Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Pārsteidza citus, ne sevi

Latvijas vīriešu basketbola valstsvienības galvenais treneris Ainars Bagatskis nākamajā dienā pēc atgriešanās no Eiropas čempionāta bija sazvanāms nevis mājās, bet gan automobilī, traucoties uz Klaipēdu. Neba baudīt atvaļinājumu Kuršu kāpas klusumā, bet gan pēc iespējas ātrāk ķerties pie pienākumiem pamatdarbā Kijevas Budiveļņik, turpinot gatavot komandu startam Eirolīgas turnīrā. "Pauzes nav, un tas šajā gadījumā ir ļoti labi — ātrāk pārsāpēs zaudējums pēdējā spēlē ar beļģiem. Sportā no neveiksmēm pavisam izvairīties nav iespējams, bet profesionāli raksturo tas, cik ātri tev pēc klupiena izdodas piecelties," treneris uz mirkli vēl atgriežas atmiņās par Latvijai veiksmīgo EuroBasket’2013, kura izskaņa atstājusi urdošo sajūtu, ka varēja būt vēl labāk. Pavisam aizēnojot trīs nedēļas iepriekš valdījušo piesardzību par gados jaunās komandas iespējām cienīgi nospēlēt Eiropas labāko komandu sabiedrībā un diskusijas par galvenā trenera lēmumu valstsvienībā neaicināt dažu pieredzējušu spēlētāju ar pretrunīgu reputāciju.

NEIESPĒJAMU MISIJU NEMĒDZ BŪT

Par neseno Eiropas čempionātu Bagijs, kā Ainaru basketbola aprindās dēvē kopš neatminamiem laikiem, iztaujāts ne reizi vien, pārcilājot trenera izjūtas un pieņemto lēmumu tekstus un zemtekstus. Četras uzvaras astoņās spēlēs un iekļūšana Eiropas labāko komandu ducī pēc 12 sausuma gadiem — ir, par ko runāt un spriest.

Jo vairāk tāpēc, ka pirms nieka trim gadiem — 2010. gada vasarā, kad Bagatskis ķērās pie pamatīgi atjaunotās valstsvienības stūres —, tik veiksmīgs starts Eiropas čempionātā rādījās sapņos tikai pašiem lielākajiem optimistiem.

Tolaik stāža ziņā vēl jaunais treneris tika dēvēts par neapdomīgu avantūristu, kurš vēl līdz galam nenostiprināto reputāciju liek uz spēles profesionāla naivuma vai pārspīlēta patriotisma vārdā. Intervijās Ainars runāja teorētiski pareizi — par godu pārstāvēt Latviju, uzticēšanos jaunajiem spēlētājiem, katrā basketbolistā snaudošo potenciālu — un solīja pakāpenisku komandas progresu. Taču valstsvienības ieilgušo sportisko neveiksmju un nenopietnā tēla nogurdinātā publika tik viegli nebija aizraujama, balsojot ar patukšām rindām skatītāju tribīnēs. Vai nebija brīdis, kad treneris nožēloja iesaistīšanos neiespējamā misijā?

"Dzīvē nekad neesmu nožēlojis kaut ko, ko esmu uzņēmies darīt. Ir muļķīgi to darīt, jo mainīt tāpat neko nevar. Ir jāmēģina, ir jādara, kaut vai tāpēc, lai pārliecinātos, ka tiešām nesanāk," Bagatskī runā lielajā basketbolā pavadīto garo gadu rūdījums.

"2010. gadā ap valstsvienību situācija nebija viegla. Daži pieredzējušie bija beiguši spēlēt izlasē, daži bija diskvalificēti, daži atteicās paši. Iepriekš vairākus gadus tika iespēlēts viens komandas modelis, no kura bija palikušas tikai atlūzas. Neesam ne Serbija, ne Spānija, kur vienlaikus var nokomplektēt vairākas spēcīgas izlases. Bija jaunie, kuriem netrūka talanta un vēlēšanās, toties absolūti nebija pieredzes. Nešaubījos, ka visi var spēlēt labāk, taču nebija ilūziju par progresa ātrumu un to, ka sākums būs ļoti grūts. Taču man vienmēr ir bijis gods spēlēt valsts izlasē, nekad neesmu vairījies iziet laukumā pret stipriem pretiniekiem, un tāds pats gods man bija kļūt par valstsvienības galveno treneri tik sarežģītā brīdī. Esmu pateicīgs Basketbola savienībai, kas deva šo iespēju un sagādāja normālus darba apstākļus. Pārējais jau bija mūsu pašu rokās un galvās.

Pirmajā oficiālajā spēlē Melnkalnē zaudējām ar 30 punktu starpību, un mūs sāka norakstīt vēl aktīvāk. Toreiz teicu, ka tik slikti nemaz neesam, manī gan gandrīz neviens neklausījās. Taču pēc dažām dienām Rīgā uzvarējām Itālijas izlasi ar divām NBA zvaigznēm sastāvā. Basketbols ir skaists ar to, ka katrā spēlē katrai komandai ir iespējas pagriezt visu sev izdevīgā virzienā. Tikai jāprot tās izmantot."

DAUDZ, BET JOPROJĀM PAR MAZ

Pieņemts uzskatīt, ka vistaisnākais ceļš uz trenera soliņu ved no saspēles vadītāja vai vismaz aizsarga pozīcijas. Proti, spēlētājs, kurš pieradis organizēt spēli laukumā, vieglāk tiek galā ar uzdevumu kārtot visu komandas dzīvi un orientēties basketbola taktikas biezokņos.

Ainars Bagatskis šai ziņā ir netipisks piemērs, jo pats savulaik laukumā bija izteikts uzbrucējs — snaiperis un punktu mašīna, par kura sniegumu citos spēles elementos treneri dažkārt mēdza izteikties diplomātiski izvairīgi. Sak', ar saviem punktiem viņš izpērk visus grēkus…

Tiesa, Bagatska karjeras labākajos gados bija skaidrs, ka tās ir tikai nodevas jaunības dienos iestrādātajiem stereotipiem, kam sen vairs nav sakara ar realitāti. Arī pats Ainars nekad nav piekritis savu basketbolista kvalitāšu kritiķiem un ir pārliecināts, ka ilgajā karjerā iekrātā basketbolista pieredze ir vienlīdz vērtīga neatkarīgi no pienākumiem laukumā. "Apgalvojumi, ka Bagatskis nespēlē aizsardzībā, lai paliek uz preses pārstāvju sirdsapziņas. Ja tā būtu bijis, diezin vai 36 gadu vecumā būtu ticis Žalgirī, kas tolaik cīnījās Eirolīgas elitē. Par savu basketbolista karjeru nevaru sūdzēties. Latvijā, Polijā, Francijā — visur esmu pietiekami daudz spēlējis, un ne jau tikai tāpēc, ka labi pratu trāpīt no trīspunktu līnijas. Tā sakrājās pieredze, un jau samērā agri man bija skaidrs, ka reiz to likšu lietā, strādādams par treneri. Pats sevi sāku gatavot nākamajai karjerai. Kad spēlēju Bročos, no rītiem gāju uz lekcijām, nevis trenējos — paldies Valdim Valteram, kurš, būdams komandas galvenais treneris, to akceptēja. Man ir bakalaura un maģistra grāds pedagoģijas zinātnē, interesējos par psiholoģiju. Studēju doktorantūrā. Kopā ar spēlētāja pieredzi tas viss veido noderīgu zināšanu pūru, kas palīdz saprast basketbolu un pieņemt lēmumus. Taču — vienmēr priekšā nāk jaunas nianses, kas var pārsteigt un prasa jaunus risinājumus. Katrs gads iet labumā, taču pieredzes joprojām nepietiek. Basketbolā nekas mani vairs nevar pārsteigt, tomēr katru dienu var iemācīties kaut ko jaunu."

NESADEGA KAUŅAS ZAĻAJĀ ELLĒ

Ainara Bagatska pārcelšanās no spēlētāja vietas trenera krēslā (turklāt uzreiz galvenā trenera — viņš nevienā komandā nav strādājis par asistentu!) savulaik notika oriģināli un skandalozi. 2005. gada rudenī viņš kļuva par toreiz Latvijas otrās labākās komandas Barons spēlējošo (!) galveno treneri, vienlaikus gan organizēdams treniņprocesu un zīmēdams komandas taktiskās shēmas, gan pats gādādams par plānu īstenošanu laukumā un minūtes pārtraukumos pagūdams dalīties idejās ar palīga postenī pieaicināto Latvijas treneru leģendu Jāni Zeltiņu. Šim netradicionālajam eksperimentam īsi pirms sezonas beigām punktu pielika sensacionāls uzaicinājums kļūt par neveiksmju purvā iestigušā Kauņas Žalgiris galveno treneri. Bagatskis piekrita, neklausīdamies Barona saimnieku juridiskajos argumentos un visapkārt valdošajā skepsē par jaunizceptā trenera gatavību strādāt Eirolīgas līmenī ("Ja tev paveras unikāla iespēja — ir muļķīgi to neizmantot!").

Interesanti, ka lēmuma pieņēmējiem Kauņā pietuvinātās personas savu izvēli tolaik pamatoja ar vēlmi uzticēties jaunai slotai. Bagatskis, pusotru sezonu nospēlēdams Žalgirī, ar savu komunikabilitāti un neslēpto interesi par visām superkluba funkcionēšanas niansēm, bija radījis priekšstatu, ka varētu par tādu kļūt. Savukārt dažus gadus iepriekš Bagija aktivitātes BK Ventspils sastāvā tika ierobežotas formulā "Spēlētājs? Nu tad spēlē, nevis uzmācies ar jautājumiem!"

Lietuvā, kur esot 3 miljoni basketbola treneru, Bagatskis nostrādāja līdz nākamās sezonas vidum. Finišu bez tituliem — otrā vieta BBL un Lietuvas līgā aiz tobrīd objektīvi labāk nokomplektētā Lietuvos rytas — viņam piedeva, bet pēc nepārliecinošā jaunās sezonas sākuma komandā bija vajadzīgas pārmaiņas, un treneris atkāpās. Tomēr Bagatskis kategoriski nepiekrītot aizdomām, ka debija nav bijusi veiksmīga: "Klubam un komandai bija objektīvas problēmas — mums vajadzēja cīnīties ar budžeta un komplektācijas ziņā daudz pārākiem konkurentiem. Bija vajadzīgs laiks, lai jaunie iespēlētos un daudzi — Mants Kalnietis, Pauļus Jankūns — patiešām to izdarīja. Man tā bija milzīga pieredze, ko citur nav iespējams iegūt."

Sekoja divarpus gadi Valmieras komandas galvgalī, brīžiem priecējot ar skaistu spēli un efektīgām uzvarām, taču sezonu izšķirošajos mačos parasti piekāpjoties spēkos līdzvērtīgiem sāncenšiem. Reiz, kad tikko atjaunotais VEF Rīga kārtējo reizi dramatiskā galotnē bija guvis virsroku pār valmieriešiem, vefiņa treneris Valdis Valters ar viņam raksturīgo smīniņu izmeta, ka Bagijs pretinieku nometnē viņam esot kā sestais spēlētājs — tik paredzams un ērts pretinieks.

"Treneris var uzzīmēt vispareizāko kombināciju, bet laukumā viens spēlētājs aizmirst savu manevru, otrs pasper solīti uz citu pusi. Turklāt basketbolā bieži gadās arī tā, ka spēlētāji visu izdara pareizi, bet bumba vienkārši izgriežas no groza laukā… Visos šajos gadījumos vienmēr vainīgs ir treneris. Tātad nepareizi izstāstīja, nepietiekami noskaņoja," Bagatskis publiski nekad nav saucis grēkāžus vārdā, demonstratīvi uzkraudams vainu uz saviem pleciem. Kas tiek runāts komandas ģērbtuvē — tas paliek četrās sienās.

LEĢIONĀRA MAIZE PAGAIDĀM SALDĀKA

Valmierapagaidām palikusi Bagatska pēdējā pietura Latvijas klubu basketbolā, un divarpus sezonu darbam punkts tika pielikts 2009. gada pavasarī ar piekto vietu LBL čempionātā. No šīs pozīcijas dažus mēnešus vēlāk viņš kļuva par valstsvienības galveno treneri, un šo Basketbola savienības vadības izvēli daudzi traktēja kā pagaidu risinājumu bezizejas situācijā. Divu sezonu neveiksmīgā pieredze ar ārzemju treneriem un paredzamā sastāva rekonstrukcija padarīja neiespējamu importa trenera piesaistīšanu, bet pašmāju autoritatīvākie speciālisti nealka brist purvā, kas solīja profesionālus riskus par ne visai kārdinošu atalgojumu. Turklāt garantēja konfliktus starp pienākumiem izlasē un klubā, kas teju visiem treneriem tomēr ir pamatdarbavieta.

Bagatskis piekrita, zināmā mērā nostādīdams kolēģus neveiklā situācijā, jo četros gados pratis apvienot darbu Latvijas valstsvienībā un četros (!) dažāda līmeņa klubos trijās atšķirīgās valstīs. Unikāla pieredze, kas nav nākusi tik viegli, cik dažkārt izskatījies no malas.

"Trenera darbā spiediens ir visu laiku. Varbūt ir mazliet mierīgāk, kamēr komanda uzvar, bet, tikko tiek piedzīvots pirmais zaudējums, viss sākas no gala. No potenciālajiem darba devējiem nekad neesmu slēpis, ka trenēju Latvijas izlasi un, piemēram, līdz Eiropas čempionāta finālturnīram šo darbu nepametīšu. Dažas interesanta darba iespējas tāpēc esmu palaidis garām — ko darīt… Pēdējās vasaras iznācis strādāt faktiski bez atvaļinājuma. Tiklīdz beidzas klubu sezona, sākas pienākumi izlasē, un tad kādu laiku paralēli jāstrādā ar divām komandām. Par laimi, man ir ļoti labi palīgi gan klubos, gan valstsvienībā. Pareizi plānojot darbu, viss ir iespējams, un pērnā vasara to apstiprināja. Ar izlasi izcīnījām ceļazīmi uz Eiropas čempionātu, Kijevas Budiveļņik veiksmīgi startēja Ukrainas čempionātā un Eiropas kausa izcīņā. Tagad nāk jauns izaicinājums. Budiveļņik gatavojas debitēt Eirolīgā, un nedomāju, ka kluba vadība bija priecīga par Latvijas izlases aizkavēšanos Eiropas čempionātā Slovēnijā. Bet — pats esmu izvēlējies šādu ceļu, un man tas joprojām sagādā lielu prieku."

Budiveļņik pērn izcīnītais Ukrainas čempionu tituls un iekļūšana Eiropas kausa izcīņas pusfinālā bija Ainara Bagatska pirmie lielie panākumi kluba trenera karjerā, ko iepriekš bija raksturojušas tikai lokālas veiksmes. Nebūs pārspīlēti teikt, ka trenera Bagatska profesionālā reputācija joprojām ir tapšanas stadijā un vismaz pagaidām nav spējusi pārliecināt Latvijas lielāko klubu lēmumu pieņēmējus, kuri liktenīgas izvēles situācijās priekšroku devuši citiem speciālistiem. Lai kā, taču Bagatskis joprojām ir vienīgais latviešu treneris, kurš vadījis vīriešu Eirolīgas komandu un teju, teju sāks savu otro sezonu Eiropas klubu elitē. Ar jaunu izaicinājumu, jo arī Kijevas Budiveļņik, tāpat kā pirms dažiem gadiem Žalgirim, būs jācīnās ar budžetā un spēlētāju pieredzē krietni pārākiem konkurentiem.

IESPĒJAS IR VIENMĒR. TIKAI JĀIZMANTO

Preses pārstāvjiem treneri Bagatski ir prieks klausīties un viegli pierakstīt, jo Bagijam pēc vārda azotē nekad nav bijis jālien. Tiesa, no viņa nav viegli izvilināt taktiskās un psiholoģiskās nianses, kas parasti izšķir iznākumu spēkos līdzvērtīgu komandu cīņās. Un reizēm nudien nav skaidrs, vai nevēlēšanās ielaisties detaļās liecina par profesionālo piesardzību (sak', pretinieku izlūkošana nesnauž), vai pārāk detalizēta spēles izķidāšana nemaz neietilpst trenera koncepcijā, priekšroku dodot vispārējiem taktiskajiem uzstādījumiem un paļaujoties uz spēlētāju prasmi tos īstenot situācijai visatbilstošākajā veidā.

"No savas pieredzes labi zinu, ka katrs basketbolists grib pēc iespējas ilgāk spēlēt, turklāt tā, kā pats to vēlas darīt. Šī vēlme jārespektē, tomēr basketbols ir komandas sporta veids un nevar būt tā, ka katrs laukumā dara, ko vēlas. Katrai komandai ir sava spēles sistēma, kopīgie principi, kas jāievēro. Tai pašā laikā jāatstāj vieta improvizācijai, jo no malas visu iepriekš paredzēt nav iespējams," Bagatskis skaidro savus principus.

Tos ilustrē arī valstsvienības sakarā bieži skandētā tēze, ka pretinieku spēles nianses, protams, tiekot pētītas, bet galvenā uzmanība tomēr pievērsta savam sniegumam. Proti, pašiem jānospēlē iespējami labākajā līmenī, pēc iespējas izvairoties no muļķīgām kļūdām un cenšoties izmantot iespējas, kuras paveras katrā spēlē. Pēc zaudētajām spēlēm treneris tradicionāli norādot uz daudzajiem brīvajiem metieniem, kuri konkrētajā mačā nav bijuši sekmīgi. Tātad spēlēts pareizi, un pretinieki bijuši pārāki nevis gudrībā, bet gan prasmē izmantot savas iespējas. Arī pārliecībā par saviem spēkiem, kam Bagatskis allaž pievērsis lielu uzmanību.

"Galvenais, nebaidīties un ticēt, ka katrs nākamais metiens būs sekmīgs, ka varam uzvarēt. Savulaik slīpēju savu metienu gan treniņos, katru reizi palikdams pēc nodarbības un izdarīdams simtiem metienu, gan gatavoju sevi mentāli. Tagad cenšos palīdzēt spēlētājiem kļūt labākiem gan trenējot viņus fiziski, gan cenšoties stiprināt pašpaļāvību, motivāciju. Viss mūsu ieguldītais darbs negarantēs uzvaras, jo valstsvienībai pretim stājas labākie basketbolisti Eiropā. Tomēr pat zaudēt var tā, lai nebūtu kauns par sevi."

OMULĪGA KOMANDAS PAVARDA UZTURĒTĀJS

Pēdējos gados par basketbola valstsvienības ikdienu kļuvušas tikšanās ar dzīvē un sportā lielus panākumus sasniegušiem cilvēkiem, kā arī dažādi komandu vienojoši pasākumi ar devīzi: Nekas nav neiespējams! Arī staigāšana pa kvēlošām oglēm vai pamatīga dzelzs biguļa saliekšana ar divu cilvēku ķermeņu spēku. Pēdējos divus gadus par komandas štāba dalībnieku kļuvis koučs Mārtiņš Martinsons, kura padomi savulaik palīdzējuši spēlētājam Bagatskim. Valstsvienības sagatavošanās programmā šogad organiski iekļāvās Sapņu komanda’1935 un citu kino varoņsāgu noskatīšanās.

2013. gada vasarā kopš pirmajiem treniņiem valstsvienības dalībnieki vienā balsī slavēja lielisko mikroklimatu, kas palīdzējis atraisīties spēlētāju meistarībai. Treneri allaž uzsvēra, ka tas ir pašu basketbolistu nopelns, tomēr skaidrs, ka svarīgs bijis arī vadības uzdotais tonis savstarpējām attiecībām — koleģiāli lietišķām un savstarpēji iedvesmojošām.

"Spēlēs un treniņos neslēpju emocijas un saku spēlētājiem acīs to, ko domāju, taču cenšos nepārkāpt robežu un nevienu neaizvainot kā cilvēku. Ir viens kritērijs — vai tu vari izdarīt nepieciešamo, vai nevari. Publiski nekad neesmu kritizējis spēlētājus un to nedarīšu. Ģērbtuvē notiekošais paliek starp mums. Ārpus darba laika varam aprunāties par visu un kopīgi meklēt risinājumu kādai problēmai, ja tāda parādās. Manuprāt, spēlētāji to novērtē, un mums ir koleģiāli lietišķas attiecības. Visu cieņu spēlētāju profesionālismam. Visi ir motivēti augt, visi grib uzvarēt, un attieksmes ziņā pēdējos gados nekādu problēmu nav bijis."

"Sāpīgākais zaudējums karjerā," pat pēc neveiksmes Eiropas čempionāta izšķirošajā spēlē ar Beļģijas izlasi Bagatskis neatkāpās no sava principa runāt ar presi iespējami atklāti, kaut katrs vārds pār lūpām nāca ar lielu piepūli. "Slovēnijā mēs, iespējams, pārsteidzām citus, bet ne paši sevi. Par bilanci nav jākaunas, bet bijām tuvu pirmajam astoņniekam un paši neizmantojām iespēju tajā iekļūt. Tālejošus secinājumus pagaidām neprasiet. Lai visiem norimst emocijas — man, spēlētājiem, Basketbola savienības vadībai. Man vienmēr bijis gods pārstāvēt Latviju kā spēlētājam un trenerim, un pēdējie četri gadi bija lieliska pieredze gan man, gan komandai, kas vēl nebūt nav sasniegusi savu virsotni. Par nākotni — skatīsimies…"

 

Ainars BAGATSKIS

Basketbolists, Rīgas 3. BJSS audzēknis, Latvijas valstsvienības un Kijevas Budiveļņik galvenais treneris

Dzimis:  1967. gada 24. martā Rīgā

Spēlējis: komandās RīgasVEF (1985—1987), RīgasASK (1987—1991), Princips (1992), Bergenas Gimle (Norvēģija; 1992—1993), SWH/Brocēni (1993—1994), Rīgas Laiks (1994—1995), ASK/Brocēni-LMT (1995—1998), Bitomas Bobry (Polija; 1998—1999) Pruškovas Pekaes (Polija; 1999—2000), JDA Dijon (Francija; 2000—2001), BK Ventspils (2001—2003), Jekaterinburgas Jevraz (Krievija; 2003), Kauņas Žalgiris (Lietuva; 2003—2005), Barons/LU (2005—2006).

Sasniegumi:PSRS tautu IX spartakiādes bronzas medaļas ieguvējs (1986).

Seškārtējs Latvijas, divkārtējs Lietuvas, BBL un Norvēģijas čempions.

1992.—2003.gadam spēlējis Latvijas valstsvienībā: piedalījies 143 spēlēs (4. rezultāts), guvis 2160 punktus (rekords). Pārstāvējis Latviju četru Eiropas čempionātu finālturnīros. Ukrainas čempions (2013).

Galvenais treneris komandās: Barons’LU(2005—2006), Kauņas Žalgiris (Lietuva; 2006), BK Valmiera (2007—2009), Krasnojarskas Jeņisej (Krievija; 2009—2010), Tbilisi Sokhumi (Gruzija; 2011), Krivojrogas KryvbasBasket (Ukraina; 2011—2012), Kijevas Budiveļņik (Ukraina; kopš 2012)

Kopš 2010. gada — Latvijas valstsvienības galvenais treneris: vadījis komandu 59 spēlēs, tai skaitā divos Eiropas čempionātu finālturnīros