Tauta, mosties!
"Skaties,
kā latvietis kļūst par olimpisko čempionu!" Tā gribējās saukt 22. augustā
piecos un četrdesmit minūtēs no rīta, kad Pekinā jau ritēja svelmainas dienas
vienpadsmitā stunda un Māris Štrombergs Laošanas BMX trasē stājās uz starta
finālbraucienam. Slota
bažām Līdzjutējiem
vēl nervozāks bija pirmais pusfināla brauciens, kurā Mārim kā pēdējam pienācās
starta vietas izvēle. Lai arī savā ceturtdaļfināla grupā Štrombergs uzvarēja,
trešajā braucienā, pieļaujot kļūmi 370 m garās trases pēdējā – ceturtajā –
taisnē, viņam no visiem nākamajiem pusfinālistiem izrādījās sliktākais
rezultāts. BMX starta vietas nosaka pēc snieguma iepriekšējā braucienā arī tad,
ja sākas jau nākamā sacensību kārta. Tā
nu valmierietim nācās stāties pie barjeras vietā, kuru sāncenši viņam bija
atstājuši. Parasti tā ir astotā pozīcija. Šoreiz brīva bija palikusi sestā, kas
mūsu fanus biedēja ar konkurentu iespēju latvieti no abām pusēm iespiest ķīlī.
Par laimi, visi trīs amerikāņi startēja otrajā pusfinālā, toties šajā bija divi
austrālieši, kam BMX ambīciju nav mazāk. Jau
ar savu slaveno trešo pedāļa minienu Štrombergs no trases aizslaucīja visas
bažas – lielo virāžu viņš sasniedza pirmais, un pārējie attiecības varēja
kārtot tikai savā starpā. Tāpat – nu jau no ērtās pirmās starta vietas –
notika arī otrajā un trešajā braucienā, kuros abos Māra rezultāti bija labāki
par otra pusfināla uzvarētāju rēķiniem. 36
sekundes un 20 gadi Arī
finālbraucienam pasaules un Eiropas čempions Māris Štrombergs no Latvijas tika
izsaukts pirmais. Lai arī līdz finālam neaizkļuva iepriekšējo gadu pasaules
čempions Keils Benets, bija skaidrs, ka ar abiem pārējiem amerikāņiem – Maiku
Deju un Doniju Robinsonu – gaidāma visnopietnākā cīņa. Izcilu ātrumu un
meistarību bija apliecinājis pasaules čempionāta bronzas laureāts dienvidafrikānis
Sifiso Nhlapo, kas no otrā pusfināla kvalificējās tūlīt aiz Maika Deja.
Štrombergam uz papēžiem Laošanā jau vairākkārt bija minis holandietis Robs van
den Vildenbergs, austrālietis Žerārs Greivs un kolumbietis Andress Džimenecs…
Katrs no viņiem cerēja kļūt par vēsturē pirmo olimpisko čempionu BMX. Bet
to spēja izdarīt tikai Māris Štrombergs no Valmieras. Šķiet, viņa 36 zelta
sekundēs fokusējās visu to entuziastu spēks, kas pirms divdesmit gadiem
Latvijas lauku pilsētās un pagastos sāka velt augšup šī pie mums līdz tam
nepazīstamā sporta veida popularitātes vilni. Tas cēlās reizē ar Atmodu. Latvijas
BMX federācija, kuru vadīja patreizējais LOK prezidents Aldons Vrubļevskis,
pirmā ieguva starptautisku atzīšanu, jo tolaik vēl eksistējošajai PSRS šī
latviešu neatkarības tieksme šķita nenozīmīga. Mazais
cinītis apgāza lielo vezumu, bet zem tā, rokot dziļāk, tika atrasts zelts.
Jācer, ka tas entuziastiem atdos atpakaļ spīdumu acīs un lauku pilsētās un
pagastos atkal tiks būvētas BMX trases. Varbūt beidzot arī Rīgā…
Ne
tikai trīs
Artūram
Matisonam savā pusfinālā bija jācīnās ar visiem trim amerikāņiem un vēl
neatlaidīgo dienvidafrikāni. "Viss bija jāizdara pirmajā braucienā un
pirmajā taisnē, neizdarīju…" skumji atzina Artūrs. Toties niknie
konkurenti paveica visu, lai valmierieti augstāk par sesto vietu nelaistu.
Nākamajā braucienā viņš tika iesaistīts kritienā, aiznākamajā, izvairoties no
tā, bija spiests zaudēt ātrumu un arī pēdējās cerības šajās spēlēs.
"Es
biju gatavs visam!" tūlīt pēc zelta finiša neslēpa Māris Štrombergs.
"Esmu pirmajā celiņā finālos startējis. Centos atcerēties visus tos
braucienus, kurus pa iekšējiem celiņiem cīnījos labi un tagad izdarīt
tāpat."
Jaunais
čempions atzina, ka ne mazākas bažas raisījis pirmais pusfināla brauciens:
"Tam es gatavojos visu iepriekšējo dienu. Kļūda pēdējā ceturtdaļfināla
braucienā man ļoti palīdzēja mobilizēties. Es zināju, ka man būs ārējais
celiņš, ka man divreiz labāk jāsagatavojas."
Ivo
Lakučs uzsvēra, ka par savu audzēkni un konkurentu neesot šaubījies ne mirkli:
"Māris to neļāva darīt. Mēs plānojām šodienas darbus. Salikām mazos
mērķīšus. Zinājām, ka pirmajā braucienā jāatkaro pirmā starta vieta. Māris
teica: "Un ne tikai!" Tad sapratu, ka viss būs kārtībā.
Lai
arī čempions Latvijai ir viens, BMX mums ir komanda. Ļoti reti visi trīs vīri
ir vienādi izcilā kondīcijā, bet vismaz viens no viņiem – vienmēr! Un
tikai tāpēc, ka viņi kopā strādā uzvarai, kuru var sasniegt tikai viens, tobrīd
labākais. Bet šajā panākumā ir visu darbs. Kas var pateikt, cik spēku
amerikāņiem atņēma cīņa ar Matisonu pusfinālā un, cik pozitīvu emociju līdzi
iedeva visi tie, kas palika mājās.
Paldies!
Dainis
CAUNE,
mūsu
speciālkorespondents Pekinā
BMX.
1. Māris Štrombergs (Latvija) 36,190, 2. Maiks Dejs (ASV) 36,606, 3. Donijs
Robinsons (ASV) 36,972, 4. Andress Džimenecs (Kolumbija) 39,137, 5. Robs van
den Vildenbergs (Nīderlande) 39,772, 6. Žerārs Greivs (Austrālija) 2:19,233.
Bilde
Stromb 1
Zelta
starts. Vēl nevar pateikt, kurš nokļūs finālbrauciena vadībā:
Māris Štrombergs (1. numurs), Sifiso Nhlapo (105.), Žerārs Greivs (53.), Maiks
Dejs (365.), Robs van den Vildenbergs (72.), Damjē Godē (69.), Andress
Džimenecs (717.) vai Donijs Robinsons (10.)…
Foto:
Dainis Caune, Sports
Bilde
Stromb 2
Valmiera
pat Pekinā palīdz. Pirmā taisne un Māris Štrombergs izvirzās vadībā
Foto:
Dainis Caune, Sports
Bilde
Stromb 3
Pirmā –
visbīstamākā – virāža. Māris Štrombergs jau diktē noteikumus
Foto:
Dainis Caune, Sports
Bilde
Stromb 4
Otrā
taisne. Maiks Dejs un Žerārs Greivs negrib padoties
Foto:
Dainis Caune, Sports
Bilde
Stromb 5
Lielais
lidojums. Pārlidojis dāmu trases virāžai, Māris Štrombergs
piezemējas pirmais
Foto:
Dainis Caune, Sports
Bilde
Stromb 6
Pēdējā
taisne. Amerikāņiem vairs nav cerību
Foto:
Dainis Caune, Sports
Bilde
Stromb 7
Māls –
zeltā! Pēdējie Ķīnas māla pampaki tiek pārvērsti par olimpisko
zeltu
Foto:
Dainis Caune, Sports
Bilde
Uzvara
Uzvara
ir mūsu! Māris Štrombergs un Ivo Lakučs
Foto:
Dainis Caune, Sports
Bilde
Karogs
Visaugstākajā
mastā. Vienīgo reizi šajās spēlēs visaugstāk tiek celts
Latvijas karogs
Foto:
Dainis Caune, Sports
Bilde
Koris
Dievs,
svētī Latviju! BMX stadionā skan himna par godu olimpiskajam čempionam,
tribīnēs dzied prominentu personību koris
Foto:
Dainis Caune, Sports
Bilde
Laureāti
Vislabākie.
Vēsturē pirmais olimpiskais čempions BMX Māris Štrombergs, vicečempions Maiks
Dejs (pa kreisi) un bronzas laureāts Donijs Robinsons
Foto
Matison
Foto:
Dainis Caune, Sports
Liktenīgais.
Izvairoties no šā kritiena, Artūrs Matisons zaudēja ātrumu un arī cerības uz
vietu finālā, jo vairs nevarēja pārlidot dāmu trases virāžai un turpināt
pakaļdzīšanos
Foto:
Dainis Caune, Sports
PS.
Varbūt
vāku var taisīt no bildēm Vaks 1 vai Vaks 2, kadrējot gar Baltiņa
roku vienā pusē un Godmani – otrā
Znotiņa
piedāvātā vāka bilde diemžēl nav no fināla, bet pusfināla…
INTERVIJA
Dienu pēc uguns
Jau dienu Pekina bija nodzīvojusi bez olimpiskās uguns.
Mēs sēdējām augusta pēdējās pirmdienas vakara tumsā un runājāmies. Ar Ivo
Lakuču, Artūru Matisonu un Māri Štrombergu, kuram noslēguma ceremonijā bija
uzticēts nest Latvijas karogu.
– Māri, tu vispirms kļuvi par olimpisko čempionu un
tikai pēc tam pirmo reizi iegāji galvenajā olimpiskajā stadionā!
Māris: – Nē, pirmo reizi mēs stadionā
bijām šķēpmetēju sacensībās. Palīdzējām Kovalam aizmest līdz sudrabam (smejas).
Noslēguma ceremonijā stadionā jau izgāju ar pieredzīti.
– Tomēr pirmo reizi tu Nacionālo stadionu vēroji no
dalībnieka pozīcijām. Visapkārt gandrīz 100 000 skatītāju!
– Sākumā bija maza neziņa, kā būs. Bet tad visu tik skaidri
apstāstīja, kas jādara, kur jāiet, ka kļūdīties nebija iespējams. Protams, bija
lepnums, ka nesu Latvijas karogu, bet apkārt valdīja liels mudžeklis, un tas
nebija tik svinīgi kā atklāšanā, ko gan mēs vēl skatījāmies, pēdējo treniņu
laikā Šveicē.
Ivo: – Noslēguma ceremonijai bija liels mīnuss.
Stāvot stadionā, mēs nedzirdējām skaņu. Mūzika mūs neuzkurināja.
Artūrs: – Gandrīz nedzirdējām, ko spēlē leģendārais Led Zeppelin ģitārists
Peidžs. Mājās būs jāskatās videoieraksts, lai būtu pilnīgs priekšstats par šo
pasākumu.
– Kā tev pagāja pirmā stunda olimpiskā čempiona statusā?
Māris: – Bija nemitīgi jāraksta autogrāfi un jāfotografējas. Sveicieni,
apskāvieni, bučas, dopinga kontrole…
– Tā jau šeit Pekinā bija otrā?
– Jā,
pirmās analīzes man vajadzēja nodot, tiklīdz ierados.
– Tevi nebiedē tā mediju uzmanība, kas tev vēl tikai gāzīsies virsū
Latvijā?
– Biedē.
Visu laiku sēžu un domāju par to. Kaut kā jau galā tikšu. Prasīšu gudrākajiem
padomus.
Ivo: – Ceru, ka cilvēki viņu pasaudzēs. Tomēr tas būs liels pārbaudījums,
vai Māris varēs sagatavoties nākamajām spēlēm.
– Vai BMX četros gados līdz Londonai mainīsies?
– Mainīsies.
Amerikānis Maiks Dejs, kas tagad bija otrais, savu sniegumu pusgada laikā
uzlaboja par 50 procentiem. Pirms tam viņš spēja uzvarēt tikai kvalifikācijas
braucienos. Tiklīdz sākās astoņu braucēju cīņa, viņam tūlīt radās problēmas.
Bet olimpiskajās spēlēs Dejs jau brauca pārliecinoši, finālā startu viņš paņēma izcili… Šādu braucēju tagad
parādīsies daudz. Amerikāņi šīm spēlēm gatavojās visprofesionālāk. Citu valstu
treneri arī ķersies pie nopietnas metodikas izstrādāšanas.
– Varbūt arī Eiropas čempionātus sāks rīkot olimpiskajai līdzīgās
superkrosa trasēs?
– Eiropas
čempionātā nekādi uzlabojumi nav gaidāmi. Mēs pat grasāmies no šā lauciņa
mazliet bēgt projām. Nākamajam Eiropas čempionātam tiek gatavotas ļoti
neprofesionālas trases, gan arī īpatnējs grafiks – no aprīļa sākot,
sešpadsmit posmi ik otro nedēļu, plus vēl piecas Pasaules kausa izcīņas kārtas
un pasaules čempionāts tālajā Austrālijā.
– Vairāk orientēsieties Pasaules kausa izcīņai?
– Jā,
un ir doma varbūt pat cīnīties citā līgā – Amerikas čempionātā. Tā būtu
sabalansētāk.
–
Komandā
jūs esat trīs, bet līdera pozīcijās gada laikā cits citu nomaināt…
Māris: – Visu sezonu jau nevar
maksimālo formu noturēt.
Ivo: – Katrs sezonu sāk ar savu vēsturi. Kādam vēl jāatgūstas no traumas,
vienam labāk patīk šī trase, citam – nākamā. Tāpēc mums jākustas visiem.
Svarīgi, lai būtu galarezultāts. Kaut vai tikai vienam.
No
tām piecām valstīm, kas spēlēm kvalificējās ar trim sportistiem, finālā tikai
amerikāņiem bija divi. Pārējām pa vienam.
– Artūr, tu teici, ka tev Laošanas olimpiskā trase patīk. Tomēr pēc
neizkļūšanas no pusfināla tev nācās kļūt skumjam…
Artūrs: – Viss bija jāizdara pirmajā taisnē. Neizdarīju, un viss.
– Virāžā tevi nogāza?
– Nē,
pats uzbraucu virsū. Kādā jēga mums tagad runāt par sliktu braucienu, ja mums
blakus sēž tas, kurš nobraucis par visiem vislabāk.
Māris: – Ir jāatceras sliktais, lai būtu labāk.
Ivo: – Visu slikto vajag aizmirst vispār un sākt visu no sākuma.
– Kā jūs palīdzēsiet Artūram atgūties?
Ivo: – Iedosim pa pakausi (smejas)! Tas ir profesionālisms – pēc
neveiksmes mācēt pirms nākamajiem mačiem savākties.
Olimpiskās
spēles gan bija īpašas. Parasti sevi mierini: eh, šodien neizdevās, nekas, pēc
nedēļas būs nākamās gonkas. Tagad
nākamais tāds mačs būs tikai pēc četriem gadiem.
Artūrs: – To dzirdot, man vieglāk nekļuva.
– Vai jūs pēc četriem gadiem atkal visi trīs būsiet kopā?
– Varbūt
kopā arī būsim, bet trasē gan visi trīs nebrauksim. Es jau esmu pateicis, ka
vairs uz riteņa nekāpšu.
– Toties tu varēsi vēl nopietnāk strādāt par treneri!
– Es
jau tagad to darīju tik nopietni, cik vien iespējams. Šādi bija vēl labāk, nekā
strādājot ar skatu no malas. Tad čaļi
varbūt būtu pārtrenēti. Tagad es biju labs dozators, nosakot, cik daudz un ko
darīt. Treneris no malas to tik labi nevarētu izvērtēt.
Māris: – Tāpat jau gadījās reizes, kad sadarījām par daudz!
– Tomēr
kaut kādas cilvēcības pazīmes trenerī Lakučā vēl saglabājās?
Ivo: – (Smejas.) Jā, jā! Kad pats vairs nevarēju paelpot, liku viņiem
mieru…
Māris: – Treneris, kas pats brauc, tas tiešām mums bija liels pluss. Citādi
varētu čīkstēt, ka grūti, grūti, bet tagad bez variantiem – jāiet un
jādara.
Artūrs:
– Šajā
olimpiādē mums vienīgajiem bija treneris, kas pats ir arī profesionāls
braucējs.
– Ivo, tātad aktīvā sportista gaitas tu beidz, bet BMX taču paliec?
Ivo: – Es noteikti paņemšu brīvu
laiciņu un sakopošu domas. Pagaidām nemirdz vēl gaismiņa, ko atkal gribētos
sasniegt.
– Cik ilgs tas brīvais laiciņš būs?
– Varbūt
divi mēneši, varbūt mēnesis. Bet varbūt janvārī es pateikšu, ka tomēr gribu vēl
braukt. Es tagad sāku saprast tos lielos sportistus, kas oficiāli paziņo par
aktīvo gaitu beigšanu, bet pēc pusgada nāk atpakaļ. Tā nav nekāda zīmēšanās.
Viņi ir atpūtušies un atkal apjēguši savu vietu pasaulē.
Es
divdesmit gadus esmu braucis, visu laiku to vien darījis – domājis,
štukojis, kā arvien tikt uz augšu. Varbūt pēc kāda laiciņa man tā visa atkal
pietrūks. Varbūt nāks vēl viena elpa.
– Tu vispār pieļauj domu, ka varētu šos zēnus un vēl tos, kuri tevi
gaida Valmierā, pamest vienus?
– Es
nesaku – pamest, atstāt… Bet, ja tā paskatās no malas, ko esmu darījis
divdesmit gadus? Braucis ar riteni. Kas man no tā privātā dzīvē sanācis? Nekas.
Esmu palicis ar saviem diviem ričukiem, un viss. Tagad gribas domāt arī par
ģimeni…
– Treneriem ir vairāk brīva laika!
– Varbūt.
Bet mājasdarbi jālabo pēc treniņiem. Domāšana atņem nenormāli daudz laika un
enerģijas.
– Māri, tu pat pirms olimpiskā fināla likies pārliecināts un
nesatricināms…
Māris: – Daudzi saka – es esot vēsais čalis. Bet tas tikai tā izskatās. Nav
bijis nevienu maču, kuros es nejustu stresu un adrenalīna kāpumu. Visi jau cenšas
to neizrādīt. Mieru jācenšas saglabāt.
– Kā tu to dari? Kāda ir tavas metode?
– Nav
nekādas īpašas metodes. Man tā sanāk pašam no sevis.
Ivo: – Starp citu, noskatoties video, var redzēt, ka tieši olimpiskajā
finālā Mārim pirmo reizi izpaudās stresiņš. Viņam bija ļoti slikts starts, viņš
trasē devās viens no pēdējiem. Mārim tas bija galīgi neraksturīgi – finālā
tā nogulēt startu.
Māris: – Tāpēc jau es tā pusfināla visos trijos braucienos pūlējos, lai
noturētu pirmo celiņu arī finālā, jo tas mazliet piedod kļūdas, sliktāku
startu… Tajā ir vieglāk braukt.
– Viss šosezon vēl nav paņemts. Tu esi Eiropas, pasaules un
olimpiskais čempions, bet Pasaules kausa izcīņas vērtējumā pagaidām tikai
otrais…
– Jā,
palikuši vēl divi superkrosa posmi. Bet man nebija mērķa iegūt Pasaules kausu,
un es negribu neko mainīt. Fiksās idejas provocē kļūdas, rodas traumas… Tagad
pēc nedēļas būtu jābrauc uz Ameriku, bet es šo posmu izlaidīšu. Plānoju oktobrī
piedalīties pēdējā kārtā Francijā.
– Un ko Artūrs darīs?
Artūrs: – Vēl neesmu izdomājis.
– Par piedalīšanos Pasaules kausa izcīņā vai par sportošanas
turpināšanu?
– Es
taču vēl esmu jauns. Ko citu es darīšu?!
Ivo: – 30. augustā
mēs visi brauksim Ventspilī, cīnīsimies par Lemberga kausu!
Artūrs: – Un 6. septembrī mēs startēsim Latvijas BMX divdesmitgades
sacensībās Valmierā
– Ivo, pēc 2000. gada Sidnejā, kur tu startēji trekā, tev šīs bija
jau otrās spēles. Kāds ir salīdzinājums?
Ivo: – Mēs te ieradāmies kā cilvēki. Vēlme piedalīties un cīnīties nebija
noslīkusi nenormālā, mežonīgā darbā. Uz Pekinu mēs atbraucām labi
sagatavojušies, ar vēlēšanos parādīt visu, ko spējam.
– Uz tava krekla ir tēva portrets un vārdi: "Mīlestība nekad
nebeidzas"…
– Tā
ir piemiņa tētim, kura sapnis bija redzēt mani un brāli olimpiādē. Mēs abi te
bijām, brālis Olafs kā mehāniķis un treneris. Es ceru, ka tētis no augšas mūs
manīja.
Viņš
mūs ar brāli veda uz kalnu slēpošanas treniņiem Baiļos, BMX atradu es pats,
bet, kad tētis redzēja, kā man pirmajos mačos no velosipēda dakšas izkrīt
ritenis, viņš teica: "Paklau, vecīt, es negribu, ka tu tā sities, mēs
tagad kopā kārtīgi nodarboties ar riteni." Kopš tās reizes viņš kļuva par
BMX fanu, veda ar vienu busiņu visam klubam 80 riteņus no Minskas, lai visi var
braukt…
– Kurās vietās Latvijā tagad vajadzētu izlikt pateicības zīmes par
to, ka mums tagad ir olimpiskais čempions?
– Vispirms
Baiļu kalnā, kur, pateicoties Vanagu Valdim, bija pirmā trase. Otrā būtu
Jelgava, kur liels entuziasts bija Stepans Jonkuss. Nē, vispār pirmais ir Jānis
Siliņš un Aldons Vrubļevskis – viņi ir mūsu krusttēvi, lielie onkuļi, mūsu
aizmugure. Kad sākās jauno laiku BMX un Valmierā mums vajadzēja meklēt citu
vietu, Artūra tētis Jānis Matisons kluba sanāksmē cirta ar delnu pa galdu:
"Tagad mums vairs neder kaut kāda trase, jābūvē tāda riktīga!"
Artūrs, es un Pūcīšu Uldis zīmējām projektu, Matisona uzņēmums būvēja. Eiropas
čempionāts tajā ir noticis…
Noteikti
pie mūsu indora – bijušā kartupeļu pagraba Kocēnu pagasta Beitēs,
ko BMX vajadzībām nopirka Ivars Veide un kur mēs iekārtojām ziemas trasi.
Artūrs: – Katrai ģimenītei pienākas pa plāksnītei, jo BMX nav nekāds
sponsorētais sports. Lielākā izdevumu daļa gulstas uz ģimeņu pleciem. Tās veido
vidi, un beigu beigās izaug… Māris Štrombergs!
Dainis
CAUNE,
mūsu
speciālkorespondents Pekinā
Foto:
Dainis Caune, Sports
