Rīcības cilvēks režīma brīvdienās

Pāvels Seļivanovs olimpiskajās spēlēs izcīnījis gan zelta, gan sudraba medaļas, tomēr par lielāko panākumu viņš uzskata divas kopā ar Rīgas Radiotehniķi gūtas uzvaras. Šajā volejbola meistarkomandā Seļivanovs spēlēja no 1969. līdz 1987. gadam, pēdējās desmit sezonas viņš bija tās kapteinis. Tagad Pāvels sporto ārpus volejbola laukuma, gūstot pavisam citas izjūtas.

Viņam ir divas mūža mīlestības. Dzīvesbiedre Valentīna, kas palīdzējusi atgriezties sportā tādās situācijās, kad daudzi to nespēj, un volejbols Radiotehniķī. Tā bija komanda, kurā Pāvels izauga un kuras kopā saturēšanā un pilnveidošanā vēlāk piedalījās arī pats. Seļivanovs bija pieprasīts volejbolists. PSRS izlasē viņš spēlēja no 1973. līdz 1986. gadam, panākumus olimpiskajos turnīros papildinot ar diviem pasaules un četriem Eiropas čempiona tituliem. Pēc rīdzinieka nopietni kāroja varenais Maskavas CSKA, kas, tos, kuri nenāca labprātīgi, varēja savaņģot, vienkārši noorganizējot iesaukšanu padomju armijā. Pāvelam no tās izdevās izvairīties, attiecīgajās reizēs un veidos pēkšņi saslimstot.
1987. gadā viņš devās uz Beļģiju, spēlēja volejbolu kādā klubā, diplomēts radioinženieris būdams, strādāja elektroniskās aparatūras servisā, vēlāk arī par treneri. Pēc desmit gadiem, beidzis mārketinga studijas Londonas Biznesa skolā, Seļivanovs atgriezās Latvijā. 2001. gadā no Sociāldemokrātiskās labklājības partijas saraksta Pāvels Seļivanovs tika ievēlēts Rīgas domē, bija 10. Saeimas deputāta kandidāts (PLL).
Volejbolu Pāvels vairs nespēlē. „Kas miris, tas miris,” atmet ar roku olimpiskais čempions. „Ko es tagad veterāniem iešu rādīt, kā jāspēlē? Es jau sevi volejbolā esmu apliecinājis. Lai atkal izietu laukumā, vismaz divas trīs reizes nedēļā vajadzētu trenēties. Nu negribu… Es jau 27 gadus volejbolā trenējos trīs reizes dienā!” Volejbolu gan viņš skatās, pēta un analizē ne tikai pie televizora, arī braukājot pa dažādām sacensībām Latvijā.
Ar sportu gan Seļivanovs joprojām nodarbojas, turklāt ar sev raksturīgo aizrautību un degsmi. Vasarās tā ir ūdensslēpošana (slalomā pat piedalījies Latvijas čempionātā), ziemā — kalnu slēpošana. „Uz kalna visi zina, ka esmu čaiņiks. Katrs man var kaut ko pamācīt, un esmu tikai pateicīgs par to. Volejbolā no manis gaidīs, lai es atkal spēlētu kā olimpiskais čempions. Bet tas vairs nav iespējams. Kāpēc bojāt garastāvokli sev un citiem?!”
Ar abiem hobijsporta veidiem Seļivanovs sācis nodarboties jau savās volejbolista gaitās. Ūdensslēpošanas dēļ Pāvels pat nav aizgājis uz savu vidusskolas izlaiduma balli. Tovakar daudzkārtējais Latvijas čempions Kārlis Zāle Priedainē viņam mācījis ūdensstartu ar monoslēpi.

Pāvels SEĻIVANOVS
Dzimis 1952. gada 23. jūlijā Rīgā

STATUSS
Toreiz: Rīgas Radiotehniķa un PSRS izlases volejbolists, Rīgas Politehniskā institūta students
Tagad: Rīgas domes Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta departamenta volejbola programmas koordinators, Rīgas Futbola skolas direktora vietnieks

SVARS
Toreiz: 97 kg.
Tagad: 112 kg.

AUGUMS
196 cm.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Speciālajos volejbolistu testos PSRS izlasē biju otrais trešais labākais, vinnēju tur, kur svarīgs bija ātrums, bet augstlēkšanā no vietas spēju pārvarēt tikai 89 cm, pēc ieskrējiena lēcienā ar roku varēju aizsniegt 360 cm.
Tagad: Divus litrus vairs nespēju izdzert, tikai litru. (Gardi smejas.) Ar volejbolu nenodarbojos, toties slēpoju, cik vien varu. Uz slaloma slēpēm tālajā 1964. gadā mani uzlika volejbola treneris Valdis Larionovs. Par maniem pirmajiem skolotājiem kļuva brāļi Ziedonis un Andis Kordes, pēc tam mani mācīja Jānis Ciaguns, tagad to reizēm turpina viņa dēls Ivars. Re, cik sarežģīts un interesants sporta veids, kurā visu mūžu ir, ko mācīties!
Agrāk Siguldā pa pilsētas trasi dienā varēju nobraukt desmit reizes. Jo… tad desmit reizes pašam bija arī jākāpj kalnā augšā. Tagad nobraucu 50—60 reizes, jo tagad tur ir Olimpiskais centrs un olimpiskie čempioni tajā pacēlāju var izmantot bez maksas. Lielajos kalnos kopā ar sievu no rītiem pie pacēlāja esam paši pirmie — ap pusdeviņiem — un lejā braucam pēdējie — ap četriem, kad trases slēdz ciet. Neesam nekādi gornopļažņiki. Kā tas būs latviski? Gulšņātāji kalnu pludmalēs?

ĢIMENES STĀVOKLIS
Nav mainījies kopš 1972. gada. Precējies ar Valentīnu, mums ir dēls Vadims, kuram nu jau 34 gadi.

INVENTĀRS
Toreiz: Atceros, ka Radiotehniķa komandas priekšnieks Gunārs Blūms man — vēl gluži zaļam spēlētājam — uzdāvināja Tiger volejbola čības. Es ar tām kopā gandrīz vai gulēt gāju! Pirms tam spēlēju ar kaut kādiem padomju ražojumiem, kas uz laukuma varēja vienkārši izjukt. Kad parādījās baltās ķīniešu basketbola kedas, augšdaļu griezām nost un iznāca tādas īpašas puskedas.
Vēlāk, kad spēlēju PSRS izlasē, Asics jau izgatavoja speciālas tieši manai 46. izmēra kājai piemērotas volejbola kurpes. Runa nav tikai par lielumu. Firmas eksperti pētīja, kurā vietā — spēlējot — zoles dilst ātrāk, un katram volejbolistam izgatavoja apavus, kuriem pat katrai kājai zoles bija dažādi pastiprinātas. Man vēl tagad kāds īpašais Seļivanova Asics pāris saglabājies.
Tagad: Stoeckli slaloma slēpes — 171 cm, R 13. Esmu pieradis pie viņām, un viņas pieradinājušas mani. Slēpes ir tik cietas, ka bez saviem 110 kilogramiem es nespētu tās savaldīt. Toties uz ledus tur brīnišķīgi, varu griezt kā ar slidām.
Nūjas — 135 cm, Lange 48. izmēra zābaki. Vienmēr slēpoju ar ķiveri galvā. Šis kalnu slēpošanā ir vienīgais jautājums, par kuru varu runāt kā eksperts. Ar ķiveri ir tāpat kā ar drošības jostu mašīnā — droši vien visu mūžu nobrauksi un tās palīdzība nebūs vajadzīga, bet var pienākt reize, kad tā glābs tavu dzīvību.
Ūdensslēpošanā izmantoju 71 collu O’Brien slaloma slēpi.

MĒRĶI
Toreiz: Kļūt par olimpisko čempionu. Ar otro piegājienu izdevās. Lai arī 1980. gada Maskavas spēles daudzas valstis boikotēja, volejbola turnīrā piedalījās visas tolaik spēcīgākās nacionālās izlases. Finālā ar 3:1 uzvarējām Bulgāriju. Amerikāņi tolaik nebija topā. Pirmoreiz vienā setā (un ne vairāk!) viņi mūs uzvarēja 1982. gada pasaules čempionāta apakšgrupas spēlē Argentīnā.
Tagad: Nodzīvot vēl kādus gadus desmit — piecpadsmit. Pieredzēt, ka tauta attopas un Saeimā sāk vēlēt tikai normālus džekus.

VĒRTĪBAS
Nav mainījušās. Būt godīgam. Nemelot. Es neticu tiem, kas saka — cēlu mērķu labā drīkst arī mazliet sameloties.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Nekad neesmu lamājies ne ar padomju laiku autoinspektoriem, ne ar Latvijas ceļu policistiem. Es gan neesmu nekāds ļauprātīgais Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējs. Bet ir gadījies, jo sevišķi jaunībā. Tādās reizēs atzīstu, ka esmu vainīgs, pasaku, ka esmu Seļivanovs un ka par kļūmīgo situāciju atvainojos. Ar 150 km/h neskrienu, šmigā nebraucu, bet, ja gadās nogriezties, tur, kur nedrīkst, tad par ko man lekties?! Uzskatu, ka Latvijā ceļu policisti tāpat vien klāt nesienas. Pie stūres esmu kopš 1974. gada.

LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Ja kāds grib man sabojāt garastāvokli, lai atgādina mūsu finālspēli ar poļiem 1976. gadā Monreālas olimpiskajā turnīrā. Tā bija traģēdija! Pirms tam visas spēles uzvarējām ar 3:0, poļi līdz finālam gāja ar 3:2, un ar tādu pašu rezultātu uzvarēja arī mūs cīņā par zelta medaļām. Ceturtais sets bija vienkārši dramatisks.
Tagad: Nācies vilties dažos cilvēkos, kam esmu uzticējies.

LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Tautu spartakiādē 1983. gadā pēdējā spēle ar Ukrainu. Ja mēs uzvaram, esam čempioni, ja zaudējam — paliekam trešie. Ukraiņiem jebkurā variantā ir ceturtā vieta. Viņiem neko nevajag. Kā jau bieži šādās situācijās gadās, viņi sāka spēlēt atbrīvoti un droši. Mauca tā, kā vajag. Bet man spēle negāja no rokas. Laukumā biju ja ne pats sliktākais, tad viens no sliktākajiem noteikti.
Pēc spēles man roku delmi bija vienos zilumos. Lai sevi atmodinātu, sapurinātu, kodu sev rokās: „Nu ko, olimpiskais čempion?! Baidies? Esi mīksts palicis?!” Vinnējām ar 3:1, un tā bija veiksme, jo, ja nāktos spēlēt vēl vienu setu, es to spēli būtu sačakarējis.
Tagad: Gaidu… Ja godīgi, mana sieva Valentīna, kura jau gandrīz 40 gadus palīdz man būt kārtīgam Pāvelam Seļivanovam.

LIELĀKAIS PANĀKUMS
Toreiz: Kaut gan man ir olimpiskais zelts un sudrabs, par lielāko panākumu uzskatu kopā ar Radiotehniķi 1984. gadā izcīnīto PSRS čempiona titulu un 1983. gada uzvaru Tautu spartakiādē. Radiotehniķis — tā līdz mūža galam būs mana komanda!
Tagad: Esmu sveiks un vesels, man joprojām ir darbs.

DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Man vienmēr riebusies jebkāda diktatūra. Bet PSRS izlases laikos to vajadzēja pieciest. Pusastoņos celšanās, stāšanās, rīta rosme un sākās… divi trīs treniņi dienā. Uz laukuma, speciālā sagatavotība, vispārējā fiziskā…
Tagad: Negribu nekādu strukturēto dienaskārtību! Bet tagad ceļos sešos, jo suns mani modina. Pat svētdienās esmu kļuvis par cīruli.

HOBIJI
Toreiz: Mūzika.
Tagad: Savām rokām mājās kaut ko salodēt un sataisīt. Galu galā esmu absolvējis Politehnisko institūtu! No jaunības laikiem man ir kādas 300 skaņuplates. Nesen savedu kārtībā plašu atskaņotāju, digitalizēju un atjaunoju visai saskrāpētu, bet man mīļu The Beatles pēdējo 1970. gadā izdoto plati Let It Be.
Ar datoru montēju ģimenes ceļojumu videofilmas. Lieku klāt mūziku, un jūtos kā Spīlbergs. Visi, kas skatās, nezin kāpēc smejas…
Dainis CAUNE