Kamēr no gaisa akmeņi nekritīs…

Juris
Ģērmanis ir vienīgais latviešu distanču slēpotājs, kurš pēc Otrā pasaules kara
olimpiskajās spēlēs spējis iekļūt labāko piecdesmitniekā*. To viņš paveica
2002. gadā Soltleiksitijā, izcīnot 49. vietu 15 km klasiskā stila slēpojumā.
Tagad, strādādams atbildīgā amatā starptautiskā betona būvkonstrukciju
uzņēmumā, Ģērmanis joprojām cīnās par medaļām Latvijas čempionātos un palīdz
gatavoties Vankūveras spēlēm savam novadniekam Jānim Paipalam.

Līdz
pērnajai ziemai Juris Ģērmanis bija mūsu distanču slēpošanas rekordists, viņš
bija izcīnījis septiņpadsmit Latvijas čempiona titulus. Tagad vairāk nekā
divdesmit zelta medaļas ieguvis Jānis Paipals. Abus distanču slēpošanai Gulbenē
pievērsis skolotājs Jānis Ančs, turpinājis trenēt Andris Gailītis. Tagad
Ģērmanis, kam ir divu (arī Nagano) olimpisko spēļu pieredze, Gailītim palīdz
pilnveidot Paipala meistarību, cerot, ka Vankūverā Jānis tiks vēl augstāk par
49. vietu.

Juris
Ģērmanis

Dzimis
1977. gada 4. aprīlī Gulbenē

Statuss

Toreiz: LU
Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes students, pārtikas uzņēmuma Spilva
reģionālais pārstāvis, distanču slēpotājs

Tagad: Uzņēmuma
Consolis Latvija tirdzniecības un mārketinga direktora vietas
izpildītājs, LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes 3. kursa students,
distanču slēpotājs

Augums

Toreiz: 186 cm

Tagad: 186 cm

Svars

Toreiz: Nagano –
85 kg, Soltleiksitijā – 78 kg

Tagad: 81 kg

Fiziskās
sagatavotības rādītāji

Toreiz: 1500 m
stadionā – 4:09, pie stieņa pievilkos 18 reizes

Tagad: 1500 m
stadionā – 4:29, pie stieņa pievelkos 14 reizes

Inventārs

Toreiz: Fischer slēpes,
klasiskajam solim – 210 cm, One Way nūjas – 155 cm, slidsolim – 188 cm, One
Way nūjas – 165 cm

Tagad: Joprojām
izmantoju tikai Fischer slēpes, reizēm tiek lietots pat dažs Nagano
laiku pāris

Ģimenes
stāvoklis

Toreiz: Precējies,
ir audžudēls

Tagad: Precējies,
ir audžudēls

Mērķi

Toreiz: Būdams
desmitgadīgs puišelis, televīzijā skatījos 1988. gada ziemas olimpisko spēļu
sacensības distanču slēpošanā un sapratu – viss, man arī tur jātiek! Kad
nākamajās un aiznākamajās spēlēs piedalījās arī Jānis Hermanis, mērķis jau
kļuva reālāks – ja viņš tepat Vietalvā to var izdarīt, tad man Gulbenē arī tas
jāspēj! Pirms Nagano bija mērķis tikt uz spēlēm, pirms Soltleiksitijas – iekļūt
labāko piecdesmitniekā.

Tagad: Rūpēties
par māju, ģimeni, gādāt ģimenes pieaugumu. Turpināt karjeru. Mūsu kompānija ir
liela, tā darbojas 26 valstīs, ne tikai Eiropā, arī Āfrikas ziemeļu daļā.
Jāpabeidz augstskola, tāpēc pagaidām savā amatā esmu tikai v. i.

Tuvākajā
laikā – izcīnīt vēl kādu medaļu Latvijas čempionātā, palīdzēt Paipalam
Vankūverā, jo Gailītis sava darba dēļ uz spēlēm netiek, Latvijas olimpiādē kopā
ar Paipalu pārstāvēt Gulbeni stafetē.

Vērtības

Toreiz: Godīgums,
atklātums, materiāla stabilitāte

Tagad: Manā
vērtību skalā nekas nav mainījies

Problēmu
risināšanas metodes

Toreiz: Problēmu
bija mazāk. Dominēja viens pienākums – trenēties, trenēties, trenēties. Nekad
treniņos neesmu slinkojis vai centies izdarīt mazāk, nekā treneris licis, lai
arī cik slikti bijuši laikapstākļi. Ančs šādās reizēs atgādināja: "Kamēr
no gaisa akmeņi nekritīs, treniņš būs."

Tagad: Ar vēsu
prātu. Problēmai nedrīkst pagriezt muguru. Tā jārisina iespējami ātrāk.

Lielākā
kļūda

Toreiz: Ne man,
bet jaunākajam brālim Jānim, kurš ir krietni talantīgāks par mani, bet kaut
kādu nenokārtotu papīru dēļ netika uz Eiropas Jaunatnes olimpiādi Andorā un
tādēļ pārtrauca trenēties.

Tagad: Joprojām
nepabeigtās studijas. Pērn jau biju gatavs tās nopietni atsākt, bet salauzu kāju
un šo nodomu nācās atcelt. Šogad mēģināsim vēlreiz.

Lielākā
veiksme

Toreiz: 1995.
gads, Latvijas meistarsacīkstes Pļaviņās. Septiņpadsmit gadu vecumā pirmo reizi
kļuvu par Latvijas čempionu, 10 km distancē klasikā Freivaldu pārspējot par
vienu, Hermani par trim sekundēm. Veiksme tāpēc, ka Freivaldam nūja izkrita, bet
Hermanis nobraucienā nokrita. Roberts Raimo kasīja pakausi un brīnījās, kā tā
var būt? Gulbenes skolnieks vinnē divkārtēju olimpieti!

Tagad: Ka mājās
viss kārtībā, ka sieva mani saprot. Viņa mani pat mudināja, gatavoties vēl
vienām spēlēm. Pati martā brauks uz Kanādu piedalīties pasaules čempionātā
kērlingā.

Lielākais
piedzīvojums

Toreiz: Andris
Gailītis mani, zaļu puiku, Ziemassvētkos vienu pašu ar visām slēpēm iesēdināja
satiksmes autobusā un aizsūtīja uz treniņnometni Skandināvijā. Viens pats
Somijas ziemeļos dzīvoju pavisam mazā istabiņā, kurā bija tikai gulta, skapis,
galds un krēsls. Ne televizora, ne telefona, pat radio tur nebija. Tikai sniegs
un īsa diena un gara tumsa. Divpadsmit dienas! Gailīša treniņu plāns priekšā –
un strādā! Tad gan likās, ka ar mani būs cauri. Bet izturēju, un citas grūtības
pēc tam likās tīrais nieks.

Tagad: Labu
piedzīvojumu ir daudz. Arī tas, ka Paipals brauks uz olimpiādi. Katru gadu
decembrī desmit dienas braucam slēpot uz Zviedriju. Es, Paipals, motobraucējs
Stupelis, brālis, vēl kāds… Baigi forši! Visi vienmēr gaida decembri, lai
atkal kopā brauktu trenēties 500 km uz ziemeļiem no Stokholmas. Reizi gadā kopā
ar sievu cenšamies aizbraukt arī uz siltajām zemēm atpūsties.

Dienas
režīms

Toreiz: Ilgāk
par astoņiem nogulēt nespēju. Man nav problēmu piecelties kaut četros no rīta.
Pēc deviņiem pirmais treniņš, pusotru, divas stundas. Pēcpusdienā – otrais.
Sagatavošanās periodā noslēpoju pat vairāk nekā 800 km mēnesī.

Tagad: Sešos un
20 minūtēs – augšā, no pusastoņiem esmu ofisā, līdz puspieciem darbs. Nedēļā
divas – augstākais trīs – reizes vakaros lielākoties Reiņa trasē treniņi.
Ar apjomu nepārspīlēju. Mēnesī vairāk par 250 km diezin vai noslēpoju. Vakaros
nereti pie televizora pusstundu pavingroju. Tas ir ļoti noderīgi. Rīta rosmes
arī ir ļoti laba lieta, tikai darba dēļ tām neiznāk laika.

Vakarā
desmitos trīsdesmit izslēdzu rubiļņiku, visiem jāguļ, kārtībai jābūt.
Reizēm eju gulēt pat vēl agrāk. Man patīk tā.

Hobiji

Toreiz: Distanču
slēpošana, arī basketbols. Ja būtu desmit centimetrus garāks, noteikti kļūtu
par basketbolistu.

Tagad: Šiverēties
pa māju. Septiņus gadus, kopš mums ir sava māja, pagalmā zāli pļauju tikai es.
Nevienam citam neļauju. Gribētos vairāk paceļot, aizbraukt uz Austrāliju,
Jaunzēlandi.

Dainis
CAUNE

*1936.
gada spēlēs Garmišpartenkirhenē 18 km distancē 75 dalībnieku konkurencē 50.
vietu izcīnīja Pauls Kaņeps.