Gods kalpot Latvijas volejbolam
Olimpiskajam vicečempionam Raimondam Vildem šis gads noteikti atmiņā paliks ne tikai ar to, ka godam nosvinēta 50 gadu jubileja, Latvijas izlases volejbolisti aizvesti līdz Eiropas čempionāta papildu kvalifikācijas kārtai, bet arī ar valsts atzinību. Valsts svētkos 18. novembrī Vilde būs viens no mūsu izcilniekiem, kuram tiks pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.
Latvijas volejbola izlasei tās pastāvēšanas vēsturē tikai reizi — pirms 17 gadiem Grieķijā — bija iespēja spēlēt Eiropas čempionātā. Toreiz divmetrīgais Raimonds Vilde bija viens no spēlētājiem. Tagad nākamā gada pavasarī viņš kā treneris darīs visu, lai mūsu valstsvienība atkārtoti nokļūtu Eiropas elitē. Arī tas noteikti būs nozīmīgs ieraksts Latvijas volejbola vēsturē, taču Vildes labo darbu saraksts arī pirms tam bijis gana garš, lai kļūtu par ordeņa kavalieri.
„Šāda atzinība man pašam bija liels pārsteigums. Esot ar komandu ārzemēs, saņēmu pa telefonu sveicienus. Biju neizpratnē, jo lielā jubileja jau bija nosvinēta. Tikai pēc tam no priekšniecības uzzināju, par ko īsti mani apsveic. No malas jau vienmēr labāk redzams, vieglāk izvērtēt ieguldījumu darbā,” sarunā ar žurnālu Sports spriež Raimonds Vilde. „Ja man kāds nepazīstams cilvēks jautātu, kā esmu izpelnījies šo ordeni, tad tā īsti nevarētu aprakstīti savus labos darbos. Vienmēr esmu centies būt paškritisks. Iespējams, svarīgākais ir tas, ka visus šos gadus esmu palicis uzticīgs Latvijai un mūsu valsts volejbolam. Vadu gan Latvijas izlasi, gan klubu, kurā visa darbība tiek balstīta uz pašmāju jauno talantu izaugsmi. Neesmu skraidījis pa pasauli, meklējot kādus brīnumus un labumus.”
REDZĒT SAVA DARBA AUGĻUS
— Ja būtu iespēja izvēlēties starp profesionāla kluba vai jaunatnes grupas trenēšanu, ko darītu?
— Noteikti izvēlētos iespēju strādāt ar vēl daudz jaunākiem spēlētājiem, kuri vēl nav sabojāti, ir gatavi treniņiem veltīt visu laiku, pamazām veidojoties par labiem volejbolistiem. Trenerim darbs šajā jomā noteikti nav viegls, taču interesantāks, jo labāk var redzēt sava darba augļus.
Profesionālā klubā praktiski nav nepieciešams darbs ar spēlētāju individuālās meistarības veidošanu, jo tur jau gatavi volejbolisti jāsaliek izvēlētajās treniņu un spēļu taktiskajās shēmās.
— Ne pirmo sezonu strādājat ar Latvijas izlases volejbolistiem. Kuram variantam vairāk atbilst izlases spēlētāji?
— Spēlētājiem jātrenējas, jāmācās un jāpilnveidojas visu savu karjeras laiku. Nevar būt tā, ka vienā brīdī profesionāls volejbolists vairs neredz izaugsmes iespējas. Ja tas tā notiek, tad spēlētājam var rasties milzīgas problēmas parādīt labāko sniegumu, profesionālā sportā milzīgas konkurences apstākļos tas var beigties ar ātru lejupslīdi.
Ja runājam konkrēti par Latvijas izlases puišiem, tad neviens no tiem nav tāds profesors, kuram nebūtu noderīgs mans padoms. Katrs Latvijas vadošais volejbolists klubu sezonas laikā gūst atšķirīgu pieredzi dažādāko valstu čempionātos, taču svarīgi ir ne visai ilgajā kopā būšanas laikā izveidot domubiedru grupu.
— Visvairāk nepieciešami padomi tieši jūsu lauciņā — bloka veidošanas mākslā?
— Protams, ka ne reizi vien esmu dzirdējis — Vildes komandās jau galvenais ierocis ir bloks. Citādāk nemaz nevar būt, jo daudzu gadu gaitā esmu spēlējis tieši blokā, gūta milzīga pieredze un daudz atziņu par šo volejbola elementu. Gadu gaitā sekmīga darbība blokā nav kļuvusi mazāk svarīga. Treniņos tam tiek pievērsta liela uzmanība, komandas spēlētāju sapratne un saliedēta darbība izveidojas ilgā laika posmā. Arī spēlētājiem nav viegli, jo tas prasa iedziļināties, koncentrēties.
BLOKAM BŪT, ĀTRUMI LIELĀKI
— Kādas tad ir pasaules volejbola tendences?
— Ja izvērtē tikai pēc statistikas, tad blokā gūto punktu skaita īpatsvars ir samazinājies. Tas notika pēc tam, kad volejbolā mainījās punktu skaitīšanas sistēma, punktus piešķirot par katru bumbas izspēli. Iespējams, ka kāds pat neatceras — savulaik punktus varēja gūt tikai izspēlēs, kurās attiecīgā komanda iesāka ar savu servi. Volejbolā ne visu var izvērtēt tikai pēc statistikas ailītēm, jo sekmīgs bloks bieži vien kļūst par iemeslu spēles lūzumam, īpaši svarīgi ir nobloķēt sāncensi setu izskaņās. Iespējams, tad pretinieka nākamais uzbrukums vairs nebūs tik pārliecinošs, sāncenšu komanda zaudēs spēles pavedienu.
— Vismaz Schenker līgas klubos arvien mazāk paliek spilgtu spēlētāju, kuru augums pārsniegtu divus metrus.
— Iespējams, jau tuvākajā nākotnē igauņiem atkal izveidosies kāds ļoti meistarīgs gara auguma spēlētājs, jo klubos ir redzami izstīdzējuši puiši, kuriem gan vēl jānobriest, jāpapildina spēka resursi. Savukārt Latvijas klubos pat grūti uzreiz nosaukt kādu jaunu un izteikti slaidu spēlētāju, kuram tuvākajos gados varētu pievērst uzmanību kā potenciālajam izlases kandidātam. Iespējams, ka savulaik vairākus gadus ar garajiem puišiem daudz labāk strādājuši jaunatnes basketbola treneri, meklējot centrussavām komandām. Skaidrs, ka jaunatnes basketbola ģeogrāfijā mūsu valstī ir daudz vairāk punktu nekā volejbolam, tādēļ arī nebūt ne daudzie garie čaļi izvēlas citu bumbu.
— Cik liela loma auguma centimetriem bija paša volejbola karjeras uzsākšanas brīdī?
— Kad sāku dzīvot Rīgas centrā, pirmā doma bija par basketbola treniņiem, taču, iespējams, pietrūka uzņēmības, lai atrastu piemērotu treniņu grupu. Tad radās iespēja trenēties volejbolā. Tā arī volejbolā esmu palicis visus šos gadus. Nešaubīgi, ka mans lielais augums palīdzēja sekmīgi veidot karjeru volejbolā. Skatoties vecās bildes, rodas iespaids, ka savulaik volejbols bija slaidu puišu spēle, bet pašreiz līdz ar libero posteņa izveidošanu ir ievērojami palielinājusies atšķirība starp komandas garāko un īsāko spēlētāju. Tagad svarīgākais ir ātrums, kādā attiecīgais volejbolists spēj pārvietoties pa laukumu. Iespējams, vienīgais izņēmums ir vidējie spēlētāji, kuri pasaules vadošajās izlasēs ir pat garāki par 2,15 metriem.
RADIOTEHNIĶA KVALITĀTES ZĪME
— Izciliem spēlētājiem, kuri vēlāk kļuvuši par panākumiem bagātiem treneriem, vienmēr lūdz salīdzināt, kad uzvaras sniedz lielāku prieku.
— Katrā darbā ir gan patīkamais, gan grūtības. Trenera darbā vienmēr esmu mēģinājis uzsvērt, ka komandā nedrīkst būt izteikts dalījums pamatsastāva spēlētājos, rezervistos, treneros un apkalpojošā personālā. Visiem jābūt vienotiem, jo mērķis ir viens — uzvara! Iespējams, ka trenerim psiholoģiski ir grūtāk, jo nav šīs iespējas izlādēt emocijas, izpildot kādu efektīgu darbību laukumā, gūstot svarīgu punktu. Tajā pašā laikā spēlētājiem ir grūtāk atbildīgos brīžos, jo jāspēj kontrolēt savas emocijas, lai darbība laukumā tiktu izpildītu maksimāli lietderīgi un tiktu sasniegts rezultāts. Savukārt treneris katru konkrēto izspēli tās norises laikā jau vairs nevar ietekmēt.
— Radiotehniķis bija izcila komanda, PSRS izlase startēja nozīmīgākajos pasaules līmeņa turnīros.
— Radiotehniķa sportiskais līmenis bija ļoti augsts, jo varējām uzvarēt daudzu valstu izlases. Par to pārliecinājāmies arī PSRS Tautu spartakiādēs, kad pretī stājās toreiz vēl savienības republiku izlases. Tajā pašā laikā savas profesionālās karjeras laikus neuzskatu par kaut ko īpašu, lai vienmēr sabiedrībā atgādinātu, ka savulaik esmu bijis Radiotehniķa volejbolists. Atmiņas ir patīkamas, tādēļ nākamvasar esam iecerējuši bez liekas publicitātes sapulcēties kopā, lai nosvinētu 30 gadu jubileju kopš uzvaras PSRS Tautu spartakiādē.
— Tad jau neformālā atmosfērā tomēr varētu atjaunot Radiotehniķi?!
— Ne pirmo gadu ir dzirdētas šādas idejas, par piemēru ņemot hokeja Dinamo vai basketbola VEF paraugu. Skaidrs, ka noteikti atbalstītu šādu projektu, jo savulaik tiešām Radiotehniķis bija kā kvalitātes zīme ne tikai padomju volejbolā. Mērķis šāda kluba atjaunošanai būtu skaidrs — dalība Krievijas atklātajā čempionātā. Tas noteikti būtu ievērojams uzrāviens Latvijas volejbolam, taču pagaidām visām šīm runām nav konkrētas darbu bāzes.
— Kur slēpās Radiotehniķa veiksmes formula?
— Neiztika arī bez veiksmes, jo vienā laikā vienkopus varēja pulcēt daudz meistarīgu un ambiciozu volejbolistu. Skaidrs, ka spēlētāju svarīgākā motivācija noteikti nebija nauda, jo tajā laikā mēs nepelnījām miljonus. Algas bija labas, taču tikai ar volejbola spēlēšanu tajā laikā bagātību nevarēja saraust. Prieks jau bija par to, ka civilizēti tika nodrošināti treniņu un sadzīves apstākļi. Konkurence par vietu sastāvā bija liela, jo auga ne tikai pašmāju talanti, bet bija arī iespēja aicināt labākos jaunos spēlētājus no citām republikām.
— Vai bija iespēja, ka karjera turpinātos, piemēram, Maskavā?
— Maskavas CSKA ietekme saistībā ar labāko spēlētāju iesaukšanu dienestā jau bija liela, taču līdz tam laikam jau biju kļuvis par PSRS izlases spēlētāju. Pastāvēja nerakstīta vienošanās, ka šāda līmeņa sportistiem var nedaudz piepušķot slimības lapu, lai kļūtu par nederīgu dienestam armijā. Maskavas labumu piesolīšanai arī nebūtu nekādu rezultātu, jo Radiotehniķis bija viena no vadošajām PSRS komandām, tādēļ nekad nebija pat domas pamest Rīgu un Latviju. Manu trenera gaitu turpināšana ārzemēs varētu notikt tikai pašā sliktākajā situācijā — ja nebūtu darba savā profesijā Latvijā.
TRENERA DEBIJA GRIEĶIJĀ
— Interesanti, ka Grieķijā ne tikai profesionāli spēlējāt volejbolu, bet arī spērāt pirmos soļus trenera profesijā?
— Grieķija ir manas otrās mājas, tur palicis daudz labu draugu, paziņu, tur kristīti gan mani bērni, gan es pats! Grieķijā nokļuvu kā Olympiakos spēlētājs, aizvadot tur pilnvērtīgas leģionāra gaitas četru sezonu garumā.
Tajā pašā laikā mani uzrunāja vietējās komandiņas Filia pārstāvji, aicinot palīdzēt ar padomu treniņos. Tas bija ļoti interesants veidojums — vairāk pat nekā sporta klubs, bet gan kā ģimene, jo liela daļa spēlētāju bija kopā jau kopš bērnības. Sadarbība kļuva arvien ciešāka, un beigu beigās es biju kā bargais tētis treneris, bet kluba prezidents bija kā gādīgā mamma saviem spēlētājiem. Mēģināju no puišiem izveidot profesionāļus, viegli nebija. Tomēr sportiskā ziņā pakāpāmies augšup.
— Ja savulaik grieķu amatieri nebūtu aicinājuši par treneri, tad varbūt nemaz neizveidotos tāda karjera?
— Tas noteikti nebija izšķirošais brīdis, kad izlēmu nākotnē nodarboties ar trenera pienākumiem. Darbs ar grieķu puišiem vairāk bija kā interesanta papildu nodarbe ārpus profesionālā spēlētāja pienākumiem un dienas kārtības. Skaidrs, ka tā uzreiz nespētu ielēkt daudz nopietnākā klubā, taču Filia pirmajiem soļiem trenera arodā bija ļoti piemērota.
Pirms tam aktīvo sporta gaitu laikā biju aizdomājies par nodarbošanos pēc karjeras beigām, arvien atmetot domas par trenēšanu. Pamazām attieksme mainījās, jo vēlējos palikt volejbolā. Tieši sporta veida interesēs arī uz īsu brīdi iekļāvos politikā, kļūstot arī par Rīgas domnieku. Pietika ar gadu šajā amatā, lai pārliecinātos, ka nevaru runāt vienu, bet darīt pavisam kaut ko citu.
EIROPAS ČEMPIONĀTS NE TIKAI KĀ SPĒLĒTĀJAM
— Latvijas izlases rindās kā spēlētājam bija iespēja startēt 1995. gada Eiropas čempionātā Grieķijā. Vai izdosies arī kā trenerim aizvest komandu līdz šādam panākumam?
— Latvijas izlases iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā būtu ļoti nozīmīgs brīdis valsts volejbolam, labākā reklāma sporta veidam, aicinot ar to nodarboties jauniešus, kā arī stimulējot talantīgos spēlētājus nepamest volejbolu, neredzot sev saistošus mērķus. Noteikti valstsvienībai šis tuvākajā laikā būs nozīmīgākais uzdevums, jo dalība finālturnīros mums nav ikdienišķa parādība.
— No dalības Eiropas čempionātā Latviju šķir tikai divas spēles ar Turciju. Vai tiks gatavoti kādi pārsteigumi?
— Ja būtu īstenots projekts par Latvijas izlases bāzes komandas Radiotehniķis izveidi un dalību Krievijas atklātajā čempionātā, tad visas sezonas garumā notiktu kopīgs darbs. Pašreiz katram spēlētājam ir jāmēģina maksimāli sevi apliecināt dažādu valstu klubos, nodrošināt sev lielu spēles laiku, krāt pieredzi.
Ne katram volejbolistam izdodas atgriezties pēc sezonas ārzemju klubā labākam un meistarīgākam, taču vairums spēlētāju tomēr turpina progresēt. Iespējams, ka daudz svarīgāk ir tas, lai visiem mūsu puišiem sezonas laikā nebūtu iekrājušās traumas, kuras varētu liegt būt labā sportiskā formā tieši izlases mačos. Daudz pateicīgāka ir situācija, kad valstsvienību spēles notiek vasarā vai pirms sezonas.
Raimonds VILDE
Dzimis: 1962. gada 19. augustā Rīgā
Augums: 200 cm
Treneri: Ivans Sorokins, Gunārs Freidenfelds, Jānis Labuckis, Genādijs Paršins, Valdis Larionovs
Karjera: Radiotehniķis (1980.—1991.), Vildoga—Ventspils Nafta (1995.—1998.), Grieķijas Olympiakos (1991.—1993.), Itālijas Sira Cucine (1999.), Rīga (1999.), Igaunijas ESS Parnu (2000.), Rīgas klubu un Latvijas izlases galvenais treneris
Panākumi: 1988. gada Seulas olimpisko spēļu vicečempions, 1986. gada pasaules vicečempions, 1985. gada Eiropas čempions, 1985. gada Pasaules kausa vicečempions PSRS izlases sastāvā; 1983. gada PSRS Tautu spartakiādes čempions Latvijas PSR izlases sastāvā; 1984. gada PSRS čempions Radiotehniķa sastāvā; 1995. gada Eiropas čempionātā dalīta 9. vieta Latvijas izlases sastāvā. Grieķijas, Latvijas un Igaunijas čempions, PSRS Nopelniem bagātais sporta meistars
