Labai precei labu iesaiņojumu!
Ir prieks par mūsu sportistu panākumiem jebkuros sporta
veidos, arī jaunos un nebūt tik tradicionālos. Tomēr uzvara, laba vieta vai
rezultāts vieglatlētikā, kurai Latvijā rit 111 gads, jāvērtē īpaši, jo ar šo
sporta veidu nodarbojas jebkurā pasaules valstī un katram sasniegumam starptautiskā
arēnā ir cita prove. Saruna ar Latvijas vieglatlētikas savienības prezidentu
Gunti Zālīti.
– Vieglatlētikas
pazīmes vērojamas jau bērna pirmajos soļos, jo skriet, lēkt, mest ir tikai
dabiski. Vai jūsu sporta veidam ir īpašs statuss?
– Gribu teikt, ka dažkārt jaucam divus jēdzienus – sports un
fizkultūra. Manā izpratnē, sports sākas tikai aptuveni pirmās sporta klases
līmenī. Arī skolās vecais nosaukums – fiziskās audzināšanas, nevis sporta
stunda, kā ir tagad, bija precīzāks. Bērni vispirms jāiepazīstina ar kustību,
sporta spēļu pamatiem, tikai tad var sākt runāt par sportu. Sportošana sākas
tikai tad, kad jaunietis apzināti trenējas, sacenšas un spēj sasniegt zināmus
reultātus.
– Vieglatlētika
liekas šobrīd daudz pieejamāka nekā citi sporta veidi, jo disciplīnu ir daudz,
arī dārgu inventāru nevajag. Tā ir priekšrocība?
– Skaidrs, ka salīdzinot ar hokeju, tehniskajiem sporta
veidiem, vieglatlētiem nevajag tik lielus ieguldījumus, taču daudzko diktē
mode, sporta veidu popularitāte. Lai arī nodarbības vieglatlētikā notiek bez
maksas, ir vecāki, kas savus bērnus labprātāk ved uz hokeju, kur daudzi simti
jātērē inventāram, jāmaksā treneriem. Neapzināti
galvās virmo domas par profesionālā hokeja miljoniem, taču cik no šiem bērniem procentuāli
kļūst par profesionāļiem? Nekļūdams par labu hokejistu, jaunietis dažkārt
sportu pamet pavisam, lai gan varētu kļūt labs skrējējs vai lodes grūdējs. Bet ar vieglatlētiku visdažādākajos veidos var nodarboties
visu mūžu, pie tam nenodarot pāri veselībai.
– Nevar teikt, ka
parki ir pilni ar skrējējiem vai stadioni – ar lēcējiem?
– Te jāskatās uz situāciju kopumā. Aizraušanos ar sportu
lielā mērā diktē sabiedrības vispārējā attīstība. Ir divi pretmeti – bijušajā
sociālismā sports bieži vien bija vienīgā iespēja izrauties no slēgtās
sabiedrības, redzēt pasauli un kaut cik nodrošināt savu dzīvi ar iemīļoto
nodarbi. Tāpēc arī PSRS, Bulgārijas, Rumānijas, tagad varbūt Ķīnas sportisti,
guva lielus panākumus sportā.
Otra stadija ir, ka attīstītas valsts iedzīvotāji spēj
atlicināt laiku, enerģiju, lai nodarbotos ar sportu prieka, veselības pēc. Mēs
kaut kā esam pa vidu, jo pašreizējā attīstības posmā daudziem vairāk jādomā par
izdzīvošanu, arī par kredītiem, par piemērošanos inflācijai, kāds tur vēl
sports…
Taču lietas virzās uz labo pusi. Paskatieties, cik daudz
bija skrējēju Rīgas maratonā! Jā, īsto maratonistu nebija daudz, taču, lai
noskrietu tos pašus piecus kilometrus (pats arī skrēju), vajag minimālu sagatavotību. Labi, vismaz vēlmi to
darīt. Tas liecina, ka arī šobrīd sabiedrību sāk interesēt fiziskā kustība.
Tāpat riteņbraucēju, orientieristu sacensības, domāju, ka tas pieņemsies spēkā.
– Bet vai jums kā
profesionālas sporta savienības prezidentam tautas sports ko nozīmē?
– Arī jauniešu, tautas sports fiziski mūs izglīto kopumā. Ja
būs sportiska tauta, būs vairāk profesionālu sportistu.
Mēs jau vairākus gadus, iespēju robežās, cenšamies atbalstīt
dažādas sporta aktivitātes, tāpat jauniešu kustības. Pēdējos gados
starptautiskā līmenī arī dzirdēti pamudinājumi to darīt. Ne velti, tagad liela
nozīme pievērsta arī jauniešu olimpiādei, kur viss notiks pa īstam un tā vairs
nebūs pasaules jauniešu tikšanās ar sportisku ievirzi. Savienībā ir nodibināta
tautas sporta komisija.
Protams, mūsu darbu pamatā vērtē pēc profesionālajā sportā
sasniegtā. Tāpēc arī valsts dod naudu, lai pasaulē izskanētu Latvijas vārds.
Lai būtu medaļas, rekordi, augsti sasniegumi. Bet to nebūs, ja neveidosies
sportotgriboša sabiedrība kopumā. Piramīdas princips.
– Ja sākām runāt par
lielo sportu, tad kā jūs vērtējat vispārējo stāvokli Latvijas vieglatlētikā?
– Tas ir globāls jautājums. Ja teiktu, ka viss kārtībā, tam,
pirmkārt, neviens neticētu un tā nebūtu taisnība. Jau minēju – skaidrs, ka
pamatlīmenī bērnu fiziskā attīstība klibo arvien vairāk. No jauniešiem, kuriem
nav iemācīta pareiza stāja, kuru kustības ir neveiklas, kuri nevēlas pakļaut
savu ķermeni fiziskām aktivitātēm, nav tik viegli izveidot profesionālu
sportistu, lai arī kā censtos sporta skolās, klubos. Tomēr skatoties kopumā uz
neatkarīgās Latvijas laikiem, palēnām virzāmies uz priekšu. Panākumus gūst
sportisti, kas vairs nebalstās uz padomju sistēmu un mēs pilnībā varam runāt
par Latvijas sporta sasniegumiem. Aug mūsu pārstāvniecība valsts izlasē. Iepriekšējās
spēlēs startēja 15 mūsu vieglatlēti, bet Pekinā, es ceru, būs kādi 20. Un tie
nebūs tūristi, jo vieglatlētikā līdzdalības normas ir pietiekami augstas. Ja
netiksim pie medaļām, jāatceras, ka mūsu sporta veidā tās iegūst patiešām
izcilākie. Un divas sudraba medaļas jau mums ir – Aigaram Fadejevam soļošanā un
Vadimam Vasiļevskim šķēpmešanā. Vadims arī tagad ir pretendents pat uz zeltu.
– Bet vai mūsu
sportistu vārdi izskan pietiekami plaši? Ziemā pasaulē bronzu ieguva barjerists
Staņislavs Olijars, bet atskaņas tādas klusas…
– Jau teicu par sporta veidu pārdodamību. Skaidrs, ka
nacionāli svētki ir Barona uzvara
Latvijas basketbola čempionātā, vai hokejistu otrais desmits hokejā, bet tā nav
gaušanās – paši esam vainīgi, ka neesam pratuši celt saulītē savus sasniegumus.
Viņi strādā daudz profesionālāk reklāmas jomā, prot sadarboties ar
atbalstītājiem, tāpēc finanses, kas apgrozās basketbolā vai hokejā, nav
samērojamas ar vieglatlētu rīcībā esošajām.
Jāsaka, ka arī es, kā prezidents, tikai pēc trīs nostrādātajiem
gadiem, tā īsti esmu izpratis mehānismu, kas ļautu pacelties. Darbs rit daudzmaz
sekmīgi, taču pūles sabiedrības informēšanā jāstiprina. Tāda vienkārša, bet ne
lēta lieta, kā reportāžas Latvijas televīzijā – pērn pirmo reizi pēc ilgiem
gadiem izdevās panākt trīs, pusstundu garas pārraides TV. Iespējams, kāds pirmo
reizi redzēja, kas īsti ir vieglatlētika Latvijā un varbūt ir vērts sūtīt bērnu
trenēties. Tagad arī šie pielikumi jūsu žurnālā būs solītis vieglatlētikas
popularizēšanā un, iespējams, nākotnē varētu iznākt arī periodisks izdevums.
Skaidrs, ka jāpalielina mūsu savienības biroja darbinieku
pulks, jo ar profesionālām lietām jānodarbojas profesionāļiem. Mums ir jauns
ģenerālsekretārs, šķēpmetējs Voldemārs Lūsis, kas tikko beidzis aktīvās sporta
gaitas un ceram, ka viņš pamazām savienības darbu ievadīs raitākā gultnē. Pašlaik
ir tā, ka tiem dažiem jādara viss un ģenerālsekretāram jārisina jautājumi par
kreklu apdruku.
Domājam arī par izmaiņām valdes locekļu sarakstā – ne visiem izdodas apvienot pamatdarbu ar
lietderīgu valdes locekļa darbošanos. Bet to darīsim tikai pēc olimpiskā cikla
beigām, jo patreiz liekas rūpes nevienam nav vajadzīgas.
– Runājot par
nākotnes nodomiem, kādi ir savienības tuvākie uzdevumi?
– Varu teikt vienu – grūti runāt par nākotni, ja līdzšinējā sistēma
atļauj savienības plānus finansiāli atbalstīt tikai pēc budžeta apstiprināšanas
katram gadam. Turklāt naudas kustība notiek ap februāri, martu, bet ziemas
sezona sākas jau janvārī. Šajā laikā jāiztiek ar blakuslīdzekļiem. Turklāt
nekad nav īstas skaidrības – cik naudas būs nākošajam gadam? Mūs finansē dažādi
avoti. Vislielākā pateicība pienākas Izglītības un zinātnes ministrijai, Aizsardzības
ministrijai, LOV atbalstam augstākās klases sportistiem. Reālus rīcības plānus
var veidot tikai tad, kad skaidri zināms budžets. Tā kā viss mums jāraksta
pirms naudas saņemšanas, tas nozīmē, ka plāni bieži vien ir vēlmju līmenī,
kurus pēc tam nākas koriģēt.
Rit diskusijas par sporta vadības pārstrukturēšanu, arī mēs
būtu par lielāku noteiktību sportā Latvijā – precīzi vajadzētu zināt, kas par
ko atbild, lai nav dublēšanās.
Kopumā vērtējot, varu teikt, ka pēdējos gados rocība nedaudz
pieaug un trenēties, piedalīties lielās sacensībās mēs varam daudz labāk
ekipēti. Vairs nav lielu problēmu ar sportistu treniņnometnēm pirms sezonas, jo
vieglatlētu prakse ir pēc iespējas ātrāk tikt brīvdabas stadionos, bet Latvijā
to var tikai maijā, kad sākas vasaras sacensības.
Šogad galvenais starts ir Pekinā, svarīgi mači ir Eiropas
kausi, kur startē valstsvienība, daudz sportisti izpildījuši kvalifikācijas
normas līdzdalībai pasaules junioru čempionātā.
– Vienkopus šos
sportistus pašmājās gan neredzam tik bieži – Rīgā jo mazāk…
– Tā būtu viela atsevišķam rakstam. Dažkārt dzirdu – kas jūs
par savienību, ja nevarat Rīgā stadionu uzcelt, kur varētu notikt lieli mači,
Eiropas kausus un čempionātus ieskaitot? Mēs neesam saimnieciska organizācija,
sporta bāzu celtniecība nav mūsu lauciņš. Arī apsaimniekošana bez papildus finansēm
nav iespējama – nezinu, vai kāds stadions Rīgā varētu strādāt bez zaudējumiem.
Ilgas un sarežģītas darbības rezultātā līdz atjaunotam segumam ticis Daugavas stadions Rīgā, lai gan izmantotā
tehnoloģija (atvēlētās naudas robežās) skrejceļus un sektorus neļauj saukt par
jauniem, bet tikai atjaunotiem, un tiem nebūs ilgs mūžs. Par stadiona tālāko
likteni neko nevaru pateikt, jo visas sarunas apstājušās. Pat Futbola
federācijas vērienīgais projekts vairs netiek cilāts, jo, acīmredzot,
iecerētajām ar sportu nesaistītajām celtnēm ekonomiski nav piemērotākais laiks.
Bet ārpus Rīgas kustība notiek – Jūrmalas atjaunotais
stadions, Jēkabpils, beidzot Liepājas stadions iegūs modernu skrejceļu, vēl
vairākās vietās tiek celtas vieglatlētiem vajadzīgas celtnes.
Tūlīt seko arī atdeve – tā Jēkabpilī pēc stadiona pārbūves
jau otrajā gadā parādās spēcīgi jaunie sportisti, kas konkurē Latvijas līmenī.
Te liela pateicība pašvaldībām, kas arī šajos sarežģītajos ekonomiskajos
apstākļos spēj atlicināt naudu gan jaunatnes sportam, gan lielo sportistu
atbalstam. Diemžēl, tā nav sistēma, jo atbalsts ir tur, kur pats pilsētas mērs
ir tieši ieinteresēts kāda sporta veida attīstībā. Labi, ja dažkārt tā ir
vieglatlētika.
Bet jebkurš stadions vai cita sporta būve nav tikai paredzēta
kādam atsevišķam sporta veidam – tur notiek sporta svētki, dažādi masu
pasākumi, trenējas dažādu sportaveidu pārstāvji. Tas atdzīvina mūsu ikdienu un
un vecais teiciens, ka labai mantai vajag labu iesaiņojumu, ir vietā.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
