Viss notiek — sviedri līst
Lai kādi vēji pūš (un Ventspilī pūš), viss rit
pēc plāna – mūsu bobslejisti turpina gatavoties Vankūveras olimpiskajām
virāžām. Cerams, ka ar dārgmetāla nokrāsu.
Bobslejistus sastapu
Ventspils olimpiskajā centrā, kur rit kārtējā treniņnometne. Puiši ir smaidīgi,
iesauļojušies un muskuļoti. Turpat rosās ārsts Pāvels Pupčonoks, fiziskās
sagatavotības treneris Elmārs Priede, ar vērtīgo zaļo burtnīciņu rokās –
arī valsts izlases galvenais treneris Sandis Prūsis, kas labprāt stāsta par
padarīto.
– Kādus ierakstus slēpj burtnīciņa?
– Neko neslēpj,
vienkārši fiksē skaitļus, kas apliecina mūsu gatavošanos ziemai. Šī ir pēdējā
nometne ārpus Rīgas. Jau trenējamies pie Usmas un Nabas ezera, tagad otrreiz
Ventspilī, vēl divas nometnes paredzētas Rīgā, tad gaidām ledu. Pagaidām
risinās sarunas ar vairāku trašu saimniekiem, bet visi ir diezgan izvairīgi,
baidās, vai? Laika nav daudz, jo oktobra beigās mums jau ar visām kamanām jābūt
Kanādā. Inventāra aizsūtīšana vien prasa kādas desmit dienas. Mums tie būs
vienīgie oficiālie treniņi.
– Siguldas trases estakāde nav iekļauta
plānos?
– Kad būs, tad
domāsim. Jautājums: vai trase uzreiz būs gatava darbam uz pilnu klapi.
Skatīsimies. Katrā ziņā tas ir kaut kas jauns, kas ļoti noderētu.
– Vai viss norit pēc plāna?
– Kopumā – jā.
Pēc cipariem un uz aci izskatās, ka esam stiprāki nekā pagājušogad.
Par pilotiem viss
skaidrs – Miņins un Maskalāns. Krietni pielikuši
stūmēji, arī jaunie – Uģis Žaļims, Pāvels Tulubjevs, Jānis Strenga. Pērn uz
dažu labu nemaz neskatījos, bet tagad (ja kaut kas gadās), mums ir laba rezerve.
Trenējas 12 sportisti, pērn bija tikai deviņi.
– Kādi plāni saistībā ar Mihailu Arhipovu?
– Viņš mums ir zelta
kadrs, jo vajadzības gadījumā var aizstāt gan pilotu, gan stūmēju, turklāt
divās pozīcijās. Stumšanas testos viņš ir viens no ātrākajiem. Ar Mihu varam
rēķināties.
– Pērn iebildes bija par Jāņa Miņina fizisko
gatavību, kā ir šogad?
– Bobsleja vārdā paldies
Dievam, ka viņš vairs nav deputāts un var vairāk laika veltīt treniņiem.
Protams, viņš nav no fiziski spēcīgākajiem, bet Jānis droši vien labāk zina,
cik daudz viņam jātrenējas, lai nebūtu traumu, bet būtu vajadzīgā kondīcija, –
kā nekā desmit gadi bobslejā. Mēs jau viņam iekšā ielīst nevaram un saprotam,
ka dažkārt viņš šo to izlaiž vai palaiž vieglāk, bet citādi Jānis ir daudz
labākā formā nekā pērn. Tāds viņš mums ir – nemainīga vērtība.
– Vai sastāvi ir skaidri zināmi, tāpat kā
pērn?
– Nekas nav skaidrs,
jo nekādi galīgie testi vēl nav bijuši. Visu rādīs ledus. Ja viss būs, kā
plānots, tad četriniekus jaukt nevajadzēs. Puiši saprot, ka konkurence ir un būs
nesaudzīga.
– Kā ar tehniku – nekā jauna?
– Kas mums ir, tas
ir. Kamanas esam pamatīgi salabojuši, gaidām jaunas slieces. Ne ar ko citu
šosezon nerēķināmies.
– Pretiniekiem būs jauni ieroči?
– Kas to lai zina, nebūtu
jau nekāds brīnums. No vācu bobsleja industrijas visu ko var sagaidīt pat
pēdējā brīdī, bet tāpēc jau neraudāsim. Ar ideālāko un modernāko tehniku nekad
neesam izcēlušies, bet tāpat savu reizi vinnējam.
– Vai krīzes spārni jūs neskar?
– Brīžiem jau
knapināmies – kaut vai ar ēšanu. Ar to, ko dod valsts, mums nekad tā īsti nav
pieticis. Paldies federācijai, kas ik pa brīdim kaut kādu piešprici atrod,
citādi mēs būtu pusēduši un puspliki.
– Šur tur vējo baumas, ka dažiem šīs varētu
būt pēdējās olimpiskās spēles?
– Dažreiz jau kādam
izsprūk, bet būtu žēl, jo neviens vēl nav īstā bobslejista pilnbriedā, arī
Miņins ne, knapi juniorus pārauguši. Bet, no otras puses, puišus var saprast,
jo sportot un trenēties kā trakiem ir viens, bet reālā dzīve ir pavisam kas
cits. Šādos gados par savu darbu jau gribas arī kaut ko nopietnāku saņemt.
Paldies viņiem par uzticību, jo šobrīd par viņu attieksmi pret treniņiem varu
tikai cepuri noņemt.
Man liekas, ka daudz
ko rādīs Vankūveras rezultāti un situācija mūsu sportā. Ja būs vēl bēdīgāk, tad
var būt arī kāds bobsleju pametīs. Nav ko zīlēt.
– Pats arī kaut ko tādu domā?
– Kas man ko tagad
domāt. Šo četru gadu laikā bobslejā esmu ielicis milzīgu darbu un enerģiju, mēs
visu laiku esam auguši, un negribētos to visu tā atstāt, kaut piedāvājumi (un
vilinoši, ko tur slēpt) ir bijuši.
Ja būs pavisam bēdīgi,
tad arī apsvēršu. Bobslejs jau Latvijā nezudīs. Būs mazāk līdzekļu, attiecīgi
lēnāk brauksim. Mēs vai citi – to rādīs nākotne. Ceru, ka vadība darīs
visu, lai tradīcijas un Latvijas himna bobsleja trasēs nezustu, jo man liekas,
ka bobslejs pie mums ir diezgan sakārtots, un būtu žēl visu vienā mirklī pazaudēt.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
