Nav laika gaidīt!

Ventspils pensionāre Austra
Reinberga šogad labojusi Eiropas rekordu 100 m skrējienā un kļuvusi par
pasaules čempioni šajā sprinta distancē. Tiesa, pasaules veterānu sacensībās,
kurās viņa startē vecuma grupā no 80 līdz 84 gadiem.

Ventspils olimpiskajā centrā
Austra Reinberga iebrāžas palēkdamās, divreiz apgriežas kā dejā un smiedamās
jautā, vai tad viņa esot veca? Turklāt tik jauna un skaista kā šovasar viņa
nekad neesot bijusi. „2010. gada martā Kanādā būs
pasaules čempionāts veterāniem vieglatlētikā telpās. Tur vajadzētu tikt, jo man
nav laika gaidīt! Iegaumējiet, ka neesmu nekāda sirmā kundze – es esmu savā
vecumā. Man tie astoņdesmit gadi pagaidām nav pieņemami. Kad būs pieņemami, tad
varēsit rakstīt…" Īstenībā mums būtu jāraksta, ka Austrai Reinbergai jau ir
82 gadi!

Citi ļaudis jau septiņdesmit
gadu vecumā turas pie spieķīša, kur nu vēl lēkāt un demonstrēt perfektu
sprinteres soli. No kurienes Austras kundzei tāda enerģija? „Tas man ir šūpulī ielikts,
esmu sportiska no matu galiņiem līdz papēžiem. Piedzimu ļoti nabadzīgā lauku
ģimenē Lībiešu krastā Mazirbē. Pirmajās klasēs labi dejoju, Blaumaņa Ugunī
skolā Kristīni spēlēju, bet sporta stunda man bija vismīļākais mācību
priekšmets. Kad mācījos Ventspils 1. vidusskolā, mēs kopā ar kādu puisi
organizējām visus sporta pasākumus. Iedomājieties, nu, kad esmu kļuvusi
populāra, mani tas puisis sāk meklēt!" (Puisis
ir LU pasniedzējs profesors Rihards Treijs.)

Padomju milicija un Dinamo

Pēckara gados Austra
Reinberga pabeidza Rīgā kursus un kļuva par vingrošanas skolotāju Usmā, bet
pati visu laiku trenējās, sacensībās pārstāvot sporta biedrību Vārpa. „Mani pierunāja pārnākt uz
Ventspili un strādāt milicijā par nepilngadīgo lietu inspektori, tā es iekļuvu Dinamo
sporta klubā. Startēju vieglatlētikas pieccīņā, un tā laika rūdījums ir
pamatā tam, ka tagad varu paskriet. Visu Padomju Savienību apbraukāju, arī šāvu
un slēpoju – viss man labi padevās."

Austra Reinberga jaunībā nav
varējusi atkauties no pielūdzējiem, bet, palaidusi labos kavalierus garām, 27
gadu vecumā apprecējusi cilvēku, kurš, kā izrādījies, mīlējis glāzīti un nav
gribējis, ka sieva skraida pa sacensībām. „Pārtraucu sportot un izmetu savas naglenes. Vēlāk man
ne prātā nenāca atgriezties sportā!" atceras Austra.

Austra Reinberga milicijā
uzdienēja līdz milicijas kapteinei, piedalījās tiesās, sanāksmēs un, kā viņa
pati stāsta, bijusi sieva ar lielu teikšanu. Šķiršanās no vīra un
problēmas ar dēlu, kuram ir invaliditāte, Austras dzīvi padarīja satraukumiem
pilnu un bēdīgu, bet to negaidīti mainīja draudzenes neatlaidība.

Baznīca, poliklīnika un
neirologs

„Kopš jaunības sporta gaitām
draudzējos ar Austru Fūrmani, kura arī startē veterānu sacensībās. Es tolaik biju
Austra Ķīce un viņa – Austra Zveja," par atgriešanos stadiona skrejceliņos
stāsta Austra Reinberga. „Draudzene nelika mierā un
skandināja: „Nu tak atnāc uz stadionu!"
bet es runāju pretim, ka neatgriezīšos sportā. Tomēr 2002. gada februārī
aizgāju paskatīties veterānu sacensības uz Ventspils sporta halli. Redzēju, ka
visi skrien un lec, tad jau nākamajā reizē arī es metos skriet un divas reizes
nedēļā sāku trenēties. Īsā laikā tā kā atmodos, un sākās jauna dzīve."

„Mans stadions ir mežs, mana
jūra un baltā kāpa, kur es trenējos un kas mani sargā. Man tā ir baznīca, poliklīnika
un neirologs," turpina sporta veterāne. „Skrienu gar pludmali un mētāju akmeņus. Katru celiņu savā
stadionā es pārzinu, lode paglabāta zem priedes saknēm. Disku mest gan es eju uz
stadionu, jo sektora lielums un griešanās iespējas ir jāiedzen galvā."

Tikai četras Eiropā…

Pēc atgriešanās sportā
pirmais starts Latvijā Austrai Reinbergai bija Daugavpilī: „Skrēju 100 metrus Bauskas
kluba sastāvā, pārstāve bija nobijusies un teica: „Mums ir līdzi tabletes, tu
distances beigās neskrien tik traki!" Toreiz es skrēju 75+ grupā, panācu dažus,
un tiesneši brīnījās, kas tā tāda uzradusies?! Ārpus Latvijas pirmo reizi biju
2007. gadā, aizbraucu uz pasaules čempionātu Itālijā un uzreiz atgriezos ar
trim medaļām." Patlaban Austras pūrā ir divi pasaules un divi Eiropas
čempionāti. Par dalību tajos un braucienu organizēšanu viņa visvairāk ir
pateicīga Dacei Brakanskai, kuru dēvē par savu menedžeri un gidi.

2008. gadā Slovēnijā Austra
Reinberga laboja Eiropas rekordu 100 m skrējienā, kas W80 vecuma grupā 12 gadus
nebija pārspēts, noskrienot 100 metrus 19,15 sekundēs. „Neko angliski nesaprotu,
tikai dzirdēju, ka skaļrunī saka – Europa record," sacīksti atceras
skrējēja. „Kur tad visu 12 gadus ir
bijušas Eiropas sievietes skrējējas, ka nav varējušas to rekordu labot? Toreiz
manā grupā virs 80 gadiem startēja tikai četras dalībnieces, tad padomājiet, ka
tikai četras eiropietes pēc 80 gadiem spēj paskriet..!?"

„Pirmo reizi dzīvē sastopu
cilvēku tik ievērojamos gados ar tādu apņēmību," Austru Reinbergu apbrīno
Ventspils Sporta pārvaldes vadītāja Daina Paipala. „Viņa ir paraugs ar savu
enerģiju un iedvesmo arī citus kustēties."

Laimes diena

Augustā pasaules čempionātā
veterāniem Somijas pilsētā Lahti piedalījās gandrīz 5000 dalībnieki no 78
pasaules valstīm, bet Austra Reinberga vienīgā no Eiropas grupā virs 80 gadiem
bija pieteikta 100 metru sprintam. Sacensībās kopā bijām astoņas sievietes.
Sportiste stāsta, ka spēcīgākā konkurente bijusi Indijas sprintere, bet Austrai
bijusi milzu apņēmība, ka viņai ir jāuzvar. „Man tāda cepurīte ar širmi bija galvā, visi kliedza,
taures pūta, tā cepure nokrita, un es tā kā sarāvos un mazliet laika
pazaudēju," Austra atceras satraukto gaisotni. „Tad saņēmu pēdējos spēkus un domāju: „Tagad vai nekad!" Un indiete
palika divus soļus aiz manis. Biju tā pārdegusi, ka sāku raudāt, kad spēlēja
himnu. Iedomājieties – spēlē man vienai pašai! Nemūžam nevarēju iedomāties, ka
82 gados būšu pasaules čempione, tā bija laimīgākā mana mūža diena.

Kāda liela atzīmēšana bija
manai zelta medaļai! Eiropas Veterānu vieglatlētikas asociācijas padomes
priekšsēdētājs Dīters Mazīns ar kundzi un sacensību rīkotāju pārstāvis ieradās
apsveikt. Baltā karalienes krēslā mani iesēdināja. Kādam latvietim līdzi bija
akordeons, un mēs divas stundas dziedājām un dejojām. Dīters teica, ka tādu
jampadraci, kādu Lahti sarīkoja latvieši, nekur neesot redzējis." Izrādās –
Dīters šovasar bijis Ventspilī un intervējis Austru Reinbergu Vācijas veterānu
sporta žurnālam.

Mans zelts ir manas kājas

„Austra Reinberga ir piemērs,
ka nekad nav par vēlu atgriezties sportā," norāda Latvijas Sporta veterānu
savienības vadītājs Daumants Znatnajs. „Var apbrīnot, ka šādā vecumā Austras kundze spēj atbraukt
uz Rīgu, noformēt dokumentus sacensībām, turklāt tieši viņa iegrieza Ventspilī
to virpuli, pēc kura ir izveidots veterānu sporta klubs." Austra Reinberga
2007. gadā sarīkoja Ventspilī traci – avīzē tika publicēts, ka viņai jāstartē
Bauskas komandā, jo Ventspilij nav ne veterānu kluba, ne naudas… Tajā pašā
gadā sporta klubs tika nodibināts – sākotnēji ar 15, pašlaik jau ar 205
biedriem – un šovasar sacensībās Aizkrauklē Ventspils uzvarēja visus
Latvijas veterānu klubus.

Ko Ventspils pensionāre ir ieguvusi,
atgriežoties sportā? „Esmu mierīgāka. Man vairs
nesāp sirds nervi," uzskaita Austra. „Sprints man jaunībā nebija galvenā disciplīna, bet
tagad man vislabāk patīk skriet 100 metrus. Lodes grūšanu īpaši nemīlu, man tā
ir mazliet par grūtu un prasa, lai esmu spēcīgāka, bet tajā pašā laikā
nedrīkstu uzbaroties un būt smaga, jo man jāskrien sprints."

Ik rītu Austra Reinberga sāk
ar vingrošanu un pašmasāžu, vēl neizkāpjot no gultas: „Mans zelts ir manas kājas,
tāpēc, sākot no kāju pirkstiem, tās izmasēju, jo apakšstilba muskuļiem jābūt
viegliem un mīkstiem, izdaru arī visādus vingrinājumus kājām. Katru dienu
izmēģinu lēcienu ar apgriezienu, kas vajadzīgs diska mešanai, lai varētu to
izdarīt automātiski. Lodes grūšanas pagriezienu es labi māku, spēku trenēju uz
trenažieriem."

Lai arī sacensības Kanādā
prasīs milzu līdzekļus, Austra ir pārliecināta, ka aizbrauks. „Man tikko vajadzēja
nosūtījumu pie acu ārsta, aizeju pie sava ģimenes ārsta Pauļa Prinča, viņš
uzreiz pieceļas un saka: „O, es jūs apsveicu ar medaļu!
Es jums došu desmit latus, ja jūs brauksit uz Kanādu." Biju šokā, ka ģimenes
ārsts ir gatavs ar naudu atbalstīt savu pacienti. Izstāstīju vienai draudzenei,
viņa teica: „Bet es arī tev iedošu desmit
latus!" Tad kas man ko bēdāt, ja ir tik daudz atbalstītāju?! Deviņdesmit gados
vairs nestartēšu, bet 85 gados gribu vēl sasniegt vairākus rekordus – līdz tam
vēl ir jāsporto."

Iveta DAINE

Austra Reinberga

vieglatlēte, pasaules čempione veterāniem

Dzimusi: 1927. gada 24. maijā

Nodarbošanās: pensionāre

Sasniegumi sportā: 2007. gada pasaules
čempionātā veterāniem vieglatlētikā: lodes grūšanā 1. vieta, diska mešanā 3.
vieta; 2008. gada Eiropas čempionātā veterāniem: 100 m 1. vieta (Eiropas
rekords – 19,15), lodes grūšanā 1. vieta, diska mešanā 3. vieta; 2009. gada
Eiropas čempionātā veterāniem telpās: 60 m 1. vieta, diska mešanā 3. vieta; 2009.
gada pasaules čempionātā veterāniem: 100 m 1. vieta, lodes grūšanā 3.vieta

Citi sasniegumi: 2009. gada Ventspils goda
pilsone (par Ventspils vārda nešanu pasaulē)

Vaļasprieks darinājumi no gliemežvākiem