Ar ātrumu 280 km/h
Badmintons jau 20 gadu — kopš Barselonas olimpiskajām spēlēm — ir iekļauts pasaules lielākā sporta foruma sacensību programmā. Šobrīd Latvijā ir 500 badmintonistu, kuri trenējas ikdienā, taču, šķiet, tauta nenovērtē, ka badmintons ir viens no sporta veidiem, ar kuru var komfortabli izsisties Latvijā. Pirms februārī gaidāmā Latvijas čempionāta žurnālam Sports par badmintona specifiku, niansēm un to, kā šis patīkamais sporta veids daudzviet tiek idejiski nogalināts un apsīkst jau savā saknē, pastāstīja Latvijas Badmintona federācijas prezidents (LBF) Gunārs Lūsveris.
— Vai badmintons Latvijā ir novērtēts? Spriežot pēc tā, cik badmintons ir populārs kā ģimeniska atpūta, varbūt tas ir mūsu nacionālais sporta veids?
— No masveidības viedokļa badmintons ar orientēšanās sportu konkurēt nevar. Badmintonu spēlē daudzviet, taču ne visi to klasificē kā sportošanu, daudzi— kā labi pavadītu laiku. Badmintons noslogo visas muskuļu grupas, tāpēc cilvēku fiziski labi attīsta, un tajā pašā laikā tas ir viegls sporta veids. Tomēr badmintonam ir arī prasības, laukā traucē vējš, tāpēc nepieciešama sporta zāle (vienā basketbola zālē var uzstādīt četrus laukumus), tāpat vajadzīgas raketes, bumbiņas, jāuzliek arī tīkls un laukuma līnijas. Spēlējot ārā, badmintona bumbiņā (volāniņā) ievieto smagumu. Ir dažādi badmintona paveidi, to vidū — arī pludmales badmintons.
— Pirms nācu uz interviju, draudzene izmeta, ka badmintons ir vienīgais sporta veids, ar kuru viņa labprāt nodarbotos profesionāli. Kas ir šā sporta veida odziņa, kāpēc tas patīk tai publikai, kuru sports bieži vien neinteresē vispār?
— Badmintons ir demokrātisks un bezkontakta sporta veids. Sacensība savā starpā ir godīga un būtībā viens pret vienu. Viss atkarīgs no paša prasmēm. Tiklīdz cilvēks iemanās trāpīt pa bumbiņu, parasti ir āķis lūpā un rodas vēlēšanās spēlēt aizvien vairāk un vairāk.
— Latvijā lielākie badmintona centri ir Rīgā, Siguldā, Valmierā un Talsos. Kur vēl tas attīstās?
— Liepājā, Valkā, Allažos un Inčukalnā. Ventspilī ir, kur spēlēt, bet nav, kas trenē. Problēma ir tā, ka spēlēt gribētāju netrūkst, bet nav organizatoru un treneru. Mums regulāri pienāk e-pasts ar jautājumu — kur es varu trenēties badmintonā? Piemēram, Ludzā vai Daugavpilī. Fiziski tur vietas ir, bet nav neviena, kurš veido vietējo badmintona dzīvi, lai cilvēki nāktu trenēties vismaz divas reizes nedēļā… Cēsīs ir badmintonisti, taču tas ir svītrots no pulciņiem.
Jāorganizē badmintona masveidība, kas ir grūtākais uzdevums, ar kuru neviens negrib nodarboties.Šī problēma ir jāaplūko globālākā kontekstā — visi sporta veidi Latvijā turas uz fanātiķu pleciem. Zinot, kādas ir skolotāju algas, kuram gan ir motivācija iet strādāt par badmintona treneri? Vēl viena būtiska problēma: tiek būvētas jaunas sporta zāles — skaisti, bet uz zāles grīdas tiek sazīmētas līnijas maksimāli tikai trim sporta veidiem. Kāpēc? Piemēram, kad es Norvēģijas sporta zālēs paskatos uz grīdu, tā ir izraibināta ar līnijām, lai cilvēki varētu nodarboties ar pēc iespējas vairākiem sporta veidiem. Līnijas ir atšķirīgās krāsās atbilstoši sporta veidiem. Spēlētājs paskatās — badmintona līnija ir zaļā krāsā, pārslēdz smadzenes un mierīgi spēlē. Esam par to Latvijā cīnījušies, taču saņēmuši laipnus atteikumus — laukums būšot pārāk raibs… Ja līnijas līmē, pēc kāda laika tās plīst, un tad gan veidojas nepatīkama aina. Otrkārt, arhitekti, kas projektē šīs zāles… Bieži vien rodas sajūta, ka viņi paši nekad nav bijuši sporta zālē — tiek uzbūvēta zāle ar daudziem logiem, bet sportistiem gaisma spīd acīs. Loģiski, ka pēc tam aizkariem, lai varētu normāli sportot, naudas nepietiek.
— LBF oficiālā mājaslapa badminton.lv liecina, ka Latvijas čempionāts notiek pieaugušajiem, jauniešiem, amatieriem un veterāniem. Cik pavisam ir spēlētāju, kuri nopietni spēlē un trenējas?
— Pustūkstotis. Aptuveni 200 jauniešu un 300 pieaugušo, ieskaitot veterānus. Vēl varētu apzināt aptuveni tūkstoti ar badmintona iemaņām, kas epizodiski uzspēlē Jūrmalā un citviet. Pirms trīsdesmit gadiem Latvijā spēlētāju bija sešas reizes vairāk.
— Ja reiz ieskatāmies vēstures annālēs, Starptautiskā badmintona federācija ir dibināta 1934. gadā. Vai taisnība, ka badmintona aizsākumi meklējami tālajā 18. gadsimtā?
— Kā liecina manuskripti, klinšu gleznojumi un citi muzeju eksponāti — ar bumbiņu līdzīgi sporta veidi tikuši spēlēti jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Ļaudis piestiprināja bumbiņai trīs četras zosu spalvas un sita ar koka raketēm. Latvijā badmintons ienāca sešdesmitajos gados, kad VEF meistarkomandas basketbolists Jānis Ieviņš no turnīra Ķīnā atveda badmintona raketes. Tas tika popularizēts uzņēmumu kolektīvos, un 1964. gadā tika nodibināta Latvijas Badmintona federācija. Tobrīd bija jau vairāk nekā 3000 badmintona spēlētāju.
— Cik lielu finansējumu badmintons saņem no valsts, un ko ar to var nodrošināt?
— Gadā 1000 latu saņemam no Latvijas Nacionālās sporta padomes un 6000 latu no LOK. Kopumā naudas pietiek tam, lai noorganizētu nacionālos čempionātus un aizsūtītu jauniešu un pieaugušo valstsvienības uz Eiropas čempionātiem, tiesa, ne bez spēlētāju līdzfinansējuma. Starptautiskas sacensības ir nepieciešamas, lai mēs nevārītos savā sulā, lai celtu spēlētāju motivāciju.
— Kā mēs izskatāmies uz Eiropas fona?
— Bēdīgi… Pasaules un Eiropas čempionātos medaļas mums nekad nav bijušas. Iepriekšējos gados Pasaules kausa posmos ir startējuši daži mūsu spēlētāji, taču tikai startējuši. Mums trūkst talantu, uzcītīgu talantu. Ķīnā ir liela masveidība, un no tās masas izlec kādi talanti. Piemēram, Dānijā badmintons tiek kultivēts kā nacionālais sporta veids — līdzīgi kā pie mums basketbols. Tur badmintonu spēlē visās malās. Ņemot vērā, ka Latvijā ar badmintona spēlēšanu maizei nenopelnīsi, pēc jauniešu vecuma pieaugušajiem paliek tik, cik vien uzspēlēt pēc darba.
— Pasaules TOP 15 ir tikai viens eiropietis — dānis Pīters Geidu. Visi pārējie 14 ir no Āzijas valstīm. Kā izskaidrot šo fenomenu?
— Ja vienam ķīnietim kaut kas notiks, viņiem uzreiz būs cits, ko likt vietā… Starp citu, Geidu jau ir 35 gadi, un šī viņam ir pēdējā sezona. Viņa vietā nāks Viktors Akselsens, kuram ir 16 gadu, viņš ir pasaules čempions un vicečempions jauniešiem — trenējas trīsreiz dienā, medicīniski tiek uzraudzīts un mācās pēc individuālas programmas.
— Ja ilggadējam pasaules līderim Linam Danam, kurš ir pazīstams ar iesauku Superdans, mēs noliktu pretī Latvijas labāko badmintonistu, kāda būtu atšķirība?
—Sitiena tehnika, laukuma izjūta un veiklība. Ja tāda kalibra spēlētājs tiek pie gremdes, tu vari tikai noskatīties… Kad savā starpā spēlē abi pasaules ranga līderi Čunvejs Lī un Lins Dans, vērojams līdz pēdējam noslīpēts izpildījums, visu izšķir mazas kļūdiņas. Tiek izpildīts daudz viltīgu sitienu — izskatās, ka spēlētājs sitīs uz vienu pusi, bet bumbiņa pilnīgi nesaprotami aizlido citā virzienā.
— Kādi ir LBF nākotnes mērķi?
— Popularizēt badmintonu kā tautas sporta veidu, veicināt tā izplatību Latvijā, reģistrēt vismaz 1000 spēlētāju, tā palīdzot arī sasniegt Eiropas kopējo mērķi — vienu miljonu spēlētāju. Organizēt badmintona dzīvi Latvijā. Veicināt spēlētāju izaugsmi ar mērķi kvalificēties 2016. gada olimpisko spēļu turnīram. Bija mums cerība uz Londonas olimpiskajām spēlēm, taču meitene guva smagu traumu.
— Ko jums kā Latvijas Badmintona federācijas prezidentam nozīmē šis darbs?
—- Pilnīgi visiem, kuri darbojas federācijas valdē, tas ir brīvprātīgs pienākums, un mēs par to nesaņemam algu. Mēs iztiku pelnām citos darbos, es ikdienā strādāju enerģētikas nozarē. Badmintona federācijā mēs darbojamies brīvajā laikā — vakaros un brīvdienās. Es par to nesūdzos, jo vēlēšanās ir, lai badmintons Latvijā būtu sakārtots un virzītos tālāk.
— Kāda jums ir motivācija?
— Badmintonam esmu uzticīgs visu mūžu — spēlēju kopš 10 gadu vecuma. Tolaik biju maza auguma — padomju laikos citos sporta pulciņos nevarēja tikt iekšā bez labiem fiziskiem dotumiem. Lielus panākumus neguvu, 1985. gadā izcīnīju medaļu jaunatnes čempionātā. Šobrīd profesionālā līmenī nodarbojos ar badmintona tiesāšanu — esmu Eiropā sertificēts tiesnesis, tiesājis arī Eiropas čempionātā. Lielākais sasniegums — tiku iekļauts to četru Eiropas tiesnešu vidū, kurus 2010. gadā deleģēja uz pirmajām Jaunatnes olimpiskajām spēlēm Singapūrā. Nākamais mērķis ir kļūt par pasaulē akreditētu tiesnesi un tiesāt olimpiskajās spēlēs. Darbojoties kā arbitrs, redzu kvalitatīvu spēli un dažādas nianses, ko varu nodot vietējiem spēlētājiem.
— Apgūstot badmintonu, kuri elementi jāiemācās pirmie?
— Servēt, pareizi rokās turēt raketi un pārvietoties. Raketes tvērieni ir visdažādākie — aizsardzības, uzbrukuma un serves situācijās spēlētāji tvērienu maina. Rakete rokā nedrīkst būt saspiesta kā āmurs, tai visu laiku ir jābūt kustībā. Iesācēji parasti sitienus izdara pletnes stilā līdz brīdim, kad roku sāk lauzt ārā…
* Sacensību laikā fiksētais lielākais bumbiņas lidojuma ātrums ir 280 km/h. Speciālos serves testos reģistrētais Ginesa rekords ir 421 km/h.
Gunārs LŪSVERIS
Latvijas Badmintona federācijas prezidents un badmintona tiesnesis. SIA Ventspils nafta termināls galvenais enerģētiķis
Dzimis: 1973. gada 17. oktobrī
Augums, svars: 178 cm, 78 kg
Izglītība: maģistrs uzņēmējdarbības vadībā, bakalaurs elektrozinībās
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Badmintonā: kopš 10 gadu vecuma
Pirmā trenere: Skaidrīte Ieviņa, Anita Dūdiņa
Lielākie sasniegumi: 2. vieta 1985. gada Latvijas PSR jauniešu čempionātā; tiesājis 2010. gada Jaunatnes olimpiskajās spēlēs Singapūrā un EČ
Vaļasprieki: motocikli, fotografēšana
Mūzika: Coldplay, Prāta Vētra, Laid Back
Kino: Ronins
Grāmata: Latvieši ir visur
