie kādiem brīnumbraucamajiem.

— Ko deva tas, ka fiziskajos treniņos puišu vidū varēja manīt aziātiskus vaibstus?

— Jā, ar mums kopā trenējās japāņu bobslejisti. Viņu izvēli noteica mūsu ātrie starti, arī tas, ka mēs ar salīdzinoši maziem līdzekļiem spējam sasniegt labus rezultātus un brīžiem izgriezt pogas lielvalstīm.

Mums šie koptreniņi neko daudz nedeva, jo japāņi tomēr ir no citas līgas. Viņi uz olimpiskajām spēlēm brauc, vadoties pēc teritoriālā principa, jo pasaules divdesmitniekā Japānas bobslejisti pagaidām netiek. Galvenās cīņas viņiem ir ar korejiešiem. Ar aziātiem viegli strādāt — klausa uz vārda, ja kaut ko aizrādi, tad paklanās un smaida. Mūsu puišiem tā vajadzētu rīkoties…

Katrā ziņā kaut kādas pārmaiņas viņi ikdienā ienesa un, domāju, kaut ko ieguva arī savām vajadzībām.

— Kā sāksiet sezonu?

— 16. oktobrī braucam uz Lillehammeri, griezīsim pirmo ledu. 6. novembrī lidojam uz Sočiem, uz pirmo treniņnometni olimpiskajā trasē. Tad Ziemeļamerika, Pasaules kausu izcīņas sākums… Soči atskries nemanot.