Sudarbs noņem lāstu
Nenoliegsim, ka
šķēpmešanas sacensības, pēdējā spēļu dienā, tika gaidītas ar īpašu nepacietību
– tā vien prasījās papildināt mūsu medaļu pūru ( zelts un bronza). Cerības
pamatotas – priekšsacīkstēs mūsu olimpiskais vicečempions Vadims Vasiļevskis
jau ar pirmo metienu visu nolika vietā un fināsacensībās iznāca ar labāko
rezultātu – 83,51 m. Blakus bija arī treniņbiedrs Ainārs Kovals, kas ar trešo
metienu ieguva tiesības cīnīties tālāk – 80,15 m, Ēriks Rags gan bija palicis vienu
vietu aiz svītras – 79,33 m un 13. vieta.
Bet divas dienas vēlāk viss mainījās. Zinot Vadimu, bija
grūti saprast, kāpēc viņam jau pēc pirmajiem metieniem sejā parādījās cietēja
izteiksme (tikai vēlāk no treneres Valentīnas Eidukas uzzinājām, ka Pekinas
dabīgais klimats un kondicionieru pārspīlētā centība regulēja paša Vadima
ķermeņa temperatūru, paliekot pie plus 38, neraugoties uz mūsu mediķu pūlēm). Vēl pirms pēdējā metiena likās, ka viss būs labi, bet tad
čehs Veselijs pavilka svītru finālistu sarakstam un Vadims palika devītais ar
metienu 81,23 m tālumā. Tas bija brīdis, kad ne tikai Vadima acīs parādījās
asaras. Taču sāpīgā sajuta pamazām zuda, jo gana apņēmīgs un sev
neraksturīgi smaidīgs izskatījās Ainārs. Tiesa pirms pēdējā metiena, dažādās
pusmetra peripetijās, Kovals tika atbīdīts uz septīto vietu, bet tad…
Stāsta trenere Valentīna Eiduka:
– Es jutu, ka Ainārs
šoreiz ir neparasti kareivīgs. Laikam saprata, ka visas cerības ir liktas uz
viņu. Zinu, ka Ainārs ietiepīgi negrib palielināt ieskrējiena ātrumu, taču
šoreiz uzbļāvu – skrien ar pilnu atdevi, kas būs, tas būs!
Nē, metiens nebija ideāls, taču pietika otrajai vietai, jo
Ainārs sasniedza personisko rekordu – 86,64 m (pirms tam 2006. gadā 85,95 m).
Lai kā centās pasaules čempions, soms Pitkemeki savā pēdējā raidījumā no Aināra
atpalika – 86,16m.
Tā visai skumīgi sāktā izrāde beidzās ar negaidīti priecīgām
beigām, kas lika uzsprāgt visai Latvijas sporta draugu saimei pie TV ekrāniem
un ļāva Latvijas olimpiskai vienībai finišēt ar lielisku medaķlu komplektu –
zelts, sudrabs un bronza!
Bet mierīgais norvēģis Andress, kas vēlāk paslavēja Aināru
par sava potenciāla izmantošanu, ar saviem 90,57 metriem, kas ir arī
olimpiskais rekords, jau otro reizi pēc kārtas kļuva par olimpisko čempionu.
Žurnālistu ielenkumā Aināram šoreiz komentāru netrūka, kaut
gan viņš labsirdīgi atzinās, ka par sudrabu nedomāja. Tiesa pirms pēdējā
metiena, bronza gan likās aizsniedzamā tālumā.
– Kāpēc tikai pēdējā
metienā?
– Nezinu, es varbūt tā lēni ieskrienos arī pārnestā nozīmē un
tad pēdējie metieni kļūst tāda kā mana firmas zīme. Jau vakara finālā tiku ar
pēdējo metienu, pirms diviem gadiem Eiropas čempionātā, kad sasniedzu personisko,
tas arī bija ar pēdējo.
– Tu jau arī solīji
finālā noārdīties…
– Vai tad tā nebija? Nē, par rezultātu man izbrīns nav –
treniņos jau metu arī tālāk, bet šogad sacensībās šķēps tik spītīgi nelidoja tālāk
par astoņdesmit, ka piegriezās. Pēdējā metienā rāvu cik varēju, jo tā bronza
bija tik tuvu…
– Bet sudrabs?
– Pirms olimpiādes domāju, ka personiskais jāsasniedz, bet,
ka tas būs tādā vērtē, uz to necerēju – likās, ka citi metīs tālāk. Bet, redz, tak
nevarēja.
– Kad tu pirmo reizi
iedomājies par olimpiskajām spēlēm?
– Nezinu, uz iepriekšējām jau man tā kā vajadzēja braukt,
bet nesanāca – neuzticējās. Nē, jau bērnībā par olimpiādi nesapņoju. Liekas, ka
arī Murjāņos ne, vēlāk, kad sāku pie trenerītes Eidukas, tad gan. Man jau
liekas, ka visa pamatā ir darbs, trenējamies mēs pa īstam, kaut gan iespējas,
ne tuvu nav kā somiem vai norvēģiem.
Vienīgi beigu posmu Pekinā aizvadījam godam, jo viss bija
lieliski, pie karstuma tā pieradu, ka nemaz nejutu un finālā pat vajadzēja
jaciņu uzvilkt.
– Tagad mačos iziesi
ar citu pārliecību?
– Nedomāju, uzskatu, ka tas sudrabs man nekādu pienākumu
neuzliek, bija mači un beidzās. Kā metīšu, tā ies.Vēl jau dažādas līgas notiek.
Nezinu, vai mani aicinās, jo sezonas laikā nekādus punktus neesmu sakrājis. Ja
metīšu, tad vienkārši zināšu, ka varu, jo pa sezonas laiku baigi nomocījos, tā
kā tāds lāsts – treniņos metu, mačos nekā. Tagad tas būs noņemts un vienam
otram arī mute ciet, kas teica, ka vairāk pa finālu es nevarot. Tad jau redzēs.
Arī trenere Valentīna Eiduka, kas izdzīvoja veselu izjūtu
gammu, ievedot finālsacensībās trīs savus audzēkņus (citu valstu pārstāvjiem
tas šķiet fantastiski), ir reāla:
-Par rezultātu, kā
jau saku, man pārsteigumu nav. Zināju, ka Ainārs, agri vai vēlu, izsprāgs. Kas
tas būs tieši Pekinā – par to man divkāršs prieks.
Šajos septiņos gados, kopš trenēju Aināru,
mums visādi gājis, viņš jau tāds savdabis un brīžiem domā, ka spēku tik daudz
trenēt nevajag, ka ātrāk ieskrieties nav jēgas, jo tad krustssolis neiznāks. Te
viņš ietiepīgi negrib lietot ne aptiekā nopērkamos vitamīnus, te citas domas.
Bet kopumā jau galā tiekam, kaut gan reizēm pasaku arī ne pārāk cenzētus
vārdus. Var būt ka arī labi, ka medaļu sagaidīju no viņa, jo tagad man ir divi
vicečempioni un abu konkurenece būs vēl sīvāka. Varēja jau būt divas medaļas…
Valentīna ir saprotoša, kaut apslimusi, jo pēdējās dienās
pati cieta no galējībā vēju plūsmās. Pie viņas nāk klāt somi, citu valstu
treneri un brīnās, kā pensionāre to var
dabūt gatavu. Pat piedāvā sākt trenēt citās valstīs, jo tur jau tie metēji neaug
kā sēnes pēc lietus.
Valija tik nosmej un saka, ka savā vienistabas skabūzītī būs
par ko padomāt, varbūt pašmājās vairāk sparatīs, ka medaļas jau vajag katrā
olimpiādē.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
