Gunta Indriksona otrā elpa
Jau 13 gadus Latvijas Futbola federāciju vada
Guntis Indriksons. Lai gan mūsu valsts pašlaik pārdzīvo grūtus laikus, viņš
joprojām kaļ plānus, kā attīstīt sporta infrastruktūru. Šomēnes Indriksons apmeklēja
Bahamu salas, kur notika kārtējais Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA)
kongress.
Jaunās vēsmas
– Kādi bija svarīgākie jautājumi, par ko tika spriests FIFA
kongresā?
– Pirmām kārtām vēlreiz tika dots mandāts, lai ieviestu dzīvē formulu
6+5, kas nozīmē, ka klubu sastāvā laukumā vairs nevarēs būt vairāk par pieciem
leģionāriem. Tas joprojām ir jāsaskaņo ar Eiropas Savienības likumdošanu, bet
Jozefs Blaters (FIFA prezidents) ir pārliecināts, ka šī problēma ir atrisināma.
Mišels Platinī (UEFA prezidents) ir skeptiskāk noskaņots, bet viņi visi
uzskata, ka šī lieta ir jāvirza tālāk. Tādā veidā mēs varam aizsargāt nacionālo
futbolu. Lai nebūtu tādas situācijas, ka dažā klubā visi vienpadsmit spēlētāji
ir ārzemnieki.
Vēl tika
lemts par transfēru aizliegumu spēlētājiem, kuri nav sasnieguši astoņpadsmit
gadu vecumu. Tas bija nenormāli, ka visādi darboņi vairāk vai mazāk talantīgus
spēlētājus no visas pasaules centās pārvilināt uz Eiropu, tādēļ beigās
izveidojās situācija, ka Eiropā bija tūkstošiem jauno futbolistu no visas
pasaules. Daži no viņiem tiešām kļūst par labiem futbolistiem, bet daudzi vēlāk
strādā hamburgeru restorānos. Vēl viens būtisks jautājums bija par futbola
pilsonības maiņu tiem spēlētājiem, kuriem ir dubultpilsonība. Agrāk spēlētāji
drīkstēja mainīt izlasi līdz 21 gadu vecumam, bet tagad to varēs darīt kaut vai
30 gadu vecumā. Protams, ja vien futbolists jau nav spēlējis citu valstu
nacionālajā izlasē, bet tikai jauniešu izlasēs.
Tika ievēlēti jauni FIFA
izpildkomitejas locekļi. Savu darbību beidza mums labi zināmais Vjačeslavs
Koloskovs no Krievijas, kuru nomainīja Krievijas sporta ministrs Vitālijs
Mutko. FIFA pievienojās arī antidopinga programmām. Lai futbolisti ievērotu tos
pašus noteikumus, kam pakļaujas visi citi sportisti, izņemot vienu mēnesi, kad
futbolistiem ir atvaļinājums. Pārējā laikā futbolisti ir viegli kontrolējami,
jo 11 mēnešus gadā viņi ir vai nu klubā, vai izlasē. Tāpat arī tika nolemts, ka
nākamajā sezonā Eiropas līgā būs eksperiments ar pieciem tiesnešiem – klāt
nāks vēl divi tiesneši, kuri atradīsies aiz vārtiem. Domāju, ka tas arī vēlāk
tiks ieviests, jo tieši soda laukumā notiek visvairāk strīdīgo epizožu, bet
galvenajam tiesnesim ir grūti visu redzēt.
Grūti laiki
– Kā futbols pārdzīvos ekonomisko krīzi, kas Latviju skārusi
īpaši smagi?
– Starptautiskajā
futbolā krīze ir jūtama, bet gan FIFA, gan UEFA joprojām pilda savas saistības.
UEFA ir divi ienākumu avoti – Eiropas čempionāts un Čempionu līga, bet
FIFA – tikai pasaules čempionāts. Pasaules čempionāts klubiem vēl nedod
lielu finansiālu atdevi, sākumā tas bija mīnusos, bet tagad jau ir plusā.
Latvijā
stāvoklis ir daudz grūtāks. To nepārprotami izjūt federācija, domāju, ka to
izjūt arī visi klubi. Piemēram, Skonto budžets ir samazināts trīs
reizes. No vienas puses, pat labi, jo tas bija nepamatoti augsts. Tagad viss ir
nostājies savās vietās. Tas, vai būs vēl grūtāk, atkarīgs no kopējā ekonomiskā
stāvokļa valstī. Domāju, ka grūtākie laiki vēl priekšā.
– Kādu palīdzību Latvijas futbols saņem no starptautiskajām
federācijām?
– Nekādu
lielo naudu jau mums nedod. Protams, iespējams, salīdzinot ar citām
federācijām, tā ir liela. Viņi rūpējas, lai mūsu nacionālās izlases varētu
piedalīties starptautiskajos mačos, taču ar to ir vairāk nekā nepietiekami. Par
to naudu mēs nevaram pilnībā finansēt izlašu tēriņus, mums arī katra izlases
spēle ir ar mīnusa zīmi – izdevumi ir daudz lielāki nekā ieņēmumi.
Pirmām kārtām mums nav desmitiem tūkstošiem skatītāju, turklāt viņi arī
nav spējīgi maksāt īsto cenu. UEFA un FIFA mums palīdz, bet tas nenozīmē, ka
viņi dod tikai naudu – viņi ir gatavi līdzfinansēt futbola infrastruktūras
projektus, bet mēs netiekam uz priekšu, jo līdz šim Latvijas valstī un Rīgas
pilsētā pie varas bija tādi cilvēki, kuri nebija gatavi šo palīdzību pieņemt.
Ceru, ka pēc šīm vēlēšanām beidzot pie varas nāks sakarīgi ļaudis un mēs spēsim
kopīgi šos projektus īstenot. Līdz šim varasvīriem nebija vēlmes kaut ko darīt.
Pēdējos gados Rīgas pilsētas vadības politika novedusi pie tā, ka
rīdziniekiem paliek arvien mazāk vietas, kur sportot. Izņemot zāles un halles,
kuras var nomāt par lielu naudu. Vislielāko izbrīnu izraisa pašreizējie
notikumi, kad KNAB sāk pārbaudīt olimpisko centru. Man ir neizprotami, ka brauc virsū cilvēkiem, kuri kaut ko dara. Ja kāds šajā valstī kaut ko reāli dara,
tad, manuprāt, LOK cilvēki ir vieni no tiem. Lai gan man pašam ar LOK vadību ir
diezgan saspīlētas attiecības, bet es zinu vienu – viņi strādā. Olimpiskie
centri Rīgā, Ventspilī, Valmierā, tagad arī Jelgavā un Daugavpilī nekad nebūtu
tapuši, ja tur būtu tādi cilvēki kā Rīgas domē. Mani izbrīna, kādēļ neviens
nemeklē vainīgos, kas noveduši līdz sabrukumam Daugavas vai K. Barona ielas stadionu. Vispirms būtu jāsauc pie atbildības šie
vainīgie, bet pēc tam var skatīties tālāk vai vismaz jāskatās abi gadījumi
kopā. Nevar būt, ka vienā vietā, kur cilvēki strādā, tagad visi skrien kaut ko
meklēt, bet tur, kur lielas vērtības vienkārši brūk kopā, izliekas, ka viss ir
normāli. Manuprāt, tas ir pilnīgs absurds.
Četri projekti
– Jau gadiem ilgi tiek runāts par Daugavas
un Universitātes stadionu rekonstrukciju, internātu Saulesdārzā. Futbola
federācijai bija savi projekti, taču lietas uz priekšu nevirzās?
– Ceru, ka beidzot varēsim Mežaparkā uzbūvēt internātu akadēmiju
jauniešiem. Ne tikai futbolistiem – esmu pārliecināts, ka tas būs
vajadzīgs arī citu sporta veidu pārstāvjiem. Ja mēs gribam talantīgus puišus un
meitenes atrast ne tikai no 700 tūkstošiem Rīgas iedzīvotāju, bet no visiem 2,3
miljoniem valsts iedzīvotāju, tad tas ir nepieciešams. Neviens nenoliegs, ka
visi labākie treneri ir Rīgā. Vai tas ir labi vai slikti, tas jau ir cits
jautājums. Tādā veidā mēs varētu atlasīt talantīgākos jauniešus, lai mums būtu
konkurētspējīgas izlases. Protams, ja valstij tas interesē. Ja Latvijas valstij
neinteresē, lai mums būtu konkurētspējīgi sportisti, tad tā ir cita lieta. Tādā
gadījumā valstij to arī vajag skaidri un gaiši pateikt, bet tad vismaz ļaujiet
strādāt tiem, kuri ir gatavi to darīt.
Ja mēs gribam izaudzināt konkurētspējīgus futbolistus, tad ir jārada apstākļi,
lai arī brīvajā laikā viņi varētu individuāli trenēties. Ko tagad jaunie
talanti dara vakarā, kad ir brīvais laiks – kāds skraida pa pagalmu, cits
klausās, kā māte ar tēvu lamājas, vai arī notiek vēl sliktākas lietas. Kāds
apzinīgāks paņem bumbu un kaut ko mēģina darīt. Taču tā vietā vajadzētu būt
perfektam darbam labu treneru vadībā. Tā būtu jāstrādā katru dienu. Vismaz
futbolā, kur ir neiedomājama konkurence. Tas nav hokejs, ko spēlē tikai desmit
valstis, bet pārējās vēl tikai mācās.
Ceru, ka beidzot arī atradīsies kāds sakarīgs cilvēks vieglatlētu vidū,
ar kuru varēs runāt par Daugavas stadionu. Pašreizējais vieglatlētu
prezidents noteikti ir viens no vainīgajiem, ka Daugavas stadions ir nolaists, jo pats neko nedara šajā jautājumā, bet
nodarbojas ar demagoģiju. Šķiet, ka tagad beidzot Daugavas stadionā ir viens sakarīgs vieglatlētu cilvēks Aivars Kreituss, ar kuru
it kā esam atraduši kopsaucēju. LFF ir gatava palīdzēt, lai valsts beidzot
saved kārtībā šo objektu. Agrāk to bija iespējams izdarīt ar
privāto kapitālu, bet tagad ir skaidrs, ka tas vairs nav iespējams. Arī šeit ir
darbs KNAB – kāpēc agrāk, kad bija iespējams savest kārtībā bāzi ar
privāto kapitālu, tas netika darīts, bet tagad gribot vai negribot nauda būs
jātērē valstij. Manuprāt, būtu jāsauc pie atbildības tie cilvēki, kuri septiņus
astoņus gadus bremzēja šo lietu. LFF ar partneriem agrāk bija gatava ieguldīt
20 miljonus eiro, bet tagad varēs ieguldīt 0,5-0,6
miljonus, varbūt miljonu, bet ne vairāk.
Esam gatavi kopā ar pilsētu
savest kārtībā K. Barona ielas stadionu. Skaidri un gaiši varu pateikt, ka
Futbola federācija kopā ar privātajām struktūrām ir gatavas ieguldīt vairākus
miljonus šajā projektā. Ainārs Šlesers teica, ka visi, kas vēlas, droši var iet
uz domi, strādāsim kopā. Ja citiem nav nekādu piedāvājumu, tad mēs esam gatavi
darboties.
Ceru, ka beidzot dabūsim zaļo gaismu, lai Ziepniekkalnā varētu uzbūvēt
astoņus līdz desmit futbola laukumus, par ko mēs runājam jau divus trīs gadus.
Tur tagad ir mēslaine, bet nezin kāpēc nekas nekust uz priekšu. Futbola
federācija ir gatava katrā no šiem četriem projektiem ieguldīt naudu. Šīs bāzes
jau kalpos ne tikai profesionāliem futbolistiem, tur varēs sportot jebkurš. Ja
mēs Ziepniekkalnā uzbūvēsim astoņus futbola laukumus, tad – esmu pārliecināts –
atradīsies cilvēki, kuri būs gatavi tur uzbūvēt arī tenisa kortus, kādu regbija
laukumu vai hokeja halli.
Tagad esam
ieguvuši otro elpu, jo pie iepriekšējās varas vienkārši nebija iespējams
atrisināt šīs lietas – tiem cilvēkiem nekas neinteresēja.
UEFA un FIFA gatava piedalīties šajos projektos, bet mēs esam vienīga
valsts Eiropā, kas šo palīdzību negrib vai nemāk pieņemt. Viņi nevar saprast,
kā Latvijā var to negribēt. UEFA pārstāvji atbrauc uz Daugavas stadionu vai Saulesdārzu un ir šokā. Es saprastu, ja tas ir vienu
gadu, bet nekas nenotiek jau 8-10 gadus. Kur tad ir visi tie, kuri stāstīja, ka
paši savedīs kartībā Daugavas stadionu. Tāpat arī K. Barona ielas stadionā nekas nenotiek. Tāda ir
realitāte. Es jau nemaz nerunāju par to, ka domē sēž cilvēki, kuri vienkārši
ļauj likvidēt sporta bāzes, kuru vietā var būvēt tirdzniecības centrus.
Protams, neizslēdzu, ka visa problēma, ka šīs lietas stāv uz vietas, ir
Indriksons. Iespējams! Laiks rādīs.
Droši vēl
var padzīt daļu sporta birokrātu, nekas sliktāk sportam no tā nebūs. Savulaik
teicu, ka droši var likvidēt Sporta pārvaldi – Latvijas sports no tā
necietīs. Sporta pārvaldi likvidēja, bet vai mēs izjūtam tās trūkumu.
Nenovērtētais čempionāts
– Tūlīt jau pusē būs Latvijas čempionāts, kas šosezon sākās
neierasti agri. Turklāt pirmo gadu daudzas spēles risinājās hallē?
– Labāk
spēlēt hallē zem jumta, nevis līdz pusceļiem dubļos. Šogad mums izlasei jau
martā bija divas spēles ar Luksemburgu. Vēlējāmies šajos mačos iegūt sešus
punktus, tādēļ nolēmām, ka Latvijas čempionāts jāsāk agrāk nekā parasti. Tā ka
šis lēmums bija vairāk nekā pareizs. Cits jautājums, ka halle varēja būt
mazliet garāka, arī tribīnēs varēja būt par tūkstoti vietu vairāk, bet tā jau
nebija paredzēta kā spēļu halle. Klubi arī neiebilda. Domāju, ka nākamgad arī
sāksim marta sākumā, jo sezona ir jāpagarina.
– Kādu iespaidu atstāj šī sezona?
– Mūsu
čempionāts tādai mazai valstij kā Latvija ir ļoti labā līmenī. Mēs paši to
nenovērtējam. Arī es agrāk to nenovērtēju, bet tagad esmu pārvērtējis savu
attieksmi un uzskatu, ka mums ir labs čempionāts. Laikam jau citādi Latvijas
izlase nevarētu sacensties ar Šveici vai Izraēlu, ja mums būtu slikts
čempionāts. Vienīgā problēma, ka mēs nespējam radīt ažiotāžu ap to, lai tiešām
nāktu skatītāji, jo pat Aleksandrs Starkovs teic, ka dažas mūsu spēles ne ar ko
neatpaliek no Krievijas čempionāta. Viņš uz to raugās profesionāli, bet sportā
jau to emocionālo pusi dod skatītāji – ja skatītāju nav, tad tas viss
uzreiz liekas tāds bāls.
Vislabāk neitrālu vērtējumu var palūgt tiem ārzemju treneriem, kuri
strādā Latvijā. Piemēram, holandiešu treneris Antons Jore, kurš strādā ar Olimpu, godīgi
atzina, ka nebija gaidījis šādu līmeni Latvijā. Viņš teic, ka Liepāja vai
Ventspils varētu mierīgi spēlēt Nīderlandes virslīgā un cīnīties par 8-10.
vietu. Man ir prieks, ka tagad Latvijas čempionātā var spēlēt daudz jauniešu.
Paskatieties uz pagājušo Eiropas jauniešu (U-21) čempionāta atlases
ciklu – nekad iepriekš Latvijas U-21 izlasei uzvaru nav bijis tik pat, cik
zaudējumu, kā arī vienādas vārtu attiecības 6:6. Agrāk šie rādītāji mums
vienmēr bijuši ar mīnusu. Turklāt galvenais, ka Genādija Šitika komanda jau
nespēlēja ar sliktām komandām – Baltkrievija un Serbija vēlāk iekļuva
Eiropas čempionāta finālturnīrā. Mums bija vienīgā grupa, kur divas komandas
aizkļuva līdz finālturnīram, kur spēlē tikai astoņas komandas. Tas nekad dzīvē
nebūtu iespējams, ja šie jaunie puikas nespēlētu virslīgā.
Priecājos,
ka jaunajiem ir iespēja spēlēt. Cik viņi labi spēlē, tas atkarīgs jau no
treneriem, pašiem futbolistiem un viņu darba. Ar katru gadu futbolistiem ir
arvien labāki apstākļi. Savulaik bija tikai viens Skonto, tad varbūt vēl labākus apstākļus izveidoja
Ventspilī un Liepājā, tagad labas bāzes ir Jūrmalā un Daugavpilī. Drīz tiks
atvērts olimpiskais centrs Jelgavā, labs laukums izveidots arī Valmierā.
Notika misēklis Rēzeknē, kur arī bija paredzēts izveidot labus apstākļus, bet
gan jau mēs to izlabosim. Tā ka bez labiem apstākļiem virslīgā palikušas tikai Daugava, Olimps un Rēzekne. Bet ceru, ka Rīgas dome
tomēr atradīs veidu, kā palīdzēt Rīgas Futbola skolas un Skonto kluba jauno futbolistu komandai.
Ārzemju vilinājums
– Arvien biežāk jaunie futbolisti jau junioru vecumā dodas
meklēt laimi uz ārzemēm. Jūs atbalstāt šādu rīcību, vai arī viņiem labāk būtu
vispirms iegūt pieredzi tepat Latvijā?
– Es šo jautājumu bieži uzdodu mūsu treneriem, bet man neviens nav
spējis dot skaidru atbildi. Droši vien, ka var būt izņēmumi, bet es uzskatu, ka
nav jēgas braukt uz ārzemēm, ja neesi sasniedzis maksimumu Latvijā. Cik mums ir
tādu piemēru, kad futbolists kaut ko sasniedzis, aizbraucot agri uz ārzemēm?
Vienīgi – Kaspars Gorkšs. Cepuri nost viņa raksturam un atdevei, bet arī
Kasparam būtu grūti, ja viņam nebūtu tik fantastisks tēvs, kurš viņu vilka aiz
rokas. Lai gan skaidrs, ka Kaspars pirmām kārtām to sasniedza sava rakstura
dēļ. Es viņu pat apbrīnoju, jo Anglijā, ja tu gribi kaut ko sasniegt, tad ir
jāliek galva tur, kur normāli cilvēki savu kāju vai roku neliktu. Vairāk
nevienam karjera ārzemēs nav izdevusies, ja agri aizbraucis no Latvijas.
Tagad daudz runā par jauno Edgaru Gauraču, kurš spēlē Itālijā.
Noskatījos Latvijas U-21 izlases spēli ar Andoru, bet man radās iespaids, ka
viņš necīnās uz laukuma un nav gatavs grauzt zāli visas 90
minūtes. Gauračs daudz runā, bet kur tad viņš tajā Itālijā ir ticis. Šķiet,
viņš jūtas apmierināts ar to, ka var spēlēt par pieciem tūkstošiem eiro un ka
klubs viņam iedevis dzīvokli un mašīnu. Skaidrs, ka Latvijā viņš tik daudz
nenopelnīs. Ja viņa mērķis ir pelnīt piecus tūkstošus eiro, tad viss kārtībā.
Man kritērijs nav tas, ka viņš gūst vārtus mačā ar Andoru, sasniegums būs tad,
kad viņš Itālijā aizkļūs vismaz līdz B līgai, kur regulāri spēlēs. Ja jaunā
futbolista mērķis ir braukt uz ārzemēm, lai nopelnītu vairāk par tiem tūkstoš
eiro, ko maksā Latvijā, plus dabūt dzīvokli un mašīnu, kas nemaz nav viņa, tad
jautājumu nav – ir jābrauc.
Ja mērķis ir
kļūt par konkurētspējīgu futbolistu Eiropā, tad es uzskatu, ka viņiem vispirms
jāpierāda sevi Latvijā – vispirms kļūsti par līderi kādā no Latvijas
vadošajiem klubiem, tiec vismaz valstsvienības kandidātos un tad vari domāt par
braukšanu prom. Tad arī pēc kāda laika nopelnīsi desmitreiz vairāk un
nodrošināsi savu dzīvi nākotnē, jo ar tiem pieciem tūkstošiem uz karjeras
beigām neiekrāsi. Esmu pārliecināts, ka ārzemēs neviens ar mūsu futbolistiem tā
neauklēsies, kā to dara Latvijā. Es būšu ļoti priecīgs, ja Gauračs pierādīs, ka
man nav taisnība. Man ir teikuši, ka Latvijā nav talantīgāka futbolista par
Aleksandru Cauņu, bet arī viņš joprojām nekur nav ticis. Es jau viņam un arī
Andrejam Perepļotkinam teicu: kamēr viņi nav līderi Skonto, Anglijā viņiem nav, ko darīt. Labi, ka Cauņa
pats to saprot. Malacis, ticu, ka viņam
ir nākotne.
Jaunais Skonto
– Skonto jau četrus gadus palicis bez Latvijas čempionu titula. Kad Skonto
atgriezīsies virslīgas tronī?
– Ar šo sezonu esmu apmierināts, jo pirms čempionāta šaubījos, vai Skonto
izdosies pacīnīties par trešo vietu. Arī pagājušajā sezonā biju izbrīnīts, ka
vēl pirms pēdējās kārtas cīnījāmies par otro vietu. Tam bija izskaidrojums, jo
mums bija Astafjevs, Pahars, Jankausks, bet šogad Skonto
palikuši tikai jaunie. Futbolā jau esmu iztērējis tik daudz naudas, ka vairs
nevēlos izmest ārā miljonus (jau mīnus 15 milj. ASV dolāru). Šādā situācijā par
titulu nedomāju. Esmu reālists. Nevaru Skonto izvirzīt
uzdevumu apspēlēt FK Ventspils vai Liepājas
metalurgu, kur spēlē pa pieciem sešiem nacionālās
izlases spēlētājiem. Bet spēlētāju un trenera mērķim ir jābūt uzvarēt katrā spēlē.
Katrā! Tikai tā var aizkļūt līdz lielām uzvarām. Tāpat ir arī ar izlasi. Nevaru izvirzīt uzdevumu tikt uz pasaules
čempionāta finālturnīru, jo mēs visās jomās atpaliekam no Grieķijas, Šveices un
Izraēlas, bet izvirzīt mērķi tikt ceturtajā vietā nav jēgas.
Uzskatu, ka
Latvijā nevienā sporta veidā nav iespējams izveidot spēcīgu Eiropas līmeņa
klubu. Izņēmums ir Rīgas Dinamo, bet viņi
jau nespēlē Latvijas čempionātā. Mēģināja šādu klubu izveidot basketbolā, bet
mēs redzam, kas no tā iznāca – nevar kaut ko veidot mākslīgi. Toties ir
iespējams izveidot spēcīgas izlases. Ar vienu nosacījumu – ja visi strādās
tā, kā jāstrādā. Kā ir jāstrādā, laikam jau visiem ir zināms – jābūt labai
selekcijai, augsti profesionāliem, motivētiem un ambicioziem treneriem, labai
materiāli tehniskajai bāzei, pareizi veidotai medicīnas un rehabilitācijas
sistēmai, labi organizētam vietējam čempionātam gan jauniešiem, gan
pieaugušajiem, labi jāstrādā transfēru tirgū, daudz jāpiedalās labi organizētos
starptautiskos turnīros. Ja šīs lietas būs līmenī, tad rezultāti neizpaliks.
Protams, bez veiksmes arī neiztikt. ©
